Skolnieciń, atbildi uz jautājumu... kas ir bagātība? Nauda! Ja tā, tad kas ir nauda un kas to izdod? Kāpēc mistiskā preces vērtība dažādās valstīs ir atškirīga. Piemērs, Norvēgijā bērniem pamperi ir daudz reiz lētāki nekā te, kāpēc citās valstīs, nododot atkritumus tu sańem naudińu, bet te tev vēl pašam jāpiemaksā lai nokłūtu škiroto atkritumu punktā... un tā ir gandrīz ar visu! Kāpēc pasūtot no Kīnas ebay free shiping, tu par niecīgo preci nemaksā pasta pakalpojumu, bet ja mātei vēlētos nosūtīt medus burcińu, par to maksāsi.
A, vai valdība pati nebaidās no uztrenētajiem Skolnieciņiem? Jo šīs iemaņas var izmantot bruģa mešanā. Ja izdodas, tad būt ārkārtas vēlēšanas, jo iepriekšējie deputāti būs citos medību laukos. Kāds atceras 2009. gada 13.janvāri? Agrāk es viņus neatbalstiju, bet kad sapratu, ka ar 117€ pavadītā bērnība ir sūds, tad sāku par viņiem klusībā fanot. Nabadzība parādija patiesību. Reliģijas melo, jo tās ir prāta kontroles jeb smadzeņu skalošanas spectehnikas. Patriotisma nav, patriotisms patiesībā ir Stoholmas sindroms, kas cilvēks parastais izdavā valdībai/elitei, lai tā viņam nedara pāri. Es uz jebkuras valsts armiju skatos ar naidu. Tieši armija var veikt vainu kādās sociālās grupas genocīdu vai vairāku grupu holokaustu. Parastam noziedziniekam to neizdarīt bez tautas atbalsta. Man no armijas ir bail. Karavīriem jau ir izskalotas smadzenes. Mans tēvs teica, ka PSRS armija smadzenes skaloja, visas armijas skalo smadzenes. Valstij nav tiesības no parastiem mietpilsoņiem audzināt slepkavas! Kāpēc pastāv nabadzība? Viduslaikos to skaidroja reliģija, kaut gan tas bija varen liekulīgi, ļauni, neetiski un par būtu baznīcu jāaizliedz. Bet kā tagad skaidro nabadzību? Slikta spermas kvalitāte!!!
Ha 2020 gadā jau būsu pabeidzis vidusskolu.Nebūs nekāds militārā mācība man!
Tagad visi gudri spriest, ko katram valsts vadītājām krīzes situācija vajadzēja darīt. Ulmanis par Latvijas galvenajiem ienaidniekiem uzskatīja vāciešus un attiecīgi rīkojās. Ne jau nu tāpēc, ka būtu bijis pacifists. 40. gadā, tie, kas bija pārdzīvojuši pirmo pasaules karu vēl bija labākajos gados un labi zināja visu par sāli, ziepēm, sērkociņiem, erzacproduktiem, melno tirgu, komandantstundām un izdzīvošanas paņēmieniem. Nevajag vispārināt un secināt kaut ko tikai no kaut kādiem sekliem stereotipiem spriedumiem.
