otypooyoigojhtoititooy

Latvijas izglītības sistēmā joprojām turpinās izglītības reformēšana. To veic jau deviņpadsmitais izglītības ministrs pēc neatkarības atjaunošanas. Par izglītības sistēmu atbildīgas ir bijušas visas sava laika vadošās politiskās partijas: Latvijas ceļš - Andris Piebalgs, Jānis Vaivads, Jānis Gaigals; TB/LNNK - Māris Grīnblats; Saimnieks - Juris Celmiņš; Tautas partija - Silva Golde, Māris Vītols, Kārlis Greiškalns; Latvijas Pirmā partija – Juris Radzevičs; Jaunais laiks - Kārlis Šadurskis, Ina Druviete; Zaļo un zemnieku savienība - Baiba Rivža, Tatjana Koķe, Rolands Broks; Reformu partija - Roberts Ķīlis, Vjačeslavs Dombrovskis; no Vienotības - Ina Druviete; pie partijām nepiederošā Vienotības ieteiktā Mārīte Seile. Tagad atgriezies Vienotības pārstāvošais Kārlis Šadurskis. Samazinās skolēnu skaits, tiek slēgtas skolas, jo nav bērnu un jauniešu. Toties augstskolas un to izstrādātās studiju programmas aug kā sēnes pēc lietus. Ko tikai neizdomā - vienā dienā vienlaikus tiek akreditētas sešas studiju programmas „Karjeras konsultants”, tajā skaitā trīs universitātēs. Kādā augstskolā radīta programma ar nosaukumu „Trīs I” - inovācijas, investīcijas, intuīcija! Tātad studeniem mācīs „intuīciju”? Katru gadu diplomu saņem aizvien jauni politologi, sociologi, ekonomisti, juristi, kuriem šeit nav darba. Valsts ne tikai velti izšķiež naudu, bet zaudē arī savus cilvēkresursus, jo aizbraucēju skaits turpina augt. Par budžeta (nodokļu maksātāju) naudu izskolotā juriste ārzemās strādā par pārdevēju, politologs noliktavā, bet skolotājs zemnieku laukos. Maģistrantūras studijas turpat divdesmit gadus bija augstskolu lielais bizness, jo nebija budžeta vietas un studijas maksāja paši studējošie. Un tikai pēc divdesmit gadiem atļāva pielīdzināt PSRS laika augstāko izglītību maģistra grādam! Kam tas bija izdevīgi – pirmkārt, privātajām augstskolām! Pēc neatkarības atgūšanas PSRS laika zinātņu kandidāta disertācijas tika nostrificētas (pielīdzinātas) Latvijas doktora grādam. Izveidoja padomes, nodrošināja darbu, tika tērēti līdzekļi. Ko ieguva – neko, toties paspēja kādam „ieriebt” – jo, lūk, tavs zinātniskais darbs bijis tā laika garā pārāk politizēts. Igaunija šādu manipulāciju neveica. Latvijā atvēra koledžas. Tajās 2-2,5 gados var iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību, savukārt universitātē vai akadēmijā 3 gadu laikā iegūst augstāko (bakalaura) izglītību. Arī koledžās studētāju skaits mazinās. Ko darīt? Risinājums – koledžās sāk uzņemt audzēkņus pēc devītās klases, lai tie apgūtu profesionālo vidējo izglītību. Iekārtas, laboratorijas un mācībspēku pietiek. Koledžā studentiem un audzēkņiem māca tie paši mācībspēki (skolotāji) – „no rīta vieniem, pēcpusdienā tiem otriem”. Varbūt nākotnē koledžās varētu apgūt arī arodizglītības otro līmeni – mācīt kādu arodu? Mērnieku laiku izglītības sistēmā turpinās, paliek jautājums – cik ilgi?