Veiksmes formula dzīvei

Cilvēkam jau kopš dzimšanas piemīt visas īpašības pilnvērtīgai, laimīgai dzīvei sabiedrībā. Šīs īpašības ir jāatrod un jāiemācās pareizi izmantot. Ļoti bieži vecāki vai draugi izdara izvēli Tavā vietā, paļaujoties uz to, neveidojas personīgā pieredze, jo ir bailes pieļaut kļūdas. Atceries - veiksme neslēpjas citu cilvēku panākumu kopēšanā, jo neizlēmība ir ceļš uz neveiksmi. 

Tu esi viens no hip hop aizsācējiem Latvijā, kādēļ tieši šo mūzikas novirzienu izvēlējies?

Mani aizrāva šis žanrs. Sākumā mani interesēja viss, kas kaut cik saistīts ar mūziku, uz tā bāzēs attiecīgi izveidojās intereses – reps, skeitbords, basketbols, veidojās cilvēku loks, ar kuriem man bija interesanti.

Kad Tevi sāka interesēt mūzika?

Mūziku es klausījos jau no agras bērnības - no sešiem vai septiņiem gadiem. Ejot gadiem, mūzikas izvēle transformējās – mūzikas žanri mainījās. Sākotnēji mani interesēja visdažādākā stila mūzika, ap 12 gadu vecumu tā pat bija smagā mūzika - metāls. Vēlāk viss krasi mainījās – metālistiem bija sadarbība ar reperiem, tad arī mani uzrunāja reps. Ļoti nozīmīga bija arī vides maiņa, draugu maiņa. Savā starpā mainījāmies arī ar mūzikas ierakstiem, klausījāmies mūziku kopā.

Tev ir muzikālā izglītība?

Jā, esmu beidzis mūzikas skolu - saksofona klasi.

Kā Tev šķiet, vai muzikālā izglītība ir nepieciešama jaunajiem mūziķiem?

Principā, jā. Kādreiz mūzikas skolā vairāk gan tomēr atrādījos, tomēr apguvu arī visu to, kas bija jāmācās, protams, mācīšanās vienmēr notika īsi pirms eksāmeniem. Rezultātā manas zināšanas, beidzot mūzikas skolu, bija diezgan maz. Es zināju gammas, bet ar mūzikas komponēšanu vispār nebiju saskāries. Vairāk rakstīju tekstus - mūzikas sacerēšanā mana loma vairāk bija sēdēt blakus un pakoriģēt, kas skan, kas nē – pievērsos producēšanai. Jebkuras zināšanas ir nepieciešamas, tās paplašina redzējumu.

Ja Tu nebūtu mūziķis, kādas profesijas pārstāvis Tu vēlētos būt?

Viennozīmīgi, es būtu saistīts ar kādu radošu profesiju. Es mācījos lietišķajos un tad arī man radās interese par visāda veida mākslu, piemēram, stikla apstrādi, bet mūzika mani pārņēma vairāk un tad es arī šīs mācības pārtraucu.

Kādas ir Tavas domas par skolu?

Godīgi sakot, man nav priekšstata, kāda tagad ir dzīve skolā. Beidzot savas mācību gaitas, man vairs nav bijusi saskarsme ar skolām. Es esmu diezgan neapzināti aizmirsis pat savu skolas laiku. Ja man kāds atgādina, ko esam darījuši, secinu, ka esmu ļoti daudz piemirsis. Skola man tajā laikā šķita neinteresanta, laikam esmu to savas atmiņas nemanot izsvītrojis.

Kāpēc mācības skolā Tevi nesaistīja?

Mani tajā vecumā interesēja laika pavadīšana kopā ar draugiem. Es nespēju saprast, kāpēc man būtu jāmācās, piemēram, vēsture. Mani toreiz neinteresēja un arī vēl šodien neinteresē, kādā gadā ir sākušās kaut kādas kaujas vai kā ir mainījušās valsts robežas. Es ar šo informāciju ikdienā iesākt neko nevaru. Protams, tādā veidā mēs trenējam savu atmiņu, bet es vēlāk novēroju, ka es ļoti labi atceros lietas, kuras man šķiet interesantas, bet nevaru atcerēties to, kas mani nespēj ieinteresēt. Ja es nespēju savilkt saikni starp to, kur man šī informācija varētu būt noderīga, ja man nespēj paskaidrot vai vienkārši atbild - tikai tāpēc, ka tā vajag - es izslēdzos no spēles. Neskatoties uz visu, skolotāji par mani teica, ka esmu talantīgs, bet slinks. Manuprāt, viss tas, ko dara Viesturs Dulle (TV raidījuma Intelektuālā Apokalipse vadītājs un veidotājs) ir ļoti lietderīgi. Tagad skolēniem tiek mācītas komunikācijas prasmes, veidota atbildības sajūtu. Manā skolas laikā šādas tēmas netika aktualizētas, to man nemācīja. Mani šobrīd interesētu, lai man iemāca mācīties. 

