Lietotājvārds
Parole
P.s. Un ko darīt mammām, ja bērns drīkst savas dusmas izrādīt, bet mammām sanāk jāapspiež? Un vēlāk šis pats bērns kāps uz galvas vecākiem, un vecumdienās būs nospļauties par vecākiem. Mēs lielākā daļa no vecākiem, kā vismaz minimums, esam uzauguši ar vienu pērienu pelnītu, cits varbūt vairāk, un te runāju par PELNĪTU pērienu, par kuru tiek paskaidrots, kāpēc tika nopērts, nevis vienkārši sišanu, tās ir dažādas lietas. Mūsdienu bērni zina savas tiesības, bet NEZINA SAVUS PIENĀKUMS, tieši šī lieta skolā būtu vairāk jāmāca, ko jau kā iesākumu māca ğimenē.
Nu sava taisnība tur ir, es gan slavēju, gan izsaku rājienu, kad vajag, bet ko darīt, ja bērns acīmredzami spītē pretī, kaut esmu 10x pateikusi ka viņa var un spēj izdarīt to vai citu lietu? Ko darīt ja klasē ir bērns, kurš atļaujas graut otru un psteikt tu esi nekas un niecība, tăds bērns mācās otrā klasē, ko darīt kad viens bērns drīkst aiztikt otra mantas neprasot atļauju un atņemt un apsaukāties? Kur tur paliek skolas psihologa darbs, kurš savā degungalā neredz kas notiek otrajā klasē, un tam kas tiek aizvainots nenotic, bet vainīgais staigā smaidīdams par to ka viņam par to neko nesaka? Es katru dienu dzirdu par to ka manam bērnam konkrēti viena skolniece visu laiku klūp krăgā, esmu teikusi audzinātājai lai pasaka. Audzinātāja labu gribēdama,mlai visa klase būtu kā viens vesels, sanāk aizstāv arī vainīgo. Un tad skolā tiek saukti vecāki, par to, ka redziet kāda vecāku bērns iepiekāvis to citu, bet kāpēc? Varbūt šis piekautais ir ļoti darījis pāri tam sitējam. Nu nav pilnvērtīgs psihologu darbs skolā.
Tikko lasīju par dažiem bērniņiem ( tā ap 16), kas savas māmiņas iekausta, ja netiek pildītas viņu prasības. Prot arī paziņot, ka mammītes ir bezspēcīgas, jo, lūk, jāgādā par viņiem, nedrīkst neko atteikt. Tad nu tagad sapratu, kā jārīkojas. Ik reiz, kad bērniņš māmiņu ieklopē, viņš jāuzslavē, tikai pēc piektās iekaustīšanas reizes mammīte var izšļupstēt (ja zobi vēl palikuši), ka tā nu gan nav labi, tā darīt nedrīkst. Super! Psiholoģe kautrīgi atzinās, ka māmiņas ir inteliģentas un labi izglītotas sievietes, bet mīļumiņi mācās prestižās skolās. Jauki!
Psihologi pa priekšu tās problēmas rada,bet pēc tam izliekas,ka risina,neko viņi nerisina un nevar atrisināt,tukša un nevajadzīga profesija bez jebkāda pozitīva rezultāta.Viss,absolūti viss ir vecāku rokās.Skolā māca ētiku no pirmās klases,visiem plusiņi,bet praktiski lielākā daļa šīs normas un noteikumus pat nedomā ievērot.Plusi būtu jāliek tikai tiem,kastās normas ievēro ikdienā,ja neievēro,tad mīnuss,jo galu galā šis priekšmets ieviests,lai uzlabotu bērnu un pieaugušo saskarsmi ikdienā.Ja bērni vienalga viens otru pazemo,tad ņemiet to priekšmetu ārā no programmas,tukša pļāpāšana vien sanāk.Tas bija vecākiem jau no dzimšanas saviem bērniem jāiemāca.
Redzam jau tos mākslas darbus-pilna skola,šie mīlētie un nekad nesodītie jau no pirmās klases parāda to,ka pazemot un un sist klases biedrus ir pavisam forši,un mīlošie mākslas darbu vecāki to uzskata par normālu lietu.Secinājums viens-lai bērns mūsdienu skolā izdzīvotu,viņu nevar audzināt labi,viņam jābūt tādam pašam,viņam jāpielāgojas tam mežoņu baram,kas skrien,kliedz,apsaukājas,grūstās un kaujās,citādi viņš būs izstumtais.Cienījamā ,psiholoģes kundze,aizejiet vienreiz uz skolu,pirms dodat šādus padomus.Tas,kas šodien notiek ar bērniem ir Jūsu un Jums līdzīgo,darba rezultāts-visatļautība,nesodāmība,necieņa utt.Tas ir briesmīgi,dzirdēt no pirmklasnieka,ka skolā ir nepārtraukti kautiņi ,apsaukāšanās,ņirgāšanās.Tad kā pastāvēt skolā bērnam,kuram mācīts,ka nekad neaizskar citus ne ar vārdiem,ne fiziski,ja to dara viņam?Un kādēļ vecāķi nedrīkst iepērt bērnu,ja bērns drīkst skolā sist citam bērnam,tā viņš varbūt sapratīs,kas ir sāpes,ka otram sāp.
