Skolas un vecāku sadarbība

Vecāki ir līdzatbildīgi arī lēmumu pieņemšanā par izglītības saturu un kvalitāti. Katras skolas īstenotās sadarbības formas var atšķirties, tāpat atšķirīga ir arī vecāku nostāja un iesaistīšanās skolas dzīvē, taču sadarbības mērķi pamatā ir vieni un tie paši. Pārdomās par skolas un vecāku sadarbību dalījās privātvidusskolas Patnis direktore Maija Kokare, RTU Humanitārā institūta asociētā profesore, tautskola.lv direktore Airisa Šteinberga, Rīgas 53. vidusskolas psiholoģe Zanda Šneidere un Vecāku apvienības Vecāki izglītībai, sadarbībai, izaugsmei priekšsēdētājs Kārlis Boldiševics.

Jūsuprāt, cik veiksmīgi norisinās vecāku un skolas sadarbība?

Airisa Šteinberga: Ja būtu iespējams izrēķināt veiksmīgas sadarbības koeficientu, tad droši vien vidējais rādītājs būtu „daļēji veiksmīga”. Par visu Latviju un visām skolām nevaru pateikt, jo ļoti atšķiras skola no skolas un skolotājs no skolotāja arī sadarbībā ar vecākiem. Ir skolotāji, kas lieliski prot „apieties” ar vecākiem ne tikai formālu pasākumu ietvaros, bet pēc būtības – tā, lai vecāki jūtas iesaistīti un bērnam šī sadarbība nāk par labu. Formāli pasākumi notiek, bet „pasākums” nav sadarbība. Ir vecāku sapulces, vecāku dienas, ir skolas vecāku padomes, ir e-klase, kas palīdz komunikācijā ar vecākiem, bet visas šīs formas ir diezgan neefektīvas, jo ne vienai, ne otrai pusei nav īstas skaidrības, kā izpaužas sadarbība ar vecākiem. Ne viena, ne otra puse bieži vien nezina, kā sarunāties, ko teikt un ko nē, skolotājs baidās no vecākiem, bet vecāki vai nu izvirza pretenzijas, vai izvairās no sarunām ar skolotāju, vai – droši vien – arī reizēm baidās no skolotāja. Par kādu sadarbību var būt runa?

Maija Kokare: Runāt vispārīgi par sadarbību kā tādu, manuprāt, nav iespējams, jo ir dažāda skolu prakse, tradīcijas, dažādas izglītības pieejas, dažādas ģimenes un viņu gaidas attiecībā uz skolu savam bērnam. Ir pieejas, kas paredz vecāku ļoti aktīvu iesaistīšanos bērnu skolas gaitās, un tās pašos pamatos balstītas skolas un vecāku sadarbībā, ir arī formālākas un distancētākas pieejas.

Es redzu divus nozīmīgus vecāku un skolas sadarbības aspektus. Pirmkārt, savstarpējas uzticēšanās veidošana produktīvam darbam. Otrs aspekts saistīts ar pārmaiņām izglītībā. Klasiskā tēze par to, ka sistēmas ietvaros problēmas nav atrisināmas, skaidri iezīmē sabiedrības un vecāku lomu izglītības atjaunotnē, jo atvērtība ir inovāciju priekšnosacījums un tas pilnībā attiecas arī uz skolu.

Tā kā veiksmīgas sadarbības pamats visupirms ir nevainojama informētība, mūsdienās informācijas tehnoloģijas ir nodrošinājušas iespēju kvalitatīvi jaunā pakāpē veidot sadarbību starp skolu un vecākiem. E-klase vai līdzīgas skolvadības sistēmas dod iespēju vecākiem būt pastāvīgi informētiem par visu, kas skolā notiek, nekavējoties reaģēt uz šo informāciju un iesaistīties ikdienas norisēs būtiski citā pakāpē. Tādējādi mūsdienīgas saziņas formas un mācību procesa pārskatāmība jau ir iesaistījusi vecākus bērnu skolas ikdienā. Tas, vai šī informētība vairo sadarbību, paliek vecāku un skolotāju izvēles jautājums.

Kārlis Boldiševics: Katrs gadījums vērtējams dažādi. Mūsu pieredze liecina, ka ļoti ieinteresēti sadarbībā ir cittautību vecāki, īpaši krievu vecāki ir gan individuāli aktīvi, gan labāk mobilizējas. Latvieši tomēr ir kautrīgāki un nereti vēlas, lai viņu vietā darbojas kāds cits. Es domāju, ka veiksmīgu sadarbību raksturo tās skolas, kur ir vienošanās par skolēnu apģērbu, par veselīga uztura principiem, par skolēnu drošības pasākumiem, rādītājs ir arī augstā izglītības kvalitāte – skolēnu sasniegumi. Taču, kamēr izglītībā būs tādas problēmas kā pedagogu zemās algas un lielās slodzes, vecāku sadarbība ar skolu būs otrajā plānā.

