E-klase jautā

Kā sevi pasargāt digitālajā laikmetā? Komentēt (21)

Interneta vide mūsdienās ir tāda pati kā reālā, turklāt anonimitāte tajā nepastāv.

Interneta un viedierīču lietošanas paradumi ir tie, kas palīdz pasargāt personas datus, taču, ja netiek ievēroti drošības ieteikumi, pastāv liela iespēja, ka sensitīvo informāciju varēs ļaunprātīgi piesavināties. Ievērojot IT speciālistu ieteikumus, virtuālajā vidē iespējams izvairīties no nepatīkamiem incidentiem. 

Praktiski padomi, kā to panākt:

 

  • Dažādiem resursiem – dažādas paroles! Neizmantojiet vienu un to pašu (vai līdzīgu) paroli vairākām interneta vietnēm.
  • Parolei jāizmanto latīņu alfabēta lielie un mazie burti, kā arī ciparu kombinācijas, ieteicams, lai parole būtu garāka par 16 simboliem.
  • Kā paroli nevajag izmantot personu identificējošus datus (vārdu, uzvārdu, automašīnas numuru, arī citu tuvinieku vārdus un uzvārdus, dzimšanas datumus, kā arī vārdus, kas saistīti ar organizāciju un bieži tiek lietoti ikdienā). 
  • Parole jāmaina regulāri, vēlams – biežāk nekā reizi 90 dienās. Paroli nevar atstāt nemainītu vairākus gadus un cerēt, ka tā arvien vēl ir droša. 
  • Pārbaudiet e-pasta sūtītāju un adresātu, neatveriet šaubīgus e-pasta pielikumus. Būtu labi iemācīties atpazīt failu paplašinājumus, lai saprastu, vai tas ir dokuments vai cita veida fails.
  • Bez vajadzības nevajadzētu atvērt saites portālu komentāros.
  • Aprīkojiet datoru ar labu antivīrusu programmu.
  • Neaizmirstiet aizsargāt arī savus mobilos telefonus – ne tikai datorus. Tas var būt piekļuves kods, pin kods u.tml. Telefonu var krietni vieglāk apdraudēt nekā datoru.


Skolēniem:


Jāatceras, ka arī virtuālajā vidē jādomā par katras rīcības sekām, godprātību, cieņu pret citiem un, protams, drošību.

  • Net-Safe Latvia vadītāja Maija Katkovska atklāja, ka 98% gadījumu, kad kāds pieslēdzas citas personas sociālajam kontam, cilvēks nav pareizi atslēdzies no sava sociālo tīklu konta vai e-pasta. Vienmēr ir jāpārliecinās, ka izraksties no visiem saviem kontiem, nevis vienkārši aizver interneta lapu vai aplikāciju. Pretējā gadījumā citi varēs brīvi piekļūt taviem privātajiem datiem, lasīt vēstules, sūtīt un publicēt informāciju tavā vārdā.
  • Dažādu tehnikas ierīču izmantošana palielina iespēju kļūt par krāpšanas upuri. Pieslēdzoties saviem sociālajiem kontiem no dažādām ierīcēm (paziņu datora, draugu telefona, bibliotēkas vai skolas datoriem utt.), tiek palielināta iespēja, ka kādā no šīm ierīcēm parole saglabāsies, tev to nezinot.
  • Jāatceras, ka internetu izmanto dažādi cilvēki – ne tikai tādi, kam ir labi nodomi. Kā savus draugus un sarunu biedrus tērzētavā (čatā) izvēlies tikai tos cilvēkus, kurus pazīsti arī reālajā dzīvē. Pirms uzsāc saraksti ar kādu attālu paziņu, rūpīgi apdomā, cik daudz viņam vēlies stāstīt par sevi. 
  • Pirms publicē vai kādam sūti savas bildes, padomā, vai tev nebūtu kauns, ja tās redzētu arī tavi vecāki vai skolotāji. Sūtīto pēc tam izdzēst vairs nevarēsi. 
  • Ja internetā saņem vēstuli, kuras saturs tevi mulsina, aizvaino vai nezini, kā uz to reaģēt, informē par to savus vecākus, skolotāju vai kādu citu pieaugušo, kurš ir tava uzticības persona.
  • Ja savas bildes, video vai citu informāciju sūti kādam virtuālajā vidē, tad ņem vērā - vienmēr pastāv iespēja, ka kādu dienu to redzēs arī citi. 
  • Nekad savā datorā vai telefonā neinstalē nezināmas izcelsmes, nelegālas programmas. Tās spēj veikt izmaiņas, par kurām tev nebūs ne jausmas. Cilvēkam nezinot, programma var, piemēram, pieslēgties datora vebkamerai.
  • Nedod savu telefonu kurai katrai paziņai, jo tajā glabājas informācija par taviem ikdienas paradumiem, draugu loku, kā arī privātas bildes un, iespējams, arī noslēpumi. 
  • Pirms publicē personisku informāciju, padomā divreiz, kāpēc tas vispār ir nepieciešams. Aizvadītajos gados aktuāla kļuvusi savas atrašanās vietas atzīmēšana mobilajās aplikācijās. Šādā veidā daudzi saviem draugiem vēlas parādīt, kādas kafejnīcas, veikalus, kinoteātrus un citas publiskās vietas viņi apmeklē. Krāpniekiem un noziedzniekiem šī modes tendence ir ļoti izdevīga – viņi informāciju par tavu atrašanās vietu var izmantot, lai, piemēram, apzagtu dzīvokli.