Psihologi nestrādā, nevēlas risināt problēmas pat ar saviem bērniem, kur nu vēl ar svešiem!
ne vienmēr ir spogulis, viņi daudz uzsūc no sabiedrības kāda valdība, tāda ģimene
Mūsdienu bērni ir pārslavēti līdz bezjēdzībai. Skolēns pat jebkuru normālu, konstruktīvu kritiku uztver ar agresiju. Pārslavētība ir bērniem tā sakāpusi galvā, ka viņi nespēj sevi objektīvi novērtēt. Pēdējos 2-3 gados vecāki totāli grauj skolotājiem nervus pieprasot (!) aizvien labākus un labākus vērtējumus. Skolēni vairs nemācās uz kontroldarbiem, bet skrien n-tās reizes pārrakstīt darbus! Kad tas beigsies?! Zinu, ka ir skolas, kur neļauj pārlabot sekmīgās atzīmes un pārrakstīt darbus, lai tikai vecākiem iztaptu un viņi varētu palepoties ar bērna ("izspiestajiem"!) saniegumiem. Kāpēc skolotājam par jau tā smieklīgo atalgojumu jādara vēlreiz tas pats?! Ja ir pelnīts, tad slavēju, bet, ja nav par ko, neredzu lētiem glaimiem jēgu.
psiholoģija 26.04.2017. 12:40:37
Aizrādu, nereaģē! Aizrādu - tu traucē! Nereaģē! Cik uzslavu un pateicības vienam vien! Tikai jāpateicas, kad lai māca?
Jāslavē pelnīti.Nu pa ,,pakaļu,, arī jāuzdod,ja grib kāpt uz galvas , drīkst nedarīt darbu,kas jādara un tēlot nezin ko... Tie psihologi baigi pārgudrie uz padomu došanu,tikai liekas ka īstu dzīvi un bērnus nav redzējuši,tikai kino.
Šis princips attiecas uz visiem, arī pieaugušajiem. Un arī skolotājiem, starp citu.
Labs raksts.
Bērni jāslavē tikai īpašos gadījumos
Nu, ko lai dara, ja tagad mums ir jābūt kompetentiem Hamburgeru principa īstenotājiem. Bet ja es tam nepiekrītu, vai par to psihologi mani arī uzslavēs? "Pastariņa dienasgrāmatā" ir laba ilustrācija - kamēr lielie ēd, mazajam JĀSTĀV galda galā. Tas arī ir aizrādījums, tikai diemžēl nemodīgā - latviešu gaumē. Skaidrs, ka šodien tā neviens nedarīs, taču TĀ AURA IR DZĪVA. Un ne ar kādiem aizokeāna hamburgeriem tai balsi neaizbāzīsi.
Psiholoģei ir un nav taisnība. Jā, bērni ir jāslavē, bet jāslavē pelnīti. Bet ir arī ir jākritizē, un jākritizē prasmīgi un pelnīti. Un ir arī bērnam jāparāda savas dusmas, ja to vajag, sarājot. Ir vesela mācība, kā uzslavēt un kritizēt. Par lielāko kļūdu tiek uzskatīta aizrādījuma izteikšana apspiežot savas dusmas. Ja bērns tiek pelnīti sarāts, pieaugušajam ir jāparāda, ka viņš ir dusmīgs. Mīlināšanās, paskaidrojot savas dusmas par lielu nedarbu, ir nevietā. Bērnam ir jāsajūt, ka pieaugušais ir dusmīgs, ne tikai jādzird skaidrojums. Tad, ja redzams, ka bērns sapratis pieaugušā paskarbo vēsti, var pieglaust, noglāstīt, ar skatu samīļot un pateikt, ka pieaugušais bija dusmīgs par konkrētu lietu, ne vispār. Un te atkal attiecību izlīdzsvarošanai der patiesa uzslava, kas bērnam palīdz saprast, ka tāda ir dzīve: par labo pienākas uzslava, par slikto - dusmas.
Bērnu audzināšana ir vesela māksla un nebeidzams darbs, galvenais mīlēt un pavadīt laiku kopā, jo bērni jau ir vecāku spogulis.

Rakstīt komentāru

Lūdzu norādiet segvārdu!
Lūdzu ierakstiet komentāru!
7-4=
Kļūda!
Maksimālais komentāra garums ir 2000 zīmes. Portāla lietotājs atbild par saviem komentāriem, kas pievienoti rakstiem. E-klase aicina portāla lietotājus ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz naidu un diskrimināciju, kā arī iztikt bez rupjībām. E-klase patur tiesības komentārus nepublicēt vai dzēst.