Tāds Tu nekur neiesi! Šādus, sašutuma pilnus un pārmetošus izsaukumus esam dzirdējuši paši un mēdzam veltīt arī saviem bērniem. Vismaz lielākā daļa no mums. Vecāku, vienaudžu, skolotāju un sabiedrības attieksme, jeb tas, kas neiekļaujas “masu kultūrā”, vienmēr ir ticis uzskatīts par nepiemērotu, neatbilstošu sabiedrības standartiem.

Biznesa augstskolas Turība Starpkultūru komunikācijas pasniedzējs, profesors Guntis Zemītis runājot par iemesliem, kāpēc pusaudži sāk meklēt subkultūras, stāsta: “Varbūt reizēm viņi (pusaudži) ir atstumti savā vidē vai varbūt vecāki nav tik bagāti, lai varētu izturēt to konkurenci pēc tādām zīmola precēm, kādas pieprasa sabiedrība un tad ir iespēja, ko piedāvā dažādās subkultūras.”

Projekta “PuMPuRS” ietvaros, konsultācijas un atbalstu turpina saņemt tūkstošiem vispārizglītojošo un profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu. Daļa no tiem savā ikdienā ir tikuši atstumti, nepieņemti, tieši sava atšķirīgā ārējā izskata dēļ, par ko liecina iesaistīto projekta dalībnieku aprakstos identificētie riski.

Ārišķīgs tēls, izlecošs izskats un eksperimenti ar savu tēlu var kļūt pat vienu no priekšlaicīgiem mācību pārtraukšanas riskiem, ja šīs rīcības cēloņi ir saistīti ar pusaudža nespēju atrisināt iekšējos konfliktus, nepiederības sajūtu un atstumtību. Lai gan ārējais izskats un tā izmaiņas, ne vienmēr nozīmē sekošanu kādai subkultūrai, šādas pārmaiņas var signalizēt par vajadzību atrast piederību vai paust protestu “pastāvošajai kārtībai.”

Profesors G. Zemītis uzsver, ka subkultūras joprojām ir pamanāmas un ik dienas mums blakus: “Ir hipsteri, joprojām metālisti ir ļoti aktīvi un tādi pamanāmi, tāpat arī Goti, Emo un tāds izpausmes veids kā meteroseksuāļi, kas ir viena no pēdējā laika izpausmes formām.”

“Subkultūra ir samērā patstāvīga garīgo un materiālo vērtību sistēma kādas kultūras ietvaros, kas dažkārt izveidojusies kā pretnostatījums sabiedrības valdošajai kultūrai un ko vairākums uzskata par mazvērtīgāku vai par kaitīgu”

“Izskats, ja ir tāda vēlēšanās nodalīties, būt spilgtam, pamanāmam, noliedzošam, var būt nesaistīti ar subkultūru. Tā var būt vēlēšanās aiziet savā pasaulē,” par dažādajiem ārējā izskata aspektiem, runā profesors.

Pirmkārt, pusaudžiem, kuri ir sevis meklējumos ir ļoti svarīga nepieciešamība sevi apliecināt un tas galvenais, būtiskākais – izšķiras tādi, kuriem šīs izpausmes rodas dēļ pusaudžu gados iegūtajiem (esošajiem) kompleksiem.

Cēloņi, kāpēc pusaudži izvēlas meklēt piederību subkultūrām, bieži vien meklējami  vidē, kur tie uzturas. “Subkultūras vairāk rodas lielpilsētu vidē. Lielpilsētas būtība ir tā, ka no vienas puses mēs esam visu laiku pamanāmi, bet patiesībā,  cilvēks nekad nejūtas tik vientuļš kā lielpilsētā. ”

“Subkultūras vilinājums slēpjas tajā, ka tu vari nokrāsot zilus matus, uztaisīt tetovējumus, uzvilkt kādas kliedzošas drēbes, saplēstus džinsus un būt savādāks, tu vari ar nicinājumu skatīties uz tiem, kas Tevi nesaprot un būt līderis savā vidē.”