 

Šajā rudenī E-klase veltīja īpašu uzmanību drošībai virtuālajā vidē, publicējot vairākus rakstus par šo tēmu. Iesakām izlasīt E-klases rakstu “Kā saglabāt drošību virtuālajā vidē?”, kurā stāstām par prasmi sevi pasargāt digitālajā laikmetā, iztaujājot Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas “CERT.lv” pārstāvi Gintu Mālkalnieti. Tāpat rakstā ir apkopota informācija par krimināli sodāmām darbībām, kas saistītas ar virtuālo vidi, kā arī sniegti padomi, kā rīkoties, ja māc šaubas par nelegālu saturu.

Publikācijā “Kā vecākiem runāt ar savu pusaudzi par intīmu attēlu pārsūtīšanas riskiem?” iespējams iepazīties ar "Centra Dardedze" rīkoto kampaņu, kuras laikā skolēnus, vecākus un pedagogus informējām par jauniešu atbildību un riskiem, ko rada savu vai vienaudžu intīmo attēlu pārsūtīšana, savukārt rakstā ""Centrs Dardedze" uzsāk informatīvu kampaņu” iespējams noskatīties jauniešu televīzijas Chaula.tv sarunu ar "Centra Dardedze" pārstāvi Līgu Rēdlihu.



Kādi ir noderīgi interneta resursi skolotājiem? Komentēt (24)

Kādi ir noderīgi interneta resursi skolotājiem?

Mūsdienu skolotājam vairs nepietiek ar zināšanām par savu mācību priekšmetu - darbojoties tehnoloģiju laikmetā, būtiski pārzināt arī citas tēmas.

40% Latvijas skolotāju norāda, ka semināri, lekcijas un citi kvalifikācijas celšanas kursi ir viens no veidiem, kā apgūt mūsdienu tehnoloģijas, savukārt katram trešajam palīdzētu praktiski resursi, noskaidrots “Samsung Skola nākotnei” veiktajā pētījumā.

 

“Jo straujāk pieaug informācijas radīšanas apjoms, jo kritiskāk jāizturas pret informācijas avotiem un to saturu,” uzsver izglītības programmas “Iespējamā misija” informātikas un matemātikas skolotāja, „Samsung Skola nākotnei” tehnoloģiju programmas veidotāja Sandra Bukovska, kura specializējusies mediju pratības jautājumos. “Mēs nevaram vienkārši atrast kādu faktu internetā un pieņemt to par pašsaprotamu,” uzsver S. Bukovska, “Un tāpēc ir svarīgi skolotājiem iemācīt, kā atšķirt uzticamu informāciju no safabricētas, lai viņi tālāk šīs prasmes iemācītu saviem skolēniem.”

 

Līdzīgu viedokli pauž arī drošāka interneta centra “Net-Safe” vadītāja un mācību lektore Maija Katkovska, kura mācībās skolotājiem stāsta par drošas uzvedības noteikumiem internetā, kā rīkoties, ja tie pārkāpti – gan no upura, gan pārkāpēja perspektīvas. Apmācībās tiek rādīti reāli piemēri no pasaules un Latvijas, kuros drošības robežas pārkāpuši gan pieaugušie, gan jaunieši. “Daudzi jaunieši neaizdomājas, ka pikanta bilde no ballītes nākotnē būs šķērslis, lai iegūtu kāroto darbu, jo šodien faktiski visi darba devēji rūpīgi iepazīstas ar internetā atrodamo informāciju par kandidātu,” saka M. Katkovska. Daudzi nemaz nezina, ka sociālo tīklu lietošanai ir vecuma ierobežojumi, piemēram, “Facebook”, “Twitter” vai “Instagram” drīkst lietot no 13 gadu vecuma, “Linkedin” no 14, bet “WhatsApp” no 16 gadiem, savukārt “Youtube” no 13 gadiem ir atļauts lietot ar vecāku atļauju. Maija nodarbībā māca skolotājus, kā uzstādīt drošas meklēšanas iespējas, lai bērnu ierīcēs neparādītos nepiemērots saturs – šo un citu noderīgu informāciju iespējams atrast interneta vietnē drossinternets.lv.

 

Aptuveni divas trešdaļas “Samsung skola nākotnei” apmācību dalībnieku lieto kādu no sociālajiem tīkliem. “Daudzu skolotāju sociālo tīklu lietošanas prasmes ir izcilas un tas nozīmē, ka viņiem ir vieglāk saprast mūsdienu skolēnu un atrast kopīgu valodu. Tiem, kuri vēl nav ar sociālajiem tīkliem iepazinušies, tas noteikti ir jādara, jo skolēni tur ir 100%”, uzver tehnoloģiju eksperts un lektors Kristaps Skutelis. “Mēs nedabūsim skolēnus ārā no interneta, tāpēc vienīgais ceļš ir izmantot šo dabisko ziņkāri jēgpilni, palīdzot viņiem labāk iepazīt tehnoloģiju iespējas un apzināties riskus,” saka K.Skutelis.

