Dažiem pietiek ar milzīgu apņēmību, talantu un mīlestību pret to, ko viņi dara. Tā pavisam noteikti varētu teikt arī par jauno ģitāras virtuozu Gintu Smuko, kurš savu talantu ir izkopis tikai pašmācības ceļā. Oriģinālo pirkstu perkusiju ģitārspēles stilu viņš demonstrē, spēlējot kafejnīcās, festivālos, kāzās un Vecrīgas ielās. Plašāku uzmanību Gints ir guvis, savas prasmes demonstrējot jauno talantu televīzijas šovā (viņa mūzikas pazinējiem nebūs pārsteigums, ka konkursā viņš arī uzvarēja), sadarbojoties ar jauniešu kori MASKA, kā arī uzstājoties festivālā Positivus un koncertiestudējumā Cabaret La Luna. Taču Gints prot arī daudz ko citu – viņš spēlē bungas, nodarbojas ar grafiti mākslu, meditāciju un pievēršas eksistenciālas dabas jautājumiem krietni pastiprinātāk, nekā tas ir raksturīgi viņa vienaudžiem – 19 gadus veciem tīņiem. Sarunā ar E-klasi Gints dalījās domās gan par ielu muzicēšanu, mūzikas nozīmi viņa dzīvē, gan arī par radošajām mokām, nacionalitātes nozīmi un… datorspēlēm!

Nesen Tu pārliecinoši uzvarēji Rādi, ko vari! jauno talantu konkursā. Daudziem Tavs unikālais muzicēšanas stils bija liels pārsteigums. Kā izpaužas šis pirkstu perkusiju stils, ko Tu praktizē? Kā Tu par to uzzināji?
Tas nozīmē, ka ģitārai izmanto vairāk nekā tikai stīgas, piemēram, akustiskajai ģitārai izmanto korpusu, tā funkcija ir veikt skaņas rezonansi. Ja korpusu izmanto arī kā bungas, tas ir galvenais indikators, ka ģitāra tiek spēlēta perkusiju pirkstu stilā.  Par šo muzicēšanas stilu es uzzināju pēc filmas August Rush noskatīšanās, kas mani absolūti fascinēja. Pēc tam es internetā sameklēju māksliniekus, kuri filmā izpilda kompozīcijas, un iedvesmojos savas mūzikas radīšanai.

Kad Tu sāki nodarboties ar ģitārspēli? Kā Tu nonāci līdz šim instrumentam?

Manuprāt, tā bija sakritība. Mēs abi ar vecāko brāli mūzikas skolā mācījāmies spēlēt marimbu, taču ar šo instrumentu man nemaz nepatika muzicēt. Diemžēl tas bija programmā. Ļoti reti mums atļāva paspēlēt arī bungas. Pārāk reti. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ es aizgāju no mūzikas skolas, - man ļoti nepatika tas, ko tur māca. Viss bija jādara ar piespiešanos… Kad man bija 12 gadu, vecākiem nācās mums ar brāli nopirkt bungas. Tā es vispirms pastiprināti pievērsos šim sitamajam instrumentam.

Vai vecāki uzreiz piekrita pirkt bungas? Tas ir diezgan drosmīgs solis, zinot, ka mājās ir divi pusaudži, kuri eksperimentēs ar tik skaļu mūzikas instrumentu.

Nē, viņi sākumā bija skeptiski noskaņoti, bet vēlāk piekrita, jo apzinājās, ka mēs abi ar brāli tās izmantosim un sevi attīstīsim.  Pēc tam brālim nopirka arī ģitāru, kuru pēc pāris mēnešiem sāku aizņemties arī es. Vienā brīdī sapratu, ka es to spēlēju biežāk nekā viņš pats. Pirms kādiem sešiem gadiem Ziemassvētkos dāvanā saņēmu pats savu ģitāru – vecāki bija noticējuši, ka tās apguvei esmu pievērsies nopietni.

