Taču, ja rokās ir ģitāra, Gints tulkojumā nepazudīs, jo zina, kā domas, sajūtas, cilvēki un vide skan. Viņš to visu prot nospēlēt uz savas ģitāras – izjusti, patiesi un unikāli. 19 gadīgais mūziķis, kurš ģitārspēli apguvis pašmācības ceļā, atzīst, ka “dažreiz pats savās domās aiziet tik tālu, ka ar vārdiem jau rodas grūtības. Tas ir, kā nokļūt ārpus noteiktas frekvences, kur vārdi vairs nedarbojas”.

Ar mierīgo sapņotāju Gintu E-klase sarunājās arī pagājušajā nedēļā, šoreiz mēs vairāk pievērsāmies tēmām par Latvijas izglītības sistēmu, viņa paša pieredzi skolā, emociju un ego nozīmi, kā arī noskaidrojām viņa domas par alkohola (ne)lietošanu.

Parunāsim šoreiz vairāk par izglītību. Vai Tev no sava skolas laika atmiņā ir palicis kāds labs skolotājs?

Jā, vairāki. Tā ir mana angļu valodas skolotāja Līga Grundšteine, bioloģijas skolotāja Ramona Urtāne. Angļu valodas skolotājs Rolands Ozols, kurš gan man nav pasniedzis šo priekšmetu, taču zinu, ka viņš ir ļoti vieds skolotājs ar lielu pieredzes bagāžu. Tagad viņš Rīgas Juglas vidusskolā vairs nestrādā. Daudziem mūsu skolotājiem ir liels potenciāls, it īpaši jaunajiem. Esmu pamanījis, ka uz skolu nāk strādāt daudzi jauni, ļoti forši un entuziastiski cilvēki. Viņi ir vienkārši izcili! Es neesmu tas, kurš var pateikt, kā ir pareizi, taču ļoti novērtēju radošu mācīšanu.

Pēc vidusskolas beigšanas biji nolēmis studēt psiholoģiju. Kādēļ Tevi saista šī zinātne?

Mani ļoti interesē cilvēki. Tie ir vismistiskākie radījumi – ja ne Visumā, tad uz šīs planētas noteikti. Mēs tik maz sevi pazīstam, kaut arī visu laiku analizējam sevi un savas smadzenes - ar uzskatu, ka  mēs paši esam smadzenes. Es gribētu saprast mūsu dabu.

Man liekas ļoti interesanti, ka cilvēka emocijas spēlē vislielāko lomu mūsu dzīvē. Tās nosaka gandrīz visu.

Tu domā, ka visiem emocijas spēlē galveno lomu, pieņemot lēmumus? Ir cilvēki, kuri neieklausās savās emocijās un mēģina rīkoties, balstoties uz loģiskiem apsvērumiem, citu viedokli.

Uz emocijām 100% var paļauties, taču tikai tad, ja esi harmonijā, tīras apziņas stāvoklī. Ir reizes, kad cilvēks izvēli veic dusmās. Ja tu būtu apzinātības stāvoklī, tad emocijas visu pateiktu priekšā. Tie, kuri balstās tikai uz racionāliem apsvērumiem vai citu domām, neieklausoties savās sajūtās, būs mazāk pieredzes bagāti. Man harmoniju palīdz saglabāt viss, kas saistīts ar mākslu. Tā var viegli izlikt negācijas, attīrīties, atraisīties un justies labāk.

Atgriežoties pie tēmas par mācībām, kādēļ tomēr nolēmi nestudēt?

Man vajag laiku, lai kaut ko nopietnāk iesāktu ar ģitārspēli, jo to es pamatā vēlos darīt un arī darīšu. Es ieklausījos savās emocijās, un labi, ka to darīju. Vienmēr būs iekšējā balss, kas teiks, ka tu nebūsi pietiekami spējīgs, taču tie visi ir meli, jo tas ir balstīts bailēs. To vajag ignorēt, visu laiku kustēties mērķa virzienā. Negāciju balss apklusīs. Nav būtiski, vai tas kāds esi tu pats vai cits cilvēks. Vienmēr, kad kaut ko jaunu mācos, esmu ļoti pacietīgs.