 

Viens no izcilākajiem piemēriem tehnoloģiju izmantošanā mācībās ir Tukuma Raiņa ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zulters, kas ir arī viens no šī gada “Samsung Skola nākotnei” programmas dalībniekiem. Nodarbībās Valdis, tāpat kā citi programmu dalībnieki, labprāt dalās savā pieredzē ar kolēģiem, tāpēc šajā mācību modulī lektori ne tikai māca, bet apkopo visu dalībnieku zināšanas, dodot iespēju mācīties vienam no otra. Skolotāji tiešsaistē veido kontaktu sarakstus, resursu datu bāzi, veido prezentāciju, tādējādi praktiski pārliecoties par sadarbības efektivitāti, lai varētu to pielietot arī mācību stundās.

 

PASAULES ELPA KATRĀ MĀCĪBU STUNDĀ 


Viena no būtiskākajām interneta priekšrocībām ir robežu izzušana, tāpēc skolotājiem, veidojot mācību saturu, ir iespēja smelties zināšanas no pedagogiem visā pasaulē. „Samsung Skola nākotnei” eksperti apkopojuši piecus noderīgus interneta resursus, kurus skolotāji un vecāki var izmantot uzreiz, neieguldot papildu līdzekļus.

 

Wolfram Alpha

Tas ir tiešsaistes instruments un mācību palīgs, ja nepieciešams iegūt vispārīgas vai padziļinātas zināšanas par kādu tēmu. Tas atšķirībā no tradicionālajiem meklētājiem piedāvā jau apstrādātu informāciju, kas nav jāmeklē atsevišķos resursos. Mājaslapā iespējams atrisināt matemātikas, ķīmijas vai fizikas uzdevumus, uzzināt par vēsturiskām vietām un notikumiem, kā arī atrast noderīgu informāciju citos mācību priekšmetos. Mājaslapas izmantošanai nepieciešamas angļu valodas zināšanas.

 

Teachertube.com

Ik dienu “Youtube” kanālā tiek augšupielādēti vairāki tūkstoši video un daļa no tiem ir noderīgi arī mācību procesā, taču atrast vajadzīgo var būt laikietilpīgi. 2007. gadā radītā mājaslapa ir informācijas apmaiņas vieta skolotājiem no visas pasaules, kurā atrodami dažādi lekciju ieraksti video, audio un attēlu formā. Tāpat skolotājiem ir iespēja savā starpā dalīties ar pieredzi un atstāt savu vērtējumu par cita ievietoto materiālu, kā arī smelties jaunas idejas mācību stundu organizēšanai. Līdzīga mājaslapa latviešu valodā būs macibuvideo.lv.

 

Uzdevumi.lv

Alternatīva iespēja ārzemju resursiem ir Latvijā radītā platforma Uzdevumi.lv. Portālā lietotāji var risināt dažādus uzdevumus, savukārt skolotāji var sastādīt pārbaudes darbus un mājasdarbus, piedāvājot audzēkņiem pilnīgi atšķirīgu un modernu pieeju mācību procesam.

 

Hstry.co

Tiem, kam galvenais šķērslis vēstures apgūšanā ir bijis obligātās literatūras saraksts un konspekti, Hstry.co radītās laika joslas palīdzēs uz vēsturiskiem notikumiem paskatīties no cita skatu punkta. Tā ir iespēja skolotajiem izmantot, radīt un dalīties ar laika joslām, lai atraktīvā veidā skaidrotu tādus vēsturiskus notikumus kā Otrais pasaules karš, Franču revolūcija vai pat Šerloka Holmsa biogrāfija.

 

Duolingo.com

Ja angļu valoda (vai kāda cita svešvaloda) jau apgūta, lielisks palīgs ir mājaslapa Duolingo. Tajā, līdzīgi kā mācību stundās, ir iespējams pakāpeniski apgūt tādas svešvalodas kā vācu, spāņu, zviedru, franču un citas. Mājaslapa ir interaktīva platforma, kurā lietotājs var tulkot teikumus, izvēlēties vārdam atbilstošo attēlu vai saklausīt un uzrakstīt svešvalodā dzirdēto.

Tāpat iedvesmojošām lekcijām pedagogi var izmantot vietni ed.ted.com, informationisbeautiful.net un gapminder.org. Latviešu valodas skolotājiem noderīgi būs latviešu valodā pieejami resursi lasamkoks.lv un las.am, savukārt eksakto zinātņu skolotājiem – geogebra.org, scientix.eu, code.org un education.nationalgeographic.org, informē “Samsung Skola nākotnei” programmas vadītāja Līga Bite.



“Vai nauda aug kokos?” diskusija par Latvijas skolu reformu Komentēt (10)

“Vai nauda aug kokos?” diskusija par Latvijas skolu reformu

Latvijas Universitātes telpās norisinājās pirmā Latvijas nākotnes foruma un Ekonomistu apvienības 2010 rīkotā diskusiju cikla Vai nauda aug kokos? diskusija Skolu reforma – Latvijas iespēja.

Diskusijā, kas norisinājās 10.martā, ar referātu par Igaunijas pieredzi izglītības sistēmas sakārtošanā uzstājās Igaunijas Rigikogu Kultūras lietu komisijas vadītāja Laine Randjarve (Laine Randjärv), savukārt paneļdiskusiju turpināja divi bijušie izglītības un zinātnes ministri - Roberts Ķīlis, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete, kā arī Iespējamās misijas valdes locekle Zane Oliņa.

