Boston Consulting Group (BCG) jau vairākus gadus īsteno e-intensity index mērījumu visā pasaulē, kas atspoguļo trīs būtiskākās interneta tehnoloģiju indikatīvās grupas: pieejamība, e-komercija un lietojamība. 2010. gadā Latvija aptuveni simts valstu konkurencē ierindojās 85 vietā. Savukārt šogad mēs pieejamības (jeb infrastruktūras) ziņā esam top 20 valstu sarakstā. Pašlaik Latvija kopumā minētajā indeksā, kas veidojas no vairāk nekā 30 indikatoriem, ierindojas godpilnā 29 vietā. Tādējādi tiešsaistes risinājumu izmantošanai mājsaimniecībās un komercdarbībā ir ļoti liels pieaugums. Diemžēl tieši to pašu nevarētu teikt par IKT lietojumu izglītības procesu organizācijai.

Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) datiem, šobrīd katrā izglītības iestādē ir pieejams platjoslas interneta pieslēgums, kā arī dažāda līmeņa datortehnika ir pieejama gan administratīvajam, gan mācību procesam. Tomēr šajā gadījumā jāuzsver, ka tehnika ir pieejama, nevis tiek izmantota attiecīgajiem mērķiem. Šobrīd nav statistiski ticamu datu par to, kā tieši un ar kādu intensitāti IKT tiek izmantotas ikdienas mācību darbā vispārējā un profesionālajā izglītībā. Ņemot vērā augstskolu specifiku, IKT risinājumi tiek ieviesti un izmantoti daudz plašāk, un lielākās universitātes šajā jautājumā var lepoties ar ļoti sistemātiskiem un vispusīgi integrētiem risinājumiem. Te jāmin tādi piemēri kā vienotas informācijas sistēmas, dokumentu aprite, studentu identifikācijas kartes, tālmācības platformas, studiju sasniegumu reģistrs u. c. Piemēram, Latvijas Universitātē pastāv arī praktiskas iestrādnes promocijas darbu digitālo versiju brīvpieejai, un Latvijas augstskolas nodrošina dažāda veida resursus arī vietotajā bibliotēku tīklā.

Aplūkojot vispārējā un vidējā profesionālajā izglītībā īstenotās iniciatīvas šajā IKT virzienā, mēs visbiežāk runājam par datorizāciju un datortīkla infrastruktūru. Vairākus gadus, tiekot īstenotam ESF projektam Dabaszinātnes un matemātika, skolas ieguva arī specifiskus digitālos mācību resursus attiecīgajās jomās. Lai gan minētie resursi (piemēram, datortehnika) ir izmantojami arī sociālo zinātņu mācību priekšmetos, par šādām pedagogu aktivitātēm reprezentatīvas informācijas nav.

Šobrīd IZM izglītības politikas kontekstā ir izvirzījusi vairākas darbības prioritātes, kas turpmāk materializēs gan nacionāla līmeņa iniciatīvās, gan arī nākamā struktūrfondu plānošanas perioda aktivitātēs. Pedagogu digitālā pratība, digitālie mācību resursi un vienotas informācijas sistēmas ir tie trīs virzieni, kas visspilgtāk raksturo IKT progresu izglītības politikā.

Aizvien pedagogu digitālā pratība ir neapmierinoši zemā līmenī

Diemžēl vēl aizvien pedagogu digitālā pratība ir neapmierinoši zemā līmenī, par ko liecina arī 2011. gadā veiktā pētījuma Pedagogu tālākizglītības vajadzību izpēte dati. Ļoti kritiski skolotāju digitālo pratību vērtē ne tikai skolēni un vecāki, bet arī paši skolotāji. Turklāt tieši šo prasmi skolotāji ierindo piecu būtiskāko profesionālo prasmju sarakstā. Ir pilnīgi skaidrs, ka IZM un pašvaldību centieni modernizēt skolas un klases mācību vidi nedos nekādu atdevi, ja skolotāji vēl aizvien attiecīgās tehnoloģijas neizmantos pilnvērtīgi.

Lai gan digitālo mācību resursu (DMR) jautājums ir vairāku izglītības iniciatīvu dienaskārtībā, tehnikas ienākšana klasē ir samērā komplicēts risinājums, kas rada arī zināmus priekšizpētes infrastruktūras modernizēšanas darbus. Pirmkārt, ir jāpārplāno skolas datortīkla (tostarp bezvadu tīkla) infrastruktūra un iekārtu pieslēgvietu tīklojums. Nedrīkst aizmirst arī par tehniskā atbalsta funkcijām, kas noteikti vairs nebūs pa spēkam vienam informātikas skolotājam, līdzko mācību procesā sāks piedalīties, iespējams, pat vairāki simti dažādu digitālo iekārtu.

Pastāv vairāki DMR izmantošanas modeļi jeb klasifikācija. Viens no tiem ir mums zināmais UNESCO – IKT izglītība ilgtspējīgai attīstībai un jaunais humānisms. Arī tas, kas tiek piedāvāts UNESCO ICT Competency Framework for Teachers. Vēl viena recepte – pieeja, kompetence, motivācija. Tātad piekļuves iespējas DMR, prasme un vēlme tos lietot. Zināmā mērā šim modelim ir ne tikai horizontāla struktūra, bet arī vertikāla – motivāciju lietot nosaka, cik lielā mērā cilvēks to prot darīt, savukārt to ietekmē, tas cik plaši un viegli viņam kā lietotājam DMR ir pieejami.

Šobrīd Latvijai neatbildēts jautājums – kā un vai DMR varētu ietekmēt skolēnu mācību sasniegumus? Tā kā tieši šis mācību procesa rezultatīvais indikators ļoti bieži tiek izmantots izglītības politikas plānošanā un analīzē, arī DMR integrācijai viennozīmīgi ir jāpaaugstina šī indikatora rezultatīvie rādītāji.

Tiešs atbalsts iepriekš minētajām prioritātēm ir vienots informācijas sistēmu tīkls, kas vairākos pārvaldes līmeņos varēs nodrošināt gan informatīvo, gan mācību resursu izveides, glabāšanas un izplatīšanas pakalpojumus. Jāatceras, ka digitāli mācību resursi vismaz tuvākajā laikā būs tikai kā brīvprātīgs atbalsta risinājums standartu apguvē. Pagaidām, piemēram, Latvijas vispārējā izglītība nav gatava revolūcijai, pilnībā nomainot tradicionālās tāfeles, burtnīcas, mikroskopus, grāmatas un kontūrkartes.