Gundars Šķipars ir Rīgas Juglas vidusskolas informātikas skolotājs un profesionāls mūziķis Štrausa stīgu kvartetā. “Mūzika manā dzīvē noteikti ir papildinājusi arī informātiku,” atzīst Gundars. Gan skolā, gan arī ārpus tās viņš ir pazīstams kā enerģisks, atvērts un radošs cilvēks. Lai arī skolā 35 gadus jaunais skolotājs strādā vien dažus gadus, ar skolēniem viņam jau no pirmās dienas ir izdevies atrast kontaktu. “Sākumā audzināmā klase man bija ļoti liels izaicinājums. Taču tieši sava klase man ir sniegusi piederības un māju sajūtu,” stāsta Gundars. Arī vēlāk intervijā viņš atzīs, ka saviem skolēniem dažkārt jūtas ne tikai kā mentors, bet arī brālis vai pat tēvs. Gundars var stundām ilgi stāstīt ne tikai par starpdisciplinārās pieejas nepieciešamību mācību procesā, izglītības paradigmas maiņu un godīgumu pret skolēniem, bet arī par to, kā viņš bērnībā ar sajūsmu pētījis centrālapkures sistēmu, lai vēlāk par to stāstītu klasesbiedriem, kā bērnībā iedvesmojies no vecvecākiem un ko viņš mācās apgūt, strādājot sieviešu kolektīvā. 

Kādēļ Tu nolēmi kļūt par pedagogu? Vai jau bērnībā zināji, ka skola būs tā īstā vieta, kur vēlēsies pavadīt ikdienu arī pēc 12.klases absolvēšanas?

Ne gluži, vispār esmu pabeidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju, esmu arī profesionāls mūziķis. Dzīve tā iegrozījās, ka pēc akadēmijas absolvēšanas man bija sajūta, ka … mūzikā es sevi nespēju līdz galam realizēt. Strādāju simfoniskajā orķestrī, tur man bija gada termiņš, bet jau tad es jutu, ka negribēšu tur palikt. Man ir palicis savs kvartets no Mūzikas akadēmijas laikiem – Štrausa stīgu kvartets.

Jutu, ka man vajadzētu turpināt mācības, taču citā nozarē. Aizgāju uz Latvijas Universitāti, pēc tam arī dabūju darbu skolā, studēju augstskolā un pieteicos par informātikas skolotāju Rīgas Juglas vidusskolā. Vispirms es atnācu vienkārši pavērot, kā norit informātikas mācību stunda, jo nezināju, kā ir strādāt vispārizglītojošā skolā. Redzot, kā praksē notiek mācību stunda, sapratu, ka man tas patīk, es to saprotu un spēšu!

Matemātiķis mūzikā

Saviem skolēniem Tu māci informātiku, kas paģēr loģisko domāšanu, analītiskas prasmes, informātika ir cieši saistīta ar matemātiku un fiziku. Taču Tu pats esi radošs un māksliniecisks cilvēks, kurš turklāt profesionāli nodarbojas arī ar mūziku. Kā Tevī sadzīvo šīs divas dažādās pasaules?

Mūzika jau arī ir eksakts priekšmets. Atceros, kad gāju uz harmonijas stundām, arī notis es vairāk rēķināju, nevis vadījos pēc dzirdes un sajūtām. Es biju matemātiķis mūzikā. Arī pamatskolā man labi padevās matemātika, interesēja tehnoloģijas. Atceros, ka piecu sešu gadu vecumā man bija tāds konstruktors ar skrūvēm, dzelzs gabaliem, no kuriem es taisīju visādus traktoriņus, mašīnītes ar motoriņiem, man šīs lietas jau bērnībā patika. Tehnoloģijas un mūzika – tās man vienmēr bijušas tuvas tēmas.

lab21.jpg

Bērnībā ar sajūsmu pēta centrālapkuri

Tevi jau bērnībā vecāki mudināja pievērsties šīm lietām vai tā bija Tava iniciatīva?

Esmu uzaudzis pie vecvecākiem. Mans vecaistēvs bija arhitekts un sportists, mans paraugs. Atceros, viņš vienmēr ļāva pētīt savus projektus, kas man ļoti patika. Jau astotajā klasē es biju izpētījis, kā darbojas centrālapkures sistēma (smejas – aut piez.). Gāju uz skolu un stāstīju, kā darbojas centrālapkure! 