Tāpat, vientulība un identitātes meklējumi saistīti ar to, ka mūsdienās nacionālā identitāte un piederības sajūta nacionalitātei vairs nav tik vērtīga kā tas bija kādreiz, bet: “Vieta tukša nepaliek, piederības sajūta cilvēkam ir nepieciešama”, atklāj profesors.

Problēmas ar subkultūrām sākas tad, kad rodas konflikts. Kad kādi vecās paaudzes ideāli “neder” pusaudzim un viņš sāk meklēt savus ideālus, kurus tam var piedāvāt dažādās subkultūras. “Ir subkultūras, kas ir ārkārtīgi izaicinošas un kaitinošas, piemēram, panki, bet ir arī tādas, kas pēc savas būtības ir mierīgas un nekaitīgas.”

Runājot par vienu no skaļākajām un pamanāmākajām subkultūrām, pankiem, profesors atklāj, ka viņu vērtības ir kā spļāviens sejā sabiedrības vērtībām. Protams, arī skolotājiem un vecākiem. Neapšaubāmi, šādās situācijās veidojas konflikts.

Galvenā problēma, ko profesors atklāj raidījumam KLASE, saistīta ar to, ka, ne vienmēr pusaudzis jūtas droši arī savā subkultūrā, jo reizēm tās mēdz kļūt par tradicionālās kultūras sastāvdaļu. Izpausmes tiek pamanītas no modes industrijas puses, mūzika, ko klausījās šaura sabiedrības daļa, pēkšņi kļūst populāra.

“Pusaudži, jaunieši piedzīvo vilšanos, atkal kļūstot par daļu no patērētāju sabiedrības, ko viņi līdz šim ir mēģinājuši noliegt, tomēr nav spējuši no tā izvairīties, jo parādās vajadzība atkal pēc zīmolu precēm, ko modes industrija “aizņemas” un padara par masu produkciju.”

Profesors skaidro, ka: “Kamēr tu es viens, varbūt divi, ir iespēja radīt konfliktu, būt pamanāmam, bet tad, kad izskats, stils, citas atšķirīgās izpausmes kļūst par izplatītu parādību, zūd interese, konflikta situācijas pamazām izlīdzinās un jaunietis, kas vēl joprojām ir protesta stadijā, meklē atkal citus ceļus, kā atšķirties.”

 “Jaunība ir saistīta ar savu ceļu meklējumiem, ar kuriem arī es esmu saskāries”, atklāts ir profesors. “Esmu centies būt piederīgs hipiju subkultūrai, lai gan tālāk par saplēstiem džinsiem un pagariem matiem neesmu ticis. Tomēr es sapratu, ka ne jau matu garums ir izšķirošais, kas nosaka to, kādi cilvēki mēs būsim.”

“Vecākiem, skolotājiem un sabiedrībai vajadzētu izturēties ar sapratni, ja vien, protams, tas nav saistīts ar narkotiku lietošanu un kādu aizraušanos, piemēram, ar  kaut kādām citām vispār cilvēcīgi nosodāmām lietām – kriminālo pasauli un noziegumiem”, pieļaujamās robežas skaidro profesors un atgādina, ka “lielākā daļa ir sevis meklējumi, piemēram Emo – salīdzinoši intelektuāli attīstīti, jūtīgi jaunieši, kas vienkārši prasa nedaudz iejūtības un sapratnes.”

Jo mēs kategoriskāk pret to iestājamies, jo vairāk jaunietis uz to tieksies. Caur noliegumu un stāšanos konfliktā, jaunietis meklē sapratni.

“Ja meitene, jūsu meita, piemēram, nokrāso zilus matu un atnāk mājās. Jūs viņu vairs “nepazīstat, sākat būt neiecietīgi, arī meita sāk atbildēt neiecietīgi, tad ziniet – ticamākais, ka viņai ir kādas problēmas. Un šīs problēmas nav subkultūras piederība. Cēloņi ir meklējami kaut kur citur”, piemēru min profesors un uzsver, ka parasti katrs gadījums ir individuāls un diezgan grūti atrisināms, ja netiek identificēts, minot, iespējamākos no tiem – konflikts ar klasesbiedriem, skolotājiem, bailes par sevi, nedrošība, nepatika pret savu izskatu, pārliecības trūkums u.c.

