Jaunieši dzīvo Meksikā, bet mācās ASV

Laikraksts The New York Times norāda, ka īsi legāli tas nav, jo skolēniem, kuru vecāki ASV nemaksā visus nodokļus, bezmaksas izglītība nepienākas, taču labākas izglītības tīkotāji atraduši dažādas viltības.

Lielākajai daļai skolēnu, kuri agros rītos sastopami pie Meksikas un ASV robežkontroles punktiem, ir līdzīgs dzīvesstāsts - viņi dzimuši ASV ieceļojušo imigrantu ģimenēs, tādēļ var lepoties ar ASV pilsonību. To vai citu iemeslu dēļ (pārsvarā tā ir dzīves dārdzība), ģimenes pārcēlušās atpakaļ uz Meksiku, taču jaunieši izmanto iespēju un skolas apmeklē ASV.  "Atšķirība starp ASV un Meksikas izglītības sistēmām ir pietiekami liela, lai cilvēkiem būtu motivācija divas reizes dienā šķērsot robežu," saka Sandjego universitātes Pārrobežu institūta direktors Deivids Šērks (David Shirk). To apstiprina arī Meksikas Tihuānas pilsētas iedzīvotāja Ana Sančesa (Ana Sanchez), kura pati ik dienu šķērso robežu, jo strādā kādā Sandjego bezpeļņas organizācijā. "Es vēlējos, lai abi mani bērni iemācītos tekoši runāt angļu valodā, iegūtu labāku izglītību, turklāt šī skola atrodas tuvāk manai darba vietai," viņa skaidro, kādēļ bērniem izvēlējusies skolu Sandjego. Taču pat A. Sančesai, kura ASV maksā ienākuma nodokli, nācies ķerties pie viltības un deklarēt savu dzīvesvietu pie draugiem, kas dzīvo ASV. "Ja es oficiāli atzīšu, ka dzīvoju Tihuānā, nāksies mēnesī par bērnu skološanu maksāt 800 dolārus," saka A. Sančesa, kura vienīgā sarunā ar laikraksta korespondentiem nebaidās atklāt savu vārdu.

Citi The New York Times sarunu biedri vēlas palikt anonīmi, jo ļoti labi apzinās, ka būtībā pārkāpj likumu. "Ir samērā liels uztraukums katru reizi, kad man jāatbild uz jautājumu, kur dzīvoju," saka ASV dzimusī vidusskolniece Marta, kura jau kopš piecu gadu vecuma dzīvo Tihuānā, bet ik rītu dodas uz skolu Kalifornijas štata pilsētā Čulavistā. "Dažreiz es šīs melošanas dēļ jūtos diezgan slikti, turklāt visu laiku atceros, ka mani var atmaskot un izmest no skolas. Bet es taču vēlos tikai mācīties," saka Marta, kura tāpat kā daudzi viņas vienaudži ir deklarējusies pie paziņām, kas dzīvo ASV. The New York Times norāda, ka kārtība, kādā skolēni tiek uzņemti ASV valsts skolās, atšķiras ne tikai dažādos štatos, bet pat viena štata apgabalos. Piemēram, Sanizidro ģimenēm jāuzrāda ne tikai dokumenti, kas apliecinātu, ka viņi dzīvo attiecīgā apgabala teritorijā (īpašumu apliecinoši dokumenti vai īres līgums), bet arī uz konkrēto personu vārda izrakstīts rēķins par komunālajiem pakalpojumiem. Šajā apgabalā pēdējo divu gadu laikā no skolām izslēgti 20 bērni, kuri dzīvojuši Meksikā.

Kopējo skolēnu skaitu, kuri regulāri šķērso robežu (pierobežas apgabalos viņus dēvē par transfronterizos), gan ir grūti aplēst - šī prakse ir izplatīta no Kaleksiko Kalifornijā līdz Elpaso Ņūmeksikā un Braunsvilai Teksasā. "Šie skolēni regulāri migrē no vienas kultūras uz otru, no vienas valodas uz otru un no vienas valsts uz otru, tērējot apgabalu izglītības resursus un izraisot diskusijas, vai viņu izglītošana ir ASV interesēs," raksta The New York Times. Laikraksts īpaši norāda, ka diskutējams ir arī jautājums par šādas izglītības lietderību pašiem skolēniem. Uz Meksikas un ASV robežkontroles punktiem tradicionāli ir lielas rindas un, piemēram, Marta, lai skolā nokļūtu astoņos no rīta, spiesta no mājām iziet piecos no rīta. Trīs stundas prasa arī atpakaļceļš. Vēl skarbāks dienas režīms ir 16 gadus vecajam Luisam, kurš dzīvo tālāk no robežas - viņš no mājām izbrauc jau trijos naktī. Nav pārsteigums, ka pēc šāda ceļa skolēni jūtas noguruši un īsti neuztver stundās stāstīto. "Pēdējās stundās man regulāri gadās iemigt, skolotāji tad ir ļoti dusmīgi," atzīst Luiss.