Vēlāk skolotāja palepojas ar mapēm un albumiem, kur sakrātas viņai veltītās skolēnu vēstules, zīmējumi un apsveikumi. Kādā no tām teikts: "Liene ir mīļa un jauka skolotāja, un viņa neprot dusmoties."

Liene ne tikai audzina un māca savu klasi, bet ir arī mentore jaunajiem kolēģiem, ņem savā paspārnē praktikantus – pedagoģijas studentus, kas skolā ieradušies praksē. Tāpat Liene piedalījusies izglītības projekta "Tava klase" scenāriju veidošanā.

No pasākumu organizēšanas uz skolu

Taču pedagoģija nebūt nav bijusi viņas pirmā profesijas izvēle. Liene absolvējusi Liepājas Universitāti, kur mācījusies kultūras menedžmentu. Pēc studijām organizējusi dažādus pasākumus, piemēram, Liepājas Olimpiskā centra atklāšanu. Šī pieredze tagad labi noder, arī gatavojot un vadot stundas, jo pirms mācību stundām tāpat jāizplāno, kā un ko darīs, jāņem vērā publikas (skolēnu) reakcija. "Mana agrākā darba pieredze iemācījusi arī to, ka jābūt gatavai dažādām situācijām. Piemēram, ja skolēni nedarīs, ko esmu paredzējusi, kā tad rīkošos? Ja nepaspēsim visu izdarīt, no kā varu atteikties? Gan pirms pasākuma, gan pirms mācību stundas jābūt skaidram, ko gribi panākt," stāsta skolotāja.

Pasākumu vadīšanu Liepājā Liene pārtraukusi, kad mīlestības dēļ pārcēlusies uz Rīgu. Meklējusi darbu galvaspilsētā vai tās tuvumā. Atsaucās uz sludinājumu, kurā Jūrmalas Alternatīvā skola meklēja direktora vietnieku organizatoriskajā darbā. Darbā pieņemta, taču drīz vien gribējusi tikt prom, jo skolas direktora Egīla Blūma prasības bijušas ļoti augstas. Taču viņš nevis pieņēmis atlūgumu, bet rosinājis uzsākt skolotājas darbu, jo "tev ir baigais krampis tikt galā ar bērniem".

"Tā bija liela uzticēšanās un uzdrīkstēšanās, jo, sākot strādāt ar pirmo klasi, man nebija nekādu priekšzināšanu," tagad vērtē Liene.

Pirmo reizi pie savas 1. klases Liene tikusi pirms apmēram deviņiem gadiem. Līdztekus darbam Latvijas Universitāte ieguvusi maģistra grādu izglītības jomā.

Patlaban Jūrmalas Alternatīvās skolas vairs nav: tā apvienota ar vēl divām pilsētas skolām un kļuvusi par Aspazijas pamatskolu.

Ar vienu šāvienu vairāki zaķi

Lienei labi izdodas īstenot principus, kas ietverti jaunajā izglītības saturā, viens no tiem: atrast saikni starp mācību priekšmetiem un zināšanas skolēniem sniegt kā veselumu, nevis saskaldīt starp dažādām mācību jomām. "Alternatīvajā skolā tā strādāja vēl pirms satura reformas, un pat nevaru iedomāties, ka varētu citādi. Man neviens īsti nav mācījis un teicis, ka tā jādara; tas vienkārši likās ļoti dabiski," saka Liene. "Ir tikai loģiski vienu tēmu apspēlēt dažādos mācību priekšmetos."

Latviešu valodas stundās, kur bieži jāstrādā ar tekstu, Liene mēdz dot lasīt tādu tekstu, kas vienlaikus sniedz, piemēram, dabas zinībās nepieciešamās zināšanas. Pagājušajā ziemā attālināto mācību laikā bijis interesants projekts: skolēni paši gatavoja putnu barotavas, kā arī cienastu putniem, bet pēcāk novēroja, kādi putni un cik bieži barotavu apciemo. Aptvertas dabas zinību, mākslas un mājturības tēmas.

Liene gan atzīst, ka sākumskolā, kur viens pedagogs māca vairākus mācību priekšmetus, šādi strādāt ir vieglāk nekā vecākajās klasēs, kur ar klasi strādā vairāki pedagogi, kuriem tad jāspēj savstarpēji vienoties, kā un ko mācīt.

Skolotājs nav viszinis

Toties sākumskolā ir citi izaicinājumi: "Šodien man bija četras stundas pēc kārtas. Tad ir ļoti grūti visu šo laiku noturēt klases uzmanību. Bērniem kļūst garlaicīgi, ja visu laiku jāskatās uz vienu skolotāju. Ja pa vidu ir kāda stunda, kurā ir cits skolotājs, tad bērni no manis atpūšas un atkal ir gatavi manī klausīties."

