Savā astoņu gadu vecumā viņš jau ir uztvēris ideju, kas caurvij mācīšanās kultūru Latvijā (un lielā mērā visā Rietumu pasaulē) – visa pamatā ir talants. Jānītim padodas x, Anniņai ir talants uz y, bet nesanāk z: mēs iedalām bērnus pēc viņu spējām. Turklāt šīs spējas tiek uzskatītas par kaut ko nemainīgu un personību definējošu.
Fiksētā domāšana un izaugsmes domāšana
Stenfordas Universitātes profesore Kerola Dveka šo ticību nemainīgam talantam sauc par fiksēto domāšanu (fixed mindset). Viņa to definē kā ticību, ka cilvēka īpašības ir iecirstas akmenī, un ar to saistītu vajadzību nepārtraukti pierādīt sevi.
Pretstats tam ir izaugsmes domāšana (growth mindset) – ticība, ka cilvēka īpašības ir attīstāmas paša spēkiem. Cilvēki piedzimst ar dažādām spējām, talantiem, interesēm, bet jebkurš var mainīties ieguldītā darba un pieredzes rezultātā.
Lai labāk paskaidrotu šīs divas domāšanas, profesore K. Dveka piedāvā iedomāties šādu situāciju: jūs esat students, kuram gadījusies neveiksmīga diena. Vispirms saņemat augstskolā semestra vidus pārbaudījuma rezultātus, un izrādās, ka novērtējums ir viduvējs. Ejot uz automašīnu, atklājat, ka esat novietojis to neatļautā vietā, tāpēc saņemat soda kvīti. Turklāt vakarā, kad zvanāt draugam, tas strupi atbild, ka nav laika, un noliek klausuli. Kā jūs justos šādā situācijā, un ko darītu?
K. Dveka šo jautājumu uzdeva dažādiem cilvēkiem. No tiem, kam piemīt fiksētā domāšana, viņa saņēma tādas atbildes kā „esmu neveiksminieks”, „esmu muļķis”, „es justos nevērtīgs un dumjš – pārējie ir labāki par mani”. Par savu dzīvi šie cilvēki šajā situācijā teica: “mana dzīve ir nožēlojama”, „kāds tur augšā ienīst mani”, „neviens mani nemīl” u.tml. Īsāk sakot, fiksētās domāšanas cilvēkam šāda situācija ir tiešs pierādījums viņa spējām un vērtībai, un tas tiek attiecināts ne tikai uz konkrēto situāciju, bet visu dzīvi kopumā. Un ko šie cilvēki darītu šādā situācijā? „Neko”, „liktos gultā”, „raudātu”, „pieēstos”, „sabļautu uz kādu”. Autore ar nodomu bija izdomājusi situāciju, kas ir nelielu neveiksmju virkne, – tas ir semestra vidus pārbaudījums, ne galējais eksāmens, automašīnai ir tikai soda kvīts, nevis autoavārija, un draugs nav pametis mūsu studentu uz visiem laikiem. Nekas katastrofāls vai neatgriezenisks nav noticis, bet fiksētā domāšana rada cilvēkiem pilnīgas izgāšanās sajūtu un paralizē viņu dzīvi.
Kad tas pats stāsts tika piedāvāts cilvēkiem ar izaugsmes domāšanu, atbildes bija pavisam citādas: „man vairāk jācenšas studijās, jābūt vērīgākam, kad novietoju mašīnu, un draugam droši vien bija aizņemta diena”, „vidējs vērtējums semestra vidus pārbaudījumā nozīmē, ka jāpiestrādā, lai beigu eksāmenā dabūtu labu atzīmi” un tamlīdzīgi. Kā šie cilvēki rīkotos šajā situācijā? Tieši – „izpētītu, kur kļūdījos pārbaudījumā, un apņemtos nākamreiz uzrakstīt labāk, samaksātu sodu un izlīgtu ar draugu, kad nākamreiz tiktos”. Protams, cilvēkiem ar izaugsmes domāšanu šie notikumi ir tikpat nepatīkami kā cilvēkiem ar fiksēto domāšanu, tomēr viņi neieslīgst pesimismā, bet vērš enerģiju uz problēmas risināšanu un izmanto esošo pieredzi izaugsmei.
Ne visas spējas parādās agrā vecumā
Manī vienmēr lielu pretestību ir izraisījuši aicinājumi skolā „attīstīt bērnu talantus”. Lai gan ideja pati par sevi šķiet ļoti vilinoša un „uz bērnu centrēta”, tās pamatā ir kļūdains pieņēmums, ka talants ir kaut kas nemainīgs. Ja tu māki labi dziedāt, tad tev noteikti jāstudē mūzika un jākļūst par mūziķi. Ja tev labi padodas zīmēšana, tad būsi mākslinieks. Un otrādi – ja nepadodas matemātika, tad labāk uzreiz plāno apgūt profesiju, ne studēt augstskolā. Tiek pieņemts, ka bērnībā izrādītās spēju pazīmes automātiski iezīmē cilvēka vienīgo īsto dzīves ceļu, – ļoti raksturīgi fiksētajai domāšanai.
Bet dzīve rāda, ka cilvēku intereses mainās un ne visas spējas agrā vecumā parādās. Atkal un atkal presē parādās stāsti par apbrīnojamām nodarbošanās maiņām: cilvēki no finansistiem kļūst par vīndariem, biznesa vadītāji kļūst par siera meistariem, juristi – par žurnālistiem utt. Dzīve ir brīnišķīga tieši ar to, ka iepriekš nav paredzams, kā tā iegrozīsies un kas tieši sniegs piepildījuma sajūtu cilvēkam. Arī pašas profesijas mainās. Ne velti bieži vien dzird sakām, ka liela daļa nākotnes profesiju šodien nemaz vēl nav izgudrotas. Šādā pasaulē bez izaugsmes domāšanas dzīvot ir ļoti grūti.
