Bērni, tāpat kā pieaugušie, sēro par zaudējumu. Tas ir tik vienkārši saprotams. Ja jau bērni ir spējīgi priecāties kā lielie, kādēļ gan viņi nebūtu spējīgi sērot? Un viņi to dara arī tad, ja mēs cenšamies izslēgt viņus no savām bēdām, staigājam apkārt ar samāksloti priecīgu seju vai izliekamies, ka viss kārtībā, vēsta ziņu portāls TVNET.

Bērni daudz labāk nekā mēs vienmēr jūt, kad kaut kas nav kārtībā

Kāds cilvēks, kad stāstīja par savu bērnību, atcerējās, ka viņam bijusi sajūta, it kā visi viņu mānītu un neviens neteiktu patiesību. Tas nekādā veidā nepalīdz. Zaudējums skar visu ģimeni, un neviens nedrīkst palikt izslēgts no atcerēšanās, izrunāšanās, katrs drīkst izrādīt to, ko jūt, un arī raudāt, cik un kad vien to vajag.

"Bēdāšanās ir ļoti svarīga arī tāpēc, ka, tikai ļaujot sev bēdāties par mirušu dzīvnieku vai cilvēku, mēs pakāpeniski no viņa atraisāmies un kļūstam gatavi jaunām attiecībām. Jo nevienas bēdas nav mūžīgas. Tās visas reiz beidzas..." uzsver Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls.

Bērniem vispār būtu jāstāsta visas lietas, kāpēc mēs kā vecāki esam par kaut ko satraukti vai noraizējušies, nobēdājušies vai sadrūmuši. Jo bērni meklē izskaidrojumu jūsu neizprotamajai uzvedībai un, ja jūs neko par to nestāstiet, tad viņi izdomā paši savas fantāzijas vai tajā vaino sevi.

Jo skaidrāk mēs runājam ar bērniem par nāvi, jo labāk

Mācītājs aicina atcerēties, ka līdz diezgan lielam vecumam bērniem ir grūtības saprast mūsu abstraktos un tēlainos izteikumus, tādus kā viņš ir no mums aizgājis vai devies tālā ceļojumā. Ja jau aizgājis, tad taču atgriezīsies, vai ne? Bērni lietas saprot burtiski, un tieši tā tās viņiem arī ir jāstāsta.

Daži bērni nāves neatgriezeniskumu tā īsti vēl neizprot, tāpēc viņiem šo faktu nākas atgādināt vairākkārt, stāstot, ka tuvais cilvēks ir miris un vairs nekad neatgriezīsies.

Bērns sāk justies nedrošs

Taču bērniem ir nepieciešama arī drošība, ka pieaugušie tāpat vien un ne no šā, ne no tā parasti, nenomirst. Parasti cilvēki dzīvo ilgi - līdz sirmam vecumam. Pēc tuvinieka nāves bērns sāk uztraukties ne tikai par citu mīļo cilvēku, bet arī par savu personisko drošību. "Svarīgi atcerēties, ka milzīgs atbalsts un drošība ir nepieciešama bērniem, kurus ir skārusi šī nelaime. Tādēļ cilvēkiem, kuru aprūpē ir nonākuši bērni, ir jāparūpējas, lai bērns zinātu, kas ar viņu tuvākajā laikā notiks, kas par viņu parūpēsies, vai būs jāiet uz skolu un bērnudārzu, kur viņam būs jāguļ un kas būs vakariņās," uzsver psiholoģe Kaija Gulbe.

Ja mazo satrauc doma par to, ka vēl kāds tuvinieks vai arī viņš pats varētu nomirt, vajadzētu viņu mierināt, pārliecinoši stāstot - mēs kopā ar tevi dzīvosim vēl ilgi, ilgi... Tomēr arī nenoklusēt faktu, ka reiz - kaut pēc daudziem gadiem, tomēr kādu dienu mums visiem būs jāmirst.

"Bērniem ir jāzina, ka kādu dienu nomirs katrs cilvēks un neviens te nepaliek uz visiem laikiem. Un bērniem ir arī jāzina, ka mirst ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Taču tikai tad, kad viņi ir ļoti, ļoti smagi slimi vai iekļuvuši kādā briesmīgā negadījumā, - ja nekas tāds neatgadās, un kas tāds atgadās ļoti reti, bērni parasti izaug un dzīvo līdz sirmam vecumam," iesaka mācītājs Linards Rozentāls.

Psiholoģe Kaija Gulbe atgādina, ka būtiskākais ir runāšana: "Jārunājas tik daudz, cik bērnam ir nepieciešams, un tad, ja bērns nerunā, ir jābūt viņam līdzās... Tādējādi atgādinot, ka jums rūp, ir svarīgi, kas ar bērnu notiek."

Būtiski ieteikumi

  • Ja jūtat, ka bērns ir noskumis vai dziļi aizdomājies, mēģiniet sākt sarunu ar viņu, aiciniet izrunāties. Taču nevajag uzspiest!
  • Ļaujiet bērnam kavēties atmiņās! Kopīgi apskatiet fotogrāfijas un videofilmas. Kaut arī atmiņas vēl ir pavisam svaigas un sāpīgas, bēdas remdējot, ir ļoti svarīgi atcerēties visu labo, kas saistīts ar aizgājēju.
  • Mudiniet bērnu izpaust to, ko jūt. Bērni savas bēdas bieži izzīmē uz papīra, uzceļ smilšu pilīs, izspēlē rotaļās. Un viņi uz to ir jāmudina, jo tas palīdzēs bēdām nepārakmeņoties viņu sirdīs.
  • Ja bērns sāk palikt īpaši nedrošs - baidās par katru sasitumu vai saaukstēšanos, saistot to ar nāvi, stāstiet, ka tas saistāms ir ļoti reti. Atsauciet atmiņā gadījumus, kad viņa uztraukums bijis veltīgs.
  • Ja bērns tomēr izrāda lielākas un ilgstošas bēdas, pastāstiet, ka spējat viņu saprast, un mēģiniet izzināt iemeslu, kas atkal ir licis par to atcerēties. Just līdzi, bet nežēlot. Atbildēt uz bērna jautājumiem, pat ja tie atkārtojas.
  • Ja bērns nav piedalījies bērēs un pēc laika to sāk nožēlot vai jūs jūtat, ka atvadīšanās viņam ir nepieciešama - noorganizējiet savu atvadīšanos. Izvēlaties savu lūgšanu un bēru simbolisku procesiju (piemēram, palaižot gaisā baloniņu vai jūrā kuģīti).