Adele ne tikai izlēma doties uz citu valsti, bet arī uz citu kontinentu otrā pasaules malā. Kā savu šī gada jauno dzīvesvietu jauniete izvēlējās Dienvidamerikas krāšņo pērli - Čīli.

Pēc pirmajiem Čīlē pavadītajiem mēnešiem Adele jau guvusi iespaidus par valsti un čīliešiem. Vai zināji, ka vairāki stereotipi par šo valsti ir ne tikai taisnība, bet ir teju raksturīgākā šīs valsts iezīme? Lasi Adeles viedokli par sešām neparastām lietām Čīlē un latvietes pirmo pieredzi Dienvidamerikā. 

Telenoveles katrā dzīves situācijā

Visietekmīgākais iedvesmas avots lielai daļai Čīles iedzīvotāju ir telenoveles – par to jau pirmajās nedēļās Adele pārliecinājās vairākkārt. „Par šo fenomenu mūs brīdināja pirms nonācām savās jaunajās dzīvesvietās, taču šī noteikti ir lieta, kurai iepriekš sagatavoties nav iespējams. Katras maltītes laikā fonā ir ieslēgts televizors ar kādu no neskaitāmajām telenovelēm, kas Čīlē ir teju tikpat svētas kā mūsu pašmāju „Ugunsgrēks”. Godīgi sakot, šīs pārraides ir viens no labākajiem valodas apguves veidiem, jo tajās tiek izmantoti vairāki slenga vārdi un izteicieni, kurus mācību grāmatās vai vārdnīcās nekad nevarēs atrast,” tā Adele. Lieki piebilst, ka telenoveļu stils un drāmas elementi tiek pielietoti arī reālās dzīves situācijās un teju katrā ikdienišķajā sarunā.

Laikam nav nozīmes

Kā izrādās, Čīle ir viena no valstīm, kurā, kā Adele uzsver, nav nekādas konkrētības un punktualitātes. Tas pat tiek uzskatīts par nepieklājīgu rīcību, ja esi ieradies laikā vai, kā tas ir pieņemts Eiropā, nedaudz pirms norunātā tikšanās laika. Adele par laika nozīmi Čīlē: „Ja pasākums sākas 21.00, tad realitātē tas nozīmē, ka ātrāk par 22.30 tajā nebūs ko darīt. Tas pats attiecas uz ikdienišķām lietām. Piemēram, rītiem - ja mums 6.30 jābūt laukā pie mājas, lai sagaidītu skolas autobusu, tad es tur esmu jau 6.25, bet mana viesmāsa – 6.31. Pagaidām autobusu viņa vēl nokavējusi nav, bet mani nervi ir neapšaubāmi ietekmēti, un es katru rītu pie sevis spāniski cītīgi izmēģinu frāzi – „Atvainojiet, bet vai mēs varam pagaidīt manu māsu?””. Tāpat Adele atceras to, kā pirmajā apmaiņas skolēnu nometnē AFS brīvprātīgie darbinieki ikvienam no skolēniem ironiski bija teikuši: „Jums kā ārzemniekiem noteikti vajadzētu būt laikā, bet droši vien līdzi vajadzētu paķert kādu grāmatu, jo 99,9% gadījumos jums kādu laiciņu būs jāuzgaida.”

Vienīgā blondīne reģionā

Zilacainai blondīnei Čīlē piedzīvojumu netrūkst – par to Adelei nācies pārliecināties teju katru dienu. Tā kā Dienvidamerikas iedzīvotāju tradicionālā iezīme ir tumši, teju melni mati, tad blondīnes šeit ir īsta eksotika. „Es nebūtu pārsteigta, ja uzzinātu, ka esmu vienīgā dabīgā blondīne visā savā reģionā. Vismaz uzmanību es saņemu tādu, it kā šis mans pieņēmums būtu patiess. Staigājot pa ielu, visas acis vienmēr ir uz mani – jau lēnām sāku pierast pie auto pīpināšanas, šķelmīgiem smaidiem, acu mirkšķināšanas un skatieniem. Es domāju, ka Latvijā tādu uzmanību saņemt nevarētu pat plikam skaidrot pa ielu. Nenoliegšu, ka no vienas puses tas ir patīkami un pašpārliecinātību ceļoši, taču realitātē tas vienkārši nozīmē daudz sarkšanu, nodurtu galvu un nogurumu. Vismaz pirmajās dienās noteikti. Mēnešiem ejot, jau lēnām sāku to uztvert ar pietiekamu humora devu.”