Kāda bija Tava pieredze mainot skolu?

Mana iekšējā pretestība mācīties bija vairāk pirms skolas maiņas. Iepriekšējā skolā no manis vairs nebija sagaidāma izaugsme, līdz ar to es pieņēmu lēmumu, ka man ir jāmaina skola, jāmaina vide. Integrēšanās jaunajā klases kolektīvā man notika ļoti ātri, jo es biju diezgan pašpārliecināts un komunikabls. Lai arī skola bija nomainīta, savus ieradumus kaut kad neaiziet uz stundām vai darīt kaut ko paralēli tā vienkārši nevarēju izmainīt. Es atradu cilvēku loku, ar kuriem man bija līdzīgas intereses, tāpēc vēlāk man nācās mainīt skolu vēlreiz, kuru tad arī pabeidzu. Man ļoti patika skolotāju attieksme, kuri bija noskaņoti iemācīt man visu, ko iecerējuši, turklāt es saņēmu ļoti cilvēcisku attieksmi.

Vai Tu neesi domājis muzicēt ārzemēs?

Es rakstīšu albumu krievu valodā, zinu savas iespējas, zinu vidi, kurā varu darboties ar pārliecību. Tādā veidā arī mēģināšu virzīties uz priekšu. Var novērot, ka mūziķi ar mazāku pieredzi bieži vien pelna vairāk par tiem, kuriem pieredze mūzikas jomā ir liela. Par populāro mūziku runājot, liels nopelns ir mūzikas menedžmentam, kas nodarbojas ar mārketingu. Tāpat ļoti daudz ko nosaka mūziķa saturiskā puse, ne tikai prasme dziedāt. Katram mūziķim ir sava individuālā attieksme, savs piegājiens, tā ir komplektācija, kas veido skatuves tēlu un tas tad arī ir noteicošais - lielākais akcents. Tie cilvēki, kas gūst panākumus gan šeit, gan ārzemēs, lielākoties ir darbaholiķi. Ierakstot vienu dziesmu, uzreiz nevar iegūt lielus panākumus – tā ir ilūzija, tādu stāstu nav! Jebkuram mūziķim vispirms jāatrod sava auditorija. Un šeit ir stāsts par pašziedošanos, stāvot pāri saviem principiem. Tie, kas notic ilūzijai, paliek vien ar savām ambīcijām.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas netic saviem sapņiem?

Es ieteiktu 90% sava laika veltīt risinājuma meklēšanai. Jebkurā dzīves situācijā ir kāds risinājums. Motivācijas zudums ir stāvoklis, kas spēj pārņemt cilvēku, un šādu stāvokli vajadzētu ignorēt, nepieciešams turpināt kaut ko darīt, jo pēckāda laika varēs redzēt, ka tas ir bijis tā vērts. Un tas, ka mēs nolaižam rokas, arī ir virziens - tikai tas ir virziens uz leju.

Vai Tu esi īstenojis visus savus mērķus?

Godīgi sakot nē, jo mērķi ik pa laikam attīstās un rodas jauni. Mani mērķi attīstās līdz ar mani. Ja cilvēkam aptrūkstas mērķu, tad tas ir motivācijas zudums. Ja sāk likties, ka ir sasniegti visi mērķi, tad tādu stāvokli varētu dēvēt par diezgan destruktīvu.

Kam Tu tici?

Es ticu mīlestībai. Visu, ko mēs varam iedomāties, varam arī sasniegt, jāmāk tikai virzīties. Mēs katrs pats veidojam savu dzīvi un viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Es ticu sev!

Kāda ir Tava veiksmes formula?

Periods, kad sāka notikt kaut kas tāds, ko es patiesi novērtēju savā dzīvē, bija tikai pirms neilga laika. Es ik pa laikam vienkārši izstrādāju savu mērķu plānu. Es cenšos arī ņemt lielas pauzes pārdomām. Starp vienu un otru darbu es mēģinu izdarīt to, ko vēl neesmu mēģinājis īstenot - tas prasa lielu enerģiju. Veiksmes pamatā ir rīcība, drosme kļūdīties un no kļūdām mācīties. Būdams perfekcionists, es ilgi baidījos pieļaut kļūdas, līdz ar to prasmi kļūdīties es apgūstu tikai pēdējā gada laikā.