Katrs ceturtais Latvijas skolēns mācās nelabprāt
22.12.2015. 09:52
Nu redziet, Jūs jau visu savu artavu laicīgi esat ielikusi, esat bijusi MAMMA, tāpēc jau tagad iet tik gludi! Malacis! Es saviem personīgajiem bērniem arī mājās palīdzēju ļoti reti, kad tiešām viņi nesaprata un lūdza palīdzību. Tad jau mums tas viedoklis saskan! Priecājos par to!
muļķības - ne pētījums - draugos izmētājam visiem e-pastā 1 vēstuli ar linku (saceram 10 min, nedrukājam, resursi = tuvu nullei), saspiež atbilžu variantus tie, kas draugos sēž dienām (ne jau tie aizņemtākie) un pasniedzam kā pētījumu, lai "pamatotu", kāpēc skolām vajag iepirkt daudz tehnoloģiju, kas maksā lielu naudu, bet neko neefektivizē un vēl mazāk - veicina spēju domāt / radīt / meistarot. plika reklāma un savas preces bīdīšana - patērētājiem, kas tic visam, ko lasa / ierauga.
200%!!!!
Tikai ar vienu BET- 18gadnieki nav nekādi vīrieši un sievietes... viņiem pašiem varbūt tā liekas, bet mēs labi zinām, ka juridiskā pilngadība nebūt nenozīmē prāta un sirds pilngadību.
Nu, man ir 3 bērni. Neko daudz no mājas darbiem mājās neesmu redzējusi, varbūt - kādus lielākus projektus. Noteikti ļoti maz esmu piedalījusies to veikšanā (pašreiz mēģinu atcerēties, ko tieši esmu palīdzējusi...). Toties ļoti daudz esmu ieguldījusi bērnu izglītībā (ja tā to var nosaukt) no dzimšanas līdz apmēram 5-6 gadu vecumam. Neviens bērna jautājums netika atstāts neatbildēts, pēc mana vienkāršā skaidrojuma ņēmām palīgā gan enciklopēdijas, gan vēlāk arī i-netu. Visi 3 bērni tekoši lasīja jau labu laiku pirms skolas gaitu uzsākšanas.Visi prata skaitīt tālu, arī rēķināt, arī kurpes šņorēt utt. Skolā sekmes bija ļoti augstas. Un, mans viedoklis ir tāds - jo vairāk vecāki iegulda bērnā agrīnā vecumā, jo vieglāk viņiem ir skolā, un lielāks prieks un patika par skolas gaitām. Un, tas darbs, kas ieguldīts agrīnā vecumā, atmaksājas ar uzviju - skolā bērns izmācās pats - gan mazajās klasēs, gan vēlāk, vecākiem tur nav ko kontrolēt, un nav nepieciešams ikdienā sekot mājas darbiem. Un, ja tomēr kādā priekšmetā kaut kas nepadodas, to var "noslīpēt" brīvdienā.
Lasīt, rakstīt iemācīšanās lielai daļai bērnu nemaz tik viegli nenākas. Izlasītais arī jāizprot. Jāiegulda liels un regulārs darbs. Ar matemātiku- galvas rēķiniem, reizrēķinu, teksta uzdevumiem vēl grūtāk. Arī mājturībā atmērīt, nolocīt, nogriezt ir grūti. Ir jāveic smags ikdienas darbs. Tas nemaz nav tik interesanti. Nu nevar tikai ar klucīšiem, bildītēm spēlēties un skaistus darbiņus izveidot no gatavām sagatavēm. Ar stundā vien veikto nepietiek, ir jānostiprina- un tie ir tie mājas dabiņi. Piekrītu arī, ka apjoms, vismaz sākumskolā ir par smagu (lielai daļai).Te nu mums rodas domstarpības . Kam grūtāk padodas, rodas arī nepatika un, ja sākumā to nepiespiež pārvarēt, tā aug arvien lielāka. Ļoti svarīgs ir sākumskolas laiks un nenovērtējams ir atbalsts bērnam šajā laikā. Šajā laikā viņa galvenais uzdevums, manuprāt, ir mācīties kļūt par skolnieku.