Vai nedomā, ka varētu atgriezties mūzikas skolā? Varbūt akadēmiskā izglītība varētu sniegt vispusīgāku redzējumu, atklātu jaunus ceļus mūzikā?

Nē, tas man nav svarīgi. Es nenožēloju, ka aizgāju projām, jo priecājos par to ceļu, uz kura nonācu. Jaunus ceļus mūzikā atklāj nevis tas, ka tu mācies jaunu žanru, bet tas, ka tu to klausies. Es pats arī pamanu, kā top mani skaņdarbi. To forma ir atkarīga no tā, ko es klausos ikdienā. Manuprāt, ja es klausītos klasisko mūziku, arī mana mūzika balstītos uz klasiskās mūzikas skanējumu. Protams, man nav zināšanu par visādām tehniskām un teorētiskām lietām, bet kaut kas no klasiskās mūzikas manos skaņdarbos parādītos.

Mūzika ir emociju tulkojums, bet komponists - tulks

Tu arī diezgan aktīvi esi sācis spēlēt Vecrīgas ielās. Kā un kādēļ Tu to sāki darīt?

Man liekas, spēlēt uz ielas ir izdevīgi jebkuram mūziķim. Protams, tas ir veids, kā nopelnīt kabatas naudu, bet tas nav galvenais. Ir cilvēki, kuri uz ielas meklē mūziķus lielākiem projektiem un pasākumiem. Man pašam vairākas reizes tā ir gadījies, esmu aicināts spēlēt kāzās, dažādos pasākumos un ballītēs, ja vajadzīga fona mūzika. Tas, ko mūziķis rāda, spēlējot uz ielas, ir viņa vizītkarte. 

Vai pašā sākumā nebija neērti vai jocīgi? Kā Tu tā pēkšņi nostāsies un spēlēsi? Neuztraucies par to, kā Tevi uzņems publika?

Nu, sākumā bija jocīga sajūta un bailes. Taču visgrūtākais ir vienkārši apstāties, izvilkt instrumentu un sākt spēlēt. Pēc tam, kad esi spēlēšanas procesā, viss ir elementāri. Lai cilvēki paši spriež, vai viņiem patīk, vai nepatīk.

Vai atceries pirmo reizi, kad sāki spēlēt Vecrīgā? Kādas bija sajūtas?

Tas bija interesanti. Bija liels vējš, man nebija nekāda pastiprinātāja, tikai tīra akustiskā ģitāra bez tumbas. Spēlēju apmēram 40 minūtes, taču arī pēc tam paliku uz ilgāku laiku un uzklausīju komplimentus, jo biju piesaistījis cilvēkus, ar kuriem diskutēju par mūziku. Protams, tas bija patīkami, nemaz nerunājot par to, ka nopelnīju diezgan lielu kabatas naudu, taču, spēlējot uz ielas, iegūst daudz, daudz vairāk nekā tikai naudu.

Kā, Tavuprāt, atšķiras spēlēšana uz ielas no spēlēšanas kafejnīcās un pasākumos? Vai ir citādāka enerģijas apmaiņa?

Uz ielas cilvēki pārsvarā skrien garām, taču, ja kādam interesē, viņš apstājas un ieklausās. Publiskos pasākumos es nezinu, kurš cilvēks ir atnācis, lai klausītos manu mūziku. Ja es spēlētu uz ielas, viņš paliktu klausīties vai paietu garām?

Tu tam piešķir nozīmi?

Tas dod kaut kādu signālu. Man pašam patīk sajūta, ka esmu iekšā savā skaņdarbā. Es spēlēju, man ir sava pasaule, viss ir kārtībā. Ja kādam ir negatīva reakcija, īpaši no tā neietekmējos. Nedrīkst veidot ekspektācijas, ka tavā koncertā visi uzmanīgi klausīsies un izbaudīs to, ko tu dari. Neko nedrīkst gaidīt.