 

L. Randjarve uzsvēra, ka pie izmaiņām vispārējās izglītības sistēmā, skolu tīklā un mācību saturā Igaunija konstanti strādā jau vairākus gadus. 2015. gadā Igaunijā tika uzsākta Skolu Tīkla programma, kas paredz definēt valsts un pašvaldību atbildību sadalījumu skolu tīkla uzturēšanā, vismaz 15 valsts skolu izveidošanu novadu centros, kā arī skolu tīkla optimizāciju, uz pusi samazinot kopējo vidusskolu skaitu. Šim mērķim līdz 2020. gadam Igaunija plāno investēt 241 miljonu eiro. Ilgi gaidītā reforma Igaunijā notiek, lielā mērā ņemot vērā paredzēto iedzīvotāju skaita krišanos valstī. Tiek lēsts, ka līdz 2040. gadam astoņos novados tas varētu sarukt par vairāk nekā 25%, savukārt par aptuveni 3,5% palielināties tikai divos novados – Tallinā un Tartu.

 

Igaunijā tiek domāts arī par izglītības satura kvalitātes celšanu, vairāk uzsverot radošuma un tehnoloģiju izmantošanas nozīmi, skolotāju kvalifikācijas celšanu. Arī skolotāju algu jautājums jau kādu laiku ir bijis karstu diskusiju temats Igaunijā, taču panākti arī ievērojami uzlabojumi – šobrīd vidējā skolotāja alga Igaunijā ir 1060 eiro un līdz 2020. gadam to paredzēts palielināt par 20%. L. Randjarve neslēpa, ka veiktās reformas Igaunijā bijušas ļoti sāpīgas un prasījušas daudz diskusiju, vienošanās, politiskās gribas un ļoti daudz laika, taču pašlaik jau atsevišķos reģionos, piemēram, Tartu, redzami reformu rezultāti, kas tiek vērtēti ļoti pozitīvi.

 

Komentējot Igaunijas pieredzi un skolu reformu kā iespēju Latvijai, profesore Ina Druviete norādīja, ka Latvija vairs nav sākuma punktā šajās diskusijās un mērķi izglītības sistēmas attīstībai jau ir skaidri, bet viedokļu atšķirības palikušas tikai detaļās. Viņa uzsvēra, ka būtu svarīgi “neaizrauties ar mehānisku skolu skaita samazināšanu”, skolu tīkla reformēšanai pieejot elastīgāk. Attiecīgi jādomā par to, ka ne vienmēr maza skola vai klase uzskatāma par negatīvu tendenci un jāpievērš pastiprināta uzmanība arī skolām kā sociālās funkcijas veicējām. Ina Druviete uzsvēra obligātās vispārējās vai profesionālās izglītības ieviešanas nozīmi Latvijā. Komentējot skolotāju skaita nepieciešamību, profesore pauda uzskatu, ka noteikti nebūtu samazināma jauno pedagogu sagatavošana, jo jāņem vērā skolotāju vecumstruktūru. Tātad jau pašlaik nepieciešams sagatavot vēl 5000 jauno pedagogu.

 

Roberts Ķīlis aicināja pārtraukt diskusijas un sākt darbību – reformu realizēšanu, kas prasa skaidru politisko gribu, taču ir neatliekamas. Viņš uzsvēra, ka viens no veidiem, kā mazināt sociālekonomisko nevienlīdzību, ir intervence no valsts puses, sekojot Igaunijas piemēram - mērķtiecīgi dibinot valsts skolas un pamazām pārņemot visas vidējās izglītības iestādes savā pārziņā. Skolām būtu jāspecializējas un tādā veidā jākonkurē par skolēniem. Bijušais izglītības ministrs uzsvēra, ka pilnais pedagogu skaits ir būtiski jāsamazina, no pašreizējiem 40 000 atstājot vien 15 0000, tādējādi konkurencei palielinot pedagogu kvalitāti. Viņš uzsvēra, ka jāpievērš lielāka uzmanība izglītības stratēģijai bērniem ar īpašām vajadzībām.

 

Zane Oliņa situāciju izglītības sistēmā Latvijā saistīja ar izšķērdību gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – gan par to, kā tiek izlietoti izglītības nozares līdzekļi, gan skolotāju kvalitāti, gan bērnu potenciāla izmantošanu, kā arī mācību saturu. Iespējamās misijas valdes locekle pauda negatīvu nostāju par skolēnu agro specializāciju, kas vērojama dažās skolās, kas vairāk saskatāma kā slēpta skolēnu dalīšana pēc spējām. Specializācija būtu nosākama tikai vidusskolas izglītības līmenī.

 

Diskusijas noslēgumā arī auditorija - esošie un topošie pedagogi un nozares speciālisti - aktīvi iesaistījās sarunā ar sevi interesējošiem jautājumiem. Tie skāra gan nepieciešamo skolu un skolotāju skaitu, Latvijas diasporu ārzemēs un ģimenes, kas atgriežas, izglītības iespējas vakarskolās, kā arī Latvijas izdoto vidusskolas atestātu atbilstību Kembridžas prasībām. LIZDA valdes locekle Inga Vanaga, komentējot diskusiju, uzsvēra, ka piekrīt, ka skolu tīkls būtu jāoptimizē un šajā jomā jau pieņemti sāpīgi lēmumi, taču viņa aicina būt uzmanīgiem ar terminu “izšķērdība”, jo tā neatspoguļojas skolotāju algās un ir apgāžama arī citos aplūkotajos izglītības sistēmas aspektos.