Jāatceras, ka par patiesību kļūst tas, ko tu dari. Tas ir tas, kas mani interesē psiholoģijā, – kā darbojas prāts, kur slēpjas cilvēka apziņa? Mūsu šūnas visu laiku mainās, septiņu gadu laikā ķermenis ir pilnībā atjaunojies. Kur tad ir tava apziņa? Interesanti. Filozofs Ošo (Osho) ir teicis, ka katram piemīt divas personas. Viena ir tavs ķermenis, otra ir novērotājs, kas esi tu. Viss, ko tu tagad dari, ir emociju tulkojums, tu pats to novēro. Ego ir ķermeņa manifestācija, taču ķermenī arī jābūt kādai novērotāja manifestācijai, kas ir ar augstāku apziņu. Es par to aizrunājos, jo… ja tu sev pasaki, ka kaut ko nevari, tad ir jāsaprot, kurš ir tas, kas tev to saka. Ja jūti, ka tas ir kaut kas tāds, kas nāk no bailēm, tad vari tajā neklausīties. Tie ir meli.

Vai Tu vispār redzi vērtību tam, ka būtu ieguvis diplomu, augstāko izglītību?

Jā un nē. Es dzīvoju kopā ar cilvēkiem, kuri uzskata, ka tam ir liela vērtība. Man ir uzskats, ka vērtība slēpjas tajā procesā nevis diplomā. Vērtība ir prasmēs. Pats diploms ir tikai tāds fizisks pierādījums, ka esmu kaut kam izgājis cauri. Taču es mēģinu sev radīt tādus apstākļus, kuros šis diploms man nebūtu nepieciešams, lai kādam kaut ko pierādītu.

Pamatā jau viss, ko Tu mācies, ir domāts Tev, Tavai attīstībai, ne tā?

Izglītības sistēma ir izveidota, lai radītu labvēlīgu sabiedrību. Un viņi nevar zināt, kā ir labāk Tev, tikai to, kas viņiem ir izdevīgāk. Tu pati vienmēr zināsi, kas Tev padodas, ko Tu vēlies sasniegt savā dzīvē. Protams, līdz tam ir jānonāk.

Skolā uzmanība un iztēle tiek pievērsta lietām, kuras tevi neinteresē, taču es iztēli vienmēr cenšos izmantot tikai tam, kas mani pašu fascinē. Tas ir daudz vērtīgāk, nekā tas, ko panāc ar ģeometrisku atrisinājumu matemātikā, ja tevi šis priekšmets patiesībā neinteresē. Ja jūti, ka tam nevēlies pievērsties, tad tas arī nebūtu jādara.

Jāņem vērā, ka dažreiz interese par konkrētiem priekšmetiem parādās tikai vidusskolā. Ja līdz tam cilvēks, piemēram, matemātiku vispār nebūs mācījies, tad būs krietni par vēlu, lai kļūtu izcils eksaktajos priekšmetos. Bērnībā ir vieglāk apstrādāt lielu informācijas apjomu, apgūt pamatus.

Ja visiem skolēniem, kuri mācās skolā, individuāli izpētīs intereses, tad, manuprāt, sabiedrība veidosies daudz krāšņāka un cilvēki sāks saprast savas dāvanas, savu potenciālu. Viņi sāks interesēties par to, kas mēs esam, ko mēs te darām, sapratīs, ka cilvēki ir ļoti dažādi, ka viņi drīkst būt dažādi. Lieta tāda, ka izglītības sistēma ir viens liels... printeris. Jaunieši no skolas iznāk kā no fabrikas - visi ar pilnīgi vienādu domāšanas veidu.

Vai Tev ir daudz domubiedru, ar kuriem par šīm tēmām vari runāt? Vai nejūties mazliet kā savrupnieks, neiederīgais, jo nav daudz Tava vecuma cilvēku, kuri ar tādu dedzību runātu par emocijām, ego un intuīciju?

