Inovācija – mācību procesa pārstrukturēšana

Privātajā vidusskolā „Patnis”, kuru vada M.Kokare, koncepcijas ieviešana notiek pakāpeniski – skolotāji izstrādā e-materiālus, un skolēni mācās racionāli izmantot laiku, kura efektivitāte atkarīga no pašiniciatīvas. Lielākais darbs vēl priekšā, noprotams intervijā ar M. Kokari.
Skolas kolektīvs izstrādājis konkrētu risinājumu mācību laika restrukturizācijai, paredzot, ka lielāko daļu (66%) laika skolēni mācās patstāvīgi vai arī ar individuālu skolotāja atbalstu.  

Kā sākās pētījumi?
Ņemot vērā, ka skolēnu izglītības vajadzības mūsdienās mainās un mainījusies ir arī zināšanu daba, tām kļūstot vispārēji pieejamām, analizējām – kas tad veido mācību procesu, ko vēlamies nodrošināt? Rezultātā ieguvām vismaz 10 dažādas mācīšanās formas – lekcijas (skolotāju priekšnesumi), vingrinājumi, konsultācijas, strukturētas zināšanas, praktiskas zināšanas, semināri, diskusijas, efektīvas mācīšanās pieejas, argumentu menedžments, inovatīvas domāšanas stratēģijas. Kaut gan katrs skolēns šos soļus iet atšķirīgi, katram no tiem ir nozīmīga vieta mācīšanās procesā, un mūsu uzdevums ir piedāvāt optimālo atbalstu ikvienam.  

Šādas komponentes efektīvi iekļaut mācību procesā ir pagrūti ierobežotā laika dēļ.
Jā, grūtības rodas tāpēc, ka tradicionāli mācību process ir ļoti fragmentizēts. Praktiski skolēniem nav dots laiks domāšanai, kad var paši mācīties un paši piedzīvot visas šīs komponentes. Mācīšanās ceļš tiek precīzi determinēts. Bet kad tad skolēnam pašam mācīties? Mājās? Un uz skolu nākt izpildīt darbības, ko paredz skolotājs? Faktiski iznāk tā, ka informāciju atlasa skolotājs, sagatavo un piedāvā. Spēja pašam noorientēties informācijas vidē, kas faktiski ir viena no būtiskākajām prasmēm, kas mūsdienās jāapgūst, paliek starp citu – it kā no stundām brīvajā laikā, bet tajā viņam [skolēnam] būtu jāmeklē sava izcilība un jāattīsta talanti. Mēs viennozīmīgi orientējamies uz skolēniem, kas nopietni meklē savus ceļus izglītībā un profesijā. Un cenšamies mācību laiku pārstrukturēt tā, lai komponenti, kas veido šo mācību procesu, tiktu izmantoti racionāli.

Kādas ir būtiskākās izmaiņas?
Mācību procesa pārstrukturējums balstās uz „trīs vaļiem” – racionāli izmantotu laiku, uz individuālu atbalstu, lai realizētu personalizāciju, un iespēju skolēna pašiniciatīvai. Jo faktiski, kad skolēna darbu strukturē kāds cits, pašiniciatīva neveidojas. Šo mācību procesa pārstrukturējumu tehniski var nodrošināt daudzveidīga un skolēnam draudzīga e-vide.

Jūs nupat esat atgriezusies no Inovatīvo skolu globālā foruma Vašingtonā, kur iepazināties ar citu valstu pieredzi e-vides veidošanā. Kā saredzat iespēju Latvijai kopumā un jums pašiem attīstīt e-vidi, kas pagaidām attīstās fragmentāri?
Jā, Latvijā ir atsevišķas iniciatīvas – piemēram, dabaszinību projekts, ir skolotāju personiskā iniciatīva, ir „Datorzinību centra” centieni. Pagaidām neviena e-vide nav apaudzēta tā, lai būtu ērti personalizējama katram skolēnam, bet mums noteikti ir jādomā, kā radīt tādu e-vidi. Uzsākot koncepcijas realizāciju, esam secinājuši, ka viens nav cīnītājs. Izmantojam visus pieejamos materiālus, taču diezin vai pietiekami augstā kvalitātē to var īstenot viena skolotāja kolektīva ietvaros. Faktiski mēs gribētu atbalstu valsts līmenī. Atgriežoties no Globālā foruma, secinu, ka ārvalstu pieredze ir ļoti pārliecinoša. Piemēram, Grieķijā visa mācību literatūra ir digitalizēta uz programmas „OneNote” bāzes. Tas nozīmē, ka ar to var brīvi strādāt – gan skolotājs, gan skolēni. Programma ir fleksibla priekš mācīšanās.
Šobrīd skolās ir ienākušas datortehnoloģijas, arī valstiski fokuss ir uz plašu informācijas tehnoloģiju lietojumu mācību procesā, taču mācību saturs vēl joprojām ir sadrumstalots. Veidojot e-kursus, katram skolotājam ļoti daudz laika jāpavada pētot, kas ir izdarīts un kā viņam piemērot jau gatavos dažādās vietnēs saglabātos materiālus, un ko veidot pašam. Pamatīga fundamenta, uz kura bāzes skolotājam veidot pašam savus specifiskus materiālus, nav. Grieķijas pieredze ir tāda, ka digitalizēti mācību materiāli pilnā skolas kursa apjomā ir visiem pieejami un pēc vajadzības piemērojami.

