Par 2015.gada sporta skolotāja titulu sacenšas trīs pedagogi no Zemgales
03.12.2015. 09:52
Nu, tieši tā! Tādēļ vajag vērtēt paša skolēna izaugsmi rezultātu ziņā, nevis kaut kādus mistiskus kopīgus rezultātus. Ja mediķi tos ciparus izstrādātu, tad ņemtu vērā gan vecumu, gan augumu, gan vēl ko citu. Par tāllēkšanu. Domāju - ja lektu pareizi ar pareizu ieskrējienu, tad arī gana tālu sanāktu, bet, vai vajag noskaidrot, vai sanāk 20 cm tālāk vai tuvāk? Tam ir nozīme tikai tad, ja fiksē savus rezultātus izaugsmei. Apmēram taču var redzēt, ka lēciens sanāk.
es vēl varu saprast, ka katram skolēna vairāk vai mazāk vajadzētu apgūt kādi ir Latvijā populārāko komandu spēļu noteikumi, un to var apgūt tikai piedaloties šajās spēlēs. vēl varētu apgūt kā pareizi aizlēkt tālāk, lai tiktu pāri kādam šķērslim (nu kam dzīvē noderēs pareizais ieskrējiens un lēciens augstumā vai tālumā?) par skriešanu. 6.klasē 2 zēni izstiepušies pie 1,7 m, vēl divi ap 1,45 un liek noskriet krosu. Protams, kur lielajiem 3 soļi, tur mazajiem 4 un salīdzināt tikai no vecuma nekādi nevar. Tad vēl meitenēm kritiskās dienas, kad vispār sēd bālas un nelaimīgas. bet sportā ieskaite.
Nu, tas citāts ir nepārprotams, tur nevar neko izlasīt nepareizi. Un, tas jau nav vienīgais. Te varētu vēl citēt vairāk un arī no citiem avotiem, kur viedokli sniedz atbildīgie VISC darbinieki sporta jomā. Tās 10 balles ir vērtējuma augšgals, tādēļ par to tiek runāts. Var runāt arī par 9 vai 8 ballēm, tam nav nozīmes sarunā. Kurā vietā standartos ir teikts, ka vērtējumu izliek tikai balstoties uz iegūto rezultātu? Izcelts ir tieši pretējais. Jo, ja tā būtu (ka jāliek pēc konkrētiem rezultātiem), tad klāt būtu rezultātu tabula pa vecumu grupām. Vai, lai noteiktu, ka skolēns prot lekt tālumā, ir svarīgi precīzie cm, ko viņš ir aizlecis? Man vispār šķiet, ka tur pat mērlenti nevajag, lai saprastu, vai prot lekt. Jāvērtē ieskrējiens, atspēriens un, varbūt, aptuvenais attālums, kuru var redzēt bez lentas. Kaut gan te komentāros kāds skolotājs rakstīja, ka vērtē SKOLĒNA PAŠA REZULTĀTU IZAUGSMI, nesalīdzinot ar citiem bērniem (un ar rezultātiem, kas ir bijuši pirms 20 gadiem kādam). Tad gan ir jāmēra, un visi rezultāti jāsaglabā, bet varētu arī skolēniem pašiem likt iekārtot mazas kladītes, kur fiksēt rezultātus pa gadiem. Man arī nekādi nav skaidrs, kādēļ fiziski aktīvie bērni būtu jāierobežo? Viņi ir jāmotivē darīt vairāk, apmeklēt sporta sekcijas, piedalīties sacensībās, iestāties sporta skolā utt.
Pēc standartiem ir jāapgūst daudzi sporta veidi, bet cik apgūst? Kamēr tās ieskaites uz rezultātu kārto, tur daudz vairāk varētu paspēt. Mūsdienās milzīgam jauniešu procentam ir slikta stāja, bet cik sporta stundās tiek apgūti vingrinājumi stājas labošanai? Varbūt sākumskolā, varbūt, bet aug jau visus skolas (vismaz pamatskolas) gadus.
