"Pirms tam mēs bijām tur, kur jūs esat pašreiz, un situācija bija pat vēl finansiāli spiedīgāka", norāda Somijas izglītības reformu īstenotājs Pasi Šālbergs, veltot Latvijas izglītībai arī kritiku, vēsta laikraksts Neatkarīgā Rīta Avīze.

Somu eksperts ieradies Latvijā, lai piedalītos Lattelecom 8. starptautiskajā konferencē, kur viņš stāstīja par inovācijām izglītībā – kā tās var veicināt inovācijas valsts mērogā. Somija tam ir labs piemērs, jo tur jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadu sākuma tika īstenota šāda – uz izglītību vērsta – politika. Taču tas noticis ne jau vienmēr gludi un bez zaudējumiem. Piemēram, pēdējo 15 gadu laikā slēgts vairāk nekā 1500 mazo lauku skolu, jo bērnu skaits tajās sarucis tik tālu, ka pašvaldībām bijis par dārgu tās uzturēt.

Pieminot notiekošās Latvijas pedagogu un zinātnieku protesta akcijas pie Saeimas, P. Šālbergs atzīst, ka šāda situācija Somijā nebūtu iedomājama, jo skolotāja profesija ir viena no prestižākajām valstī. Arī jaunie speciālisti, kas sāk darbu, lai arī saņem mazāk nekā pieredzējušie kolēģi, zina, ka gadu gaitā viņu alga palielināsies un ar to varēs dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Pašlaik izglītības sistēmā strādājošos vairāk uztraucot nevis finanses, bet tas, vai arī turpmāk viņiem tiks dota tā darbības brīvība un autonomija, kāda bijusi līdz šim. Tāpat diskutē, vai pedagogiem jāuzņemas tie pienākumi, kas vairāk bijuši vecāku lauciņš, – uzvedības un attiecību prasmju veidošana.

Ja Latvijas skolotāji nereti sūdzas par pārstrādāšanos, jo, lai nopelnītu, uzņemas pusotru slodzi un vairāk, tad Somijā vairākums aprobežojas ar vienu slodzi, tikai dažkārt tā var būt lielāka. "Mana slodze ir bijusi apmēram 20 kontaktstundu nedēļā. Kad biju jaunāks, ja skolas direktors lūdza paņemt vēl dažas stundas klāt, neatteicos. Taču mācību iestādes vadība arī seko līdzi tam, lai netiktu pārsniegts 30 stundu slieksnis. Mācīt sešas stundas dienā – tā jau ir pārslodze," atzīst P. Šālbergs.

Tomēr, lai nezaudētu modrību, Somijas Finanšu ministrija katru gadu veic aptauju, lai noskaidrotu apmierinātības līmeni ar valsts iestādēm, ministrijām un dažādiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, arī izglītības (tā ir bez maksas – ieskaitot sabiedrisko tranportu, ēdināšanu un mācību līdzekļus). Pēdējo desmit gadu laikā 90% respondentu to uzskatījuši par ļoti kvalitatīvu, ierindojot to topa otrajā vietā.

Vēl viens no Somijas lepnumiem – labā skolēnu lasītprasme (tikai 8% tā ir vāja), kas ir vislabākā Eiropā. P. Šālbergs teic, ka vecāki regulāri velta šai nodarbei laiku – kopā ar bērnu vakarā palasa, nevis skatās televizoru. "Mēs nespiežam nevienu lasīt, un nav noteikta vecuma, kad to jāsāk darīt. Parasti tas notiek septiņu gadu vecumā. Vienkārši viņi sāk to darīt spēļu un izklaides veidā," stāsta eksperts, kura vecākais dēls sācis lasīt trīs gados, jo vēlējies noskaidrot mašīnu nosaukumus.

P. Šālbergs ir pārliecināts, ka Latvijas izglītības sistēmā vajadzīgas pārmaiņas: lai tajā nebūtu tik liela fokusēšanās uz mācīšanās procesu kā tādu, akadēmiskajiem standartiem, nepārtraukto atkārtošanu ieskaitot, lai tikai sasniegtu noteiktu rezultātu apjomu, regulāri tam sekojot līdzi ar pārbaudes darbiem un eksāmeniem. Pēc viņa domām, Latvijā daudz kas saglabājies no padomju laikiem ar vecmodīgu, ļoti stīvu un lēnu pārvaldes sistēmu, kurā visu noteica rangi – galvenais bija, ko priekšnieks vai ministrija teica. Vairāk jādomā un jārīkojas pašiem, lielāka uzmanība jāvelta skolotāju un skolu vadītāju izaugsmei. Somijā pedagogu profesionālajā izglītošanā investē lielas summas – 30 reižu vairāk nekā Latvijā.

Somu ekspertu nedaudz mulsinot tas, ka katru reizi, kad viņš ierodas Latvijā, viņam jārunā ar jaunu ministru, kurš parasti nevēlas turpināt iepriekšējā iesākto. Somijā tā nav pieņemts – tur galvenais ir pēctecība, ilgtspējība, vienotas līnijas turpināšana, neraugoties, kuras partijas pārstāvis ir pie ministrijas stūres. "Jums trūkst skaidras vīzijas, kur Latvijai jāvirzās. Tas nenozīmē, ka tā būtu jākopē no kāda cita, bet jāveido tā tieši šai valstij piemērota. Mani priecē tas, ka te ir daudz darīts, lai jaunā paaudze dziedātu, muzicētu, dejotu un zīmētu. To noteikti nevajadzētu atmest," uzsver P. Šālbergs.

Viņš arī ir pārliecināts, ka galvenais skolā ir pedagoģija un skolotājs, nevis tehnoloģijas.