Ja pamanāt, ka bērnam pasliktinās mācības, pēkšņi nepilda mājas darbus, pārstāj klausīt vecākus, skolotājus, veicina konfliktus, dodiet viņiem laiku.

Piemēram, meitenes, kā stāsta profesors, ļoti bieži sāpīgi pārdzīvo par savu izskatu, kļūst depresīvas un nomāktas, kaut gan savā dziļākajā būtībā ir ļoti apzinīgas un kārtīgas,  “Un tad tiešām, vienā dienā, viņa atnāk mājās netradicionāli apģērbusies, ar kliedzošu matu griezumu vai ko tamlīdzīgu, bet pēc kāda laika ieiet atkal savās sliedēs un nomierinās. Viņa uz kādu laiku ir atradusi kādu nišu, iespēju sevi paust, caur tādām ārējā izskata izmaiņām.”

“Tāda iebēgšana sānu kabatā reizēm ir pat ļoti derīga un tā var paglābt pusaudzi no nepilnvērtības sajūtas,” atgādina profesors, neaizmirstot piebilst to, ka “svarīgi, lai mēs ar bērniem par to runātu un mēģinātu saprast, ko tas nozīmē, atceroties to, ka arī laikā, kad mēs augām, bija jaunieši, arī mēs paši, meklējām šo piederību caur dažādām izpausmēm.”

 Profesors sarunā daudz runā par to, ka katram no vecākiem ir savs stāsts par piederību, kādā konkrētā vecumā, kā piemēram – hipiji, kas bija tik ļoti brīvi savos uzskatos, panki ar košo tēlu un protestiem, metālisti – ar ķēdēm, smago mūziku, romantikas un rozā krāsas noliegšanu, tāpat arī motociklisti kā subkultūra, kas arī mūsdienās ļoti izplatīta. Izaugot un sasniedzot sirmu vecumu neviens vairs nekliedz: “Panks nav miris”, tomēr šāds posms ir bijis mums katram. To der atcerēties, kad mēģinām nosodīt savu bērnu izpausmes “krāsainos matus vai saplēstās džinsu bikses.”

Vecāki ir tie, kas var nodot gan pozitīvu, gan negatīvu pieredzi, atklājot, ka dažādām subkultūrām ir arī “ēnas puses”, no kurām tie vēlas bērnu pasargāt. Tomēr ļoti ieteicams būtu neuzspiest savu vēlamo, jo katram bērnam, pusaudzim, jaunietim ir pašam savs ceļš ejams un jebkurš nepamatots aizliegums var novest pie kārtējā konflikta.

“Tāpat kā viņš (pieaugušais – vecāks vai skolotājs) vēlējās atsvešināties no tās kultūras, ko piedāvāja viņa vecāki, tāpat jāsaprot, ka viņa bērni var meklēt savas vērtības. Galvenais pienākums – izteikt brīdinājumus par to kādas briesmas reizēm draud aiz šiem stūriem”, par galveno šajā vecumposmā, attiecībā uz identitātes meklējumiem un subkultūru piederību, runā profesors.

Pusaudžu vecums ir laiks, kurā vissvarīgākā ir piederība saviem ideāliem un pierādīšana, ka esošā pasaules kārtība nav piemērota. Tuneļi, pīrsingi, košais apģērbs, dažādās matu krāsas, griezumi ir pārejošas ārējās izpausmes. Svarīgāk ir pamanīt tās situācijas, kad šīs izpausmes sāk kļūt bīstamas – roku graizīšana, dziļa depresija. Tas var liecināt par ļoti nopietnām dvēseles sāpēm un palīgā sauciena. Ar pārmetumiem, pusaudža noliegšanu un atstumšanu, to atrisināt nav iespējams.

Autori: Liene Bērziņa, “PuMPuRS”