Lai izbēgtu no garlaicības, Lienei ir kāda recepte: stundas jāplāno dažādi, tā, lai nav tikai sēdēšana solos. Piemēram, ētikas stundā visi var sēdēt aplī un pēc kārtas izteikties par stundas tēmu, nākamajā stundā darboties pie tāfeles, citā strādāt grupās vai nodarboties ar rokdarbiem.

Sākumskolas specifika nozīmē arī to, ka bieži jāvirzās uz priekšu maziem, maziem solīšiem, jo mazi bērni neprot vai nesaprot to, kas pieaugušajiem šķiet pašsaprotams. "Tāpēc ļoti labi, ka mūsu skolā ir samērā mazas klases. Vismaz sākumskolā klasē nevajadzētu būt vairāk par divdesmit skolēniem, lai skolotājs katram var veltīt nepieciešamo uzmanību. Sākumskolā ir ļoti svarīgi katru bērnu uzklausīt. Mājās ne visiem ir iespēja izteikties," saka Liene. "Kad pie mums atnāk bērns no kādas citas skolas, dažkārt redzu, ka viņš nav pieradis izteikties, nav radis, ka viņu uzklausa. Svarīgi pret katru bērnu izturēties ar cieņu. Skolotājs nedrīkst iet klasē kā viszinis, vadonis, kuram visi klausīs. Protams, ir skolotāji, kuri joprojām izmanto šo autoritatīvo stilu, jo uzskata, ka, iedzenot bērniem bailes, būs vieglāk strādāt, taču es to neatzīstu."

Lienei gan skolēni dažkārt mēģinot kāpt uz galvas: "Tad tā arī pasaku, ka esmu dusmīga vai vīlusies un par ko. Bērni ļoti labi saprot. Stāstu arī par to, cik daudz darba esmu ieguldījusi, lai sagatavotos stundai, un ka tas ir jānovērtē."

Bauda savu darbu

Vaicāta, kas notur skolotāja darbā, Liene atbild, ka tā ir mīlestība, ko viņai sniedz skolēni, kā arī enerģijas apmaiņa ar skolas bērniem. "Tie ir brīži, kad viņi pēc izdevušās stundas nāk samīļoties un saka – šī bija foršākā diena, kopš eju skolā. Tad redzu savam darbam jēgu."

Liene atzīst, ka nevar iedomāties, ka varētu iet stundā nesagatavojusies: "Katra stunda jāiznes caur sevi. Saku saviem praktikantiem: tev par savām stundām ir vienkārši jākaifo. Ja tu nejūti baudu no sava darba, ja nav sajūtas, ka šitas nu gan man izdevās un bērni bija pilnīgi iekšā darbiņā, ko esi uzdevis, nav jēgas šo darbu darīt."

Protams, neveiksmes gadās katram. Arī Lienei gadījušās it kā labi sagatavotas stundas, kas skolēnus tomēr nav aizrāvušas. Arī tā ir pieredze, ko vērts izanalizēt, lai saprastu, kāpēc nav sanācis.

Skolotāja lielu uzmanību pievērš tam, lai skolēni iemācītos gan paši meklēt informāciju, gan sadarboties. Piemēram, mācoties par kontinentiem, bērniem pašiem bija jāatrod informācija atlantā un jāpārnes uz darba lapu. "Nevis es stāvu klases priekšā un stāstu, bet skolēni paši darbojas," saka Liene. "Ja kāds ko nevar atrast, klasesbiedrs var palīdzēt. Kaut ar palīdzību, tomēr informācija tiek iegūta. Turklāt tas, kurš palīdzēja, vēlreiz nostiprināja savas zināšanas."

Stundas, kurām vairāk jāgatavojas, Liene dažkārt organizē kopā ar praktikantu. Topošajiem skolotājiem parasti ir šoks, cik daudz darba prasa stundu sagatavošana.

"Ja skolēni visu laiku sēdētu solos un es stāvētu tikai klases priekšā un mācītu pēc grāmatas, skaidrs, ka sagatavoties stundai būtu krietni vieglāk," atzīst Liene. "Es tā savulaik tiku mācīta: dažādas stundas pie dažādiem skolotājiem bija faktiski vienādas. Ja dažkārt kaut kas bija citādi, tad tās bija tās mīļākās stundas. Taču vismaz sākumskolā tā nedrīkst strādāt: jābūt radošiem, nedrīkst tikai stāstīt, jāļauj bērniem pašiem izjust pasauli, dažādos veidos darbojoties, piemēram, spēlējot dažādas spēles."

