Īpaši bērni – divas frontes
30.09.2015. 04:48
Man arī ir dēliņš ar autismu,iekārtoju palīgskolā,pieņēma laipni,visa skolas vadība,lai gan komisijā mums nolēma tikai pansionātu. Liels nebeidzams paldies par rūpēm un sapratni. Klasītē iet pieci bērni,katrs ar savu slimību,ir divas audzinātājas,divas auklītes un gan logopēds,gan psihiatrs pieejami skolā. Tā kā nu ne visūr ir nesaprotoši skolotāji. Lai gan lai aizvestu bērnu uz šo autistu biedrību bija jāmaksā 60 lati,tagad eiro būs vairāk. Vismaz uz slimo bērnu rēķina verēja tā neuzvārīties. Lai gan diemžēl tā nenotiek.
Cienījamā, skolotāji ir dažādi. Mans bērns arī ir ar īpašām vajadzībām. Skolā ar viņu strādā gan psihologs, gan logopēds, gan speciālais skolotājs. Mums piedāvāja apmeklēt pulciņu, ārstniecisko vingrošanu. Pēc stundām organizētas speciālās papildus nodarbības. Klases audzinātāja pieskata gan stundās, gan starpbrīžos. Ko man vēl vajadzētu no skolas? Varu tikai pateikties. Paldies.
Īpašajiem bērniem īpašas skolas ar īpašiem pedagogiem par īpašu samaksu!!!!!!!!!!!!!!!!!! Jo tas ir TIK īpaši!
Skolotājs ir vienīgā profesija, kas nevar sūdzēties par sava darba negatīvajām pusēm! (Tikai pēc tam vecāki nesūdzaties, ka skolās strādā tikai pensionēti skolotāji)
Liels paldies "Es"! Ļoti precīzi - izglītības sistēma un FINANSĒJUMS nav gatavi iekļaujošajai izglītībai. Šobrīd cietēji ir visi - skolēni ar mācīšanās grūtībām un traucējumiem, talantīgie skolēni, vecāki un pedagogi.
Parasti rakstus izlasu, bet nekomentēju,taču šoreiz nevarēju atturēties. Nu ko lai saka? Nabaga vecāki un nabaga vispārizglītojošo skolu skolotāji! Man no sirds žēl abas puses, kuras valsts izveidotās izglītības sistēmas dēļ tiek nostādītas ierakumu pretējās pusēs, lai gan īstenībā ir vienas armijas kareivji. Pati strādāju speciālajā skolā, kurā mācās bērni ar īpašām vajadzībām no 1. līdz 12. klasei. Skolā, kur katram pedagogam ir atbilstoša izglītība, lai strādātu ar šādiem bērniem. Pie kam, zināšanas tiek regulāri atjaunotas un papildinātas. Skolā strādā zinoši speciālisti, kuri sniedz atbalstu gan vecākiem, gan bērniem. Ir pieejamas regulāras individuālas nodarbības (logopēds, Montesori nod., mūzikas terapija, koriģējošā vingr. u.c.). Bieži klasēs strādā divi pedagogi un ir iespēja piesaistīt sociālo aprūpētāju. Klasē bērnu skaits ir neliels - līdz ar to patiešām ir iespēja nodrošināt individuālu pieeju katram bērnam un izveidotie plāni nav tikai formāla atrakstīšanās.
Netiesāsim parasto skolu skolotājus un skolas.Tiesāsim sistēmu! Kā skola var nodrošināt regulāras individuālas nodarbības, ja bērnu, kuriem nepieciešams atbalsts ir daudz, bet speciālistiem ir atvēlēta vien 1/2 slodze? Par izglītību. Lai strādātu speciālajā skolā, pedagogam ir jāmācās speciālā pedagoģija 4 gadus. Un arī tad tā ir teorija, jo īstās zināšanas un prasmes var iegūt tikai praktiski strādājot. Un nevar pārmest skolām, ka tās tikai grib ieviest specālās programmas, bet strādāt negrib. Ne jau skolas grib! To pieprasa sistēma un , diemžēl, arī vecāki. Un kāds gan darbs, ja klasē ir 30 bērni (30 personības), klasē viens nabaga padagogs un vēl bērniņš ar īpašām vajadzībām.Es nesaprotu kāpēc vecāki bieži vien izmisīgi baidās no vārdu savienojuma - speciālā skola. Integrācija, iekļaujošā izglītība ir laba lieta, bet tikai tad, ja tam ir visi nepieciešamie resursi. Nu nav mūsu valsts tam vēl gatava! Domāju, ka tā ir absolūta bērnu vajadzību neievērošana un ignorēšana.
Cienījamie, ierēdņi! Iznāciet no saviem kabinetiem, iepazīstieties ar reālo situāciju un neradiet maldīgus priekšstatus par darbu speciālajās skolās un vispārizglītojošās skolās. Laiks kļūt reāliem!