Skaidrs, ka jādara arī tas, kas ne visai patīk. Tomēr- ja skolēns saprot to, ko mācās, tad patika iet uz skolu un mācīties, ir krietni lielāka. Saprotams, ka ne visi mācību priekšmeti padodas vienādi labi, ne visi skolotāji atrod kaut kādu "rozīnīti", ar ko bērnus vairāk ieinteresēt, bet tā nav liela bēda. Bērns paaugsies un aizvien vairāk sapratīs, ar ko vajag saistīt savu dzīvi nākotnē. Un, pilnīgi noteikti var savā dzīvē maksimāli izvairīties no tiem mācību priekšmetiem, kas skolā ir riebušies. Vienīgais izņēmums ir sports. Pret to riebums nedrīkstētu rasties, jo fiziskās aktivitātes mūža garumā ir veselības pamats. Tādēļ - riebuma radīšana pret sportu nav pieļaujama, par ko jādomā sporta skolotājiem un IZM. Pārējo (garīgā attīstība) priekšmetu klāsts ir tik liels, ka katrs var atrast sev piemērotāko. Nu, kamēr mācās skolā, kaut ar "sakostiem zobiem", bet jāpiecieš ir visi, un vismaz pienākuma dēļ ar tiem iespēju robežās jātiek galā.
Ja bērnam no mazotnes ieaudzina, ka jādara arī tas, kas ne vienmēr patīk un katrs darbs, ko dara jāizdara labi, nebūs sūdzību par "negribēšanu" ne skolās, ne nākamajās darba vietās! Tāds cilvēks arī pratīs atšķetināt, kas viņam patīk un saistīs savu dzīvi ar ko tīkamu. Dzīve nav viens vienīgs šovs, kur uz paplātes ienes visu patīkamo. Atvainojiet par salīdzinājumu, bet mājās podu tīrīt arī nav patīkami, taču reizēm arī tas jāizdara.
Izlasot Aizrūsējošā poda pavēlnieka komentāru, jau var redzēt, kāda tad ir 1/4 daļa skolēnu un kas viņus saista... Skumjš ha, ha, hā...
Nekas no tā, ko māca skolā, nekad tiešā veidā nekur nav vajadzīgs. Ir vajadzīgas trenētas smadzenes, kas spēj iegaumēt dažus algoritmus, var tos sakārtot vajadzīgā secībā un izdarīt secinājumus. To sauc par izglītību. Tomēr dažiem dzīvē pat lasītprasme izrādās nevajadzīga, kur tad vēl pareiza rakstītprasme dzimtajā valodā vai svešvalodā...Nav jau izglītības sistēmai jāpielāgojas un jāorientējas uz tiem 25 %, kas neko negrib un nevar, bet uz vidējo statistisko cilvēciņu, tāpat kā nevajag mērķēt tikai uz spējīgāko olimpieti. Visu sabojā mūsu histēriskā tieksme uz analīzi procentos. Tas ir neko nepasakošs cipars, kas tikai uzdzen nevajadzīgu stresu ar paziņojumu par skolas slikto darbu.
Viss ko mācamies skolā tāpat dzīvē nebūs vajadzīgs.
Kāpēc būtu tik ļoti jāsatraucas par to daļu, kurai nepatīk mācīties? Domājam par tiem, kam patīk, neatsitam tiem vēlmi augt un progresēt. Ja kādam nepatīk mācīties, lai dara to, kas patīk.
Kad sapratīs, ko mācīties un kā, tad arī mācīsim pēc pilnas programmas, nevis pēc vakarskolas, neklātienes vai tālmācības kvalitatīvajām programmām, nečīkstēs, ka darba devējs vai bērni neļauj pilnvērtīgi mācīties, ka vajag jau tikai papīru nevis vidusskolas līmeņa domāšanu, ko sauc par izglītību...
Nu, protams, 1/4 nepatīk stundās mācīties, tāpēc vēl vairāk pārejam uz modernajām tehnoloģijām, lai bērni vispār neprot ne rakstīt, ne domāt. Kuros laikos visiem ir paticis mācīties? Vienmēr būs tādi, kuriem tas nepatīk! Kam tik bezjēdzīgi, naudu tērējoši pētījumi?