Kā Tu rodi iedvesmu jauniem skaņdarbiem?

Es nekad par to nebiju domājis. Iedvesma pati nāk – pārsvarā no emocionāliem pārdzīvojumiem, gan pozitīviem, gan negatīviem. Es ļoti izbaudu muzicēšanas procesu. Tas arī ir galvenais vilcējspēks.

Vai esi iepazinis radošās mokas, kad ir jārada kas jauns, bet iedvesmas nav?

Es sev nekad nespiežu spēlēt, kad to nevēlos. No citiem muzikantiem esmu dzirdējis: “Eh, radošā krīze…”, bet tas ir kaut kas tāds, kas ir jārespektē. Tas ir jāciena, jāļauj savam prātam atpūsties. Kad man nav iedvesmas, es labāk spēlēju to, ko māku, atkārtoju, trenējos, bet nemēģinu kaut kā mākslīgi radīt jaunu skaņdarbu. Ir attiecīgi periodi, kad radošais uznāk ar tādu jaudu, ka visu laiku rodas idejas. Tāpēc es zinu, ka ir jābūt pacietīgam. Ja sevi spiedīsi kā citronu, nekas labs neizdosies.

Manuprāt, tas, ko mēs dzirdam par radošajām krīzēm vai laika spiedienu, ir attieksmes jautājums, atrunāšanās. Pilnīgi visi mākslinieki un mūziķi darbus var izdarīt laikā, tikai nedrīkst aiztusēties.

Kā Tu raksturo savu mūziku?

Savu mūziku es raksturotu tā, kā es raksturotu pilnīgi visus komponistus uz pasaules. Tie ir tulkojumi emocijām, un komponists ir tulks. Dažreiz es dzirdu, kā izklausās kāds cilvēks, dažreiz situāciju vislabāk var raksturot ar melodiju.  

Man rodas sajūta, ka komunicēt ar mūzikas palīdzību Tev ir vienkāršāk, nekā sarunāties? Paust sevi caur mūziku…

Kad es spēlēju ģitāru, jūtos kā ekstraverts cilvēks. Jā, ir situācijas, kad vieglāk sevi  paust caur melodiju. Es gribētu sasniegt mērķi, kad tas, ko es saku, ir harmonijā ar to, ko daru muzikāli.

Kad es apsēžos viens pats, viss sāk skanēt. Caur ģitāru. Nodarbojoties ar mākslu, radot kaut ko jaunu, tu esi augstākā frekvencē. Šķiet, ka laiks ļoti ātri paskrien. Bieži vien, ja man ir kāds jautājums, uz kuru nespēju rast atbildi, tā atnāk pie manis, kad muzicēju. Jo labākās emocijās tu esi, jo vieglāk tavai Augstākajai Patībai nosūtīt tev informāciju jeb tev ir vieglāk akceptēt visu, ko tā sūta.

Saskatīt mandalas datorspēlēs 

Lai arī Tevi nodarbina pavisam citas tēmas, nekā lielu daļu Tavu vienaudžu, Tu diezgan aktīvi spēlē datorspēles. Kas Tevi tik ļoti tajās saista?

Tas ir relatīvi. Ir posmi, kad es ļoti aktīvi spēlēju, tad atkal retāk. Tas man rada prieku.  Datorspēles ir noderīgas, ja māk izmantot labumus, ko tās dod.

Kādi būtu šie labumi?

Valodu prasmes. Spēles vispār ir lielisks veids, kā viegli un ātri iemācīties valodas. Svarīgs ir arī stāsts. Ja spēlē ir stāsts, tas ir līdzīgi, kā lasīt grāmatu. Vienīgā spēle, kuras stāstam es sekoju līdzi, bija Naruto. Taču mūsdienās spēļu industrija saskaras ar to, ka stāstu datorspēlēm veido arvien retāk. Agrāk tie bija ļoti interesanti, tagad ir tikai mehānika. Datorspēles uzlabo komunikāciju. Man ir ļoti liels prieks komunicēt ar cilvēkiem no citas pasaules malas. Savulaik es sadraudzējos ar vienu puisi no Malaizijas. Šis malaizietis bija informācijas tehnoloģiju čalis, kuram piederēja interneta kafejnīca. Es viņam sūtīju ekrānšāviņus, aprakstīju tehniskās problēmas, un tad - soli pa solim - viņš attālināti salaboja manu datoru!