Kam Tu to stāstīji? Draugiem vai skolotājai?

Saviem klasesbiedriem! Likās jocīgi, kā viņi var nesaprast tik elementāras lietas? Tā bija mana ikdiena. Nu, un mana vecāmāte bija šuvēja un audzinātāja bērnudārzā, varbūt manu profesijas izvēli ir ietekmējusi arī viņa. Bērnībā skatījos uz viņu un domāju: “O, es arī varētu būt audzinātājs!” No vecāsmātes iemācījos arī šūt (smejas – aut.piez.). Kaut kāda likumsakarība tur ir: gan mūzika, gan māksla, gan skola…

Noteikti mani iespaidojis ir arī tas, ka pats neesmu rīdzinieks, esmu no Baldones – tie tomēr ir lauki. Dabas klātbūtne ir veicinājusi manī pētnieka un atklājēja procesus.

Sākoties krīzei, Tu aizbrauci dzīvot uz Angliju. Ko šī trīs gadu ilgā pieredze Tev ir sniegusi?

Tas man deva jaunu starpkultūru pieredzi. Visu laiku biju dzīvojis un audzis Latvijā. Es pat biju mazliet pārsteigts -  man radās pavisam cits skatījums uz dzīvi. Esot Anglijā, sajutu, ka var dzīvot arī citādāk. Latvijā tie apstākļi ir diezgan vienveidīgi. Mācību modelis ir visai šaurs, kas attiecas uz vispārizglītojošām mācību iestādēm, kur akcents tiek likts uz matemātiku, fiziku, ķīmiju - tas virziens ir samērā vienveidīgs.

Ballītes un bohēma kopā ar skolotājiem

Kā tas atšķiras no vides, kurā savulaik mācījies Tu?

Es mācījos mūzikas koledžā, tur vispār bija ļoti radoša atmosfēra – starp skolotājiem un skolēniem bija ļoti draudzīgas un atvērtas attiecības. Neiegrimšu sīkumos, bet tas bija pavisam cits laiks. Tagad likumdošana ir daudz stingrāka. Tolaik cilvēki domāja citādāk, viņi bija brīvāki. Es nāku no vides, kur cilvēki ir radoši, teikšu godīgi, pat bohēmiski (smejas, aut. piez.). Mums savulaik bija arī ballītes kopā ar skolotājiem. Ikdienā mācību stundas bija līdz diviem trijiem, pēc tam mūziķiem notika individuālās nodarbības ar skolotājiem. Visi skolā turpināja mācīties arī pēcpusdienā līdz par vēlam vakaram, tā bija atvērta līdz pat deviņiem vakarā un reizēm varēja sarunāt trenēties specialitātē līdz pusnaktij. Dzīve bija ļoti interesanta, mēs spēlējām mūziku, katrs individuāli mācījās, koridoros visi satikās un runājās, valdīja ļoti draudzīga atmosfēra.

Vispārizglītojošā skola man bija izaicinājums, jo tādu īstu vidusskolu es nekad dzīvē nebiju izjutis, lai arī tas man likās interesanti, izaicinoši. Laikam tieši tādēļ, ka vēlējos kaut ko mainīt, man bija cita pieredze, varēju uz visu paskatīties no malas.

Vai Tu atceries pirmo skolas dienu, kad nostājies skolēnu priekšā? Visi no Tevis kaut ko gaidīja, varbūt juti, ka sevi ir jāpierāda? Kādas bija sajūtas?

Es atceros, ka atnācu uz pirmo stundu kā novērotājs! Tad es momentā sajutu, ka to varu, man tur IR jābūt! Kopš tās dienas neesmu šaubījies par savu profesiju.

Man bija sajūta, ka es pilnīgi savienojos ar bērniem enerģētiskā līmenī. Viņi darīja visu, ko es teicu. Man tas likās pārsteidzoši - esmu jaunais skolotājs, bet viss notiek tik pēkšņi un sekmīgi.

Audzināmā klase sniedz piederības sajūtu

Iespējams, lomu spēlēja arī tas, ka pats vēl esi tik jauns un līdzīgi domājošs saviem skolēniem. Kuru klasi vispirms sāki mācīt?

