Bērni vairāk par visu gribēja izdzirdēt atpazīstamo “nā nā nā nā nā-na nā-nanā”, ar kuru sākās krievu superhīts “Nu, pogodi!” jeb, kā mēs teicām, nupagaģī sērijas par dzīvelīgo tipisko padomju vīrieti Vilku un viņa Zaķi, kuru Vilks it kā grib, bet tomēr negrib noķert/apēst. Tomēr vislielākā vilšanās bērnības kinoseansos bija tad, ja jau no pirmajiem kadriem bija skaidrs, ka būs leļļu multene, nevis nupagaģī! Ai, leļļu!!! Visiem bērniem vienādi. Nepatika un viss!

Tagad, 27 gadus vēlāk, man joprojām vislabāk patīk skatīties filmas uz lielā ekrāna. Turklāt, jo tuvāk, jo labāk - parasti 4. rindā, tā, lai galva jāgroza. Un mana mīļākā multene 30 gadu vecumā ir nevis kāda ar bērnības garšu, bet vienkārša 2D leļļu filma - amerikāņu pārstilīgā režisora Vesa Andersona (Wes Anderson) pirmais sānsolis ārpus aktierfilmu lauciņa - Fantastic Mr. Fox. Zinot, cik daudzi mani paziņas to nav redzējuši tikai tādēļ, ka tā ir multfilma, man vajag jums par to pastāstīt!

Pusotru gadu kopš tās pirmizrādes es šo filmu esmu redzējis kādas 30 reizes! Tas ir jestrs pastāsts par izbijušu superveiklu un manierīgu mājputnu zagli Lapsas kungu, kurš ģimenes labad saviem stiķiem ir metis mieru, bet pusmūža krīzes iespaidā tomēr ļaujas instinktiem, un rezultātā, kā saka, sūdi trāpa ventilatorā, un visa apkārtnes zvēru komūna ir spiesta pārcelties uz dzīvi pazemē, jo virszemē tos vajā negantie kapitālisti - fermeri Bogiss, Banss un Bīns.

Filmas pamatā ir šerpā un ironiskā angļu bērnu rakstnieka Roalda Dāla (Roald Dahl) grāmata, kura fans ir arī V. Andersons (pieļauju, ka ir vērts šo grāmatu pameklēt internetā, jo tulkots latviski nekas nav). Filmas scenārija rakstīšanas fāzē viņš pat dabūjis vēlību dzīvot R. Dāla vasarnīcā, skatīt to pašu ainavu un elpot to pašu gaisu, ko stāsta autors elpoja, savus tēlus radot.

Un jāsaka, ka pat jau no scenārija burtiņiem vien ož pēc labas filmas. Nu, kaut vai tāda radoša detaļa, ka visi lamu vārdi (cuss words) filmā ir aizstāti ar pašu vārdu „cuss” (no latviešu valodas tulkojumā: lamas)! Piemēram, “what the cuss is that?”, “don’t cuss with me!” vai “the cuss you are!”. Rupjības filmās ir tik pierasta lieta, ka tās reti kad var vispār pamanīt, bet te - sīka detaļa un elegants rezultāts. Vai arī Lapsas kunga asistenta Oposuma pēkšņie blekauti uz pāris sekundēm ar melnbaltām spirālēm acu vietā! Stāstā tiem nav nozīmes, bet garšu tie dod!

Jāsaka, ka smalku detaļu pārbagātības ziņā šo filmu pārspēt grūti. Man jau sen šķiet, ka kino ir tā māksla, kura tikai iegūst, ja to radoši piesātina iespējami vairāk cilvēku, nevis tikai režisora, operatora un scenārista radošais trio. Padomājiet - ja jums būtu jānopin viens puķu vainadziņš kaut kādai Gredzenu pavēlnieka elfu princesei, zinot, ka tas tiks iemūžināts uz lielā ekrāna uz mūžiem! Es domāju, jebkurš normāls cilvēks uzmargotu sava mūža labāko vainadziņu un vēl ar pinceti sakārtotu ziedlapiņas! Nu, lūk - leļļu filmas tapšana arī ir tāds pincetes, lupas un knibināšanās pasākums ar ļoti daudzu cilvēku piedalīšanos. Un ar mīlestību pret sīkumiem.

No Lapsas kunga filmas staro rudens sajūta, kas  sasaucas ar galvenā varoņa eksistenciālajām pārdomām par to, ka “lapsa nav nekāda lapsa bez vistas zobos” - ar visu, kas no tā izriet. Dzeltējušu kļavu lapu oranžais tonis ir teju ik kadrā un dekorācijā, arī Lapsas kunga eleganti pašūtajā velveta uzvalkā (jo viņš strādā žurnālistikā, ar bažām, ka viņa rakstus neviens nelasa). Ja skatāties šo filmu, pievērsiet uzmanību leļļu kostīmiem, cik smalki tie ir - kabatiņas, mutautiņi, ādas cimdiņi advokātam Āpsim, zeķīte, kurā iebāzta bikšu stara mazajam lapsēnam - visas vīles taisnas, kāds to visu taču ir uzšuvis!  

Filmējamās lelles reti ir lielākas par pārdesmit centimetriem. Tām ir metāla skelets ar kustīgām locītavām - pietiekami stingrām, lai neizļurkātos, bet arī padevīgām, lai animators var veikt mikroskopiskas manipulācijas. Ieskaties uzņemšanas laukumā!