Jautājums par garo distanču skriešanu uz laiku neregulāri sportojošam cilvēkam (it īpaši skolēnam) vispār ir ļoti nopietns. Šo vajadzētu izņemt no vērtēšanas (kaut vai atceramies gadījumu ar N. Ušakovu). Tomēr vēl esot skolas, kur liek skriet 1 km vai 2 km uz laiku un tiek noteikts rezultāts, par kuru saņemt attiecīgu vērtējumu.
Man personīgi diezgan pievilcīgs izklausās modelis, kurš tepat iepriekš komentāros minēts. Par rezultātu liek punktus, bet balles rodas punktus summējot. Tātad - klasē 5 meitenes. Skrienot 60 metrus sprintu, Ilze pēc rezultāta iegūst 10 punktus, Aija - 9, Gunta - 8, Zane - 7, bet Māra - 6. Jautājums, ko skolotāja var piedāvāt, lai ir iespējams iegūt papildus punktus? Dažas meitenes apmierina iegūtie punkti, bet Gunta un Māra grib iegūt vairāk. Māra ir teicamniece, viņu audzina vecmamma (vecāki ārzemēs), meitene nebaidās no darba. Kādas ir iespējas? Var atļaut stundas beigās skriet distanci vēlreiz (10 reizes vienā stundā tiešām skriet nav jēgas), par to iegūstot 1 papildus punktu, var atļaut nākt uz konsultācijām, un veikt sprinta vingrinājumus, un par to atkal iegūt vienu papildus punktu. Tādā veidā, ieguldot papildus darbu un laiku, meitenes var iegūt vairāk punktus, un beigās vairāk balles. Arī Ilze par to, ka Māra galā dabū tās pašas 10 balles apvainoties nevar, jo savu 10 nieku ieguvusi ar 10 sekunžu darbu, kamēr Māra ir ieguldījusi daudz daudz vairāk laika un darba, lai saņemtu savu vērtējumu. (Arī matemātikā viens uzdevumu atrisina 2 minūšu laikā, bet citam vajag visu mācību stundu.)
Pareizi jau sakāt. Vajag izlasīt visu sporta standartu, bet neviss izraut no konteksta vienu teikumu. Uz šo brīdi sportā jāapgūst ļoti daudz iemaņu un prasmju dažādos sporta veidos. Bērns, kurš atbrīvots no kādām aktivitātēm, tās nepilda. Tas nesamazina viņa vērtējumu. Šoreiz ir runa, ka gandrīz visi komentāri ir vērsti uz to, ka sportā vevar dabūt 10 balles. Var, bet jāpieņem par faktu, ka ne visi, bet uz to ir jātiecas.
Mūsu skolā nav problēmu - kuram viss izdodas var uzreiz kaut 10 dabūt, kam neizdodas tas vairāk pastrādā un arī var to 10 dabut. Ir arī visādi sportiski pasākumi, kur par piedalīšanos liek 10 un tie ir samērā bieži. Mums ir laba skolotāja.
Mans citāts (Kāds vecāks. 05.12.2015. 19:58) taču nebija no daiļliteratūras darba, bet no Ministru kabineta rīkojuma. Mēs jau varam visus Ministru kabineta rīkojumus analizēt un par tiem runāt, bet es tā saprotu, ka tiem ir zināms spēks, tie taču nav rakstīti papļāpāšanai. Nu, ejiet uz IM un tur cīnieties, lai tur maina savu nostādni, bet kamēr tā nav, tikmēr jāievēro pašreizējie spēkā esošie noteikumi. Vai ne tā?
Protams, ka bērns pats nevar dabūt atbrīvojumu, to iedod ģimenes ārsts, un parasti tas nenotiek sākumskolā, bet vēlāk. Mediķiem visi atbrīvojumi ir pamatoti, un tieši tādēļ, ka ne īsti vesels bērns ir jāatbrīvo no normatīviem. Tā kā nav speciālas programmas, tad atbrīvo pavisam. Un, otra lieta ir tas vērtējums. Manos rados pirms vairākiem gadiem bija skolas vecuma meitene, kura mācījās mazā lauku skolā. Gandrīz visos priekšmetos viņai bija 10 balles (kādos pāris bija 9), bet sportā vairāk par 5 ballēm nevarēja dabūt. Tas bija 6.-7. klasē. Aizgāja pie sava ģimenes ārsta, konstatēja kaut kādas iedzimtas muguras īpatnības (meitene nebija resna), bija vairāki izmeklējumi. Rezultātā iedeva atbrīvojumu no sporta uz visiem gadiem, līdz pat 9.klases (skolas) beigšanai (ko beidza patiešām izcili). Vai tas bija pareizi? Šai meitenei būtu bijis iespējams vingrot visus skolas gadus, nebojājot atestātu kaut kādu iedzimtu muguras problēmu dēļ (pat ieteicams vingrot).