Man tajā laikā bija devītie un piektie līdz septītie. Devītklasnieki jau bija vecāki, tur uzreiz veidojās skaidrāka komunikācija, bet man patika strādāt ar visiem. Neizjutu problēmas. Kad sāku strādāt, man uzreiz piešķīra arī audzināmo klasi… un man bija diezgan traka tā klase… Iedomājies, tu atnāc uz skolu un tev uzreiz prasa: “Varēsi sesto klasi paņemt?” Toreiz ilgi nedomāju, bet audzināmā klase man ir bijis viens ļoti liels izaicinājums. Tas man sniedzis arī tādu… piederības sajūtu, māju sajūtu. Tu uzreiz jūties vajadzīgs ne tikai priekšmeta mācīšanā, bet arī emocionāli, garīgi, ar padomu. Strādājot ar audzināmo klasi, tu uzreiz saņem atpakaļ atgriezenisko saiti, vari just, kā viņi tevi atspoguļo. Dažreiz es viņos ieraugu sevi, skolēni mēdz atkārtot to, ko jau esmu teicis vai darījis, neapzināti izturēties līdzīgi… kaut kā tā ķēdīte rodas.

lab13.jpg

Sievietes māca pacietību un mieru

Pirmīt jautāju, kādēļ nolēmi kļūt par skolotāju, jo arvien vairumam jaunu vīriešu tā nebūt nav tradicionāla izvēle. Ierasts, ka skolā pārsvarā māca sievietes. Arī Tavā skolā. Kā Tu uz to raugies, vai nejūties kā baltais zvirbulis sieviešu kolektīvā?

Latvija vispār ir īpaša zeme ar stereotipiem, latvietis vislabāk zina, kas ir pareizi un kas nav, arī uzskatot, kuras profesijas ir domātas sievietēm vai vīriešiem. Arī tad, kad es mācījos skolā, pārsvarā bija sievietes bija skolotājas. Kā skolēns es par to īpaši nedomāju, bet tagad uzskatu, ka šim sadalījumam vajadzētu būt līdzvērtīgākam. Ir sajūta, ka bērnu un jauniešu attieksme pret skolotāju - vīrieti ir citādāka, bet domāju, ka drīz šī starpība mazināsies. Esot sieviešu kolektīvā, arī es mācos – pacietību, mieru (smaida, aut.piez.)...

Intervijā E-klasei pedagoģe Linda Daniela stāstīja par kādu pētījumu: Tomass Dī (Thomas Dee) Stenfordas universitātē veica pētījumu ar 20 tūkstošiem pamatskolas skolēnu, un viens no viņa galvenajiem secinājumiem bija, ka klasēs, kurās māca vīrieši, labākas sekmes ir zēniem, savukārt klasēs, kurās māca sievietes, labākas sekmes ir meitenēm. Viņš izsaka secinājumu, ka tie ir mācīšanas stili, turklāt tam ir bioloģisks pamatojums – sievietes runā, virza domu,  kā arī organizē informāciju citādāk. Savukārt vīrieši strādā atbilstoši savam domu gājienam, tādēļ to labāk saprast un uztvert spēj puiši. Cits pētījums atklājis, ka viss mācību process esot pielāgots meitenēm. Kāds ir Tavs viedoklis?

Es skatīšos caur savu pieredzi un praksi. Arī es audzināmajā klasē taisu tādu salīdzinājumu – par meiteņu un zēnu sekmēm. Mēs analizējam pašizaugsmi, izvērtējot skolēna vidējās atzīmes kāpumu un kritumu. Arī manā klasē, nezinu, kāpēc tā, taču meitenes ir vadošās, klasē ir 13 meitenes un 11 puiši. Runājot par zēniem, es varētu daļēji piekrist. Arī es jūtu, ka ar zēniem man veidojas draudzīgākas, tuvākas attiecības. Viņi biežāk ienāk pie manis informātikas kabinetā, šeit tomēr ir datori, ko starpbrīdī drīkst izmantot. Pavasaros gatavojamies maratonam katru sestdienu, kur arī pārsvarā nāk trenēties zēni. Es neteiktu, ka pār zēniem man ir lielāka kontrole, bet viņi paši nāk pie manis un es varu viņiem pajautāt par ikdienu vai problēmām mācību priekšmetos. Varbūt viņi jūt, ka es rūpējos, uztraucos - vienmēr varu atvērt E-klasi, paskatīties, vai ir bijis uz stundām, konsultācijām. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, klases kopvērtējumā ir vērojama izaugsme. Vidējā atzīme ir 7 balles.

