Arī klasikai ir vieta lasītprieka veicināšanā, taču tam būtu jābūt nākamajam solim, kad jaunietis ir pieņēmis lasīšanu kā jēgpilnu, aizraujošu nodarbi. 

Pēdējā desmitgadē, strauji attīstoties tehnoloģijām, lasīšanas paradumi ir krasi mainījušies. Par lasītprasmi kopumā tiek runāts plašāk, tajā ietverot arī lasīšanas formas, kas ir neierastas. Būtu aplami sacīt, ka cilvēki vai, konkrēti, jaunieši lasa mazāk. Piemēram, lasīšanas seminārs kā mācību metode sevi apliecina kā dzīvotspējīgu visās skolēnu vecuma grupās. Turklāt skolēni ir gatavi lasīt un reflektēt par visu, ko lasa, vienalga, vai tas ir latviešu teiku krājums vai mākslas žurnāls Studija. Izteikti piesaista ilustrētās zinātnes un vēstures literatūra. Taču ir arī tādi skolēni, kas izvēlas, piemēram, Umberto Eko Fuko svārstu, nebīstoties no apjoma. Skolotāja uzdevums ir prast virzīt šo procesu. 

Lasītprieku veicina nevis nosacīta abstrakcija par to, ka lasīšana attīsta iztēli, veicina lasītprasmes attīstību, bagātina valodu, palīdz izprast valodas struktūras, metaforas un zemtekstus utt., bet gan tas, ka jebkurā tekstā, kuru skolēns ir izvēlējies lasīt, skolotājs spēj ieraudzīt vērtības un likt pamanīt tās ar konkrēta piemēra palīdzību.

Protams, ir daudz dažādu veidu un metožu, kā attīstīt lasītprieku un lasīšanu padarīt par nozīmīgu, aizraujošu un noderīgu nodarbi

Kā skolotājiem veiksmīgāk izvēlēties mācību metodes un literatūru?

Ideālā pasaulē skolotāja uzmanības centrā būtu jaunietis kā individuāla personība ar tā interesēm un vajadzībām. Skolotājs spētu piemērot mācību metodes un literatūru katram jaunietim. Skolotājs organizētu darbu tā, lai katrs iepazītu literatūras brīnišķīgo pasauli ar tieši viņam piemērotākajām metodēm, tā spējot izprast tās daudzveidību un nozīmi savas personības veidošanā. Realitāte šāda tipa skolotājus piezemē, jo realitātei ir daudzas sejas – liela nozīme ir sociālajiem apstākļiem, videi, sistēmai, prioritātēm, kas valda apkārt. 

Tomēr, lai kādi būtu apstākļi, skolotājam ir vairākas iespējas. Piemēram, apzinoties skolēnu mācīšanās paradumu daudzveidību, mācībās regulāri izmantot dažādas metodes: gan tādas, kas dod iespēju attīstīt sociālās prasmes, gan tādas, kas dod pamatu dziļam individuālam darbam. Šīs pieejas var arī apvienot, dodot skolēniem izvēles iespējas pašiem izlemt, kā veikt noteikto uzdevumu. Izvēle māca atbildību. Būs skolēni, kas lielākoties vēlēsies analizēt literāros tekstus un strādāt vieni. Citi vairāk vēlēsies dažādas projektu darba metodes, radoši un daudzveidīgi strādājot ar tekstu grupās. Būs tādi, kas izmantos katru iespēju uzstāties, inscenēt literāros tekstus, un tas nav atkarīgs no tā, vai strādāsiet ar prozu, dzeju vai drāmu. Skolotājam ir vien jāsaprot mērķis un virsuzdevums, kas jāsasniedz vai jāsaprot skolēnam, strādājot ar konkrēto literāro tekstu, kā arī jānosaka minimums katras metodes lietojumam semestrī. 

Strādājot ar dažādu formu projektiem, ieinteresēt lasīšanā var pat tos, kuriem lasīšana sākotnēji nešķiet saistoša. Ja skolotājs kā mācību rezultātu piedāvā veidot video vai inscenējumu, skaidrojot, ka teksta lasīšana ir viens no būtiskiem soļiem šajā procesā, iesaistās arī tie skolēni, kuriem lasīšana nesagādā prieku, jo saprot, ka tas ir nepieciešams solis mērķa sasniegšanā. Līdzīga situācija veidojas, ja uzdevumā lūgts izveidot trīs minūšu reklāmas klipu kādam literāram darbam. Lai to veiktu, nepieciešams gan ļoti rūpīgs, daudzslāņains darbs ar literāro tekstu, gan tā izpratne un interpretācija, kas ir produkta iepazīšanas process. Tam seko plānošanas un nozīmīgākā izcelšana, izvēles izdarīšana, atbildības uzņemšanās par interpretāciju un – galu galā – reklāmas klipa veidošana. Tās ir prasmes, kurām mūsdienu skolēni ir gatavi. Cita lieta, ja gan skolotāji, gan skolēni, parastu TV reklāmu notrulināti, nemāk saprast reklāmas būtību. Te padoms ir viens – pietiek noskatīties 10 labas sociālās reklāmas, izanalizēt to struktūru un noticēt, ka laba reklāma ir tieši tas, kas citus var ieinteresēt lasīt konkrēto literāro darbu. Būtiski ir pārtraukt uztvert šādus uzdevumus kā nevērtējamus. Šis darbs sastāv no konkrētām darbībām, prasmēm, kas ir precīzi definējamas un objektīvi vērtējamas – gan tās, kas saistītas ar teksta izpratni, gan instrumentālās prasmes, gan arī procesa vadīšana un prezentēšana. 