 

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītājs Jānis Vucāns uzteica diskusijas sākumā aplūkoto Igaunijas pieredzi, uzsverot, ka mūsu valsts Ziemeļu kaimiņu ģimnāziju reforma ir prasījusi lielu izšķiršanos vairākus gadus atpakaļ, bet joprojām konsekventi virzās uz priekšu. Viņš norādīja uz Igaunijas pieeju pamazām veidot valsts skolas paralēli esošajam vidusskolu tīklam. Tajās mērķtiecīgi tiek celta izglītības kvalitāte, tādējādi pārvilinot skolēnus pamazām. Arī Latvijai būtu vērts apsvērt šādu ceļu. Būtiski ir arī domāt par sadarbību ar pašvaldību un satiksmes sektoru skolu reformas veikšanā, jo šīs jomas ir cieši saistītas.

 

Diskusijas moderators Juris Pūce noslēdza diskusiju, uzsverot, ka viedokļu atšķirības šajā jautājumā ir pozitīvas, bet svarīgi ir tas, kas ar šiem viedokļiem un diskusijām notiek tālāk. Diskusijā pozitīvi parādījās skaidrs redzējums par tiem izaicinājumiem, ar kuriem mums ir un būs jāsaskaras, mainoties iedzīvotāju apdzīvotības struktūrai Latvijā, iedzīvotājiem pārvietojoties iekšēji un uz ārvalstīm, kā arī mainoties mācību vajadzībām. Diskusijas noslēgumā visi bija vienisprātis, ka skolu sistēmai ir jāmainās līdzi. Juris Pūce uzsvēra, ka pārmaiņu process, protams, nebūs viegls, taču ir jāpatur prātā, ka sāpīgās reformas skolu tīkla optimizācijā un to rezultātā iegūtie līdzekļi var būtiski palīdzēt risināt citas samilzušas izglītības sistēmas problēmas, piemēram, skolotāju algu jautājumu. Nobeigumā Juris Pūce izteica cerību, ka Latvija jau drīzumā spers drosmīgus, taču pārdomātus soļus izglītības sistēmas reformēšanā.

 

10. marta diskusija bija pirmais notikums Latvijas nākotnes foruma un Ekonomistu apvienības 2010 kopā organizētajā diskusiju ciklā Vai nauda aug kokos?, kā ietvaros 2016. gada garumā tiks rīkotas virkne diskusiju ar mērķi rast jaunus risinājumus, kā palielināt Latvijas attīstības ātrumu un veicināt iekļaujošu un brīvu Latvijas sabiedrību.



Vai skolēnu izpratne par savām tiesībām un pienākumiem uzlabojas? Komentēt (27)

Vai skolēnu izpratne par savām tiesībām un pienākumiem uzlabojas?

Skolēnu, kas gatavi vietā un nevietā piesaukt savas tiesības, aizmirstot par pienākumiem, kļūst mazāk. Skolotājs skolēnam aizrāda, bet tas piedraud, ka zvanīs attiecīgajām iestādēm un sūdzēsies, ka skolotājs pārkāpj viņa tiesības. Šāda epizode gadījusies teju ikvienā skolā, tāpēc tēze, ka skolēni ļoti labi zina savas tiesības, bet mēdz aizmirst par pienākumiem, skolu vidē tiek cilāta regulāri. Tomēr, kā norāda pedagogi, salīdzinot ar dažu gadu pagātni, izpratnes līmenis ir līdzsvarojies un skolēni daudz retāk cenšas manipulēt ar savu tiesību aizskāruma piesaukšanu – vismaz saistībā ar, piemēram, fiziska darba veikšanu skolā. Tiesa gan, patlaban skolotājiem un vecākiem biežāk nākas kopīgi izšķirt, kur ir skolēnu tiesību robeža gadījumos, kas saistās ar vardarbību.

 

Masveidā nemanipulē


Skolēnu izpratne par savām tiesībām un pienākumiem teorētiski ir laba, taču ikdienā viņi to bieži vien neprot pielietot praktiski, norāda Sanita Paula, Latvijas Skolu psihologu asociācijas valdes locekle, Rīgas Lietuviešu vidusskolas un Rīgas 25. vidusskolas psiholoģe. Tas gan nenozīmē, ka skolēni to masveidā ļaunprātīgi izmantotu. Rīgas Hanzas vidusskolas direktors Valdis Lapiņš stāsta: skolēni lielākoties prot sabalansēt savas tiesības un pienākumus, un ar šiem jēdzieniem paretam manipulēt cenšas vienīgi neliela daļa un ne bez vecāku pirksta. Arī Kārlis Strautiņš, Liepājas Raiņa 6. vidusskolas direktors, teic, ka skolas gaiteņos vairs nav redzami skolēni, kas staigā ar padusē pasistu skolēna tiesību bukletiņu, ko citēt gan vietā, gan nevietā.

Ierocis, ar ko skolēni savu tiesību sakarā mēdz draudēt pieaugušajiem, ir zvans uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Uzticības tālruni. Tomēr tie, kas tiešām piezvana, lielākajā daļā gadījumu to dara pamatoti, norāda VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta valsts bērnu tiesību aizsardzības galvenais inspektors Sindijs Logins. Piemēram, VBTAI inspektoru izskatīšanai nodoti 58 no 2014. gadā Uzticības tālrunī saņemtajiem sūdzību gadījumiem par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem institūcijās. Sūdzības lielākoties bijušas par fizisku vai emocionālu vardarbību no vienaudžu vai pedagogu puses, kā arī par izglītības vai aprūpes iestādes rīcībnespēju, nodrošinot bērniem drošu vidi. Vairumā gadījumu informāciju snieguši bērnu vecāki, tomēr pārbaudēs bieži secināts, ka konflikta cēlonis ir visu iesaistīto pušu rīcībā. «Inspekcijas ieskatā bērnu izpratne par savām tiesībām un pienākumiem ir augusi,» tomēr vērtē S. Logins un piebilst, ka tur nopelni ir gan skolām, gan VBTAI darbam ar skolēniem un skolu speciālistiem.

