Kā skolas īsteno humānās pedagoģijas principus?

Š. Amonašvili: „Humānā pedagoģija – tas ir gudrības kauss, kurā savākts klasiskais, garīgi filozofiskais, pedagoģiskais un psiholoģiskais mantojums, kā arī mūsdienu labākā pieredze, kuras mērķis – cēlsirdīgas personības audzināšana. No pedagoģiskās gudrības kausa mēs varam pasmelt tik, cik spējam, un varam to vairot par tik, cik bagāti esam paši”

Valentīna Voiciša, Liepas pamatskolas direktora vietniece audzināšanas jomā

„2004. gadā mūsu skolā bija akreditācija, viss norisinājās veiksmīgi un pēc kāda laika uz skolu atbrauca Izglītības pārvaldes pārstāvji un runāja ar direktoru. Pēc šīs sarunas direktors mums paziņoja, ka skola iesaistīsies eksperimentālā projektā, darbā izmantojot humānās pedagoģijas principus. Mēs, skolotāji, bijām šokēti un negribējām neko tādu – tikko bija beigusies akreditācija, visi spēki veltīti tam. Mēs bijām neizpratnē – kas tad īsti ir humānā pedagoģija? Vai tad mēs neesam humāni? Jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Bet piekrišana jau bija dota un sākās dažādi kursi.

Vispirms mēs devāmies uz Maskavu, kur lekcijas lasīja Š. Amonašvili un citi speciālisti, vērojām arī stundas skolā, kurā šie principi izmantoti jau desmit gadus. Nodarbībās ir jābūt vienā noskaņā ar skolēniem, ir jāmīl viņi – mēs nedrīkstam tikai dalīties savās zināšanās. Tas nemaz nebija viegli, nedēļu pie mums strādāja speciālisti, un tā palēnām mēs aizrāvāmies. Šobrīd es varu teikt, ka rezultāts, strādājot pēc humānās pedagoģijas principiem, ir jūtams – mani audzēkņi ir brīnišķīgi, visur varu ar viņiem doties, mēs saprotamies. Protams, kā jau bērniem ierasts, ir arī slinkuma brīži, taču kopumā bērni ir atsaucīgi un atvērti. Es tikai gribu uzsvērt, ka humānā pedagoģija nav atsevišķa metode, tas ir domāšanas veids, ceļš, kā bērnā pamodināt viņa spējas. Tā ir attieksme. Humānās pedagoģijas izglītošanas procesi rit saskaņā ar sadarbības principiem, garīgu kopību, savstarpēju sapratni, uzticību, radošu pacietību, brīvu izvēli, izziņas prieku un mīlestību. Piemēram, daudz tiek runāts par formatīvo vērtēšanu – jā, arī tai ir jābūt, bet formatīvā vērtēšana var būt arī ar vārdiem. Ja pedagogs nemīl bērnu, tad nedarbosies nekādas metodes. Ir jāiet uz darbu ar prieku, jāspēj sarunāties ar bērniem par dzīvi – arī caur ķīmijas stundās apgūstamo. Humānā pedagoģija ir domāšanas, attieksmes un prieka pedagoģija. Es tiešām varu teikt, ka ikvienu dienu dodos uz darbu ar prieku, jo esmu spējusi pieņemt bērnus tādus, kādi viņi ir.

Humānā pedagoģija ir saistīta ar ticību, taču to nevajag uztvert kā vienu noteiktu ticību, kā noteiktu piederību kādai konfesijai. Ticība ir domāšanas veids, tas ir harmonijas meklējumu ceļš, un katram tas ir savs. Stundās nevienam netiek uzspiesta nekāda noteikta pārliecība – stundās runājām par vērtībām, par morāles principiem, kas ir būtiski ikviena cilvēka dzīvē.

Mūsu skolā humānās pedagoģijas īstenošana dalāma vairākos posmos – vispirms bija iegremdēšanās, kad iepazināmies ar humāno pedagoģiju, apmeklējām dažādus seminārus, konferences, izglītojāmies paši. Otrais posms bija plānošana, kuras laikā izstrādājām audzināšanas programmu, vecāku izglītošanas programmu un fakultatīvo nodarbību programmu. Trešajā posmā izstrādāto programmu īstenojām darbībā. Audzināšanas darbā tās ir, piemēram, matemātiskās iztēles stundas, runas un rakstu attīstības stundas, saskarsmes un garīgās stundas. Izmantotie principi ir iedvesmošana, dāvanas, pārsteigumi, tekstu lasīšana – mācību materiāla saistība ar dzīvi.”