Ja Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kur skolotājam pašam jālemj, kā vērtēt, tad taču vajag interesēties tur augšā, nevis eksperimentēt ar skolēniem. Jau tika pamatots, ka agrāko gadu skolēnu rezultātus nevar izmantot, jo tajos netika ņemtas vērā attiecīgu vecumu augšanas īpatnības. Tas, ka tika strādāts ar kļūdām, nenozīmē, ka tā ir jāturpina. Ar matemātiku sportu nevar salīdzināt, te pat komentāros iepriekš jau bija minēts, ka pie matemātikas privātskolotāja var iemācīties gana daudz, bet neviens sporta privāts skolotājs bērna iedzimtību neizmainīs (neizstieps kājas garākas u.c.). Vispārizglītojošās skolās sports ir veselībai (fiziskai veselībai) nevis augstajiem rezultātiem. Mums vajag jaunatni, kas labprāt aktīvi kustās, un, svarīgākais, turpina to darīt vēl ilgi pēc skolas beigšanas, nevis iegūst riebumu pret fiziskām aktivitātēm. Ja viņam būs riebums pret matemātiku, tas viņa veselību daudzu gadu garumā nekādi nebojās.
Lielākā problēma ir tā, ka sporta skolu apmeklē neliela daļa no skolēniem, bet sporta stunda ir visiem.Daudziem tā ir vienīgā fizisko aktivitāšu vieta.Kustēties vajag visiem. Noteikti, ka vieglāk un saprotamāk būtu sporta stundā saņemt vērtējumu "ieskaitīts" vai "neieskaitīts". Tas arī mazinātu neliederīgi vērtēšanā pavadīto laiku. Latvija noteikti ir viena no nedaudzajām valstīm, kur skolotājam jāraksta programma un pašam jāveido vērtēšanas kritēriji.Tur jau sākas tā problēma. Ne jau skolotājs to dara aiz savas labās gribas, jo neviena institūcija pat nepiedāvā kādas vadlīnijas.Skolotājs, izstrādājot savus kritērijus, balstās uz attiecīgā vecuma bērnu uzrādītajiem sasniegumie vairāku gadu garumā.Viss svarīgākais ir fizisko īpašību un sociālo prasmju attīstīšana. Pārējais ir tikai līdzekļi. Protams, ka bērns var izdzīvot bez volejbola tehnikas iemaņām, bet šīs iemaņas attīsta koordināciju utt. Tās gan var noderēt.
Kustēties ir dabīgi. Lai noturētu mazu bērnu miera stāvoklī ir ļoti jānopūlas. Tāpēc diezgan liela loma visā šajā procesā ir ģimenei. 7. klasē, kad bērnam ir kauns no sava ķermeņa, Jūs to nedabūsiet ne uz baseinu, ne arī uz sporta stundu. Neticu, ka bērns sākumskolā var aiziet pie ārsta uz sarunāt atbrīvojumu bez vecāku ziņas.
Lai izpildītu testu nevajag nekādas tabulas, bet tikai kontrolvingrinājumus, kurus jānokārto rudenī un pēc tam jāatkārto pavasarī. Tie arī parāda cik produktīvi ir strādāts. Manā skatījumā visā šajā procesā ir svarīga aktivitāte un attieksme. Agri vai vēlu būs arī uzlabojums.
Ja bērnam neveicas matemātikā, tad lielākā daļa vecāku meklē iespēju nodarboties papildus, bet, ja neveicas sporta stundās, tad zvana uz ministriju. Visi grib neieguldot darbu (sava bērna veselībā), saņemt 10 balles. Paldies tiem vecākiem, kuri izprot šīs lietas nozīmīgumu un sākot no mazotnes piesaista savas atvases fiziskajām aktivitātēm. Tādu nav mazums.