 

Manu bērnu abižo!


Lai gan ne tik bieži kā agrāk, situācijas, kurās skolēni mēģina panākt vēlamo, piesaucot savas tiesības, skolās gadās. Piemēram, kad skolēns vēlas uzlabot atzīmi, lai gan pirms tam ir «aizmirsis» par pienākumu atnākt uz kontroldarbu. S. Paula stāsta, ka pie savām tiesībām biežāk apelē pamatskolēni, kad, viņuprāt, skolotājs prasa pārāk daudz – proti, mācīties atbilstoši savām spējām. «Tie ir skolēni, kuriem ir zema motivācija mācīties un nepietiekama izpratne, kālab vispār jāmācās. Arī kad skolēns neredz jēgu un pielietojumu zināšanām ikdienā, praktiskajā dzīvē, ir grūti viņam parādīt mācīšanās lietderību, lai viņš sadarbotos un neapelētu pie absurdiem pieņēmumiem,» saka psiholoģe.

Vēl pirms dažiem gadiem mēdza uzvirmot karstas diskusijas par to, vai skolēnu tiesības skolā nepārkāpj likšana viņiem pastrādāt – slaucīt tāfeli, dežurēt, kārtot klasi –, tagad domstarpības par to ir reti, novērojis V. Lapiņš. Savukārt Liepājā darba terapija izmantota kā audzināšanas metode klasē ar disciplīnas problēmām. Tiesa, pirms tam K. Strautiņš savācis vecāku parakstus, kas ļauj skolēnus nodarbināt klases sakopšanā. Ar vecākiem panākta vienošanās arī par to, ka sporta treniņi ir tikai otrajā vietā aiz mācībām un nevar būt attaisnojums, kāpēc skolēns nav izmācījies. Ir neliela daļa vecāku, kas nekritiski iestājas par savu bērnu un dažkārt (iespējams, balstoties paši savā pieredzē) uzskata skolotāju par bubuli, nevis profesionāli un neuzticas viņam, K. Strautiņš norāda. «Ja bērnam gadās ziepes, vecāki mēdz nākt uz skolu ar pozīciju – manu bērnu abižo! Dēls taču visu vakaru mācījās, kāpēc skolotājs ielika 4?! Lai gan bērns varbūt visu vakaru pie datora ir tikai simulējis mācīšanos…»

 

Uz skolu ar juristu


Arī V. Lapiņš stāsta, ka skolēnu tiesību pārkāpumus skolā biežāk saskata vecāki, pārsvarā tie, kas uzskata, ka ir tikai viena taisnība – pašu. «Ar šiem vecākiem ir grūti runāt, viņos arī nereti mīt stereotipi, ka visi skolotāji ir meļi, manipulatori, ka skolā strādā vieni stagnāti. Viņiem nav labas saskarsmes ar skolu, viņi nenāk risināt problēmas uz šejieni klātienē, bet raksta iestādēm vai izklāsta viedokli sociālajos tīklos,» saka V. Lapiņš un piebilst, ka tas skolotājiem dažkārt liek baidīties skolēnam ko aizrādīt, zinot, kāda reakcija sekos.

«Ir gadījumi, kad bērnu tiesības tiek pārprastas, pat pārspīlētas un vecāki skolā ierodas kopā ar advokātu vai juristu,» atklāj arī S. Paula, tomēr uzsver pedagogu apgūtās zināšanas par šo jomu, kā arī skolas un vecāku sadarbības nozīmi problēmu risināšanā. Sarežģītākās situācijas rodoties tad, ja skolēnam ir grūtības ievērot skolas iekšējās kārtības noteikumus. Iemesli var būt dažādi: bērns audzis ģimenē, kur ir visatļautība, vai sociālā riska ģimenē, bērns ir izlutināts, tiek pārmērīgi ierobežots vai arī ir ar nopietniem veselības traucējumiem, informē laikraksts Diena.

 

Izšķirt kaušļus vai ne?


Saistībā ar skolēnu tiesībām skolās patlaban aktualizējies vardarbības jautājums. V. Lapiņš norāda, ka tas gan ir dažādi traktējams jēdziens: «Pēteris futbola spēles karstumā pagrūda Andreju – tā ir vai nav vardarbība, tīšs kaitējums otram? Robeža ir slidena, un ir jāizvērtē katrs individuālais gadījums.»

Nošķirt patiesu skolēnu tiesību pārkāpumu no šķietama dažkārt ir grūti. S. Logins stāsta, ka, tiekoties ar pedagogiem, reizēm radies iespaids, ka viņi, piemēram, nevēlas iejaukties, kad divi skolēni kaujas, jo uztraucas, ka kāds no abiem vēlāk var sūdzēties, ka pedagogs viņu fiziski ietekmējis. S. Paula šķetina tālāk: «Bērnu tiesības tiktu pārkāptas, ja skolotājs tikai noskatītos un nereaģētu! Arī tad, ja skolotājs fiziski vai emocionāli pazemotu bērnu: publiski kauninātu, izteiktu aizskarošus komentārus par ārējo izskatu, kliegtu, raustītu u.c. Arī tad, ja skolas darbinieki ekspluatētu skolēnus, lai gūtu sev morālu vai materiālu labumu, piemēram, sūtot uz veikalu stundu laikā.»