Cilvēki, kādās skolās mācās Jūsu bērni? Kādi mājasdarbi stundām? Gadās jau kādreiz sastrēgums, bet ne jau ikdienā. Skolās ir ļoti normālas prasības un, jā, teju katram bērnam gan jau ir kāds priekšmets, kurā neiet tik raiti, kur jāpiepalīdz kādreiz. Bet te jau izklausās, ka vecāki ik vakaru sēž pie mājasdarbiem. Kas ar mums notiek? Vai tiešām balsojam par to, lai bērni kļūst tupi, jo, redz, vecākiem tā ir ērtāk?
Par īpašajiem bērniem - skumji, bet kamēr nebūs reāli cilvēkresursi, nevar prasīt no skolotāja papildus uzmanību. Arī manam neīpašajam bērnam pienākas tās 2 minūtes no mācību stundas, ko skolotājs katram var veltīt.
Vajadzētu pieķerties klāt klašu sistēmai to aizstājot ar īsākiem kursiem,katram kursam neliela formāta grāmatiņa ,kura jāāpgūst pilnīgi,lai tiktu uz augstāku līmeni. Īpašie bērniņi varētu kursu studēt ilgāk,kamēr nonāk pie ciešama rezultāta.Bērnam jādod iespēja mācīties pēc iespējas vairāk pašam.Skolotājs drīzāk ir palīgs,padomdevējs,pamudinātājs.Ja mazie cilvēciņi būs paši sapratuši lietu būtību,vajadzība pēc mājas darbiem atkritīs.Daudzās profesijās taču darbu uz mājām līdzi neņem,bet mums bērni vakaros pilda nekad nebeidzamos rakstu darbus.
Atbildot uz komentāru, kas tika adresēts Aigai. 30.09.2015. 20:42 Es uzskatu (neesmu skolotāja), ka skolotāja savu darbu dara profesionāli, ja viņa 1. spēj nedalīt skolēnus, spēj pret visiem izturēties absolūti vienādi, 2. spēj klasi ieinteresēt savā priekšmetā, 3. spēj ignorēt dažādus "neaudzināto" bērnu izlēcienus stundā, bet neatstāj tos bez ievērības pēc stundas, 4. spēj strādāt arī ar talantīgākiem bērniem, kuru prasmes vēlāk pierādās mācību priekšmetu olimpiādēs (varbūt, ka šis darbs notiek ārpus stundām). Tas, ka programmas ir sarežģītas, tas ir fakts, bet ne jau visi bērni mācās līdz vēlam vakaram, ne jau visiem ir jāpalīdz vecākiem.
Nuuuu nebūt visās skolās skolēnu skaits klasē ir virs 20, sāksim ar to, bet tas nenozīmē, ka skolotāja pieeja būtu labāka. Otrkārt neviens nepiedzimst par skolotāju un nevienam nav spiesta lieta iet strādāt par skolotāju ir miljons citu vilinošu, labi atalgotu iespēju, kādēļ tad mokaties un neskrienat strādāt to darbu, par kuru ar ironiju runājāt, ko dara vecāki?Vakances ir, lūdzu.
Turklāt vecāki, kuri noguruši pārnāk mājās un, kuru darbs biedzas labi, ja piecos, sešos, vēl ķeras pie nebeidzamo mājasdarbu paskaidrošanas, kuru straume ir nereāla un nereti iedzen bērnu stresā, jo nāk viens projekts pēc otra, viens kontroldarbs pēc otra. Kā man teica kāda bijusī skolotāja, mājasdarbu gūzma ir skolotāja nepadarītais darbs klasē. Vieglāk ir nogrūst mācīšanu uz vecāku pleciem.Esmu no tiem vecākiem, kas palīdz visu minēto un strādā ar bērnu vēl papildus, bet tad arī sagaidu, ka skolotājs dienā pret bērnu būs izturējies cieņpilni un profesionāli, gluži tāpat kā vecāks savus pienākumus veic savā darba vietā. Nesaku, ka visi skolotāji ir neprofesionāli, ir arī ļoti laba pieredze, tieši tādēļ nespēju cienīt tos, kas savu darbu negrib un nevar darīt profesionāli.
Vispār jau pie mums jēdzienu "iekļaujošā izglītība" saprot pārāk šauri - bērns ar speciālām vajadzībām vispārizglītojošā klasē. Faktiski arī speciālās skolas ir iekļaujošās izglītības daļa - tās māca bērnam iekļauties sabiedrībā... Tātad galvenais jautājums ir par to, kurš iekļaujošās izglītības veids ir labāks un piemērotāks bērnam! Un, diemžēl, vismaz ar pašreizējo nodrošinājumu (logopēda, speciālā pedagoga, pedagoga palīga nelielās slodzes vispārizglītojošā skolā) , visai reti izdodas veiksmīgi iekļaut bērnu vispārizglītojošā skolā. Tas reāli varētu būt realizējams attiecībā uz bērniem ar nelieliem traucējumiem. Šķietami nelielās izmaksas par "iekļauto bērnu vispārizglītojošā skolā", ka slaikam jau ļoti patīk valdības ierēdņiem, ir mānīgas, un nenodrošina būtiska sšāda bērna vajadzības...