Vai Jūs varat izskaidrot manā iepriekšējā komentārā citēto ?( Kāds vecāks. 05.12.2015. 19:58) Tur jau nav kaut kādas sabiedrības daļas spiediens, bet VISC standarti un noteikumi. Kurā vietā sporta standartā ir teikts, ka jādara uz rezultātu? Jo tad jābūt tabulai ar tiem rezultātiem un attiecīgiem vērtējumiem (sporta speciālistu un mediķu izveidotai).
Jā, un es saprotu, ka fiziski stiprākos vajag motivēt iestāties sporta skolā un tur pilnveidot savas spējas. Bet parastas skolas pirmais un galvenais uzdevums ir panākt, lai sporto VISI skolēni, nevis nāk uz sporta stundu ar milzīgām negācijām un beigās vēl meklē atbrīvojumus (kā tepat komentāros var izlasīt). Tieši tāpat izcilas balss īpašniekus motivē iet uz Mūzikas skolu, nevis citiem tādēļ, ka nav tās izcilās balss un absolūtās dzirdes, liek vairākas balles mazāk vispārizglītojošā skolā.
Sporta standarts paredz, ka divas reizes gadā fizisko īpašību tests tiek veikts uz rezultātu.Tas izaugsmes dinamikai +attieksme (stundu apmeklējums) + aktivitāte + rezultāts. Rezultāts, ļoti motivē. Pats par sevi saprotams, ka skolēns, kurš apmeklē visas stundas un tajās ir aktīvs nevar būt nesekmīgs.Sporta stundās ir tik, ļoti daudzveidīgi uzdevumi, ka katrs bērns var atrast savu piepildījumu. Deviņdesmitajos strādāju nelielā lauku skolā, kurā bija divas sporta stundas+ divi fakultatīvi. Līdz piektajai klasei visi bērni mācēja spēlēt basketbolu, volejbolu, futbolu un labprāt piedalījās arī citās aktivitātēs.Vēl šodien visi viņi ir ar sportu uz "tu".Manuprāt sabiedrībai būtu jāvirza sava enerģija uz papildus sporta stundas ieviešanu, neviss uz to, lai 10 balles nopelna par to, ka spēj noskriet 100 metrus vai ieradies uz stundu sporta tērpā.Lai sporta stundu uztvertu nopietni, tad tai arī tādai ir jābūt.Vienas sabiedrības daļas spiediena rezultātā, sporta skolotājiem rekomendē stundās mazaktīvas rotaļas. Nemācīt sporta veidus un neko nedarīt uz rezultātu.Viena daļa manu kolēģu visiem saliek 9 un 10 balles, bet cita daļa ļauj stundā darī ko katrs grib (izkustājās).Rezultātā mēs fiziski aktīvos skolēnus ierobežojam, lai tikai viņi neizskatītos fiziski spēcīgāki par citiem (kāds nejustos slikti). Vajadz'tu tieši otrādi mēģināt iekustināt mazaktīvos, jo pēc sporta stundas ir pagalms, iela, starpbrīdis un visbeidzot dzīve, kur darbosies pavisam citi principi.
Ļoti jauki, ka tiek sniegta tāda iespēja, kā šī. Pierādīt un parādīt savas skolotāja spējas!