K. Strautiņš uzskata, ka visas sabiedrības problēma ir centrēšanās uz sevi, kuras dēļ arī skolēni uz visu raugās no sava skatpunkta, piemirstot par pienākumu cienīt citus, netraucēt viņiem stundās utt. «Cieņa ir pamatvērtība, un tā ir arī lielākā problēma. Bieži vien cīņā par noteikumu ievērošanu vājais posms ir skolotājs un pedagogu nevienprātība darbībā. Teorijā visi kopā skolā iestājamies par kādām normām, bet praksē nereti sanāk, ka tās ievēro un par tām skolēniem aizrāda tikai daži no skolotājiem, un skolēnam tas rada brīvu roku sajūtu,» K. Strautiņš saka. Viņaprāt, atslēga, kā veicināt skolēnu izpratni par tiesībām un pienākumiem, ir skolas, skolēnu un vecāku sadarbībā. Ģimene ir tā vieta, kur jānotiek galvenajam audzināšanas darbam, lai nav tā, ka skolā skolēnu audzina, bet mājās viņš sajūt brīvlaišanu.

Pārrunas ar vecākiem un viņu atvasi, iesaistot arī sociālo pedagogu un skolas psihologu, ir teju vienīgais rīks, kā skola var audzēt izpratni par skolēnu tiesībām un pienākumiem. V. Lapiņš domā, ka to sekmē arī skolas atvērtība ikvienā situācijā. S. Paula iesaka iesaistīt skolēnus lomu spēlēs, kurās bērni var analizēt savu rīcību. Lai gan dažkārt vecāki paši nepārzina savus pienākumus un atbildību pret bērnu un skolu, arī viņiem jācenšas skaidrot bērniem šīs tēmas. Savukārt S. Logins uzsver pedagogu profesionalitāti – pārkāpumu apstākļi jānoskaidro vispusīgi un skolēniem jāaizrāda, izmantojot pedagoģiskas metodes, nevis aizskarot vai pazemojot.

 

Izglītojamā tiesības un pienākumi


Izglītojamā pienākumi:

1) apgūt pamatizglītības programmu;

2) ievērot izglītības iestādes nolikumu vai satversmi un iekšējos normatīvos aktus, tajā skaitā iekšējās kārtības noteikumus, un ar savu rīcību nediskreditēt izglītības iestādi;

3) ar cieņu izturēties pret Latvijas valsti, tās Satversmi, vēsturi, sabiedrību, valsts simboliem un latviešu valodu;

4) ievērot pedagogu, izglītojamo un citu personu tiesības un intereses;

5) nepieļaut emocionālu un fizisku vardarbību;

6) neapdraudēt savu un citu personu veselību, drošību un dzīvību;

7) būt pieklājīgam izglītības iestādē un ārpus tās;

8) atrasties izglītības iestādē iekšējiem normatīvajiem aktiem, tajā skaitā iekšējās kārtības noteikumiem, atbilstošā apģērbā;

9) piedalīties izglītības iestādes vides uzkopšanā un sakārtošanā.

 

Izglītojamajam ir tiesības:

1) uz valsts vai pašvaldības apmaksātu pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un vidējās izglītības ieguvi;

2) mācību un audzināšanas procesā izteikt un aizstāvēt savas domas un uzskatus, neaizskarot citu personu cieņu un godu;

3) iekšējos normatīvajos aktos, tajā skaitā iekšējās kārtības noteikumos, paredzētajā kārtībā mācību procesā izmantot izglītības iestādes telpas, laboratorijas, iekārtas, aparatūru, kultūras, sporta un medicīnas objektus un inventāru, mācību grāmatas, citu mācību procesam nepieciešamo literatūru, mācību līdzekļus un elektroniskos mācību resursus, kā arī saņemt bibliotekāros, informācijas un karjeras attīstības atbalsta pakalpojumus;

4) saņemt stipendijas, kredītus, pabalstus, atlaides, kā arī dotācijas, izmantojot sabiedrisko transportu, atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai un cita veida materiālo palīdzību;

5) saņemt profilaktisko veselības aprūpi, izņemot normatīvajos aktos par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību paredzētajā profilaktisko apskašu programmā ietvertās profilaktiskās apskates, un pirmo palīdzību izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos;

6) piedalīties mācību procesa pilnveidē un izglītības iestādes padomē;

7) uz mantas aizsardzību izglītības iestādē;

8) uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos;

9) īstenot citas normatīvajos aktos noteiktās tiesības.

Avots: LR Izglītības likums.

Laikraksts Diena, Diāna Kārkliņa.



Kas ir kļūda? Pieredzes pieņemšana un rīcības plāns Komentēt (19)

Kas ir kļūda? Pieredzes pieņemšana un rīcības plāns

Viss ir atkarīgs no mūsu uztveres, vērtību sistēmas un izvēlētajiem mērķiem. Kas tad ir kļūda? Bieži vien mēs to uztveram kā kaut ko negatīvu, nevēlamu, un, ja tomēr esam to izraisījuši, tad tas ir kaut kas, no kā vajadzētu kaunēties un par ko ilgi sevi šaustīt.