Ja datoram ir plānais ekrāns, tad tas būtībā nebojā acis. Arī tas ir svarīgi. Kad tu piedalies spēlēs, kurās tev visu laiku ir jāfokusē redze un jāšaudās, tas redzi tikai uzlabo.

Spēlējot datorspēles, cilvēks ilgstoši koncentrējas uz tuvu esošu objektu, retāk mirkšķina, acis paliek sausas, nogurst, kas principā veicina tuvredzību… Varbūt tas drīzāk uzlabo reakciju nevis redzi?

Nē, 100% uzlabo redzi, tas ir fakts. Ir konkrēti pētījumi. Esmu arī TV redzējis reportāžas, ka, spēlējot kariņus un līdzīgas spēles, redze uzlabojas, jo tajās ir iekļauts maskēšanās princips, un acij ir ātri jāpierod, jāspēj saskatīt detaļas un atšķirības. Bet vēl viena lieta – spēles palīdz izciest sāpes. Tās ir meditatīvas. Šādās spēlēs ar perifēro redzi neapzināti var saskatīt mandalas. Protams, mēdz būt tā, ka pēc datorspēļu spēlēšanas cilvēki kļūst nervozi, bet man tā nav. Varbūt mēs kā cilvēki vēl neesam tām gatavi? Ir jāakceptē, ka tevi var arī apspēlēt. Tāpat tas ir dzīvē. Sākumā to ir grūti pieņemt, turklāt spēles pieprasa noteiktu emocionālo noturību. Tas ir kā šahs ar taimeri, ja tiešām iedziļinās.

Ko Tu vēl dari brīvajā laikā, izņemot muzicēšanu un datorspēļu spēlēšanu?

Mani ļoti saista tādi sporta veida kā volejbols un snovbords. Ziemā man ar sniega dēli patīk taisīt akrobātiskus trikus uz rampām, vasarā - dauzīt bumbu pāri tīklam. Agrāk bieži spēlēju šahu. Man ļoti patīk zīmēt to, kas parādās iztēlē. Pirms kāda laika aktīvi nodarbojos ar grafiti mākslu. Man patika process, kura laikā tu pats veido burtu dizainu un kompozīciju, arī tagad man ļoti patīk šis mākslas veids. Tas šķiet skaisti.

Pašlaik esmu aizrāvies ar telpisku priekšmetu zīmēšanu. Kādu dienu es skolas kafejnīcā pētīju telpu, atklājot sev perspektīvu. Visam ir paralelitāte. Pēc tam es sapratu, ka kaut kas neštimmē, jo dabā arī tas nav pareizi. Uz papīra tāda īsta paralelitāte nevar parādīties, ja tu gribi uzzīmēt telpu (Gints ilgi rāda un skaidro, kā būtu patiesībā jāzīmē kubs, lai neizskatītos, ka tas “stulbi levitē). Iztēle ir tīra antena. Es ļauju savam radošumam izpausties arī lietās, kas citiem šķiet aizliegtas, piemēram, zīmējot uz galda. Tad ir sajūta, ka nedrīkst kļūdīties. Mainās domāšanas process, lai arī zīmē tikpat ātri. Daudziem skolotājiem atmiņā esmu palicis kā tas, kurš zīmē uz galdiem. Fizikas stundās zīmēju kosmosu, Visumu.

Runājot par kosmosu un ārpasaulīgām lietām, vai Tu tici horoskopiem?