Iedomāsimies pašreiz aktuālo Liepājas Metalurga darbinieku likteni. Uzņēmums ir beidzis darboties, un citu iespēju strādāt tāda paša veida darbu Latvijā nav. Ko darīt? Cilvēkam ar fiksēto domāšanu tas nozīmē katastrofu: pēc gadiem ilga darba un droši vien uzkrātām lielām zināšanām un prasmēm tam visam tiek pārvilkta svītra. Pašvērtības apziņa, kas ir uzkrāta, gūstot panākumus darbā, tiek sagrauta pilnībā. Savukārt izaugsmes domāšanas cilvēkam tas ir tikai kārtējais izaicinājums dzīvē, ko ar pieliktām pūlēm pārvarēt. Tas pat var kalpot par pašvērtības apziņu paaugstinošu notikumu, jo izaugsmes domāšana visaugstāk vērtē izaicinājumus un pieliktās pūles, ne statiskus sasniegumus.
Skolās nepieciešama izaugsmes domāšana
Šī divu dažādo domāšanu teorija, protams, lielā mērā attiecas uz skolām, jo tur mēs cenšamies izaudzināt veiksmīgus nākotnes cilvēkus. Iepriekš – 14. novembra žurnāla numurā – jau rakstīju par attieksmi pret kļūdām skolā. Fiksētā domāšanā kļūdas ir apliecinājums skolēna nevarēšanai un tiek sodītas ar pazeminātu vērtējumu. Ideāls ir mācīšanās bez kļūdām. Savā rakstā centos parādīt, ka tā nav labākā attieksme un to būtu jāaizstāj ar izaugsmes domāšanai raksturīgo cieņu pret kļūdām.
Otra lieta, par ko ir vērts parunāt, ir komunikācija starp skolēnu un skolotāju. Izrādās – lai veidotos izaugsmes domāšana, bērniem ir svarīgi no pieaugušajiem saņemt izaugsmi rosinošus vēstījumus. Bērniem ir jāmāca, ka pūles liek mūsu smadzenēm augt un kļūt gudrākiem. Džo Bolere savās lekcijās stāsta par kādu eksperimentu, ko viņa ar kolēģiem veica ar Khan Academy (populāra interneta vietne, kur bez maksas pieejami mācību materiāli): daļa uzdevumu tika formulēti kā parasti, daļai tika pievienoti izaugsmi veicinoši vēstījumi, kā „atceries: jo cītīgāk strādā, jo gudrāks kļūsti” vai „atceries: kamēr pūlies risināt šo uzdevumu, tavas matemātikas smadzenes pieaug”, bet daļai tika pievienotas vienkāršas uzmundrinošas frāzes, kā „šis ir grūts – pacenties!” vai „ja neizdodas, mēģini vēlreiz!”. Lai gan šīs uzmundrinošās frāzes pirmajā brīdī šķiet gana labas skolēnu motivēšanai, parasta skolēnu uzmundrināšana nav gluži tas pats, kas mācīt viņiem, ka pūles liek viņiem kļūt gudrākiem. To pierādīja arī šī eksperimenta rezultāti: pētnieki atklāja – ja uzdevumiem tika pievienoti izaugsmes vēstījumi, skolēni atrisināja vairāk uzdevumu nekā abos pārējos gadījumos. Turklāt šis efekts saglabājās arī pēc tam, kad šie vēstījumi vairs netika pievienoti.
Bērniem ir svarīgi saņemt no pieaugušajiem vēstījumus, kas apliecina viņu ticību šo bērnu spējām sasniegt augstus rezultātus. Džo Bolere savās lekcijās stāsta par eksperimentu, kurā skolēnus sadalīja divās grupās: vienā tie pēc esejas saņēma vienkārši aprakstošu vērtējumu, bet otrā papildus šim vērtējumam tika pievienots viens teikums: „Es dodu tev šo novērtējumu, jo ticu tev.” Izrādījās, ka otrās grupas skolēni tālāk pārbaudījumā guva daudz augstākus rezultātus nekā tie, kuri šo vēstījumu nesaņēma. Cik gan lielu atšķirību spēj radīt viens īss teikums!
Ja ticam nemainīgam talantam, tad šis talants uzliek mūsu dzīvei griestus – mēs varam attīstīties tikai tik tālu, cik liels šis talants mums ir. Bet izaugsmes domāšana paver neierobežotus apvāršņus – mēs varam kļūt, par ko vien vēlamies, tikai jāpapūlas.
Avoti:
Dweck, Carol S. (2007). Mindset: The New Psychology of Success. New York: Random House. Kerolai Dvekai ir izdevies atrast to ideju, kas ir veiksmīgas dzīves pamats. Turklāt tā ir noformulēta tādā veidā, ka ir pielietojama jebkuram un visdažādākajās dzīves situācijās. Iesaku izlasīt katram.
www.entrepreneur.com/article/223478
online.wsj.com/news/articles/SB122522555661077237
www.nytimes.com/2012/12/09/jobs/switching-careers-at-midlife-to-make-a-difference.html
Trīs raksti dažādos izdevumos par to, kā cilvēki brieduma gados kardināli maina profesiju.
Idejas šī raksta tapšanā lielā mērā guvu no Stenfordas Universitātes profesores Džo Boleres (Jo Boaler) bezmaksas interneta kursa Kā mācīties matemātiku (How to Learn Math). Kurss šajā semestrī ir beidzies, bet viņa sola to pavasarī atkārtot, tādēļ interesējieties par piedāvājumu class.stanford.edu.