Zanda Šneidere: Manuprāt, skolas un vecāku sadarbību var iedalīt divās grupās: pirmkārt, sadarbība, kas nav tiešā veidā saistīta ar bērna sekmēm un uzvedību (vecāki aktīvi iesaistās bērna skolas dzīvē, piedalās ekskursiju, pasākumu organizēšanā, līdzdarbojas skolas vecāku komitejā, ģenerē un palīdz realizēt idejas skolas dzīves uzlabošanai), otrkārt, sadarbība gadījumos, ja skolēnam ir mācīšanās, uzvedības, saskarsmes u. c. grūtības. Un šādos gadījumos var notikt dažādi: var būt veiksmīga sadarbība starp skolas personālu un vecākiem, kas vērsta uz palīdzību bērna grūtību pārvarēšanai. Bet bieži grūtību gadījumos skolai un vecākiem ir sarežģīti vienoties un atrast kopsaucēju, jo katrai pusei gaidas un izpratne par to, kas jādara otrai pusei, atšķiras. Dažreiz skolas pedagogiem, t. sk. atbalsta personālam, ir jāatgādina vecākiem viņu pienākumus attiecībā uz bērna audzināšanu, skološanu, rūpēm par bērnu. Šādos gadījumos vienmēr gribētos dalīt atbildību: puse skolai, puse vecākiem, bet tā notiek tikai teorijā.

Kādas ir būtiskās atšķirības sadarbības jautājumos starp padomju izglītības sistēmu un šodienu?

Airisa Šteinberga: Padomju laikā par sadarbību vispār nerunāja, skolotājs iedarbojās uz skolēnu, vecāki iedarbojās uz bērnu, autoritāra pieeja bija arī sadarbībā ar vecākiem. Formāli izmaiņas ir deklarētas, bet reāli ne vienmēr tas darbojas. Formas nozīmē lielā mērā nekas nav mainījies – pasākumu pedagoģija, kas bija padomju laika galvenais audzināšanas līdzeklis, darbojas vēl aizvien. Aktivizējusies ir sabiedrības daļa, kas nav formalizēta; proti, tie ir vecāki. Patiesībā no vecāku iniciatīvas daudz kas ir atkarīgs un, ja tā kombinētos ar skolas administrācijas organizatorisko darbību un gudru skolotāju humāni pedagoģisko sadarbību, tad mums būtu ļoti gudra un sociāli atbildīga nākotnes sabiedrība.

Maija Kokare: Galvenā atšķirība, manuprāt, ir tā, ka padomju izglītība paredzēja, ka eksistē pareizās atbildes visos jautājumos, tādēļ skolas un vecāku sadarbība faktiski īstenojās kolektīvās domas realizācijā, nemeklējot izglītības procesu pilnveidi vai ieguvumus bērnam.

Mūsdienās skolas un vecāku sadarbību uz atvērtības principiem ietekmē viedokļu plurālisms, jo izglītība, tāpat kā māksla, ir samērā grūti vērtējama – mums gan ir dažādi skolēnu sasniegumu kritēriji, bet pats skološanās process un rezultāts vienmēr ir lasāms starp rindiņām. Šī iemesla dēļ procesa atvēršana publiskam vērojumam ir sensitīva – ir diezgan liela iespēja, ka kādam pat vislabākie pedagoga centieni nebūs pa prātam (piemēram, vienam gribēsies, lai būtu lielāka bardzība, otram – gluži otrādi utt.). Turklāt skolotāji savu profesionalitāti ir ieguvuši, strādājot aiz „aizvērtām durvīm”, un nereti jūtas nedroši (ko vēl pastiprina negatīvi sabiedrības stereotipi).

Cik liela ir vecāku un, no otras puses, skolas ieinteresētība un vēlme iesaistīties kopējos procesos?

Airisa Šteinberga: Vecāku ieinteresētība 5 baļļu skalā ir no 0 līdz 5, bet skolotāju – tā ap 3. Savukārt vēlme iesaistīties – vecākiem apmēram tāpat – no 0 līdz 5, bet skolotājiem drīzāk 1 vai 2.

