Šodien viņš ir Mārupes vidusskolas fizikas un matemātikas skolotājs, kā arī audzinātājs 10.a klasei. Pavadījis pedagoga darbā jau desmit gadus, Aleksandrs saka, ka lēmums kļūt par skolotāju ir labākais, kas ar viņu noticis. Pedagoģiju viņš sauc par savu aicinājumu, un skaidro, ka izplatītais viedoklis par to, ka skolotāji saņem maz, daļā gadījumu ir tikai mīts.

Fizmats ar pieredzi žurnālistikā

Vairākus gadus strādāju par žurnālistu un tas man ļoti patika. Lai cik tas dīvaini nebūtu, tā bija iespēja likt lietā savu fizmata izglītību. Es strādāju pētnieciskās žurnālistikas nodaļā, iegūtā izglītība man palīdzēja vieglāk izprast, piemēram, dažādas grāmatvedības shēmas, pētīt liela apjoma datus, tos sakārtot un skaidrot, turklāt darbs bija ļoti interesants. Pirms desmit gadiem mainījās laikraksta īpašnieki, jaunie nebija gatavi uzturēt analītisko nodaļu, un man tika piedāvāts biznesa apskatnieka postenis. Šis piedāvājums īsti neuzrunāja, tāpēc sāku domāt, ko dzīvē vēlos darīt. Domās pārskatīju savu bērnības sapņu profesiju sarakstu, kurā bija trīs iespējamie varianti: žurnālists, šoferis un skolotājs. Tā kā žurnālista arods jau bija izmēģināts, bet romantisms par šofera profesiju pieaugot bija mazinājies, atlika – skolotājs. Šī joma saistīja jau skolas laikā, mana pirmā piepelnīšanās bija ķīmijas privātstundas vecāko klašu skolēniem, un tas sniedza mazu ieskatu profesijā. Iespējams lēmumu kļūt par skolotāju būtu pieņēmis uzreiz pēc skolas pabeigšanas, tomēr patraucēja kāds šaubu moments – nebija viegli pieņemt, ka manu darbu vērtēs pēc citu cilvēku sasniegumiem, ne maniem. Tā ir pedagoga profesijas īpatnība – mūs vērtē pēc skolēnu sasniegumiem, bet šobrīd esmu ar to pilnībā saradis un pieņēmis.

Kļūšana par skolotāju - labākais lēmums manā dzīvē

Šobrīd, raugoties uz lēmumu kļūt par skolotāju, ko pieņēmu pirms desmit gadiem, varu teikt – tas bija labākais lēmums manā dzīvē. Pateicoties profesijai, esmu kļuvis atvērtāks, šobrīd iegūstu savu piekto augstāko izglītību, un, kad daudzi man jautā, vai pēc tam došos strādāt uz ministriju, ar prieku varu teikt nē, es turpināšu darbu ar jauniešiem.

Nenoliedzami, kad paziņoju saviem kolēģiem un draugiem par lēmumu, reakcijas bija dažādas. Vieni uzskatīja, ka es turpmāk neko nevarēšu atļauties, taču rezultātā varu teikt, ka saņemu pat vairāk, nekā citu nozaru pārstāvji. Manai audzināmajai klasei reiz bija karjeras izaugsmes nodarbība par stereotipiem karjeras izvēlē. Lai gan nodarbības vadītājai vajadzēja kliedēt šos stereotipus, viņa paziņoja: “Vai jūs ziniet, cik saņem traktorists Aizkrauklē? Neziniet. Pilnīgi noteikti vairāk nekā jūsu skolotājs. Tūkstoti eiro.” Mana kritiski domājošā klase nevarēja likties mierā un jautāja, vai tā ir visu gadu vai tikai sezonā, pirms vai pēc nodokļu nomaksas u.tml. Neatkarīgi no šiem faktoriem, patiesībā traktorists saņem krietni mazāk.

Lai gan nauda nav galvenais, jāsaka, ka tas ir stereotips, ka pilnīgi visi skolotāji saņem maz. Varu teikt paldies Mārupes pašvaldībai un skolas vadībai, jo atalgojums, ko saņemu, ir konkurētspējīgs. Un zinu, ka neesmu vienīgais tāds skolotājs visā Latvijā.

Panākumi nav atkarīgi no dzimuma

Esmu saskāries ar dažādiem stereotipiem par šo profesiju – nereti dzirdu, ka mani skolēni gūst panākumus tikai tāpēc, ka viņu skolotājs ir jauns vīrietis. Panākumi nav atkarīgi no dzimuma. Galvenais ir empātija un rūpes par to, kas notiek skolēna dzīvē. Es visu uztveru ļoti personīgi, visur iesaistos, un skolēni to jūt. Arī viņi kļūst draudzīgāki. Savukārt par jaunību varu teikt, ka esmu relatīvi jauns – kolēģim, kurš skolā strādā jau 30 gadus, varu šķist jauns un nepieredzējis, bet pusaudzim, kas mācās 7. klasē, var šķist, ka esmu padzīvojis. Paaudzes mainās ļoti strauji, arī es vairs tik viegli netieku līdzi – ne vienmēr spēju saprast jauniešu slengu, tāpēc reizēm gribētos ņemt talkā kādu vārdnīcu.

Manā klasē ir jānotiek lietām!

