Riteņa man nebija. Citu mantu arī man nebija. Tad es vel biju naivs un nesapratu dzīvi, bet tagad es saprotu dzīvi. Šājā barības ķēdē es dominēšu... Par laimi, es mācījos un mācos labi... Tomēr nabadzība atvēra man acis un šo pasauli, sakumā tas bija sāpīgi, jo pirmais, kas manī radās bija sāpēs. Taču sāpēs un bailes palēnam pārvertās dusmās, nepatikā, nicinājumā un naidā. Tagad, pateicoties naidam, es dzīvoju. Naids ir superīga enerģija, citreiz labāka par gribasspēku!!! Devīto klasi es pavadiju ar 137€, beidzot man bija mantas un drēbes sapirktas. Un pēc devītās klases dzīve man uzlabojās, es sāku saņemt savus 243€, tas ļāva man paplašināt savas dzīves redzesloku. Būt atkarīgam no valsts transfēriem ir sūdīgi!!! Cieņā, Skolnieciņš
Manuprāt, mantiskais stāvoklis stipri ietekmē bērna izglītību. Piem., nākot no trūcīgas ģimenes, ir grūti bērnam attīstīties. Tomēr visgrūtāk šādā vidē ir izkopt talantus. Esmu pats pieredzējis. Man tagad ir 17 gadu. Savā mūžā es nekad nepametu Latviju, jo nebija naudas kaut kur doties. Mans tēvs 2006.g. beigās ~ 2007.g. zaudēja darbu. Viņš bija celtnieks. Tā sanāca, ka es 2007.g. pabeidzu pirmo klasi. Un tā sākās nabadzīgā Skolnieciņa stāsts. Es pirmo reizi sāku braukāt tālāk no mājām, kad es sāku mācīties savu novada lielākajā skolā. Iepriekš es nepametu savu ciemu n-tos mēnešus pēc kārtas. Tas bija skumji. Bet kad invaliditātes grupu man nokārtoja, manas finanses uzlabojās. Kaut arī es 8.klasi pavadiju ar 117€ (tas bija 2013./2014.m.g.), es mācījos labi. Tik žēl, ka nabadzības dēļ esmu īss... Ar augumu 165cm mani var paņemt kādā basketbola komandā un maksāt par to naudu? Mana fiziskā sagatavotība ir nekāda... Cieņā, Skolnieciņš © Skolnieciņš 1999-bezgalība ¦~{
Emm jā bernudārzi ir privāti tad kapec tos finanse valsts?
Kāpē valsts noņēma vispār līdzfin.priv.bērnudārziem,pēdējos nelaimīgos 50 eiro?!Vainot Domi ir viegli,bet uzņemties atbildību par bērniem ir daudz grūtāk!
Vai tiesībsargs rosina neievērot Ministru kabineta noteikumus?
Nezinu, mūsu pašvaldībā ar bērnudārziem lielu problēmu nav... Protams, Rīgā situācija cita.
To naivumu! Domājām, ka varēsim izvēlēties bērnam labāko no tuvumā esošajiem bērnudārziem (apkārtnē to ir vismaz 5, visi tuvu). Ha! Nevienā netikt.
Man arī ir tie paši jautājumi, kas tiesībsargam. Tikai nezinu, kam pēc būtības tas būtu jārisina - valstij vai pašvaldībai.
Komentāri
Rakstīt komentāru