Tak sauciet to visu kā gribat, bet parādiet man ģimeni, kur tās izdzīvošanas prasmes paši vecāki prot un zina. Sēnes ēd nejēgā un mirst nost, jo izskatījās ēdamas. Burkāni jaunajai paaudzei aug kokos, makaroni arī. Lāpsta, grābeklis - kas tie tādi? Par zāģi un cirvi labāk nerunāsim, traumatisms acīm redzams. Somu pārgājienam kravā vecāki (rezultāti identiski abos gadījumos - līdzi visādi štrunti, bet otrs pāris zeķu nav ielikts.). Ēst gatavot - priekš kam, ir tak roltoni, nu,vēl varbūt maizi var uzsmērēt. Bet vislabāk, ja pārgājiens ietu ne pa mežu un tādiem brikšņiem vai klajiem laukiem, bet no viena Makdonalda vai Hesburgera līdz otram. Tā varētu turpināt vēl un vēl. Noņemiet nost vārdu VALSTS un vietā pielieciet SEVIS (jau senie grieķi teica, ka valsts esam mēs paši) un sapratīsiet, ka jāsargā mūs pašiem no sevis, un steidzami. Un tur nelīdzēs ne izcilas spējas sportā, ne citi talanti, atskaitot zināšanas par elementārām ikdienas lietām, ja nu pēkšņi kas,
Ulmanis karu nepieļāva, Mannerheims pieļāva(Somija nepieņēma ultimātu). Un tikai Dievs tagad vairs var iztiesāt, kuram bija taisnība.......
Tas, ko jūs aprakstāt, saucas - civilā aizsardzība(civilpersonu jeb ar svešvārdu nekombatantu rīcība dabas, tehnogēno katastrofu gadījumos, nokļūstot ekstrēmos apstākļos, t. sk. karadarbības vai nemieru zonā, okupētā teritorijā, lai saglabātu dzīvību un veselību, pārvaldes iestāžu rīcība šādos gadījumos). Ar militāro apmācību tam ir tikai daļēja saistība.
SAEMA gan varētu vairāk nodarboties ar lietām, kas saistīta ar vēl neaizbraukušo cilvēku dzīves līmeņa celšanas jutājumiem, cīņu ar ēnu ekonomiku u.t.t. Tā neko neizsakošā pļāpāšana un milzīgā darba imitācija līdz kaklam.
nu bet tās ir dažādas lietas. tas, ko jūs saucat par izdzīvošanas prasmēm ir prasmes, ko cilvēks mācās ģimenē, iekurināt uguni, atšķirt ēdamos augus no neēdamajiem, orientēties svešā apkārtnē. to var darīt nometnēs un pārgājienos. var iestāties skautos. bet mācību priekšmets sauksies, ja nepamanījāt VALSTS AIZSARDZĪBAS MĀCĪBA un šī priekšmeta galvenais mērķis būs audzināt patriotismu. tā kā izdzīvošanas prasmes būs vienalga jāmācās pašiem.
Valsti var iznīcināt просто разбомбив Рижскую ГЭС. Нет электричества, ничего не работает.
Правильно, все должно быть, как в СССР. Большевики у власти ничего другого придумать не могут.
У нас тоже была начальная военная подготовка. До сих пор неплохо стреляю.
Man domāt, lielākā daļa te ir ieciklējusies uz karu, karu, karu. Bet es sapratu, ka doma ir pavisam cita - iemācīt izdzīvot, teiksim, pēc teroristu uzbrukuma, aizsargāt ne tikdaudz valsti, kā sevi un savus tuvākos. Vai tad mēs zinām, ko darīt, piemēram, to pašu plūdu gadījumā, ja nu tādi nav neizbēgami, kā visu laiku domājām? Un ko darīt, ja jūs kļūstat par upuri teroristam, jūs saņem par ķīlniekiem, jūs netīšām nonākat tur, kur jums tobrīd nevajadzētu būt. Tāi būtu jābūt mācībai par pašaizsardzību, Ja nu tiešām kas notiek, vai mēs zinām, ko darīt, vai tikai stāvēsim un kliegsim, ka valsts mūs nesargā? Bez zināšanām sevi pasargāt un aizstāvēt arī nav īsti variantu. Cik no mums māk sniegt normālu pirmo pal\idzību, kas neapdraud cietušā veselību un dzīvību, ja gadās saskarties ar kaut vai avāriju? Cik zina, ko darīt, ja skan trauksmes signāls (turpinām iepirkties, kā Maksimā)? Tāpēc vajadzīga aizsardzības mācība, ne jau tikai kara gadījumam.