Radošums, līdzatbildība un uzņēmība

Kādus dzīves padomus Tu centies sniegt saviem skolēniem?

Es cenšos viņiem stāstīt, ka tad, kad viņi absolvēs, tikai viņi paši būs par sevi atbildīgi. Atceros, kad viņi bija mazāki, bieži teica: “Visi tā dara!” Uz to es atbildēju: “Jā, bet, kad saņemsi diplomu un aiziesi prom, neviens tev neprasīs, ko jūs tur visi darījāt! Tu būsi viens pats, neatkarīga persona!” Lēnām viņi to sāk saprast, sāk uzņemties atbildību paši par sevi, nevis attaisnoties. Esam uzsākuši skolā līderības programmu “7 veiksmīga cilvēka paradumi”. Tāpat skolā esam pieņēmuši savas vērtības – radošumu, līdzatbildību un uzņēmību. Man kā vīrietim tas ir ļoti svarīgi, lai es zinu, kādā virzienā domāt. Tas ļoti palīdz sakārtot gan domas, gan prātu. Caur šo programmu un vērtībām arī plānoju audzināšanas stundas.

Agrāk kāvās par disciplīnu

Kā Tev šķiet, kā šīs vērtības izpaužas ikdienas darbā ar skolēniem? Vai skolēni arī tās ņem vērā un cenšas ievērot?

Man jau liekas, ka viss sākas ar skolotāju. Bērni varbūt par tādām lietām nemaz nezina, ja skolotājs par to nerunā. Kad es mācījos skolā, tādu vīziju nebija. Tad drīzāk kāvās par disciplīnu, nevis runāja par to, kā varētu uzlabot mācību procesu. Cīnījās ar sekām, nevis domāja, ko pašā saknē vajadzētu uzlabot.

Bērni šo vērtību izpausmes izjuta tā, ka skolotājiem semestrī ir jānovada trīs stundas, kurās viņi izmanto katru no vērtībām, proti, vienu stundu par līdzatbildību, vienu par radošumu, vienu par uzņēmību, lai gan šīs vērtības var akcentēt arī katrā stundā.

Tās bija audzināšanas stundas?

Nē, dažādu mācību priekšmetu stundas. Tā mēs padarījām mācību procesu mazliet radošāku, turklāt kolēģi varēja vērot, kā tas notiek, viņiem bija savi vērtēšanas kritēriji. Ja vairākumam skolotāju šis virziens ir pieņemams, tad arī bērni mainās. Viņi redz, ka skolotāji cenšas attīstīties, darīt kaut ko jaunu, rūpēties par to, lai stundas netiek vienkārši atsēdētas, lai ir pievienotā vērtība. Skolotājs ir paraugs. Protams, ģimene ir pirmajā vietā, taču, ja skolotājs ir ieguvis cieņu vai autoritāti, arī skolēns labprāt seko piemēram.

Pastāsti, lūdzu, kā praktiski notika kāda Tevis vadītā mācību stunda, pievēršot uzmanību minētajām vērtībām?

Viena no stundām bija ar radošuma elementiem. Es to vēlējos sasaistīt ar citiem mācību priekšmetiem, piemēram, literatūru. Izdomāju, ka viņiem Word dokumentā būs jāformatē pašu sarakstīti dzejoļi, ievērojot konkrētus kritērijus, un pēc tam jāizveido buklets. Šo darbu var izmantot pēcāk, tas ir personīgs, nevis no interneta nokopēts teksts, tātad uzdevums iegūst dziļāku jēgu.

Saistībā ar uzņēmību tēma sakrita ar datu bāžu veidošanu. Pa pāriem bija uzdevums uzprojektēt datu bāzi, piemēram, sporta klubam. Tad nu katrs domāja, kā to izveidot no projekta līdz reāli darbojošai datu bāzei, piesaistot klientus – savus klasesbiedrus.