Cik ļoti Jums piekrītu!!! Nezin kādēļ, bet KATRAM vecākam šķiet, ka tikai viņa bērns ir tas, ar ko skolotājam kā privātskolotājam ir jāstrādā. Bet tā nav - VISI skolēni (ikviens no viņiem) ir pelnījuši, lai skolotājs tieši viņam veltītu savu uzmanību. Vislieliskākais un ideālākais skolotājs ir tas, kurš prot savu uzmanību un mīlestību sadalīt godīgi - VIENĀDI katram skolēnam klasē! Arī vecāki ģimenē nedrīkst savus bērnus dalīt, kādu izcelt vairāk vai citu atstāt novārtā (pārējie tūdaļ pamanīs un jutīsies slikti). Vienalga kāds ir mūsu bērns, nekur nav teikts, ka viņam ir tiesības pieprasīt sev vairāk uzmanības par jebkuru citu klasesbiedru! Un tieši vecāki ir tie, kam tas būtu pirmajiem jāsaprot un savs bērns jāmāca, ka klasē viņš nav viens, bet ir 20 vai 25, vai visi 30 tieši tādi pat skolēni!
Mīlie cilvēki, viss jau ir labi, BET VAJAG PALĪGSKOLOTĀJU!!!!!!! Nu NEVAR viens skolotājs visiem 20 bērniem būt labs! Vai tad tas nav saprotams??
Cik jauki tomēr lasīt pozitīvus komentārus par skolotāja darbu.
Vecāki mīļie, vai skolotājam ir jāizmāca, jāizaudzina, jāapmāca, jāapmīļo un jāparūpējas par JŪSU bērnu? Saprotu, ka skolotāja darbs ir aicinājums, kurš katrs to nevar izdarīt, bet... BET... skolotājs taču nevar to visu reizē. Padomājiet paši - jūs 100% visu to darāt ar savu bērnu? Katru dienu? Ja nē - atbilde ir redzama. Ja jā - pielieciet tam vienam vēl tādu pašu un nedaudz citādāku citu bērnu. Kā izskatās tagad? UN ja joprojām izskatās labi, tad pielieciet vēl un vēl... līdz beigās ir 20 (ņemsim mazāko vidējo skolēnu skaitu) īpaši skolēni (un īpašs esam mēs katrs). Katram ir nepieciešama īpaša uzmanība. UN tagad 40 min laikā mēģinām sniegt visu to, ko vecāki no skolotājiem prasa, katram skolēnam. Ak jā, vēl pēc tam ir vēl 4 stundas, ar tikpat daudz skolēniem, kuriem arī dotas tikai 40 min. hmmmmm.... neaizmirsīsim vēl eklasi, pašu stundu, mācāmo vielu un citas vajadzīgas un nevajadzīgas lietas, kas skolotājam ir jāizdara. Pat nemaz negribas runāt par to, kas skolotāju sagaida darbu beidzot - vēl divi (ņemsim Latvijas optimālo skaitu) mazi, īpaši cilvēciņi mājās.
Pēc visa mana rakstītā - jā tiešām, es domāju, ka VISA vaina ir skolotājos. Kāpēc viņi vispār strādā par skolotājiem? Maksā milzīgu naudu un manam bērnam nepievērš pietiekoši daudz uzmanības. UN vispār - viņš mājās atnākot, nav izpildījis mājas darbu un nemāk kurpes aizšņorēt. Es domāju, tā ir cūcība! Man tagad viss jādara pašai, bet es taču esmu nogurusi - visu dienu sēdēju pie datora, rakstīju atskaites.
Pēdējā rindkopa, protams, bija ironija. Nedaudz absurda situācija!
Birku jau neviens klāt neliek, tomēr skatās šķibi, lai neteiktu vairāk, pat ja vecākiem ir augstākā izglītība un bērns dzīvo labvēlīgā vidē. Un tik daudziem arī pedagogiem nav skaidrs, ka UDHS bērns nav garīgi atpalicis vai izlaists bērns, viņa komunikācijas veids ir atšķirīgs...bet nereti pat skolas psihologs cenšas vecākiem nevis palīdzēt, bet sākt vaimanāt par bērna dīvaino uzvedību atsevišķās situācijas..., kur sakne noteikti ir problēmas ģimenē (psihologaprāt), tā vietā, lai elementāri atbalstītu un pateiktu, ka esam savam bērnam labi vecāki, jo mums ir savrīgi, kā viņš jūtas. Un uzvedība ir tāda stresa situācijās, kuras rodas no saspīlētajām attiecībām ar pedagogu...