Rasa Bidiņa, Blīdenes pamatskolas direktore

„Saka – ja cilvēks kaut ko meklē, tad īstajā brīdī satiek īstos cilvēkus. Tā bija arī ar mani, kad 2000. gadā vēlējos apgūt kaut ko jaunu, – Rīgā notika Š. Amonašvili 5 dienu seminārs. Tas mani ļoti iedvesmoja, taču tajā brīdī nebija iespēju praktizēt. Kad pēc pieciem gadiem atkal nonācu skolas vidē, palēnām sāku izmēģināt šīs idejas. Vispirms stāstīju kolēģiem, kas tas ir, sākām izmēģināt atsevišķus elementus. Arī skolotāji apmeklēja kursus, lai mums būtu vienota izpratne. Bieži vien tie ir šķietami sīkumi, kas mainās mācību darbā. Piemēram, nu jau piekto gadu mūsu skolā ir rīta sarunas, kas ir 10 minūtes katru rītu, kad satiekas klases audzinātāji ar saviem skolēniem. Sākām ar to, ka skolotāji lasīja priekšā skaistus, sirsnīgus un uzrunājošus tekstus, pēc tam kopīgi pārrunājām dzirdēto. Tagad šie rīti ir jau tradīcija un sarunas notiek par visdažādākajām lietām – arī par sportu un politiku. Mēs esam vienojušies, ka vienīgais, ko šajos rītos mēs nelasām, tā ir morāle. Kādreiz ir arī kāda konkrēta problēma, kas skolēniem ir nozīmīga, tad pārrunājam arī to. Pa reizei arī īstenojam klases stundas humānās pedagoģijas garā. Attieksmi iespējams parādīt arī, piemēram, ķīmijas stundā, kad runājam par elektroniem, par plusiem un mīnusiem. Varam skaidrot, ka pluss ir tam, kurš savus ārējos elektronus atdod. Tāpat dzīvē – ieguvējs ir tas, kurš dod.”

Astrīda Klauža, Rīgas Franču liceja direktores vietniece izglītības jomā

„Humānajā pedagoģijā mani uzrunāja ideja, ka ikvienā bērnā ir jāatrod gaismas stariņš. Pat lielākajā palaidnī ir jāatrod labais, un tā ir iespēja bērnu virzīt izaugsmē. Ļoti trāpīgi kādos kursos izteicās vecāka kolēģe: „Latvijā bērnu nav tik daudz, lai mēs varētu ar viņiem mētāties kā ar malkas pagalēm ceļa malā.” Mēs esam atbildīgi par bērniem, ja reiz izvēlējāmies skolotāja profesiju.

Protams, katrs skolotājs ir humāns, un tādas ir arī viņa stundas, taču svarīgi ir tas, lai tie ir nevis atsevišķi momenti, bet gan sistēma. Un sistēma sākas ģimenē, tad bērnudārzā, un tā uz priekšu. Un savā pieredzē Daugavpilī esmu sapratusi, ka vispirms ir jāstrādā ar vecākiem. Ja vecākiem par to nav izpratnes, arī skolēniem stundās būs grūti. Šī ir pedagoģija, kas iet caur sirdi.

Humānā pedagoģija izvirza stingras prasības arī skolēniem. Maldīgs ir uzskats, ka šī pieeja ir tikai galviņas glaudīšana. Gluži otrādi – skolēniem un skolotājiem ir izvirzīta stingra vērtību sistēma, bērniem ir pašiem jāmācās un jāpilnveidojas, skolotājs viņus tikai virza. Būtisks ir arī jautājums, vai katrs skolotājs, kuru interesē humānās pedagoģijas idejas, patiešām arī strādā pēc šīs pieejas, un ir ļoti būtiski, lai nozīmīgais darbs, kas jau ir aizsākts Latvijā šajā jomā, netiktu velti izšķiests. Bieži ir tā: kāds paķer ideju un saka – tagad es esmu humāns! Bet tā nav! Nevar paņemt tikai mazu graudiņu, ir vajadzīgas nopietnas zināšanas, redzējums kopsakarībās.

Humānās pedagoģijas stundu priekšnoteikums ir sadarbība ar bērnu, koleģiālas attiecības, kopīgs darbs, arī uzslavas, mazi pārsteigumi, kas motivē. Bērna darbs jāvirza tā, lai galu galā viņš pats nonāk pie pareizās atbildes. Labs paņēmiens, ko izmanto skolotāji, ir sarokošanās, kad skolēns nonācis pie noteiktiem secinājumiem, – tā ir kā uzslava un cieņas izrādīšana.

Zinu, ka daudzus atgrūž tas, kas humāno pedagoģiju bieži saista ar ticību, taču mēs cienām visus cilvēkus neatkarīgi no pārliecības, galvenais ir cilvēka darbs un tas, vai viņš vēlas iet humāno ceļu. Pie tam, manuprāt, ir ļoti būtiski, Latvijā ieviešot šīs idejas, nekopēt tieši un precīzi citu pieredzi, ir jāizveido tāda pieeja, kas der tieši Latvijas sabiedrībai. Un galvenais ir vērtību apzināšanās, sirds siltums un mīlestība. Un ir jādomā, kā palīdzēt atvērties Latvijas bērniem.”