Manuprāt, skola ir pārlieku birokratizēta un skolotājam vairs nav laika normālai cilvēciskai saskarsmei ne ar kolēģiem, ne skolēniem, kur nu vēl ar vecākiem. Pārāk daudz tiek reglamentēts un noteikts, ko drīkst, ko nē, – un par visu jāatskaitās rakstiski trijos eksemplāros un vēl arī elektroniski (es, protams, pārspīlēju...). Vecāki gan ir ļoti dažādi – te noteikti nav viennozīmīgas atbildes, jo esmu saskārusies gan ar ļoti ieinteresētiem un atbildīgiem vecākiem, gan arī ar tādiem, kam bērns ir  tikai sociālā pabalsta avots. Tomēr sabiedrība mainās – bērni, pusaudži un jaunieši mainās daudz ātrāk, un, kā rādīja nesen veikts pētījums, vecāki kā informācijas avots kļūst nozīmīgāki nekā skola un skolotāji, kas nozīmē, ka skolai jāmainās. Tikai diez vai to var panākt ar īslaicīgām reformām – jāmainās ir skolotāju un izglītības funkcionāru izpratnei par skolas un pedagoģisko procesu jēgu, saturu un formu, tad arī reformas būs efektīvas. Visgrūtāk mainīt ir tieši cilvēka pārliecības, vērtības un izpratni par lietu norisi, bet kaut kad tas notiks; jau notiek – palēnām.

Maija Kokare: Atbilde nav vispārināma, bet mana pieredze liecina, ka daudzi vecāki ir ieinteresēti un ideju līmenī tiešām ļoti daudz vērtīga ienes skolā. Tas vienmēr ir atkarīgs arī no skolas vadības un pedagogiem – cik viņi ir gatavi šīs idejas apspriest, izmēģināt un īstenot.

Kārlis Boldiševics: Vecāku apvienība ir ieinteresēta nostiprināt vecāku lomu valsts politikā tādā līmenī, kādā tā ir Eiropas Savienībā vai dalībvalstīs. Mūsu darbs ir arī aicināt Izglītības un zinātnes ministrijai pastiprinātu uzmanību pievērst ES stratēģijas izstrādes gaitai „2020” un Latvijas sabiedrības (vecāku) interešu iekļaušanai tanī.

Zanda Šneidere: Kā atbalsta personāla speciālistam dot vispārīgus ieteikumus skolas un vecāku sadarbības veicināšanai ir ļoti grūti, tomēr gribu ieteikt vienmēr atcerēties, ka skolai un vecākiem ir viens liels kopīgs mērķis: palīdzēt bērnam, skolēnam būt veiksmīgākam un laimīgākam, un situācijā, kad bērns apmeklē skolu, to nevar nodrošināt tikai vecāki vai tikai skola, šo abu pušu mijiedarbība ir neizbēgama. 

Kādi ir jūsu ierosinājumi sadarbības veicināšanai, varbūt nepieciešamas izmaiņas?

Kārlis Boldiševics: Būtiski ir jaunā kvalitātē realizēt mūžizglītības programmu – vecāku apmācība un izglītošana iespējama, sadarbojoties nevalstiskajam sektoram ar pašvaldības un valsts iestādēm. Vecākiem ir jāsadarbojas, ņemot vērā Eiropas Savienības pieredzi un atbalstu.

Airisa Šteinberga: Jebkuram uz sadarbību ar vecākiem vērstam pasākumam ir jābūt ar visiem skaidri saprotamu mērķi un sagaidāmo rezultātu. Noderīga būtu organizēta iespēja vecākiem mācīties būt „labiem” vecākiem, ko varētu panākt, veidojot pie skolām vecāku atbalsta grupas jeb „vecāku skolas”. Tās varētu būt vērstas ne tikai uz vecākiem, kuriem ir motivācija atbalstīt savu bērnu attīstību, bet arī nemotivētiem vecākiem. Vecākiem reizēm pietrūkst vai nu zināšanu par bērna attīstību, vai elementāra atbalsta un laba vārda par ieguldījumu bērna audzināšanā, vai reizēm vienkārši iespēja izteikties vai uzklausīt citus vecākus ar līdzīgām problēmām. Skolai būtu noderīgi organizēt vairāk kopīgas nodarbes vecākiem, bērniem, skolotājiem vai vecākiem, bērniem, vai vecākiem, skolotājiem. Taču tas var darboties tikai tad, ja process ir mērķtiecīgs, sistemātisks, sistēmisks, jēgpilns (to dod darbības mērķu un motīvu apjēgšana) un saprotams visām iesaistītajām pusēm.

Maija Kokare: Manuprāt, pats svarīgākais ir atvērt sevi sadarbībai: vecākiem – noticēt, ka skola un pedagogi ir uzticēšanās un sadarbības vērti, un skolotājiem – noticēt, ka vecāki vēlas nevis viņus kontrolēt, noniecināt vai pamācīt, bet patiešām ir vērtīgi partneri. Mācīties vienam no otra šādā sadarbībā nav viegli, tā tradicionāli nav bijusi mūsu skolas ikdiena, un arī normatīvi tas nav regulējams. Tie ir procesi, kas ir atšķirīgi katrā skolā, tomēr veidojas sabiedrība kopumā.