Mūsdienas konfliktu zonās mierīgie iedzīvotāji tiek iznīcināti, ja nekļūst par bēgļiem. Sun Dzi māca, ka visgudrākā stratēģija ir kara nepieļaušana. Un, ka tikai pilnīgi muļķi no karavadoņiem uzsāk karu pret spēcīgāku pretinieku.
vēsture gan mums māca, ka visas tās nācijas, kuras tiek audzinātas ar militāriem ideāliem un sagatavotas milzu cīņām, beidz ar sabrukumu un pazemojumu.
Esmu zināma mērā saistīts ar militārām lietām, tāpēc atļaušos piebilst, ka arī mūsdienās daudzviet konfliktu zonās (Sīrijā, Afganistānā, īpaši Ukrainā, kurai līdzīgā situācijā varam nonākt arī mēs) plaši tiek izmantoti strēlnieku ieroči, mīnmetēji, bruņutehnika, artilērija, nelielas un mobilas karavīru vienības, notiek periodisks kontakts ar pretinieku stŗēlnieku ieroču sniedzamības attālumā utt. Tur ir ļoti svarīga sadarbība nodaļu līmenī, slēpņu un ātro uzbrukumu taktika, uguns un kustības elementi, sakari un komunikācija starp dažādām apakšvienībām un daudz kas cits, ko var sākt apgūt jau vidusskolā. Tā, piemēram, jaunsargi, kuri atnāk dienēt NBS ir daudz labāk sagatavoti nekā tie, kuri nav bijuši jaunsardzē.
Man gan šķiet, ka mūsdienās karš norisinās mazliet citādi un ieroči arī ir citi (patiesībā daudz baisāki) nekā 1939.gadā. Ne velti parādījušies tādi jēdzieni kā "kiberkarš", "hibrīdkarš" . Valsti var iznīcināt pavisam klusi un mierīgi vienā naktī. Tiešām kāds domā, ka 21.gs. pret ienaidniekiem cīnīsimies, rāpojot pa purviem un mežos tranšejas rokot? Tas protams, nenoliedz izvirzīt zināmas prasības jauniešu fiziskajai sagatavotībai, kas šobrīd ne tuvu nav apmierinoša. Bet diez vai militārā mācība būs īstais risinājums.
Runa nav par valsts VARAS aizstāvēšanu, bet par savas ZEMES UN TAUTAS aizsardzību. Kas attiecas uz to, ka "'esam sīki un mazi"', tad neaizmirstiet, ka mēs esam NATO sastāvdaļa, un tieši mūsu potenciālais ienaidnieks - Krievija ir salīdzinoši manāmi vājāks par NATO, bet mūs neviens neaizstāvēs, ja mēs paši nebūsim gatavi to darīt (ja vajag, tad ar ieročiem rokās, jo šoreiz dziesmas un butaforiskas barikādes nelīdzēs).
Piekrītu, ka ar militāro apmācību patriotismu ieaudzināt nevar, bet ar to var dot elementāras militārās iemaņas un izdzīvošanas prasmes mūsu jaunajiem patriotiem, kuriem var nākties pierādīt savu patriotismu, aizstāvot valsts neatkarību un nedalāmību.
Nejauciet militāro apmācību ar patriotismu(dzimtenes mīlestību). Patriotismu nemāca un nevar iemācīt. Patriotismā ieaug("lai kļūtu par latvieti jāieauž te kā sarkanu dzīparu - sirdi" © Ārija Elksne). Ar stādītiem kokiem, iekoptiem dārziem, ar ģimenes tradīcijām, ar radītām vērtībām, ar senču kapiem un pašu bērniem, ar savu pirmo puķu dobi un sava bērna pirmo dzejolīti pie Ziemsvētku eglītes. .
Kļūstu aizvien patriotiskāks, Latvija man kļūst aizvien dārgāka.
Cīņā par mieru iesaukšanas vecums pagarināts no 45 uz 55 gadiem.
Dievs svētī Latviju !
Komentāri
Rakstīt komentāru