Tāpat, kamēr vēl normālo dzīves ritmu nebija izjaukusi pandēmija, Liene ar klasi katru mēnesi devās mācību ekskursijā. Piemēram, mācoties par purvu, skolēni kopā veidoja lielu plakātu, kurā bija atainoti purva augi un dzīvnieki. Bērni izlozēja savu augu un dzīvnieku, to veidoja no plastilīna un par to stāstīja pārējiem, kā arī ielīmēja plakātā. Kad plakāts bija izveidots, brauca uz purvu, kur visu, par ko mācījušies, varēja apskatīt dabā.

Jānovērtē skolotāju veikums

"To, cik daudz laika patērēju stundu gatavošanai, protams, nav iespējams apmaksāt. Es arī pati šo laiku nevaru izmērīt stundās," saka skolotāja.

Viņasprāt, lai skolotājiem strādāt būtu vieglāk, ir jādalās ar sagatavotajiem materiāliem. Lienei pašai noderējušas mapes, ko atstājuši mantojumā citi skolotāji. Vienīgi grūti bijis saprast, kas kur atrodams. Tāpēc Liene sākusi gatavot atsevišķas mapes katrai mācību nedēļai. Tagad skolā ieviesta sistēma, ka, piemēram, beidzot strādāt ar 1. klasi, pedagogs nodod materiālus nākamajam pirmklasnieku skolotājam. Protams, tas nenozīmē, ka stundām var negatavoties: materiāli allaž jāaktualizē, jāpievieno kāds jauns uzdevums, taču ir vismaz pamats, ar ko strādāt.

Tāpat nenovērtēts un nepietiekami apmaksāts darbs ir klases audzināšana.

Veidojot skolotāju slodzi, būtu arī jāsaprot, ka nu skolēnu paveiktā izvērtēšana prasa daudz vairāk laika nekā agrāk: iepriekš par visu skolēna darbu ielika vienu atzīmi, toties tagad jāvērtē katra prasme atsevišķi.

Runājot par skolotāju darba samaksu kopumā, Liene vērtē, ka tai, strādājot pilnu slodzi, būtu jābūt vismaz 1000 eiro.

Skolēnu vecāki skolotāju slavējuši arī par to, ka viņa cenšas, lai visa klase ir vienota. Liene atzīst, ka to nav viegli panākt, "taču es vienmēr iestājos pret nevienlīdzību". "Tikko redzu, ka klasē pret kādu nostājas, runājam par to rīta aplī, skatāmies intervijas par mobingu, izspēlējam lomu spēles, bet tādas vienas receptes, kā tikt ar to galā, diemžēl nav," viņa saka.

Ja kādreiz neizdodas pašai tikt galā ar situāciju, lūdz talkā skolas psihologu.

Liene strādā arī ar bērniem, kam ir mācīšanās traucējumi un nepieciešams īpašs atbalsts. Skolotāja gan uzskata, ka valstī nav sakārtota sistēma, kā šādi bērni var mācīties parastajās skolās: "Ir pateikts, ka jābūt iekļaujošai izglītībai, taču atbalsta pasākumu pietrūkst. Piemēram, asistents, kas stundās var palīdzēt šādiem bērniem, gan ir, bet, ja tāds ir viens un katrā klasē ir bērns, kam vajadzīgs atbalsts, tas ir piliens jūrā."

Teksts: Ilze Kuzmina

Foto: Karīna Miezāja

 * Žurnāla "Skola & Ģimene", portāla "E-klase" un laikraksta "Latvijas Avīze" akcijā "SirdsSkolotājs" ikvienam ir iespēja cildināt pedagogu, kurš ar savu darbu ir iedvesmojis, darījis vairāk vai citādi, nekā minēts profesijas priekšrakstos.

 * Ar akciju "SirdsSkolotājs" vēlamies parādīt, kādi lieliski skolotāji strādā Latvijas skolās un citās izglītības iestādēs. No viņu pieredzes noteikti varēs mācīties un iedvesmoties arī citi.

 * Akcija turpināsies visu mācību gadu, tāpēc joprojām gaidām pieteikuma vēstules ar stāstu par sirdsskolotāju pa e-pastu "skola.gimene@latvijasmediji.lv" vai pa pastu uz žurnāla redakciju Rīgā, Toma ielā 4, LV-1003.

 * Akciju atbalsta arī saldumu ražotājs "Laima".