Lūdzu, sporta skolotāji (īpaši tie, kas pretendē uz Gada sporta skolotāja titulu, kā arī tie, kas aizstāv tikai vērtējuma likšanu pēc skolēna rezultātiem) pakomentējiet, kā Jūs izprotat šo citātu - "Turklāt var secināt arī to, ka ir nepietiekama gan bērnu vecāku, gan arī pašu bērnu izpratne par to, ka mācību priekšmeta "Sports" standartā vairs nav ietverta visiem skolēniem obligāta normatīva mēraukla, piemēram, noteikts, ka augstu novērtējumu sporta stundās var saņemt tikai tad, ja noteiktā distance tiks noskrieta noteiktā laikā. Ievērojot to, ka ir nepietiekama izpratne par standartā noteikto, kā arī sporta skolotāja tiesībām, vecāki neziņo par to atbildīgajām institūcijām vai nevēršas pie skolas direktora, lai kopīgi rastu risinājumu, ievērojot bērna intereses." Citāts ir ņemts no Ministru kabineta 2013. gada 18 decembra rīkojuma Nr. 666 SPORTA POLITIKAS PAMATNOSTĀDNES 2014.-2020.GADAM
Mani vairāk interesē, kas ir švaka fizuha? Tā ir attiecīgā bērna dotā brīža fizioloģisko īpašību kopums un vēl iedzimtās fiziskās īpašības. Ar matemātiku te nav nekāda sakara, jo pie matemātikas privātskolotāja ap 70 procentiem klases skolēnu ātri vien var arī 10 balles iegūt ( es runāju par centīgajiem), bet izmainīt bērna fizisko iedzimtību un bērna augšanas īpatnības nevarēs neviens sporta privātskolotājs, kur nu vēl īsā laikā. Cik es te pēc komentāriem saprotu, tad jau kādu laiku Latvijā sportā tieši NEDRĪKST vērtēt pēc sportiskajiem rezultātiem, ne 6 balles, ne 10 balles. Pareizi te viens rakstīja, ka varētu vērtēt konkrētā bērna fizisko izaugsmi. Mums ir svarīgi, lai VISI skolēni piedalītos sportā un pēc iespējas vairāk darītu. Ja to var panākt ar 10 niekiem, tad, kādēļ nē? Kādēļ vajag radīt negatīvu attieksmi tiem, kas mācās uz 9 vai 10 (laukos ir pietiekami daudz tādu bērnu, īpaši skolas vidusposmā) ? Tiem gudrajiem īpaši vajag vairāk sportot, nevis no tā izvairīties. Savukārt, tie, kas var uzrādīt augstu rezultātu, sporta stundas daļēji ignorē (aiziet, izdara uz rezultātu un pazūd), bet vai tā vajag?
Mūsu skolā tā gluži nav. Attieksme ļoti tiek ņemta vērā, taču bērnam ar švaku fizuhu 8 iegūt samērā viegli, taču tas 10 gan nebūs. Līdzīgi jau ir jebkurā mācību pr-tā. Arī matemātikā ar centību vien 10 nebūs!
Es neko nedomāju. Personīgi mani tas neinteresē, jo esmu profesionāla sportista vecāks un tas, ko māca parastajā skolā, sporta nodarbībās, man vispār šķiet nepieņemami, jo to uz labu atzīmi spēj izpildīt tikai tie daži klasē, kuri nopietni nodarbojas ar kādu sporta veidu. Pārējiem - 5 balles sagrūž un miers! Tā vismaz ir mana jaunieša skolā. Atzīmes sagrūž ķeksīša pēc, neko neiemāca, bezjēgā k-ko noskrien un tad brīnās, ka vēders sāp. Tā ir sportošana? Nē, tā ir apzināta veselības čakarēšana! Un kamēr nekas nemainīsies-jaunieši sēdēs rindiņā uz sola ar atbrīvojumiem no sporta!
mājas darbs - normāli, zinu, ka liek - skriet 10 - 30 min mērenā tempā, atkarībā no vecuma, spēka vingrojum ar savu ķermeni, tad iznāk papildu nodarbības, ja neiet sporta skolā un pildot mājas darbus - tā ir attieksme, ja nepilda, tad arī personīgā izaugsme fiziskajā attīstībā nav. Jā jūs domājat, ka 2 stundas pa 40 min nedēļā var uzlabot fizisko kondīciju? Nu nevar, izkustēties un apgūt kādas minimālās sporta veidu prasmes var.
Konkrēts jautājums - par cik sekundes daļām viņam jāuzlabo savs rezultāts, piem., 60 m distancē skriešanā (pieņemsim, ka attieksme izcili pozitīva), lai iegūtu sportā, piem., 10 balles?
Lai bērns nopelnītu sportā labu atzīmi viņam ir tikai un vienīgi jāuzlabo savs personīgais rezultāts+ pozitīva attieksme.Bet te jau liels darbs skolotājam, kuru ne katrs skolotājs grib veikt.....
Komentāri
Rakstīt komentāru