No vienas puses, es jūtos kā savrupnieks, nav daudz tādu cilvēku, ar kuriem es varu par šādām lietām parunāt. Kad es sāku par to visu interesēties, aizgāju pie psihologa, jo man likās, ka es esmu šitāds (Gints pieliek pirkstu pie deniņiem – aut. piez.). Cilvēki mani nesaprata. Taču Ēnu dienā apciemoju psihologu, kurš teica, ka esmu citā līgā, es domāju uz priekšu. Par visām šīm tēmām domāju jau tad, kad pats to vēl nebiju apzinājies. Es biju ļoti sašutis, saprotot, ka cilvēki neinteresējas par fundamentālām tēmām. Ko mēs visi te darām? Tas bija mans ceļš, ko es gribēju saprast.

No otras puses, pilnīgi visi ir izvēlējušies tieši tādu pieredzi, kādu viņi piedzīvo. Ir cilvēki ar dažādiem reliģiskiem uzskatiem un tamlīdzīgi. Piemēram, nesen feisbukā man atrakstīja viens mācītājs, kura meitas kāzās es muzicēju. Viņš pauda pateicības vārdus, bet tas viss atdūrās pie tā, ka iņ - jaņ zīme, kas ir uzzīmēta uz manas ģitāras, esot sātanistu simbols. Tad es stāstīju, ka mēs esam septiņi miljardi cilvēku, simtiem mirst un simtiem dzimst katru sekundi, visu laiku rotējot. Katram ir sava individuāla pieredze. Es respektēju viņa uzskatus un pieredzi un pasakos, ka viņš mani pabrīdina, vēlot tikai labu. Viņaprāt, arī ezotērika nāk no sātanisma. Vecākām paaudzēm ezotēriku izkropļot ir izdevīgi, taču tā nemāca neko, ko šis kungs minēja. Ezotērika ir kaut kas tāds, kur Sātans pilnīgi noteikti nav iekļauts, tā māca, ka tu pats veido savu realitāti. Ja tavā ticības sistēmā būs iekļauts, ka kaut kādi augstāki spēki veido tavu ikdienu, ka neko nevari ietekmēt, tad tev arī būs tāda pieredze. Esmu ļoti priecīgs, jo sāku apzināties, ka savu realitāti kontrolēju un veidoju pats. Bet šis mācītājs vienmēr pasakās Dievam, kādam citam. Viņš aizmirst par sevi. Pateicība vienkārši ir jājūt, tajā ir jādzīvo.

Iespējams, viņam un daudziem citiem šķiet nepareizi, ja kāds sevi nostāda augstāk par radības kroni, augstāk par Dievu.

Es domāju, ka viņi to visu jau sen ir pārpratuši. Tāda lieta kā Dievs ir vienkārši sēkla, no kā mēs visi esam it kā radušies, iemiesojušies. Dievs nav kaut kas ārpus eksistējošs. Viņu uzskatā tam ir nozīme, savukārt manā uzskatā pilnīgi nekam nav nekādas nozīmes, jo tu esi tas, kurš šo nozīmi rada. tu redzi to, kam tu tici. tu pakļaujies apstākļiem, bet apstākļi esi tu! Tu esi vide, kurā atrodies. Tu esi pilnīgi viss, ko tu redzi sev apkārt, tās ir tavas domas, tā ir tava frekvence.

No kurienes Tev ir visas šīs zināšanas un pārliecība? Es pieļauju, ka no Youtube video, vai ne?

Jā, bet pati pasaules izpēte man no interneta nesākās. Internets kā zināšanu platforma man kalpoja tikai īsi pēc tam, kad sāku uzdot jautājumus par sevi, jo šķita, ka cilvēki mani nesaprot. Man gan vienmēr ir bijusi misijas sajūta. Es redzu to problēmu, kāda ir sabiedrībā. Tā ir iztēle. Tas, ka tu vari iztēloties, tā īpašība vispār nav raksturīga šai fiziskajai realitātei. Tā ir maņa no augstākās Patības. Tu savu realitāti iztēlē vari veidot tādu, kādu gribi, pats ar visu vari manipulēt.

