Daudziem no viņiem ir pieticis tikai vienu reizi pamēģināt kādu no apreibinošajām vielām, lai sabojātu savu dzīvi uz visu atlikušo mūžu. Arī tie jaunieši, kuriem izdodas izārstēties no atkarības, zaudē neiedomājami daudz tikai tādēļ, lai ballītes skurbumā vai piedzīvojuma vārdā pamēģinātu ko nebijušu. Ar vienu neapdomīgu spaisa vai citu narkotisko vielu lietošanas reizi pilnībā pietiek, lai veidotos atkarība un neatgriezeniski bojājumi smadzenēs. Jaunieši pārstāj apmeklēt skolu, sabojā veselību, pazaudē draugus un vairākus gadus no savas dzīves. Kāda ir šo bērnu un jauniešu ikdiena rehabilitācijas kolektīvā Saulrīti, pētīja laikraksta Diena žurnāliste Kristīna Putinevica.

“Karstā jūlija nedēļā, kad kā brīvprātīgā iejūtos Saulrītu ikdienā, te uzturas seši jaunieši – divas meitenes un četri zēni vecumā no 14 līdz 18 gadiem. Nedēļas nogalē atved vēl vienu piecpadsmitgadīgu meiteni ar diagnozi alkohola un amfetamīna atkarība, un Saulrītos viņai būs jāpavada pusotrs gads. Meitenei vakara sapulcē no kopienas tiek iecelta krustmāte, kura ievadīs centra ikdienā. Jaunpienācēja, lai gan bikla un nervoza, ar pārējiem ātri vien sadraudzējas un tiek pieņemta – jo savējā, atkarības skartā. Kā vēlāk, uz laipas pie ezera sēžot, man atzīs pusaudzis Mareks (visi vārdi mainīti) – tikai audzēkņi spēj viens otru saprast pa īstam. Šis vēstījums kādā prāta aptumsuma reizē nodots arī audzinātājai Jutai, tikai rupjākiem vārdiem.

Klasiskā pedagoģija Saulrītos nelīdz – nudien! Atsauciet atmiņā kādu skolas gadu blēņdari, kurš iedunkāja klasesbiedrus, lauza inventāru un bija nomierināms vien ar īpašām metodēm. Vidējais Saulrītu pusaudzis ir, kā vismaz trīs tādi dauzoņas kopā ņemti. Piemēram, pret 17 gadu veco Ruslanu viņa mazpilsētas policijas iecirknī ierosināts 16 administratīvo un krimināllietu. Daļu sodu par pretlikumīgajiem piedzīvojumiem jau dzēsis, divus gadus pavadot sociālās korekcijas izglītības iestādē Naukšēni, taču pēc iznākšanas uzkāpis uz adatas. Lai šo prāta un gara atslodzi pavilktu finansiāli, atsācis laupīt un zagt. Prasu – vai visu iegūto naudu tērēji narkotikām? “Nē – lielāko daļu ar draugiem nodzērām, taču kvalitatīvā alkoholā. Turklāt – daudzos noziegumos pratu palikt nepieķerts,” stāsta Ruslans un savā knowhow dalās arī ar mani – uzzinu gan kā aizdzīt mikroautobusu, gan kā ielauzties pagasta priekšsēdētāja privātmājā, pirms tam neitralizējot videonovērošanas sistēmu un kustību sensorus.

“Bērnībā sapņoju kļūt par policistu vai armijnieku – pat visas drēbes, naģeni ieskaitot, man bija militārā stilā. Tagad nekas, protams, nespīd, jo skaitos noziedznieks,” vaļsirdīgi saka puisis, un viņa kriminālo tēlu paspilgtina vairāki tetovējumi, kā arī liela izdedzināta rēta – tur reiz rotājies bijušās draudzenes vārds. Taču Saulrītos Ruslans izvirzījies kā pozitīva autoritāte pārējiem audzēkņiem – viņš spēj samierināt, ja izceļas ķīviņš, un mobilizēt darbam. Jaunieši un audzinātāji slavē zēnu kā talantīgu pavāru – Ruslans ezerā regulāri makšķerē, pats lomu uzcep un ceļ galdā pēc vakariņām kā desertu. Taču viņa uzvedībai esot nepastāvīgs raksturs – audzinātāji stāsta, ka nekad nevarot paredzēt audzēkņu reakcijas vai izsekot viņu garastāvokļa maiņu kopsakarībām. Tas tāpēc, ka narkotiku lietošana radījusi neatgriezeniskus bojājumus šo bērnu smadzenēs, turklāt bijušos atkarībniekus vienojot vēl kāda iezīme – uz teju visiem lūgumiem un ierosinājumiem pirmā atbilde ir , spēriens pie zemes vai pa durvīm.

