Pētījumā šo kompetenci definē kā indivīda spēju efektīvi iesaistīties procesā, kurā divas vai vairākas personas mēģina risināt problēmu, daloties un apvienojot savas zināšanas, prasmes un centienus.

Norisinoties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmai (Programme for International Student Assessment's, PISA) 2015, rezultāti tiek pakāpeniski analizēti un publicēti piecos sējumos: skolēnu sasniegumi dabaszinātnēs, matemātikā un lasīšanā; izglītības kvalitāte skolu darbības aspektā; skolēnu sasniegumi skolēnu labklājības aspektā; skolēnu finanšu kompetences novērtēšana un skolēnu kompetence risināt problēmas savstarpējā sadarbībā.

Šīs jomas uzdevumi ir izstrādāti tikai tiešsaistes novērtēšanai, un skolēns novērtēšanās procesā komunicēja ar izveidotām datorsimulācijām. Pētījums ir unikāls un inovatīvs, ar mēģinājumu mērīt  kompleksas prasmes, izvērtēt, vai izglītības sistēmas piedāvā pietiekamas iespējas skolēniem apgūt nozīmīgas 21. gadsimta prasmes. Tas ir svarīgs atbalsta punkts gan rīcībpolitikas veidotājiem, gan skolotāju ikdienas darbā, lai saprastu, kā pilnveidot mācību procesu šajā virzienā.

Latvijas skolēnu vidējie sasniedzamie rezultāti pamatjomās – matemātikā, dabaszinātnēs un lasīšanā – ir zem OECD valstu vidējā līmeņa [1], un kompetence problēmu risināšanā savstarpējā sadarbībā ir vidēji nedaudz zemāka nekā vidēji OECD valstīs. Vidējais valstu sasniegums ir noteikts 500 punktu līmenī (pētījumā piedalījās 52 valstis, to skaitā 32 OECD valstis), savukārt Latvijas skolēnu vidējais sasniegums ir 485 [2].

Veicot detalizētāku analīzi, secināts, ka valstis, kurās skolēni uzrāda augstus sasniegumus dabaszinātnēs, lasīšanā un matemātikā, uzrāda arī ļoti līdzīgi augstus rezultātus problēmu risināšanā savstarpējā sadarbībā (1. tabula), līdz ar to Latvijas skolēnu rezultāti ir likumsakarīgi.

1. tabula

Korelācija starp skolēnu sasniegumiem pamatjomās (matemātika, dabaszinātnes un lasīšana) un problēmu risināšanu savstarpējā sadarbībā. [2]

Pētījumā secināts, ka valstīm ir svarīgi pievērst uzmanību pamatprasmju apguvei pamatjomās (matemātika, dabaszinātnes, lasīšana), to skaitā problēmrisināšanai mācību jomās, nevis tikai atsevišķām sadarbības prasmēm. Kā viena no iespējām tiek minētas fiziskās aktivitātes nodarbības, kur dabiski ir iespējams attīstīt un integrēt sadarbības prasmes, piemēram, izmantojot komandu spēles.

Papildus jāatzīmē, ka augstas  akadēmiskās prasmes automātiski nenoved pie augstām sociālām prasmēm. Daļa atbildes ir saistīta ar pakāpeniskas atbildības atdošanu skolēnam, mācīšanās stratēģiju pakāpenisku apguvi. Tā, piemēram, dabaszinātnēs, sākot pētniecisko prasmju apguvi, skolotājs demonstrē vairākus gatavus piemērus, ko nozīmē plānot un veikt nelielu pētniecisko darbu, vēlāk skolēns, izmantojot paraugus un atgādnes ar svarīgiem pieturpunktiem, kritērijiem vai kritēriju līmeņu aprakstus, plāno nelielu soļu pētījumu, atbildot uz vienkāršiem jautājumiem, līdz beidzot pamatizglītības posma beigās spēj patstāvīgi izvirzīt interesējošo pētāmo problēmu, plānot vairāku soļu pētījumu un formulēt atbildi uz pētniecisko jautājumu, izmantojot iegūtos datus.

Sadarbības prasmju veicināšanai būtiski aspekti ir skolas vide, pozitīvu attiecību veidošana starp skolotājiem un skolēniem, pozitīvas skolēnu savstarpējās attiecības, mērķtiecīga sociāli emocionālās kompetences attīstīšana skolas līmenī. Skolēnu sadarbības prasmju veidošanos ietekmē arī vide skolēnu ģimenēs un sabiedrībā kopumā; piemēram, cik daudz laika vecāki velta sarunām ar bērniem, iedrošina, interesējas ne tikai par atzīmēm, bet arī par mācīšanās procesu.

Sadarbības prasmes šajā gadsimtā ir vienas no darba tirgū visvairāk pieprasītajām prasmēm. Skola2030 pilnveidotajā mācību saturā un mācīšanās pieejā sadarbība ir viena no caurviju prasmēm, ko skolēni apgūst visā mācību procesā. Skolēni mācās sarunāties, saprasties un sadarboties heterogēnās grupās – skolā tās, piemēram, atšķiras pēc dzimuma, spējām vai sekmju līmeņa, orientējoties uz viedokļa kopību un kopēju, saskaņotu rīcību.

Lai šādas prasmes veiksmīgi attīstītu, nepietiek vienkārši uzdot skolēniem darīt kopā to, ko viņi varētu izpildīt arī vienatnē. Skolēniem regulāri un dažādos mācību priekšmetos ir jāveic uzdevumi, kas (1) prasa kopā kaut to radīt, atrisināt problēmu vai apspriest kādu jautājumu, (2) liek atbildību par rezultātu uzņemties katram skolēnam, (3) liek skolēniem kopīgi pieņemt visiem būtiskus lēmumus par darba saturu, gaitu vai rezultātu un (4) rada pozitīvu savstarpējo atkarību (t. i., uzdevums konstruēts tā, ka, nepiedaloties visiem skolēniem, komandas darbs nevar būt veiksmīgs).

Sadarbības prasmju attīstīšana – līdzīgi kā citu caurviju prasmju attīstīšana – ir visas skolas atbildība, nevis tikai individuālu skolotāju iniciatīva atsevišķu mācību priekšmetu stundās. Tā no skolas prasa vienotu izpratni un ilgtermiņa plānošanu: kurš būs atbildīgs par pirmo soli, šīs prasmes aktualizējot un mērķtiecīgi mācot, kurā priekšmetā tās jau nostiprinās, kā skolēni sadarbības prasmes darbinās daudzveidīgās situācijās. Papildinformācija par OECD PISA pētījumu apkopojumiem [4,5].

[1] http://www.oecd.org/education/pisa-2015-results-volume-i-9789264266490-en.htm

[2] http://www.oecd.org/pisa/pisa-2015-results-volume-v-9789264285521-en.htm

[3] http://www.oecd.org/pisa/webinars/

[4] https://www.ipi.lu.lv/publikacijas/

[5] http://www.izm.gov.lv/images/aktualitates/2017/Latvijas-rezultati-starptautiskaa-salidzinajumaa.pdf

Autors: Pāvels Pestovs, Skola2030 vecākais eksperts I diagnostika.