Stāsts par to, kā es nonācu pie audzināmās klases, ir gana interesants. Mans sapnis bija vidusskolas klase ar matemātikas virzienu. Šo ideju skola ieviesa, un, kā jau idejas autoram, šo 10. klasi uzticēja mācīt man. Papildus tam bija vēl viena matemātikas virziena 7. klase, kuriem bija savs audzinātājs, bet saikne starp viņiem neveidojās un skolēni aktīvi lūdza vadībai, lai viņiem kā audzinātāju piešķir mani. Sekoja viens lielisks Erasmus+ projekts, kurā es iesaistīju šo matemātiķu klasi. Nemanot sadraudzējāmies tik ļoti, ka 8. klasē skolēni sāka uzstājīgi prasīt, lai es kļūtu par viņu audzinātāju. Kā mācēju, centos viņus atrunāt no šīs idejas, jo man bija bažas, ka audzinātāja perspektīva varētu formalizēt mūsu draudzību. Skolēni bija pārāk neatlaidīgi, pat nomainīja šiltīti pie mana kabineta durvīm, lai pasludinātu mani par audzinātāju. Jāsaka, ka es neizvēlējos klasi, bet viņi izvēlējās mani, un esmu par to ļoti gandarīts.

Par audzinātāju darbu varu teikt, ka manā klasē ir jānotiek lietām! Visiem ir jābūt iesaistītiem! Mani neapmierina situācija, ka klasē ir tikai daži aktīvi bērni un pārējie plūst pa straumi, vēlos, lai iespēju robežās iesaistās visi. Mani vadmotīvi ir sadarbība, iniciatīva un draudzīgums.

Skolotājs Instagram un Snapchat

Ja man jautā, kā tas ir – jaunam skolotājam vadīt audzināmo klasi, kurā ir jau gana pieauguši jaunieši, tad jāsaka, ka galvenais ir respektēt skolēnus, un to saņemsi arī pretī. Jokojot mēdzu teikt, ka svarīgākais ir nekrist panikā! Protams, ir bērni, kas pārbauda robežas un cenšas provocēt, bet tādi bijuši visos laikos. Viss atkarīgs, cik ļoti skolotājs pavelkas. Vidusskolā bērni jau ir ļoti prātīgi. Ja skolotāja mērķis ir bērnu panākumi un tas, lai viņi mācoties gūst arī pievienoto vērtību, bērni to saprot.

Grūtākais ir atrast laiku, ko veltīt katram bērnam, jo visi vēlas personisku pieeju. Skolotājam jābūt ļoti lielai atmiņas kapacitātei – jāatceras, kurus pulciņus un nodarbības katrs apmeklē, ar ko aizraujas, par ko fano u.tml. Es, piemēram, esmu gan Instagram, gan Snapchat, ko lieto arī mani skolēni. Kā gan citādi es uzzinātu par aktuālāko viņu dzīvēs?! Vēlos, lai skolēni zina, ka man viņi rūp!

Pedagoģija ir mans aicinājums

Kā jau minēju, atalgojums šajā profesijā man nav primārais. Uzskatu, ka pedagoga darbs man ir hobijs, par ko saņemu algu, nevis darbs. Kādreiz, lasot Konfūcija teikto - Atrodi darbu, kas tev patīk un Tev nekad vairs nebūs jāstrādā – es domāju, ka tās ir muļķības, bet tagad tā ir mana dzīve. Pedagoģija ir mans aicinājums, stundām gatavojos ar neizsakāmu azartu, domājot, ko vēl un vēl varu izdarīt. Tas ir radošs process, kuram neskaitu stundas, jo svarīgākais ir rezultāts. Vienīgais darbiņš, kas mani nesajūsmina, ir kontroldarbu labošana, bet arī tam pieeju radoši, vienmēr cenšos uzrakstīt kādu komentāru, pamudinājumu izdarīt vēl un skaidrojumu, kāpēc vērtējums ir tieši tāds. Ja skolēns ir ieguldījis darbu, vēlos, lai viņš saņem arī atgriezenisko saiti, nevis tikai ciparu lapas apakšā.

Ar katru gadu gandarījums pieaug

Ja, sākot skolotāja darba gaitas, daudzi līdzcilvēki raudzījās uz manu entuziasmu un teica, ka tas pāries, tad tagad, pēc desmit gadiem, droši varu teikt – tas nepāries! Patiesībā, ar katru gadu gandarījums tikai pieaug! Es apzinos, ka skolotāja arods nav darbs no 9.00 līdz 17.00. Reizēm vecāki zvana vakarā un atvainojas par traucējumu, kaut patiesībā viņi nemaz netraucē. Tas ir labi, ka viņi zvana, informē mani un dalās. Sadarbība ar vecākiem ir ļoti laba, bieži saņemu uzmundrinājumus, turklāt liela daļa vecāku aktīvi iesaistās mūsu klases pasākumos un ir ļoti atbalstoši. Jā, tāpat kā bērni, ir arī vecāki, kuri pārbauda robežas, bet viņiem varu teikt – es zinu, ko es daru, un ļaujiet man to darīt!

Aizvadot desmit gadus šajā profesijā, varu teikt, ka mūsdienu skolotājs ir multitaskers – spēj darīt daudz un dažādas lietas, turklāt vienlaicīgi. Un mudināt darīt arī skolēnus! Tuvojoties skolēnu brīvlaikam, es vēlos saviem kolēģiem atgādināt, ka arī vislabākajam skolotājam ir jāatpūšas. Nav jēgas gatavot stundas līdz diviem naktī, ja nākamajā rīta būsi noguris un nespēsi to pienācīgi realizēt. Atpūties skolotājs tomēr bērniem var dot daudz vairāk!

Autors: Mārupes vidusskolas fizikas un matemātikas skolotājs Aleksandrs Vorobjovs