Runājot par Youtube, avotu, no kā es gūstu šīs zināšanas, jāsaka, ka internets ir vislabākā fiziskā manifestācija mūsu realitātē, kas ir līdzīga iztēlei. Tu iedomājies kaut ko, ieraksti meklētājā un tas parādās. Tas ir vislabākais iztēles prototips.

Internets ir ļoti vērtīgs, ja to prot izmantot. Tā ir kolektīvā iztēle, kolektīvā informācijas vācelīte, kas sniedz iespēju redzēt citu cilvēku pieredzi. Mēs lēnām pat sākam piekopt telepātiju, sūtot īsziņas - savas domas - ar šādu agregātu (norāda uz savu telefonu – aut. piez. ). Drīz tas būs izdarāms ar augstākām tehnoloģijām caur smadzeņu viļņu uztvērējiem. Ir cilvēki, kuriem pēc rokas zaudēšanas ir pielikta jauna ekstremitāte, kuru viņi var vadīt ar domām. Iedomājies, kā tas varētu izskatīties vēl pēc vairākiem gadiem? Zinot to, ka tehnoloģijas neattīstās lineārā progresijā? Tas ir kaut kas fantastisks!

Jā, tas ir fantastiski, taču tikpat pozitīvi pārsteidzoši ir tas, ka Tu vispār nelieto alkoholu. 13 gadu vecumā ar savu brāli saderēji, ka to nepamēģināsi līdz 18 gadu vecumam, kad tas ir oficiāli atļauts, taču pašlaik Tev ir 19 gadu, un joprojām par to nav nekādas intereses. Ņemot vērā, ka Tev ir aktīva sabiedriskā dzīve, vai tas tomēr nav grūti - pretoties spiedienam, ko izraisa apkārtējie jaunieši?

Daudzi ir mēģinājuši ar viltu panākt, ka padzeros alkoholu, bet tas nav nopietni.

13 gados es veicu tādu apzinātu izvēli, ka nelietošu alkoholu. Saprotu, ka var būt arī labs alkohols, piemēram, vīns nelielās devās. Man vienkārši nepatīk tā ideja, ka ir jālieto alkohols, lai izklaidētos… Izdomāju, ka es to nelietošu un paskatīšos, kas notiek! Pamanīju ļoti lielu atšķirību - var redzēt kopsakarības starp tiem, kuri lieto alkoholu, un tiem, kuri to nelieto vispār.

Alkohols var kļūt par lamatām. Kaut kas fizioloģiski notiek, tu nevari apstāties, rodas atkarība. Man tas šķiet nenormāli aizdomīgi, ka veikali pārsvarā uz tā vien dzīvo… Šīs industrijas pārstāvjiem, protams, veselības jautājums ir vienaldzīgs. Ja cilvēki grib preci, lai pērk. Viņi skatās uz cilvēkiem kā uz eksperimentu pelītēm.

Alkohols ietekmē arī domāšanu. Ko tikai cilvēki nedara, nelieto un nedzer, lai kompensētu negatīvo, kas notiek viņu dzīvēs! Es to vienkārši nesaprotu. Kā var domāt, ka kaut kāda substance, šķidrums, kas tev pilnīgi visu sabendē, izdarīs ko labu? Man, piemēram, agrāk bija atkarība no kolas, līdz es sapratu, ka viss ir galvā, attieksmē. Ja tu kaut ko vēlies, piemēram, cukuru vai alkoholu, tas ir ego, kas to pieprasa. Tā ir ego attieksme: “Es nedabūju! Es gribu! Ja es nedabūšu, tad jutīšos vēl sliktāk!”

