Skolotājas, dodot no sevis labāko, iedvesmo bērnus mācīties un palīdz viņiem piepildīt savus sapņus. Šīs profesijas pārstāvis ir viens no tiem, kas veido mūsdienu sabiedrību, kura savukārt ietekmēs Latvijas nākotni.

Aristotelis savulaik teicis: ”Skolotājs, kam bērni ir pateicību parādā par labu audzināšanu, ir godājamāks par vecākiem, kuriem bērniem ir jāpateicas vienīgi par savu nākšanu pasaulē: viņi ir dāvājuši tikai dzīvību, bet citi - labu dzīvi.”

Bet kā ir mūsdienās?

Esam ievērojuši, ka nereti apkārtējo cilvēku viedoklis par skolotājiem ir ļoti negatīvs. Tādēļ mūs ieinteresēja jautājums, kāpēc daudzi ir zaudējuši cieņu pret saviem skolotājiem, un mēs nolēmām zinātniski pētnieciskajā darbā noskaidrot, kāds varētu būt ideālais skolotājs, ja viņam varētu piešķirt vēlamās iezīmes un īpašības, un kā atšķirtos skolēnu, vecāku un skolotāju vīzija par ideālo skolotāju?

Analizējot rezultātus, par to kādam jābūt ideālam skolotājam, secinājām, ka lielākā daļa skolēnu un vecāku uzskata, ka viņam jābūt 20 – 30 gadus vecam, savukārt vairums skolotāju uzsvēra, ka vecumam nav nozīmes.

Lielākā daļai aptaujāto skolotāju norādīja, ka dzimums nav svarīgs faktors, bet labprātāk vēlētos redzēt šajā profesijā sieviešu kārtas pārstāvi.

Anketā tika iekļauts arī jautājums par skolotāja tautību – vai tai ir nozīme. Skolotāji kategoriski to noliedza. Daži skolēni atbildēja apstiprinoši, bet 50% no visiem vecākiem atzina, ka skolotāja tautība viņiem ir svarīgs faktors.

Attiecībā uz skolotāja profesionālajām īpašībām gan vecāki, gan skolēni, gan skolotāji uzsvēra, ka galvenokārt skolotājam jābūt zinošam savā profesijā. Skolēnu un skolotāju domas būtiski dalījās jautājumā par aktivitāti – skolēni vēlas aktīvu skolotāju, bet tikai 1,2% no visiem aptaujātajiem skolotājiem uzskatīja šo īpašību kā svarīgu.

Respondenti tika iztaujāti arī par skolotāja rakstura īpašībām – atšķirīgs bija vecāku un skolotāju viedoklis par tādām īpašībām kā uzticamība un nosvērtība. Vecāki atzina, ka labprāt vēlētos sastapt uzticamu skolotāju, bet skolotāji šo īpašību nevērtēja augstu. Pēc viņu domām, dominējošajai īpašībai vajadzētu būt nosvērtībai. Paši skolēni ļoti vēlētos redzēt saprotošu skolotāju ar labu humora izjūtu, bet vairums skolotāju uzskata, ka humora izjūtai nav lielas nozīmes.

Vēlējāmies uzzināt, uz ko jābūt orientētam ideālam skolotājam: uz skolēnu, uz sevi vai uz priekšmetu, kuru viņš pasniedz. Pārsteidzošs bija fakts, ka lielākā daļa skolotāju uzskatīja, ka ideālam skolotājam pārsvarā jābūt orientētam uz sevi. Skolēni un to vecāki viennozīmīgi noliedza šo orientācijas veidu. Viņu domas sakrita atbilžu variantā „uz skolēnu”. Interesanti ir tas, ka pedagoģiskajā literatūrā norādīts, ka skolotājam jābūt orientētam gan uz sevi, gan uz skolēnu, gan uz mācību priekšmetu.

Ir saprotams, ka ideāls ir abstrakts jēdziens un katrs ar to saprot kaut ko citu. Tāpat kā reālajā dzīvē nav ideālu cilvēku, nav arī ideālu skolotāju, jo vienmēr kaut kas pietrūkst vai arī pretēji – ir par daudz, turklāt, tas, kas kādam var likties ideāls, citam ne. Ideālu nav, ir tikai cilvēki, kas tiecas par tādiem kļūt.

Darba tapšanas laikā tika noskaidrots arī tas, ka ideālajam skolotājam ir profesionāli jāspēj radīt labestības, radošuma, uzticības un uzticēšanās pilnu darba atmosfēru. Viņam jābūt emocionālam, dzīvespriecīgam, ar labu humora izjūtu, godīgam, aizrautīgam, dzīvam, tādam, kurš spēj vest skolēnu sev līdzi, aicināt uz aktīvu darbību.

Ideālam skolotājam ir jāspēj motivēt un iedvesmot skolēnus, ieklausīties viņos un atrast izeju situācijās, kuras iepriekš nav prognozējamas.

Skolēni augstu vērtē skolotāja prasmi būt pieklājīgam, korektam, iemantot skolēnu uzticību, kā arī just līdzi skolēniem viņu pārdzīvojumos. Arī tad, kad skolēnu uzvedība var būt nepieņemama, svarīgi, lai skolotājs nebūtu ļaunatminīgs.

Skolotāja darbs nav viegls un prasa īpašu piepūli. Skolotāja darbs ir sarežģīts – skolotājam ne tikai jāskolo bērni, bet arī pašam jāmācas, jo viņam ir jāzina vairāk nekā skolēniem. Skolotājam ir jāpiemīt ne tikai zināšanām un dotībām, bet arī gribasspēkam. Katram skolotājam ir savas idejas un pieeja, kā apmācīt skolēnus. Katrs skolotājs izmanto savus paņēmienus, iespējas, zināšanas, jau iepriekš gūtās iemaņas un prasmes, lai palīdzētu katram skolēnam kļūt par izglītotu cilvēku.

Tūkstošiem gadu skolotāji pilnveido šīs pasaules iedzīvotājus un paši cenšas šo pasauli izprast. „Izglītības saknes ir rūgtas, bet tās augļi ir saldi,” šos vārdus teicis viens no dižākajiem skolotājiem – Aristotelis. Tie liecina par to, ka skolotājs ir tas, kurš palīdz skolēnam pārvarēt šķēršļus un tiekties pēc pilnības.

Skolotājs, kas mīl savu darbu un dara to ar prieku un mērķi – „padarīt gaišākus skolēnu prātus”, pēc mūsu domām, ir ideāls skolotājs.