Kas attiecas uz līdzatbildību, klasei bija jāraksta neliels kontroldarbs. Katrs izpildīja piecus jautājumus un tad mainījās vietām. Skolēns uzņēmās atbildību par savu darbu, kā arī par klasesbiedru, lai viņam būtu labi. Beigās konkrēto darbu saņem cilvēks, kas sēdēja pie attiecīgā galda.

Sanāk, ka skolēns saņem atzīmi par darbu, kuru ir pildījis kāds cits? Vai pēc tam neizskanēja kādi protesti?

Mēs vispirms ar klasi vienojāmies, ka tā būs. Ikviens bija ieinteresēts saņemt labu atzīmi. Katram tā bija liela atbildība. Pēc tam ar klasi par to visu diskutējām. Nebija tā, ka kāds mēģinātu citu iegāzt vai tamlīdzīgi. Pašiem bija interesanti analizēt rezultātus, tas viss bija ļoti draudzīgi. Galvenais, ka citādāk!

lab12.jpg

Atmosfēra klasē ir 100% atkarīga no skolotāja

Vai visiem skolotājiem bija jānovada šādas stundas, ņemot vērā skolas vērtības?

Jā, kopš skolā esam pieņēmuši šo vērtīborientēto mācību procesu, visi šādām stundām iet cauri, tikai katrs ar savu izdomu. Svarīgi, ka skolotājs tomēr ir spiests pamēģināt strādāt citādāk, nevis vadīties pēc ierastā.

Iziet no komforta zonas?

Tieši tā! Domāju, ka klases iekšējo atmosfēru un skolēnu ieinteresētību mācību priekšmetā veido pats skolotājs. Viņš ir situācijas un ikdienas realitātes radītājs. Man šķiet, pedagogi dažreiz aizmirst, ka arī viņi ir tikai cilvēki un māca bērnus, nevis mācību priekšmetus. Varbūt tā arī bija laikā, kad informācija nebija tik pieejama un kad vienīgais informācijas avots bija skolotājs. Mūsdienās informācija ir pieejama visiem, brīžiem pat šķiet, ka jaunieši varētu mācīties patstāvīgi. Es skolotāju pašlaik redzu kā palīgu vai mentoru, kas skolēnam palīdz analizēt informāciju, saprast, kas ir vajadzīgs, kas nav vajadzīgs. Ja skolotājs to saprot, tad arī klasē nav problēmu ne ar disciplīnu, ne ar ko citu.

Paldies Dievam, ka neesmu ielikts pedagoģiski pareizajā rāmī!

Kāds, Tavuprāt, ir labs skolotājs?

Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, vai skolotājs pats zina, kāds ir vēstījums, ko viņš vēlas nodot skolēniem. Cilvēkam ir piecas maņas, bet es uzskatu, ka mums katram tomēr ir arī sestā maņa, kas atbild par sajūtām. To izmantojot, ar skolēniem veidojas enerģētiska un emocionāla saikne, tu jūti, ka viņi tev uzticas. Ja izdodas to panākt, tad skolēniem var iemācīt praktiski jebko un palīdzēt ar jebkuru problēmu!

Svarīgs faktors ir arī personība. Man ļoti palīdz mūzika, tas, ka esmu gan skolotājs, gan mūziķis. Šīs divas vides ļoti labi papildina viena otru, es dalos ar bērniem savā pieredzē, esmu viņiem priekšā spēlējis mūziku. Varbūt viņi to vēl īsti neuztver, bet domāju, ka viņi sajūt šo citādo pieeju. Paldies Dievam, ka neesmu ielikts pedagoģiski “pareizajā” rāmī, jo nāku no mūziķu un mākslinieku vides, kur katru mūs uztvēra kā individualitāti. Pieņemu, ja būtu pa taisno iznācis no Pedagoģijas fakultātes, tad es nebūtu tāds, kāds esmu pašlaik.

lab2.jpg

Skolotāj, kāpēc Jūs nebļaujat?

Intervijā laikrakstam Diena RJV direktore Aija Melle sacīja, ka agrāk trīs prestižākās profesijas bija mācītājs, skolotājs un dakteris. Skolotājus ļoti cienīja un respektēja – arī skolēni. Vai Tev tas ir svarīgi – just cieņu no skolēnu un sabiedrības puses?