Irmīne Pogrebņaka, Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijas valdes priekšsēdētāja

„Skolas mācību stundas – tās ir dažādas variācijas atbildei uz galveno dzīves jautājumu: kas ir pasaule ap mani? Kas esmu es šajā pasaulē? Mācību stunda vienmēr nes līdzi skolotāja domas, jūtas un viņa pasaules uzskatu. Skolotāja garīgā pasaule var piepildīt mācību stundu ar daudzveidīgu krāsainu dzīvi vai arī pārvērst to par garlaicīgu laika nogriezni.

Mācību stundai, kas veidota pēc humānās pedagoģijas principiem, ir savas īpatnības, kuras to atšķir no parastas stundas. Tas ir saistīts ar skolotāja pasaules uzskatu, ar viņa garīgumu. Vispirms jāsaprot, ka humānā stunda nav vienreizēja akcija, bet gan nopietna un dziļa skolotāja darba pilnveides rezultāts. Tas ir darbs sevis audzināšanā, savu jūtu, domu, rīcības audzināšanā. Stundas gatavošana sākas ilgi pirms reālās norises un vispirms parādās tā saucamajā parastajā stundā skolotāja un skolēna sadarbības rezultātā. Tāpēc galvenais humānās stundas nosacījums ir veidot garīgu atmosfēru starp skolēnu un skolotāju ikvienā mācību priekšmetā. Tādās stundās tiek audzinātas cilvēciskas īpašības: līdzjūtība, labvēlība, taisnīgums, līdzpārdzīvojums, atsaucība, līdzcietība, tīrība. Šīs cilvēciskās īpašības nevar statistiski apstrādāt, testēt, nevar padarīt par analīzes objektu, reitingu vai sacensību.

Skolēna cilvēciskās īpašības nevar rasties pašas no sevis kā dabisks izglītības procesa rezultāts. Visbiežāk tās attīstās audzināšanas procesā, kurā iesaistās pieaugušie cilvēki. Mūsdienu stundās ir liela nepieciešamība pastiprināt audzināšanas un tikumiskos aspektus. Bieži vien uz jautājumu „ko tu māci?” skolotājs atbild: matemātiku, fiziku, mūziku... Humānajā pedagoģijā jāatceras, ka vispirms skolotājs māca bērnu. Un tādēļ interese par skolēna personību ir augstāka par zināšanām, prasmēm, iemaņām. Humānās pedagoģijas skolotāju vienmēr vairāk uztrauc bērna panākumi sevis pilnveidošanā, nevis sasniegumi mācību satura apgūšanā. Skolotājs, kurš gatavo stundu humānajā pedagoģijā, saprot, ka galvenā metode audzināšanā ir paša skolotāja dzīves tēls, viņa piemērs.

Īpašu vērību skolotājs velta tam, lai katrā stundā tiktu ievērota bērna vēlme attīstīties, kļūt pieaugušam un brīvam. Tas ļauj skolēnam izdzīvot stundu, domāt, spriest, izteikt savu viedokli, kļūt par līdzautoru, domātāju utt. Skolotāja meistarība ir tieši tajā, ka viņš prot kopā ar skolēniem emocionāli pārdzīvot stundā notiekošo. Ja tā nebūs, tad nebūs stundas galvenā etapa – skolēna ielūkošanās savā garīgajā pasaulē. Ja izdodas panākt to, ka bērns spēj ieskatīties sevī, tas rada īpašu motivējošu situāciju un noskaņojumu pašam pielikt pūles, lai apgūtu zināšanas. Šajā gadījumā skolēns cenšas ne tikai apgūt mācību saturu, bet gan ar tā palīdzību atbildēt uz vissvarīgākajiem jautājumiem.

Humānā stunda ir kolektīva darbība, virzīta uz skolotāja un skolēna pašpilnveidošanos. Tajā skolotājs neuzstājas kā ideāls tēls, kurš visu zina. Viņš kopā ar skolēniem spriež, domā, pārdzīvo, meklē atbildes uz grūtiem jautājumiem un līdz ar to izsauc vēlmi to pašu darīt arī skolēniem. Galvenais stundā ir paškontrole, pašvērtējums, pašpārbaude – pretēji vienpersoniskam skolotāja vērtējumam.”

Humānās stundas likumi

Skaistas un elegantas stundas izpildes likums.
Iedvesmas likums – iedvesmoties no bērniem un iedvesmot viņus.
Mīlestības likums.
Radošās pacietības likums.