Interesanta likumsakarība... Nesen lasīju, ka darbadevēji žēlojas - jaunieši negrib strādāt, ja viņiem darāmais nešķiet "cool". Skolās no skolotāja pieprasa šovus, interaktīvās tāfeles, slaidšovus, spēļu elementus. Tikai nezin kāpēc sekmju līmenis neaug un problēmas it visā ir palikušas tikai vairāk. Nupat jau darba devējam būs jāsāk piedomāt ar kādu "action" piesaistīt nākamos darba ņēmējus. Esam uzkāpuši uz liela, liela grābekļa, kura sekas jūtam jau tagad.
noteikti neaizmirstiet pie tā vainot skolotājus......kas negrib stāvēt uz galvas vai visu mācību procesu pārvērst nebeidzamā spēlē. bet liek mācīties koncentrēties darbam un arī piepūlēties savu reizi. bez piepūles šajā pasaulē nekas nerodas, īpaši jau šajos laikos.
kad vienreiz beigsim audzināt nevarīgus mīkstpēdiņus un patērētājus, tad arī Latvijā vismaz kaut kas sāks iet augšup. datoru un viedtālruņu paaudze, kas negrib mācīties, lasīt, domāt un pārvarēt jebkādas grūtības - vai tas ir mūsu mērķis šobrīd?
apollo.tvnet.lv/zinas/kapec-musu-skoleniem-ir-gruti/715513?utm_source=draugiem&utm_campaign=news&utm_medium=like_button labs raksts par izglītību
kāpēc jāmācās, ja vecāki tāpat ar visu nodrošina.98% ir mobilie, internets, dienas nauda. Viss nepieciešamais izklaidei nodrošināts.
realitāte ir tāda, ka vidusskolas klasēs sēž 18 gadīgi vīrieši un sievietes, kurus interesē autovadīšanas kursi, brendu apģērbi un aksesuāri un attiecīgi gadžeti, koncerti stadionos un sporta spēles stadionos, klubi, pretējais dzimums, un vēl citas lietas, kas sagādā prieku un rada baudu. nav jau runa par tehnoloģiju izmantošanu, kad aicini stundā izmantot tehnoloģijas (jebkuras, kaut vai mobilā telefona aplikācijas) mācību mērķiem, tad izrādās, ka viņi nemaz neprot strādāt ar informācijas meklētājiem un informācijas krātuvēm. un , galvenais, viņiem to nemaz negribas, jo tas nav interesanti , tas nav tik aizraujoši kā sēdēt sociālajos tīklos vai spēlēt spēles. jebkurš mācību priekšmets kļūst interesants vai vismaz saistošs tikai tad, ja ir pamatzināšanas, izpratne un ir apgūtas kaut vai vienkāršākās šī priekšmeta mācīšanās metodikas. bez skolēna līdzdalības mācību procesā, kaut kādā intravenozā ceļā tās nevar iegūt. un arī tad, ja skolotājs vienā laidā taisa cirku stundās un visiem ir interesanti, vēl nav fakts, ka kaut ko jēdzīgu viņi to atceras. bet vispār jau valdošais viedoklis ir - mums nevajag šīs skolas zināšanas, tās dzīvē nevienam nav vajadzīgas un nekur nav pielietojamas. patērētājsabiedrība ir klāt!
Viss ir atkarīgs no skolotāja. Ja skolotājs nemākun negrib mācīt bērnus, tad arī bērni negribēs to darīt. Es saprotu, ka skolotājiem gribās lielāku algu, bet to pašu vēlas visu profesiju pārstāvji. Man ir bijusi saskarsme ar tādiem pedagogiem, pie kuriem tiešām mācīties nemaz negribās, pat , ja prieksmets ļoti patīk.
Tas ir tāpat kā ēdienu: var gatavot pilnīgi vienādu ēdienu, bet, ja gatavo to ar mīlest;ibu un vēlmi gatavot, tad rezultāts ir ļoti garšīgs. Bet, ja gatavot, tāpat vien, lai tikai būtu, tad nekādas garšvielas nepalīdzēs.
Pirms 100 gadiem skolās nebija visādu modernu iekārtu un materiālu, bet skolnieki mācījās labprāt. Pat vēl trakāk - sapņoja par skolu...
Ja mani interesē rezultāts un ir mērķis, piemēram- spāņu valodu apgūt, lai strādātu kādā Spānijas kūrortā (mans sapnis), es varu mācīties arī no vecām, apbružātām grāmatām un sēdēt uz kartupeļu kastes. Bet ja mani neinteresē neko apgūt, man tur arī klauni un mērkaķi var lēkāt- pie kājas! Kāpēc 1/3 neinteresē? A tas ir jautājums, uz ko būtu vēlams atbildēt vispirms!
Komentāri
Rakstīt komentāru