Fiziskie medikamenti

Pavāre un virtuves audzinātāja Iluta, kura saulrītiešiem maltīti gatavo jau 19 gadu, min vēl kādu īpašību – vērtību trūkums: “Tas gan attiecas uz jauno paaudzi kopumā. Tiem, kas Saulrītos dzīvoja agrāk, bija cieņa pret pieaugušajiem, viņi neatļāvās tik daudz rupjību, ietiepības, bravūras. Savukārt, skatoties uz tagadējiem audzēkņiem, nerodas iespaids, ka viņiem ir kāds augstāks mērķis dzīvē. Bieži vien viņi arī ikdienā vispār neko negrib. Ja nebūtu darba terapijas, blēņas vien būtu prātā.”

Režīms un darba terapija Saulrītos ir vienīgie medikamenti. Pamosties, saklāt gultu, sakopt sevi, izskriet rīta rosmi, bet konkrētās dienas mājas dežurantiem papildus vēl jāpagūst izslaucīt un izmazgāt grīdas, savukārt virtuves dežurantam – uzklāt brokastu galdu. Tam seko rīta sapulce, kuru katru reizi vada kāds no jauniešiem. Īpašā kladē tiek atzīmēts mājas un virtuves tīrības novērtējums, kā arī katrs sapulces dalībnieks raksturo savu noskaņojumu un atklāj, ko viņš no konkrētās dienas sagaida. Tāpat arī jaunieši kopā ar audzinātājiem vienojas par darāmajiem darbiem. Manā viesošanās nedēļā jaunākajai Saulrītu audzēknei – 14 gadu vecajai Olgai, kura sirga no toksikomānijas jeb līmes un izsmidzināmo aerosolu izgarojumu ostīšanas, – bija noteikts pašpalīdzības plāns, lai atradinātos no rupju vārdu lietošanas. Ik rītu sapulcē viņa lūdza pārējiem grupas biedriem dienas laikā pievērst uzmanību viņas leksikai un vakara sapulcē to atspoguļot. “Dzīve Saulrītos ir dzīve grupā. Mēs audzinām cits citu un maināmies visi,” paskaidro audzinātāja Dace.

Psiho un labo

Pusaudžiem jāstrādā vidēji trīs stundas dienā – stādīt, ravēt, pļaut zāli, cirst malku, mazgāt logus, grīdas, traukus, kopt teritoriju, veikt sīkus remontdarbus – tā ir darba terapija, no kuras izsprukt nevar neviens. Izņēmumi ir mācību gada laikā, kad divreiz nedēļā pusaudži tiek vesti uz vienu no tuvējām skolām. Tā kā narkotiku lietošanas virpulī mācības parasti tiek aizlaistas, Saulrītos jaunieši atgūst nokavēto un viens otrs pat nosvin 9. klases izlaidumu. Papildus notiek psihosociālās nodarbības, daudziem palīdz rakstiskā terapija – viņi savas pārdomas uztic papīram, rakstot dienasgrāmatu. Piemēram, Olga man iedeva izlasīt savus tekstus par mīlestību.

Jāsaka gan, ka saturu darba terapijai jaunieši prāta aizmiglošanās brīžos vai histēriju lēkmēs sev nereti sagādā paši. “Nereti no eņģēm izkrīt durvis vai šķīst logu rūtis. Bijis pat tā, ka izsper visas durvis, – šāda agresīva tendence parādījās, kad pie mums sāka dzīvot tā saucamā spaisa lietotāji, – savukārt nesen jaunieši izdemolēja ezera laipiņu,” atklāj Saulrītu vadītājs Sergejs Parfenkovs un piebilst, ka viss gan pašiem vēlāk jāsalabo. Taču ir pārkāpumi, ko tik viegli nogludināt nav iespējams, un tāpēc daudzas naktis senajā namā meža ielokā pagājušas zem apzīmējuma murgs.”

Par šo tēmu vairāk lasiet laikraksta Diena nākamās piektdienas, 15. augusta, numurā!