It kā… tajos ir daļa taisnības. Bet ne jau tajos, ko raksta avīzē. Tie iedod rāmi, un tu ar savu ticību uzzīmē gleznu. Bet pamata horoskopiem ticu, jā. Piemēram, es esmu Zivis - šīs personas ir ļoti atbilstoši aprakstītas.

Kas no šīs horoskopa zīmes atbilst Tev?

Es esmu kluss. Izpaužu sevi caur mākslu un emocijām. Protams, ir izņēmumi, bet es pazīstu arī citas šīs horoskopa zīmes personas, kurām arī viss samērā precīzi atbilst. Ja runa ir par personības aprakstu, tad tajos ir ļoti daudz patiesības. Tā ir milzīga emocionalitāte, parasti šie cilvēki ir klusie ūdeņi ar savu fišku. Man liekas, horoskopos ir kaut kāda maģija un mēs vēl esam ceļā, lai to atklātu.

Tu esi viens no tiem jauniešiem, kurš īpaši neskatās vietējos raidījumus, nelasa vietējās avīzes un žurnālus, bet uzturas internetā, internacionālā informācijas telpā. Nobeigumā vēlējos pajautāt, vai Tev ir svarīgi identificēties ar Latviju? Vai Tev ir svarīga latvietība?

Jā un nē. Man liekas, latvieši ir diezgan mierīgi. Man patīk latvieši, šī mentalitāte, bet man nepatīk, ja kāds stāsta, ka ir jābūt latvietim. Es vairāk orientējos uz pasaulīgu valsti. Iedomājies, ja visa pasaule būtu viena liela valsts, nebūtu nošķirtu tautību… Tas būtu vienkārši burvīgi. Protams, tādā gadījumā mēs tomēr saglabātu savu valodu un kultūru…

Kā mēs varētu saglabāt savu valodu un kultūru, ja ir izpētīts, ka jau tagad latviešu valoda ir viena no apdraudētākajām valodām pasaulē? Kā tas būtu praktiski iespējams?

Ideja principā ir tāda, ka ar patriotismu nevajadzētu tik ļoti nozombēt. Cilvēkiem liek mīlēt valsti par lietām, kuras viņi nav veikuši, un tāpat liek nīst citus par lietām, kuras tie nav darījuši. Tas nepalīdz izaugsmei. Iedomājies, ka mēs dzīvotu vienā lielā valstī, kurai nav robežu, runātu tajā valodā, kurā gribam…

Jā, varbūt pastāv iespēja, ka tad latviešu valoda izzustu… Saglabāt kulturālu vērtību ir labi un forši. Taču, ja kādā procesā vajag ieguldīt milzīgu darbu, darīt kaut ko, kas nešķiet dabiski, varbūt tas ir indikators, ka to nemaz nevajag? Cilvēki rīkosies, kā viņiem šķiet patīkami un ērti.

Latvieši arī diezgan aktīvi reaģē, ja sajūt tiešu apdraudējumu valodai. Paskaties, kas notika valodas referendumā! Bet viss, kas saistīts ar valodas iespējamu izzušanu, ir ļoti teorētisks, tās ir varbūtības.

Kas attiecas uz mani, pagaidām es sevi neredzu dzīvojam citā valstī. Ja kādreiz pārvāktos uz citu zemi, tad tas būtu muzikālu panākumu dēļ. Es gribētu tā dabiski, pakāpeniski rast savu ceļu no Latvijas. Lai cilvēki redz, ka esmu ģitārists no Latvijas, nevis mūziķis no kādas ārzemju universitātes. Es gribu vispirms Latvijā izdarīt visu, ko es varu, maksimāli izplosīties un tad iet tālāk. Izaugt no šejienes...

 

Intervijas turpinājumu ar Gintu Smuko lasiet jau nākamajā nedēļā!

Sekot līdz Ginta muzikālajiem jaunumiem iespējams mūziķa Soundcloud.com un Facebook.com lapās.