Bērns ar diagnozi UDHS ir speciālās skolas skolēns - ir skolas bērniem ar garīgas veselības traucējumiem un uzvedības traucējumiem. Ja, tie bērnu var būt bez garīgas atpalicības, bet jāizvērtē tomēr bērna ar UDHS iespēju iekļauties parastas skolas apmācības procesā. Piedodiet, ka nebūs Jums pa prātam
Man arī ir citāds bērns...
dzīves pieredze ļauj izteikt dažas domas par iekļaujošo izglītību. Nekad nevajadzētu censties "iekļaut bērnu" kādā skolā ar lielām klasēm. Radi speciāli pārcēlās uz laukiem, lai vājdzirdīga meitene (meningīta sekas) varētu mācīties parastā skolā. Rīgā klases biedri speciāli kliedza viņas tuvumā, un dzirdes aparāts tikai traucēja justies komfortabli. Paās meitai bija aizture- dažreiz pat mani pašu noveda līdz baltkvēlei, kad cenšoties iemācīt elementāru lietu, viņas patstāvīgā atbilde bija - es nezinu! un pat uz jautājumu "kā tevi sauc?" atbildēja ar to pašu - es nezinu. Izlasīju, ka mātes slimība grūtniecības laikā to ietekmē un nedrīkstu savu bērnu terorizēt. aprunājos ar klases audzinātāju un viņa pat bija ievērojusi, ka tas esot redzams, ja piere saraukta - nav vērts neko prasīt. Tagad neviens to nepateiktu, ir iegūta izglītība un cienīejams cilvēks izaudzis. Lielā klasē neviens ar tādu bērnu neauklētos. Skolā regulāri ir bērni, kuriem ir papildus laiks pārbaudes darbiem, tikai dažreiz ir grūtības iestāstīt kādam Jānītim, kāpēc Kārlim nav jānodod darbs tūlīt pēc zvana, bet atļauts strā'dat papildus.
Bērns ar diagnozi UDHS nav speciālās skolas skolēns, jo speciālās skolas ir bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem vai bērniem ar nopietniem redzes un dzirdes traucējumiem, kā dēļ viņiem nepieciešami speciāli apmācīti pedagogi. Bērnus, kam nav šādu problēmu, "nebāž", kā Jūs rakstāt, speciālajās skolās, turklāt speciālās skolas sūta uz komisiju tos bērnus, kuru garīgajā attīstībā notikusi pozitīva pārmaiņa un kuri ar būtu spējīgi mācīties parastajā skolā (gan ne tajā pašā klasē, kura bija speciālajā skolā, bet zemākā). Jūs runājat par birku "antisociāls". Tādas nav. Ir sociāli ielaisti bērni, ir bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, bet birka nevienam klāt netiek karināta. Garīgās attīstības traucējumi ir arī bērniem, kuru vecākiem ir augstākā izglītība un ģimenē ir sociāli labvēlīga vide, kā tas ir, piemēram, manā ģimenē.
Atbildot Mārai, varu teikt, ka komentārs liecina par autores neizpratni par problēmu. Piekritīšu, ka šiem bērniem vajadzīga individuāla pieeja, bet ne tāda, kā ierasts redzēts mūsu speciālajās skolās. Esmu šāda bērna mamma un varu teikt to, ka šo bērnu sekmes nereti ir virs vidējā līmeņa, viņiem ir grūtības atsevišķās jomās - komunikācija, disgrāfija (nesalasāms, neveikls rokraksts), diskalkulija u.tml. Un "nostumt" viņus no acīm, izstumt no sabiedrības daudzi gan gribētu, bet šie bērni nereti ir ļoti apdāvināti kādā jomā, lai viņus vienkārši ieliktu speciālajā skolā, par kuru līmeni pie mums var diskutēt. "Veselajiem" bērniem (mums katram ir savas stiprās un vājās puses) ir jāmācās pieņemt, ka sabiedrībā ir dažādi cilvēki, tā ir daudzveidīga un ikkatrā ģimenē var ienākt šāds "citāds" cilvēks, varbūt tāds ir/būs kāds no Jūsu kolēģiem, draugiem, radiem. Kas notiks, ja mēs nezināsim kā pret to izturēties?
Bērniem un diemžēl nereti arī peagogiem ir jāmāca tolerance pret jebkuru cilvēku. Diemžēl esmu saskārusies ar ļoti lielu neprofesionalitāti un neizglītotību pedagogu aprindās. Pagaidām daudzu šo bērnu ikdiena ir viena vienīga cīņa ar pedagoga principialitāti un pazemojumiem.
Komentāri
Rakstīt komentāru