Pieņemu, ka tā bija, arī manā laikā skolotājs bija autoritāte, bet… es nekad neesmu izjutis tādu kategorisku nošķirtību starp skolotāju un skolēnu. Ja es nesaslēdzos ar skolēniem, tad es vispār nevaru izveidot kontaktu un strādāt! Mācību procesā es pat nemēģinu izturēties kā autoritāte, ar mūsdienu bērniem tas vispār nestrādā. Ja respekts ir bailes, tad man noteikti nav bail zaudēt respektu! Skolēni man ir jautājuši: “Skolotāj, kāpēc Jūs nebļaujat?” Ar bļaušanu neko daudz nevar panākt, tas ir ātrs efekts, lai kādu apklusinātu. Drīzāk vajag izrunāties, tad arī ilgtermiņā no tā būs jēga. Kad es mācījos pamatskolā, bija skolotājas, no kurām visiem bija bail, krievu valodas skolotāja pirmajā stundā mani pārbiedēja tā, ka tajās mācību stundās es vairs nevarēju atraisīties līdz pat 9.klasei. Krievu valoda man bija kā melna bilde. Man joprojām ir stress runāt krievu valodā…

Saviem skolēniem gan stāstu, ka arī es joprojām tikai mācos būt par skolotāju, bet tāpat jūtu no viņiem cieņu. Draudzīgums un labas attiecības respektu nemazina. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, dažam labam es jūtos ne tikai kā skolotājs, bet arī kā tēvs vai vecākais brālis.

Pret visu, kas ir obligāts, jāizturas ļoti uzmanīgi

Tas ir tas, kā Tu uztver savu skolotāja lomu?

Jā, es šo profesiju uztveru diezgan personiski, īpaši pamatskolā. Varbūt vidusskolā veidojas jau cits redzējums. Kamēr bērni vēl ir mazi, viņi labi saprot, ja tu ar viņiem runā godīgi. Ja mani kāds traucē, es atklāti viņam pasaku, kā viņš liek man justies. Rezultātā mainās arī visa atmosfēra, mēs ātri vien saprotamies.

Es zinu, ka skolotāji mēdz sūdzēties par disciplīnas problēmām, bet tas ir jautājums par skolotāju, vai viņš sajūt to bērnu, kurš protestē. Bērni ir spiesti nākt uz skolu, vismaz pamatskola ir obligāta. Man šķiet, ka pret visu, kas ir obligāts, jāizturas ļoti uzmanīgi. Skolotājam jāatceras, ka tas ir bērns, pret viņu vajag saudzīgi attiekties. Protams, katram ir sava pieeja. Ir cilvēki, kuri pasauli uztver drīzāk racionāli, bet es esmu no tiem, kuriem svarīgas ir arī sajūtas. Emocijas ir tās, kas darbu padara interesantāku, dzīvāku. Protams, visu var darīt ļoti loģiski, ar prātu, bet tad izpaliks tā otra puse, sajūtas, ko skolēns caur tevi var saņemt. Mācību process paliks pliekans. Mācot bērnus, es visu laiku atceros sajūtas, kādas bija man, kad es biju skolēns. Kā es gribētu likt justies skolēniem? Pēc tā arī cenšos vadīties ikdienā.

 5.jpg

Skolotājs, tēvs vai vecākais brālis: skolēnu viedokļi par Gundaru

Margarita, 9.klase

“Viss, ko viņš dara, ir netipiski,” uzsver Gundara audzināmās klases skolniece Margarita. “Skolotājs uzsver personības nozīmi, cilvēcīgās vērtības. Viņš negrib, lai mēs tēmu vienkārši iekaltu galvā, mums ir jāsaprot, kādēļ mācāmies,” stāsta Margarita. Viņa ir novērojusi, ka citi skolēni, iespējams, nenovērtē vai nepamana skolotāja atšķirīgo pieeju mācību procesam: “Visu laiku mums mācīja tik vienveidīgi, varbūt citi nemaz nemana to atšķirību!” Margarita uzsver, ka skolotājs vienmēr apjautājas, kā katram sokas: “Pieeja mācībām ir personiska, viņš arī ir teicis, ka esam viņa ģimene.  Domāju, ka tas nozīmē ļoti daudz,” uzskata Margarita. Audzinātāja personība skolēnus iedvesmo uzdrošināties būt pašiem. Viņš māca nebaidīties atšķirties. Margarita arī pamanījusi, ka skolotājs “skatās uz dzīvi citādāk, turklāt nebaidās to atzīt”. “Viņš ļoti bieži runā pilnīgu kosmosu, bet man tas patīk. Viņš cenšas mums parādīt, ka ir iespējams dzīvot tā, kā mēs paši to vēlāmies. Žēl, ja citi to nepamana,” mirkli apdomājusies, savās sajūtās dalās Margarita.

