LIZDA neko nedarīs, jo arodbiedrībā ir tikai pirmspensijas un pensijas vecuma skolotājas. Tikai jauni, radoši skolotāji var kaut ko mainīt. Teiksim "paldies" pensionāriem, dosim vietu jaunajiem!

Vispārīgi definējot, arodbiedrība ir strādājošo interešu aizstāvības un pārstāvniecības organizācija attiecībās ar darba devēju. Pedagogiem darba devējs ir valsts un pašvaldības. Ja neskaita dažas privātās skolas un augstskolas, tad pedagogu darba samaksu Latvijā pilnībā sastāda budžeta līdzekļi. Kā tas nākas, ka demokrātiskā, tiesiskā valstī, kas pēc pārvaldes formas ir republika, kur mēs labprātīgi ievēlam politiķus, kuri taisīs likumus, pēc kuriem mums būs dzīvot (ieskaitot Likumu par valsts budžetu), par normālu tiek uzskatīta daudzus desmitus tūkstošu darbiniekus apvienojoša organizācija, kuras mērķis ir aizstāvēt noteiktu valsts darbinieku kategoriju pret valsti? Pedagogi tiecas uzskatīt, ka viņi tiek slikti un nepietiekoši aizstāvēti, nevis ka tāda aizstāvība būtu absurda pēc būtības. Vai nav tā, ka arodbiedrības ir partijiskās politiskās sistēmas pelēkais kardināls? Vai varbūt "melnais zirdziņš"? Vai ieprogrammētais grēkāzis un/vai „baltais zvirbulis” politisko spēku savstarpējo cīņu arēnā? Atcerēsimies, ka padomju laikā arodbiedrību patiesais uzdevums bija iedzīvināt un stiprināt realitāti, kura saucās ”partija un tauta ir vienotas”. Vai daudz kas ir mainījies?