Izmaiņas no kadra kadrā rada reāls cilvēka roku darbs, kurš jādara vēlreiz, ja režisors grib ko pamainīt. Patiesībā šodien, kad vairums animēto filmu tiek radītas ar virtuālām lellēm 3D modelētā vidē un arī leļļu kustības diktē tikai keyframes datorprogrammās, šāds rokdarbniecisks kino ir retums (vienīgā no nesenām filmām, kas bez šīs nāk prātā, ir Tima Bērtona (Tim Burton) gotiskā  The Corpse Bride). 

Filmas izskats ir patīkami neperfekts. Fantastic Mr. Fox katrā filmas sekundē nomainās 12 kadri, kā tas teju gadsimtu bija pieņemts tradicionālajā stop-motion animācijā. Parastā aktieru kinofilmā tie ir 24 kadri sekundē, bet jaunajā 3D filmā The Hobbit, ko tagad Pīters Džeksons (Peter Jackson) filmē Jaunzēlandē, pirmo reizi kino vēsturē būs 48 kadri sekundē - superhiperreālistiskam iespaidam.

Turklāt V. Andersons esot mudinājis animatorus necensties radīt gludu, plūdenu kustību, dodot priekšroku oldskūlīgākai, bet mīlīgākajai raustīgajai stop-motion estētikai. Sevišķi iespaidīgas ir zvēru kažoku spalviņu kustības - ik kā nejaušas, bet tik dzīvas! Ja uzpūš vējš un sakustas koki, tad arī Lapsas kunga pieres spalviņas novirmo. Tas šīs filmas lelles padara par pilnvērtīgiem, telpiskiem miniatūrās pasaules iemītniekiem atšķirībā no manas bērnības multenēm, kur tēli un to fons allaž bija teju divas neatkarīgas vienības. 

Iesaku pievērst uzmanību filmas varoņu balsu aktierdarbiem - Lapsas kunga balss pieder Džordžam Klūnjam (George Clooney), bet viņa kundzi superseksīgi ieskaņojusi Merila Strīpa (Meryl Streep). Esmu pat mēģinājis skatīties filmu bez skaņas un varu teikt, ka 70% filmas sulas nāk no balsīm. Bez tām nevar nepamanīt, ka filmas aktieri ir tikai nedzīvas lelles. Bet ar skaņu - cita lieta. V. Andersons filmas varoņu ieskaņošanai bija izvēlējies neierastu metodi. Ja tradicionāli tas notiek sterilos skaņu studijas apstākļos, ieskaņojot katru tēlu pa vienam, tad Andersons izvēlējās to darīt kā aktierkino - ja darbība notiek mežā, skaņa tiek rakstīta mežā. Ja varonis skrien un runā, tad arī ieraksts notiek skriešus. Un dialogus rakstīja, visiem iesaistītajem varoņiem saspēlējoties vienam ar otru dzīvajā, nevis postprodukcijas datorstiķī. 

V. Andersona filmu visredzētākais dalībnieks, skumjo suņa acu īpašieks Bils Mjurejs (Bill Murray) šai filmai ir dāvājis personīgi man neaizmirstamāko epizodi. Viņš līdztekus filmas tēla jurista Āpša ieskaņošanas darbam bija izpalīdzējis ar nelielu blakus darbiņu. Animatori bieži par atskaiti tēlu kustību veidošanai (fāzēšanai) lieto reālus, iefilmētus video. Arī V. Andersons lielu daļu režijas darba esot veicis, sūtot animatoriem ar iPhone filmētas kustības paša izpildījumā. Vienas epizodes referencei esot vajadzējis kādu, kas mirkli pastāv uz klints kā vilks (no kura Lapsam ir fobija) un tad paceļ gaisā dūri vīrišķīgā  sveicienā. B. Mjurejs esot to izdarījis nevis kā aktieris, kas iemieso vilku, bet gan kā īsts, pilnasinīgs Vilks! Ja jūs kādā filmā esiet redzējuši ko majestātiskāku un smieklīgāku reizē, paziņojiet man!

Bērnībā man likās, ka filmas var nofilmēt kaut kā tā - nejauši. Aktieri nespēlē, bet dzīvo, un kāds to kaut kā nofilmē. Es pat iedomāties nevarēju, ka katrs elements kadrā ir kāda cilvēka apzināta darba rezultāts. Es nezināju, ka filmēšanas laukumā tikai pāris sekundes pirms tā, ko redzam uz ekrāna, režisors kliedz “aiziet!” un visi kino tapšanas elemeti sāk darboties pēc iepriekš izmēģinātām trajektorijām. Vēl mirkli pirms kadra sākuma aktieri neelso sāpēs vai baudā, nekas nedeg un nesprāgst. Patiesībā - pat filmēšanas laukumā redzot no malas to, kas vēlāk nonāk uz ekrāna, tas izskatās mazs, neīsts un ne pārāk ticams. Tā tas ir līdz brīdim, kad kino ieraugām no skatpunkta, kam viss tas ir domāts - kameras objektīva kadrētā ilūzija.

Fantastic Mr. Fox, manuprāt, ir augstākā pilotāža šādu nedzīvu elementu atdzīvināšanā. Tā staro no asprātības, tēlu dzīvuma un mākslinieku iztēles radītās pasaules īstuma, ņemot vērā, ka atšķirībā no aktierfilmas leļļu multenē nevienu brīdi kadrā nekas nav dzīvs. Un, lai arī visticamāk visi filmas uzņemšanā iesaistītie knibuļi, lellītes un dekorācijas tagad saput n-tajās noliktavās, ja nav pārdotas izsolēs, tad uz lielā ekrāna tie mūžīgi būs dzīvāki par dzīviem. Fantastic Mr. Fox gadījumā aizmirstiet par superīgo! Šeit ir runa par kaut ko fantastisku!