Katrīna 10. klase

Kas skolotāja Gundarā Šķiparā ir īpašs? “Viņš lieliski māk iedvesmot!” pedagoga talantu atklāj 10.klases audzēkne Katrīna, kura ar prieku stāsta par savu skolotāju. “Mēs mācāmies “Radošajā” klasē - no skolotāju puses pret vidusskolas humanitāro klasi bieži jūtu negatīvu attieksmi, ka mēs neko nevaram, mēs neko nesasniegsim - atšķirībā no eksaktās matemātikas klases. Taču Šķipars jau pirmajā dienā spēja mūs iedvesmot, motivēt, radot sajūtu, ka mēs ne ar ko neesam sliktāki un varam sasniegt visu, ko vien vēlamies,” atklāj Katrīna. Meitene stāsta, ka gan viņa, gan arī klasesbiedri skolotāja uzdotajiem mājasdarbiem labprāt velta savu brīvo laiku, darot tos ar prieku un lielu izaicinājumu. Gundara Šķipara uzdotajiem mājasdarbiem Katrīna saskata jēgu, nevis pilda tos tikai ķeksīša pēc, lai varētu labi uzrakstīt kontroldarbus un eksāmenus. “Mums ir motivācija censties, jo viņa uzdotie darbi ir aizraujoši, nesen, piemēram, bija jāfilmē video materiāli, jāmontē, pēc tam jāprezentē visas skolas priekšā. Arī mācību stundas ir interesantas un produktīvas – mēs nemēģinām tikai atsēdēt, bet gan iegūt no tām maksimāli, cik vien iespējams! Nesen pie mums stundā viesojās Jānis Skutelis un mācīja improvizēt,” stāsta 10.klases skolniece. Tāpat Katrīna novērtē, ka skolotājs vienmēr rūpējas, lai jauniešu sekmes neciestu, ja mācības kavētas slimības dēļ.

Rihards, 9. klase

“Mans skolotājs ir pretimnākošs un vienmēr pozitīvs. Varētu teikt, ka viņš ir labs draugs, kā brālis, ar viņu ir viegli kontaktēties!” par savu klases audzinātāju atklāti stāsta Rihards. Tāpat skolēns novērtē G.Šķipara atsaucību: “Mums ir kopīgas intereses, tādēļ ir patīkami  ar viņu aprunāties, uzzināt viņa viedokli. Ja prasu padomu, viņš vienmēr palīdz, pastāsta, kā viņam gāja mūsu vecumā.” Taujāts par klases audzinātāja organizētajām ekskursijām, puisis apstiprina, ka dažādus pārgājienus skolotājs patiešām rīko biežāk nekā tradicionāli ierasts. “Pat vasaras brīvlaikā esam devušies ekskursijās, arī velo braucienos. Visvairāk man patika ekskursija uz Līgatni ar nakšņošanu teltīs,” stāsta Rihards. Viņaprāt, informātikas skolotājs nemaz nav stingrs, taču ļoti labi prot paskaidrot nesakaidros jautājumus arī citos mācību priekšmetos: “Ja es kādā priekšmetā kaut ko nesaprotu, tad drīzāk vēršos pie skolotāja Šķipara, nevis pie priekšmeta skolotājas, jo viņš mācību vielu prot izskaidrot labāk.” Rihards novērtētu, ja citi skolotāji no viņa audzinātāja ņemtu piemēru, jo “ir jāspēj iejusties skolēnu lomā, lai saprastu, kas ar mums notiek”. 

Sarunas turpinājumu ar Gundaru lasiet 10.februārī!