Ko skolēniem būtu jāmāca 21. gadsimtā?

Skolotājiem ir nepieciešams laiks un spēja pielāgoties, lai viņi varētu attīstīt savas zināšanas, prasmes un raksturu, vienlaikus paturot prātā arī ceturto dimensiju – mācīties mācīties un spēt īstenot starpdisciplināru sasaisti. Adaptēšanās 21. gadsimtam nozīmē katras dimensijas un to savstarpējo mijattiecību pārskatīšanu. Tās ir vairākas.

Zināšanas – vajadzība pēc atbilstības. Skolēna motivācijas trūkums un bieži vien arī neiesaistīšanās atspoguļo izglītības sistēmas nespēju savienot saturu ar reālas dzīves pieredzi. Tas ir ārkārtīgi svarīgi arī atbilstīgi sociālām un ekonomikas vajadzībām, ne tikai skolēna vēlmēm. Ir nepieciešams pārdomāt nozīmi un pielietojumu it visam, kas tiek mācīts. Ir jārada lielāks līdzsvars starp konceptuālo un praktisko. Ir jāatbild uz vairākiem jautājumiem. Vai inženierzinātnēm būtu jākļūst par mācību plāna standarta sastāvdaļu? Vai trigonometriju nevajadzētu aizvietot ar statistikas mācību? Vai tiešām ir nozīme garas aritmētiskas darbības risināt, rakstot ar roku? Ko ir nozīmīgi un atbilstoši mācīt vēstures stundās? Vai nevajadzētu par obligātiem priekšmetiem izvirzīt tādas disciplīnas kā personīgās finanses, žurnālistika, robotika un citas? Un, ja ir nepieciešams, tad – no kuras klases? Vai uzņēmējdarbība jāiekļauj obligāto priekšmetu sarakstā? Vai nevajadzētu pārvērtēt ētikas mācību? Kāda ir mākslas loma izglītībā, un vai to varētu izmantot, lai veicinātu radošumu citos priekšmetos?

Prasmes – vajadzība pēc rezultātiem izglītībā. Augstākas pakāpes prasmes (21. gadsimta prasmes), piemēram, tādas kā radošums, kritiskā domāšana, komunikācija, sadarbība un citas, ir nepieciešamas, lai būtu iespējams pielietot iegūtās zināšanas un veiksmīgi strādāt. Tomēr mācību programma jau tagad ir pārblīvēta ar saturu, tāpēc stundu laikā ir ļoti grūti iegūt noteiktas, padziļinātas, ar zināšanām saistītas prasmes (tāpat kā skolotājiem tās iemācīt). Eksistē pamatots globāls pieņēmums, kas ir prasmes un kā, izmantojot projektu metodi, var ietekmēt prasmju apgūšanu. Taču mācību gada laikā tam atliek maz laika, jo ir jāapgūst liels mācību apjoms. Tiek arī maz darīts, lai palielinātu skolotāju kompetenci zināšanu un prasmju apvienošanā loģiskā salikumā, ietverot atbalsta materiālus un novērtējumu.

Raksturs (uzvedība, attieksme, vērtības) – nepieciešams, lai stātos pretī arvien lielākiem pasaules izaicinājumiem. Jo komplicētāka kļūst ikdiena, jo vairāk no jauna tiek atklātas mācīšanas iezīmes, kas attiecināmas uz prasmēm (adaptēšanās spējas, neatlaidība, elastīgums) un morāli (integritāte, taisnīgums, empātija, ētika). Publisko skolu sistēmu izaicinājumi ir līdzīgi kā privātajām skolām un saistīti ar papildu sarežģītību pieņemt rakstura attīstīšanu kā būtisku sastāvdaļu.

Virslīmenis – būtisks elements kompetences veidošanā, radošuma veicināšanā, lai iedvestu skolēniem vēlmi izglītoties dzīves garumā. Šis līmenis atbild uz vairākiem jautājumiem. Kā skolēni iemācās mācīties? Kāda ir starpdisciplinaritātes loma? Kāda ir atbilstoša programmas realizācija mācību priekšmetos un starp mācību priekšmetiem? Kā var attīstīt zinātkāri? Kā var veicināt skolēnu personīgās aizraušanās izpausmi papildus standarta mācību programmai? Kā pielāgot mācību programmu reģionālajām vajadzībām?

Tātad – kas patiesībā tiek darīts, lai nodrošinātu mūsu darbaspēka apmācīšanu atbilstoši 21. gadsimtam? Kā panākt skolēnu prasmju attīstību un gatavību strādāt un dot ieguldījumu sabiedrības labā?

Globālās pārmaiņas, kas bieži tiek sauktas par 21. gadsimta prasmju kustību, palīdz pavirzīt skolas tuvāk tādiem mācīšanas modeļiem, kas labāk sagatavo skolēnus veiksmīgai mācību apgūšanai, darbam un dzīvei. OECD prasmju stratēģija tam atbild, mainot fokusu no kvantitatīvas cilvēkkapitāla veidošanas, kas tiek mērīta formālās izglītības gados, uz prasmēm, kuras cilvēki tiešām apgūst, pielieto un pilnveido savas dzīves laikā. Mana cerība ir, ka skolas, augstskolas un tādējādi arī mācību programmas atsauksies darbaspēka un sabiedrības mūsdienu vajadzībām. Man ir cerība, ka skolēni pakāpeniski koncentrēsies uz 21. gadsimta iemaņu un zināšanu apgūšanu, spējot reaģēt reālās situācijās, nevis tikai iemācoties mācību grāmatās iegūstamos faktus un formulas.

Tas palielinās radošuma un inovāciju līmeni, tas nodrošinās labāku prasmju apguvi, tādējādi radot labākas darba vietas, labāku sabiedrību un, visbeidzot, labāku dzīvi.