Foto: Decoder.drugfree.org

Vienu brīdi dēls apskauj un saka, ka mīl, jau pēc piecām minūtēm aizcērt durvis, kliedzot, ka esmu vissliktākā mamma pasaulē un viņš mani ienīst. Dēla istaba regulāri izskatās kā miskaste, uz grīdas mētājas gan drēbes, gan futbola tērps, gan arī skolas burtnīcas. Viņam ir tiesības, bet, kad vaicāju par pienākumiem, mans pusaudzis vienkārši pārstāj runāt.

Pēc psihologu domām* pubertātes laikā jaunietim ir jāsaceļas pret saviem vecākiem un jānoliedz viņu vērtības, lai spētu emocionāli atdalīties un pēc vairākiem gadiem veidot paši savu dzīvi. Citiem vārdiem, ir ļoti svarīgi, lai pusaudzis saviem vecākiem saka: “Jūs neko nesajēdzat!”

Vecāki bērnam ir pirmā mīlestība, lielākā emocionālā pieķeršanās pirmajos 10 dzīves gados, taču, lai uzsāktu jaunas attiecības ir jāpārrauj iepriekšējās. Tāpēc arī draugi šajā vecumā kļūst tik svarīgi. Kā minēts mammam.lv/tetiem.lv pusaudžu attīstības kalendārā, kur pasaule aprakstīta pusaudža acīm: “Draugi man ir svarīgāki nekā jebkad agrāk, taču man vēl joprojām ir vajadzīgi arī vecāki. Es vēlos sarunāties ar jums, ja vien jūs nekļūstat pārāk ziņkārīgi attiecībā uz to, kur esmu bijis un ko domāju. Es vēlos, lai jūs interesējaties par mani, taču nevajag mani pārāk izprašņāt. Ja vien jums nav aizdomu, ka esmu iekūlies nepatikšanās, esiet mierīgi un gaidiet, kamēr es pats pie jums atnākšu”.

Alleluja, arī vecāki pusaudzim joprojām ir svarīgi! Taču  ziniet, nav nemaz tik viegli – mīlēt, rūpēties un  interesēties par savu tīni, taču tikai NE PĀRĀK! Turklāt arī robežas tīnim katru dienu novilktas citā vietā. Vienu dienu dēlam patīk, ja abi ar vīru pavelkam viņu uz zoba, citu dienu līdzīgā situācijā viņš izdrāžas no virtuves kā tornado un pārstāj ar mums sarunāties.

Man šķita, esmu laba mamma tajās dienās, kad mums ar dēlu izdodas nestrīdēties, taču arī tas neesot viennozīmīgi, jo svarīgi, kāda ir cena par šo nestrīdēšanos. Vai es savam dēlam piekāpjos – Nu, labi, vari sakārtot istabu rīt, -  vai arī mums izdodas atrast kopīgu risinājumu?  Jo pusaudzim esot svarīgi, lai viņa apkārtējā vide ir reaģējoša un arī konflikti ir svarīgi, lai kļūtu par neatkarīgu un pastāvīgi domājošu personību. Lūk, vēl viens rēbuss! No vienas puses ir jāpieņem, ka pusaudža centieni nepildīt savus pienākumus, ir dabiska (man bija milzīgs atvieglojums pusaudžu attīstības kalendārā izlasīt, ka nekārtīgā istaba un nomētātās mantas nav nekas ārkārtējs, bet gan vecuma īpatnība), bet no otras puses uz to nedrīkst nereaģēt. Jo vecāki – draugi, kas vienmēr ieņem tīņa pozīciju, varot pat kavēt viņa attīstību.

Pusaudža vecums ir ļoti sarežģīts posms. Justies jau kā pieaugušam, bet vienlaikus vēl bērnam, saprast robežas attiecībās ar vecākiem, kas nepārtraukti ierobežo tīņā brīvību, iekarot savu vietu vienaudžu vidū, tas itin nemaz nav viegli. Ugunskristības, lai iekļautos pieaugušo vidū, kurā vecāki vairs nevedīs aiz rociņas. Taču ziniet, arī būt pusaudža mammai nav garlaicīgi, katru dienu – jauns rēbuss. Mīļie, tīņi, saudzējiet mūs!:-)

Mīļie, vecāki, lūdzu, palasiet šo kalendāru, iespējams tas jums atrisināt dažu labu rēbusu attiecībās ar savu pusaudzi:

http://www.mammamuntetiem.lv/berna-attistibas-kalendars/

* Atreferēts psihologu viedoklis no grāmatas: Mati Brummers, Henriks Enckells, Bērnu un pusaudžu psihoterapija, Jumava, 2011.