Kas šobrīd interesē jaunieti? Vai viņš ir zinātkārs grāmatu lasītājs vai drīzāk tehnoloģiju piekritējs?

Mūsdienu jaunietis viennozīmīgi var būt grāmatu lasītājs un tehnoloģiju piekritējs. Viens otru var veiksmīgi papildināt. Literatūrai vairs nav jāmājo grāmatu plauktos. Grāmatu kalni var būt paslēpti gan viedtālruņos, gan e-grāmatu lasītājos, gan iPad un būt audiāli klausāmi materiāli, nevis tikai uztverami tekstā. Tehnoloģiju piedāvātie risinājumi literatūras apgūšanai, uzglabāšanai un lasīšanai vārda plašākajā nozīmē ir padarījuši to pieejamu un iespējamu ikvienam.

Vājais posms šajā barības ķēdē var izrādīties skolotājs, kurš nemāk vai negrib pieņemt apstākļus un dabisko attīstību, kas paplašina lasīšanas izpratni un iespējas. Ja skolotājs aizvien domā, ka literatūra un lasītprieks objektīvi var mājot tikai drukātā grāmatā, viņš apzog ne tikai sevi, bet arī savus audzēkņus. Un tas ir bīstami: bīstamāk par tehnoloģijām. Jo skolotājs ir tas, kurš lielā mērā var noteikt to, cik mērķtiecīgi un saturīgi tehnoloģijas tiek izmantotas. Skolotāju izglītošanā būtu jāiegulda ne mazāk laika un resursu, kā darbā ar skolēniem. 

Skolotājam ir jābūt tam, kurš uzdod jautājumu, kāpēc skolēnam patīk vai nepatīk lasīt, un tad atkarībā no skolēna atbildēm viņam jāpalīdz audzēknim kļūt par vēl prasmīgāku un prasīgāku lasītāju. 

Vidusskolas literatūras mācību programmas vērtējums. Mana pieredze

Vidusskolā mācību laikā ir jāīsteno izglītības standarts. Tas visai brīvi ļauj skolotājam plānot un virzīt mācības. Katrs skolotājs var veidot un īstenot mācību programmu pēc saviem ieskatiem. Skolotājiem ir dota pietiekami liela brīvībā un reizē atbildība. 

Nosacīti vieglākais ceļš ir sekot paraugprogrammām un drukātajām mācību grāmatām. Taču tas skolotājam uzliek lielu atbildību, izprast, kā tieši un ko tieši mācību grāmatas autori ir vēlējušies panākt, veicināt ar katru mācību grāmatā iekļauto uzdevumu. Iznāk vest skolēnus pa vienu ceļu, kā izprast, interpretēt, piemēram, Raiņa Jāzepu un viņa brāļus, Rūdolfa Blaumaņa Raudupieti un, jā, arī Džeimsa Džoisa Ulisu, Virdžīnijas Vulfas Delovejas kundzi un Semjuela Beketa Gaidot Godo. Citiem vārdiem sakot, it kā vieglākās pretestības ceļš, strādājot ar jau gataviem materiāliem gan satura, gan uzdevumu ziņā, uzliek vēl lielāku atbildību. Jo ir jāinterpretē jau kāda interpretācija, turklāt pēc tam vēl jāvērtē interpretācija par interpretācijas interpretāciju. Kur paliek literārais darbs pats par sevi? 

Lai kādu ceļu skolotājs izvēlās, labāk ir šo ceļu iemācīties neiet vienam. Proti, padarīt skolēnu par līdzatbildīgu visos mācību posmos: sākot ar literārā darba iepazīšanu un beidzot ar veiktā darba vērtēšanu. Tieši vērtēšanas sistēmu pilnveidošana ir viens no veidiem, kā skolotāji var sev rast laiku autorprogrammu veidošanai, uzdevumu un darba metožu daudzveidības paplašināšanai. Kad skolotājs izstrādā un ievieš efektīvas savstarpējās un pašnovērtēšanas sistēmas, izvēloties darba metodes, kur ne vienmēr vērtējamais darbs ir rakstīts teksts, rodas iespējas un laiks veidot savas autorprogrammas, kas atbilst izglītības standartam. 