Ūdens? Kam tev to?

Čīlē tāda „aktivitāte” kā regulāra ūdens dzeršana vienkārši nenotiek. Nemaz nerunājot par diviem litriem katru dienu. Adele stāsta: „Ja čīlietim palūdz glāzi ūdens, tad saņemt var vienīgi Sprite vai Gingerale. Visi, protams, drosmīgi apgalvo, ka drīkstot arī dzert krāna ūdeni, taču tas ļoti spēcīgi garšo pēc hlora. Čīlieši pie visiem saldinātajiem dzērieniem, protams, ir pieraduši, bet mums, eiropiešiem, jau pirmajā nedēļā visa seja bija pumpaina un vēders uzpūties. Tāpēc mums jau ir izveidojusies tradīcija - ar apmaiņas skolēniem, kuri ir mani kaimiņi, pēc skolas dodamies uz veikalu pirkt dzeramo ūdeni. Lieki piebilst, ka mūsu viesģimenes vēljoprojām nesaprot, kāpēc īsti mums to vajag, un ko mēs ar to visu ūdeni darām.”

Pārpratumi valodas dēļ - ikdiena

Čīlē runā spāņu valodā un, kaut arī tā nav grūtākā valoda, kādu mācīties, tomēr ikdienā sanāk dažādi „pigori” ar valodas lietojumu. „Nepārprotami, valoda ir pāris mēnešos acīmredzami uzlabojusies, taču joprojām laiku pa laikam sanāk kāds pārpratums. Piemēram, ir gadījusies saruna, kurā man sanāca pateikt, ka es kolekcionēju dzīvus pingvīnus, gadījies arī likt cilvēkiem noprast, ka es ļoti labi spēlēju hokeju, kas, protams, nebūt nav taisnība. Mani mīļākie brīži, bez šaubām, ir tie, kuros man pazūd jebkādi valodas filtri un es vai nu sāku runāt latviski, vai arī vienkārši ar pilnīgu tukšumu galvā nevaru izdarīt neko vairāk kā plātīt muti,” par valodas pieredzi stāsta jauniete.

Ēdiens – rūpes un mīlestība

„Jau pirmajā dienā mūs brīdināja, ka ēdiens ir čīliešu veids, kā izrādīt mīlestību un rūpes, bet fiziski nav iespējams sagatavoties tam, ko tas reāli nozīmē. Te mūsu latviešu omes ar savām šantāžām un kaunināšanu par neiztukšotu šķīvi pat tuvu nestāv. Pirmajās ēdienreizēs mana viesģimene bija pārliecināta, ka esmu slima, jo ļoti maz ēdu - realitātē es ēdu vismaz divreiz vairāk nekā Latvijā. Līdzīgi notiek skolā - mani klasesbiedri pirmajās trīs dienās centās manā sistēmā „sadabūt” visus iespējamos čīliešu tradicionālos ēdienus. Ņemot vērā, ka aptuveni 85% visas viņu kultūras sastāv no ēdiena, tradicionālo ēdienu tiešām ir daudz,” teic Adele.

Par spīti dažādiem stereotipiem un pārpratumiem jaunajā vidē, Adele atzīst, ka Čīle bijusi pareizā izvēle apmaiņas gadam. Viņa uzsver, ka ir interesanti uzzināt dažādas tipiskās valsts iezīmes un arvien vairāk pierast pie čīliešu mentalitātes. „Pat ar visiem kurioziem es no sirds mīlu savus latīņus, esmu pilnīgi no ausu galiem līdz papēžiem iemīlējusies latīņamerikāņu ielu dejās un mūzikā, kā arī ikdiena man ir pilna ar smaidiem, pārsteigumiem un daudz, daudz apskāvieniem un bučām. Nemaz nevaru aptvert, kā es jebkad šo paradīzi pametīšu,” domās dalās Adele.

Ja vēlies uzzināt vairāk par to, kā Adelei iet „AFS Latvija” apmaiņas programmā Čīlē, lasi blogu „Latvietes piedzīvojumi”