Tad kāds ir optimālais variants mācību laikā nodrošināt skolēniem katru no nepieciešamajām mācību procesa komponentēm?
Mēs saredzam mācību struktūru četru tipu procesos. Jaunās vielas izklāstu katrs audzēknis uztver atšķirīgi, tāpēc atsevišķu tematu izklāsts būtu jādublē ar videolekcijām, kas ievietotas e-vidē. Tas nozīmē, ka skolēns pastāvīgi var atgriezties un tajā iedziļināties vēlreiz un vēlreiz, ja tas nepieciešams un kad tas nepieciešams. Šāda pieredze ir pietiekami plaši pazīstama (piem., http://www.khanacademy.org). Mūsuprāt, izklāsta lekcijas ir vērts veidot kopumā visai tēmai, lai turpmāk uz šīs bāzes pakāpeniski varētu veidoties nākamās zināšanas. Otra daļa, kuras realizācijai ir būtiska skolas vide un pedagogi, ir laiks, kurā skolēni mācās sadarbībā ar citiem skolēniem (darbojoties praktiski vai piedaloties semināros). Pārējais un lielākais laiks paietu, audzēknim strādājot individuāli – gan patstāvīgi, gan saņemot individuālu atbalstu no skolotāja, un iespējām nodrošināt efektīvu atgriezenisko saiti ar paškontroles mehānismu palīdzību.
Esam iecerējuši, ka katrs mācību priekšmets sastāv no tematiskajiem blokiem, kas nodrošina gan iespējas skolēna mācībām piemērotai laika sadalei un arī efektivizē skolotāja darbu. Atbilstoši izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, skolotāja nozīme mainās un viņa klātbūtne var iegūt citu jēgu. Ne vienmēr katrs skolotājs ikvienam skolēnam saprotami var izskaidrot jebkuru mācību tematu, bet e-vide dod iespēju skolēniem izmantot dažādus skaidrojumus un savām spējām un mērķiem piemērotus vingrinājumus. Skolotāja uzdevums ir palīdzēt skolēnam pašam iemācīties lietot iespējas, ko nodrošina daudzveidīga mācību vide.

Lai šo pieeju īstenotu, skolēniem jābūt ļoti motivētiem un patstāvīgiem. Kādi ir pirmie novērojumi, uzsākot koncepcijas ieviešanu?
Laika izmantošanas efektivitāte un skolēnu pašiniciatīvas attīstīšana ir problēma, un pati no sevis tā neatrisināsies, vienkārši skolēniem iedodot brīvu laiku. Kamēr skolēni nav pieraduši uzņemties atbildību un iniciatīvu, viņi daudz komfortablāk jūtas, ja viņu mācīšanās ceļu stingri vada skolotājs: izlasi to, izpildi to utt. Pilnvērtīgi realizēt šo ideju ierobežo arī tas, ka nav vēl pietiekoši izstrādāta mācību bāze e-vidē. Skolotāji veido savus kursus tā, kā paši saredz konkrētās vielas apguvi. Faktiski, lai to varētu izdarīt pilnvērtīgi, šiem kursiem būtu jāapaug ar visiem alternatīvajiem veidiem, kas veidotos arī no skolēnu un citu skolotāju veidotajiem mācību materiāliem, taču bez papildu resursiem īsā laikā tas nav iespējams. Bet atpakaļceļa nav, un jaunie ceļi ir jāmeklē. Es uzskatu: lai mācību procesu paceltu jaunā kvalitātē, mēs vismaz daļēji no standarta stundu robežām vidusskolas posmā būsim spiesti atteikties. Skaidrs, ka šis ir tikai viens no iespējamiem risinājumiem. Lielās skolās ir iespējami atšķirīgi risinājumi – uz atlasi balstīta grupēšana un cita veida mācību procesa personalizēšana. Mūsu izstrādātā funkcionālā koncepcija pieļauj kopā mācīties dažāda vecuma un sagatavotības skolēniem, tās pielietojums var tikt interpretēts un izmantots ļoti dažādi. Tās ieviešanas gaitā noteikti radīsies jaunas idejas un piemērojumi.

Kā panācāt tehnisko nodrošinājumu, lai ļautu skolēniem pastāvīgi mācīties skolā uz vietas?
Mēs paredzam, ka vidusskolā katram skolēnam ir savs klēpjdators. Tas mūsdienās ir dabiski, un skolā, protams, ir arī datorklase, katrā klasē dators un pietiekami jaudīgs bezvadu internets. Tehniski tas ir pilnīgi pietiekami, lai mūsdienīgi mācītos. Nākošais solis ir pilnveidot digitalizētu mācību saturu un (kas ir visgrūtāk!) pārkārtot pieeju mācībām kopumā – gan izpratnes, gan metožu lietojuma, gan vērtēšanas formu nozīmē.
Es ļoti lielas cerības saistu ar „Datorzinību centra” piedāvāto e-platformu, ko esam sākuši izmantot skolas darba organizēšanai un kas pakāpeniski tiek pilnveidota. Pagaidām mācību kursu izstrādē mēs izmantojam Tehniskās universitātes uzturētu „Moodle” vidi, kas ir saistīta ar E-klasi.