Skolēni lasa. Skolotāju uzdevums ir saprast, ko skolēni lasa, kā veidojas lasīšanas paradumi strauji mainīgajā pasaulē. Viņiem jāspēj virzīt mācību procesu vēlamajā virzienā, ņemt vērā, ka pasaule, nepieciešamās prasmes un informācijas apmaiņas ātrums ir cits. Skolotājam ir jābūt avangardā un jāspēj runāt par fundamentālam ētiskām un estētiskām vērtībām valodā, kuru saprot un lieto skolēns, mūsdienu pasaule. Jo pasauli pakļaut sev, par laimi, nav nevienam cilvēkam pa spēkam. 

12. klases skolēnu viedokļi, atbildot uz jautājumu, kā viņi sevi apzinās kā lasītājus

Kaspars, kurš gribētu studēt sabiedriskās attiecības, stāsta: „Grāmatas palīdzēja man labāk saprast sevi un līdzcilvēkus, savu lomu un nozīmi dzīvē un to, cik daudz skaistā un izglītojošā var slēpties aiz rakstītā vārda. Lasīšana joprojām man ir ļoti iemīļots un neaizstājams veids, kā izzināt sevi, relaksēt prātu un garu un baudīt rakstītā vārda iespējas. Kā lasītāju sevi es apzinājos brīžos, kad rakstītais pārņēma manu prātu, maņas un laika uztveri. Brīžos, kad teikumi un rindkopas kļuva par manu realitāti, kad rakstīto tēlu elpa, domas un darbības kļuva par manu elpu, manām domām un manām darbībām. Tie bija brīži, kad pēc skolas es atvēru grāmatu, lai to atpūšoties pašķirstītu uz pāris minūtēm, un attapos, kad pūces ieskandināja mēness parādīšanos. Tie bija brīži, kad es katru reizi no jauna atklāju lasīšanas neaizstājamo prieku un literatūras neizsmeļamās iespējas.”

Toms, kuru interesē aktiermāksla, atzīstas: „Teikšu godīgi: pašlaik esmu nonācis tādā brīdī, kad lasīšana ir pacilājošais ikdienā, jo esmu caur lasīšanu spējis daudz saprotamāk tvert brīžus ikdienas dzīvē. Rodas iekšējas bagātības sajūta, jo no grāmatām, kuras lasu, tik daudz gūstu sev, un vēl, ja ir iespēja, ka kāds mani uzklausa, tad nav nekā skaistāka par dalīšanos tajā, tas dara mani bagātu. Diezgan ilgi biju vienaldzīgs pret literatūru, īpaši pamatskolas gados, jo neredzēju tai nekādu labumu, vismaz ne tajā laikā. Lai arī par savu nākotni esmu nedaudz nobažījies, tomēr apzinos, ka lasot literatūras bagātība manī krājas un lasīšana ir viens no līdzekļiem, kas palīdz uzzināt daudz jauna gan par sevi, gan procesiem apkārt. Sākumā man nācās sevi piespiest lasīt, lai arī jau senāk esmu mīlējis lasīt dažādas garas intervijas vai rakstus, tomēr izlasīt kārtīgu grāmatu, ko nevar izdarīt pa vienu vai divām stundām. Ir grūtāk, bet guvums ir nesalīdzināms. Ir viena skaista lieta, ko es nekad nevēlētos pazaudēt: kad izlasi grāmatu, ir tā dīvainā sajūta ķermenī, ka kaut kas tur griežas vai mainās vietām, tad es arī apzinos, ka pavadītais laiks ir bijis tā vērts, jo ieguvējs esmu es un nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu par it kā zemē nomestu laiku. Manuprāt, ir jāsaprot primāri, ko lasu, kāpēc to lasu un ko no tā saprotu un gūstu. Grāmata ir jājūt, un sevi ir jājūt.”

Savukārt Dana atzīst, ka lasītprieks ir audzis jau no bērnības: „Lasīšana ir tas, bez kā es nespētu iedomāties savu ikdienu, tas ir veids, kā es varu ieslīgt pat pavisam citā pasaulē, tāpēc parasti neuzspiežu sev lasīt grāmatas, kuras nudien neuzrunā, to novērtēju pēc sen, bet netīšām sākta paraduma izlasīt pirmo un pēdējo grāmatas teikumu. Tas ir visvienkāršākais veids, kā paplašināt savas zināšanas, piemēram, lasot uz patiesiem notikumiem balstītas grāmatas un par vēsturi, kā arī valodas pilnveidošana, kas sniedz savā ziņā augstāku vērtējumu sevis pašas acīs, jo tādējādi es parūpējos par to, lai pēc iespējas mazāk degradētu savu valodu. Lasītprieks, man šķiet, ka manī ir mitis jau izsenis. Regulāri radās situācijas, kad konflikti radās tieši dēļ ilgstošās lasīšanas, kas ieilga manas aizrautības dēļ. Lasot grāmatas, iedzīvojoties to sižetos, tikpat reāli izjūtot visu aprakstīto kā patiesi pastāvošo, es esmu kļuvusi atkarīga no lasīšanas, kas tādā veidā ir pārņēmusi mani savā varā. Tas nav tik vienkārši aprakstāms process, to pat ir grūti novērot un piefiksēt tā fāzes.”