Saprast to ar prātu ir viena lieta, bet kā ir praktiski? Atrodoties ballītēs, kurās gandrīz visi divdesmitgadīgie vienaudži lieto alkoholu, vai kādā brīdī nesāc justies neiederīgs?

Nē… Es vienkārši akceptēju pārējos, nenosodu. Ja kādam vajag manu palīdzību, es palīdzu, uzklausu, izsaku savu viedokli…, taču nevienam neuzspiežu savas domas, sakot, ka alkohols ir slikts. Mans mērķis nav kādu noniecināt, parādīt, ka viņš dara nepareizi.

Cilvēks mācās no cilvēka. Tas ir tāpat kā ģimenē – labākais veids, kā audzināt bērnus, esot audzināt pašam sevi. Tas ir tas, ko es daru, - audzinu sevi ar domu, ka varbūt kāds cits kādreiz no manis ņems piemēru.

Neliekuļojot varu teikt, ka tas ir patiešām iedvesmojoši! Sarunas laikā Tu ļoti bieži piesauci iztēles lomu. Saki, ja Tev būtu unikāla iespēja vakariņot kopā ar jebkuru cilvēku no jebkura laika posma, kāda būtu Tava izvēle?

Viens variants, protams, ir Buda (Buddha). Ar viņu parunāties būtu veselīgi jebkuram. Viņš pateiks, kāpēc nebaidīties. Ko nozīmē būt brīvam? Cilvēki bieži vien to redz kā ilūziju, domājot, ka vienmēr būsi atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Manuprāt, brīvība nozīmē, ka nejūti bailes. Tu zini, ka viss tik un tā būs labi, jo vienmēr esi drošās rokās, nekas slikts nevar notikt. Ja nu tomēr notiek kas slikts, tad jāsaprot, ka tā ir tava izvēle.

Otrs cilvēks, ar kuru labprāt parunātu, ir Akiane Kramarika (Akiane Kramarik). Viņa ir amerikāņu māksliniece sirreālisma kategorijā, kura zīmē pēc savām vīzijām, atceras citas dzīves. Viņas gleznas man ir bijis spēcīgs iedvesmas avots, turklāt viņa saprot iztēles un emocionalitātes vērtību. Šī māksliniece jau piecos gados zīmēja mežus, turklāt ideāli - kā bildē. Septiņos vai astoņos gados viņa liela loga izmērā uzzīmēja Jēzu… Manuprāt, pateicoties viņai, cilvēki sāka uzdot jautājumus par mūsdienu bērniem, kuri  piedzimst ar prasmi ārkārtīgi ātri mācīties.

Protams, Ķīnā un citās Āzijas valstīs šādi prodigy* bērni, kuri jau četros gados mauc Mocartu, ir vēl biežāk sastopami. Tur pat pastāv skolas, kurās notiek nodarbības par ticības spēku, taču iegūt informāciju par to, kas notiek Ķīnā, ir grūti. Nezinu, kādēļ tā, taču tas ir kā Lasvegasā – tas, kas notiek Ķīnā, paliek Ķīnā!

Vai Tev ir nācies pārdzīvot savas izteiktās emocionalitātes dēļ?

Mūzika man palielina emociju amplitūdu. Jā, man ir nācies pārdzīvot, bet es neuzskatu, ka tā ir problēma. Ja tev ir tādas emocijas, tad izjūti tās! Izjūti un pārdzīvo līdz galam!  Emocijas nevar risināt kā matemātisku problēmu. No emocijas stratēģiski neaizbēgsi, tāpēc tā ir jāizjūt. Protams, ir jābūt kontrolei pār sevi. Paļauties uz emocijām var tikai tad, ja esi harmonijā un līdzsvarā ar sevi. Tā ir tā unikālā pieredze, ko iespējams gūt, manuprāt, tikai uz Zemes…

Prodigy* - brīnumbērns

Sarunas pirmo daļu ar Gintu Smuko lasiet sadaļā intervijas!

Sekot līdz Ginta muzikālajiem jaunumiem iespējams mūziķa Soundcloud.com un Facebook.com lapās.