 

Šādu reakciju bieži vien daļa sabiedrības pat uzskata par vēlamu, jo saskata, ka tas ir vienīgais veids, kā varam mācīties no kļūdām un tās atkārtoti vairs nepieļaut. Un te arī atbilde, kāpēc negribas atzīt savas kļūdas, – sevis šaustīšana nav ne patīkams, ne iedvesmojošs process. Kāpēc gan sevi pakļaut kaut kam nepatīkamam? Sevis šaustīšana nav vienīgais veids, kā uztvert kļūdas un uz tām reaģēt. Turklāt tas nav efektīvākais reaģēšanas veids.

 

Sods par kļūdu


Kļūdas var būt apzinātas vai neapzinātas. Vairumā gadījumu tās ir neapzinātas. Kurš gan vēlas speciāli kļūdīties? Parasti mums lēmuma pieņemšanas brīdī nav pietiekami daudz informācijas vai tā ir aizmirsusies, vai arī mūsu uzmanība un koncentrēšanās uz konkrēto situāciju ir bijusi nepietiekama, tādējādi pieņemtaislēmumsir izraisījis nevēlamas sekas.  

Paskatīsimies detalizēti, kas notiek, ja uztveram kļūdu kā kaut ko nevēlamu un tās dēļ nolemjam sevi sodīt ar šaustīšanu vai mūs sāk šaustīt kāds cits.

Piemēram, bērns nav izpratis vai ir piemirsis, vai aiz neuzmanības nav pamanījis, kur teikumā ir jāliek komati. Tādējādi viņš par pieļauto kļūdu saņem zemāku novērtējumu, kā arī var saņemt pārmetumus no skolotāja vai vecākiem: „Kā tad nu tā?!” – kas var izraisīt sevis papildu šaustīšanu. Kādas ir iespējamās sekas?

 

Zems pašnovērtējums


Bērns, kam ir samērā augstas prasības pret sevi, var sākt sevi nenovērtēt, un viņam var rasties zems pašnovērtējums. Zems pašnovērtējums attiecīgi veicina to, ka viņš nekad nebūs gandarīts par saviem sasniegumiem. Nekad nebūs gana labi. Vai šāda attieksme pret sevi dara mūs laimīgus? Ilglaicīgi dzīvojot ar neapmierinātības sajūtu, mēs sākam zaudēt iedvesmu un enerģiju. Padomājiet – kad jums darbi veicas vieglāk, raitāk, radošāk: kad esat iedvesmoti un enerģijas pilni vai kad esat neapmierināti un nomākti?

 

Zūd motivācija darīt 


Bērns, kam augsta atzīme nav tik būtiska, var vispār zaudēt motivāciju censties vairāk, sākt noslēgties. Tas var izraisīt to, ka bērns vairs nevēlas attīstīt savus talantus, jo – tāpat jau nesanāks. Tādējādi mēs sākam pārmest: „Mūsdienu jauniešiem jau nekas neinteresē, viņi neko negrib darīt.” Un viņi vēl vairāk sāk negribēt. Vai tas ir tas, ko patiesi vēlējāmies sasniegt?  

Tā mēs jau no mazotnes iemācāmies skaistu pārliecību – man nesanāks! Un, pat ja mēģināšu, tad kaut kas noteikti noies greizi un varēšu ar dziļu pārliecību teikt: „Bet es taču teicu, ka man nesanāks!” Un te sākas riņķa dancis – es baidos mēģināt, un, pat ja pamēģinu, man nesanāk un nav vairs vēlmes mēģināt atkal. Kā tas attiecināms uz sabiedrību kopumā? Masveidā sāk zust vēlme pēc sasniegumiem, panākumiem, kaut kā jauna pamēģināšanu, sākam vainot likteni un valdību, ka viss ir slikti. Jo smagāka gaisotne mums apkārt veidojas, jo mazāk sāk gribēties kaut ko darīt.

 

Ko darīt?


Vispirms jāizprot – ko es vēlos sasniegt un kāpēc man tas ir svarīgi? Kaut vai – vai vēlos būt laimīgs un apmierināts vai arī tomēr man labāk patīk upura un mūžam vainīgā loma? Ja vēlaties palikt upura un vainīgā lomā un turpināt mocīties un savā veidā tas sagādā jums prieku – varu jūs iepriecināt: neko mainīt nevajag. Jums tas jau lieliski sanāk!

Savukārt, ja vēlaties attīstīties, būt apmierināts ar sevi, iedvesmots, ar vēlmi darboties, tad iesaku mainīt gan uztveri par to, kas ir kļūda, gan kļūdu analīzes veidu. Turklāt tas jādara vienlaicīgi (drīkst arī soli pa solītim), jo viens bez otra nedarbosies tik efektīvi un varam negūt vēlamo rezultātu.

 

Kļūdu nav!


Par kļūdu uztveri: KĻŪDU NAV. Ir pieredze, ko gūstam un apzināmies aizvien vairāk, cēloņu un seku mijsakarības. Reiz miljardierim uzņēmējam Desh Deshpande žurnālists uzdeva jautājumu: „Kāda ir bijusi tava lielākā kļūda?” Uzņēmējs atbildēja: „Nekāda. Jo cilvēki neizdara kļūdas. Mēs nepieņemam sliktus lēmumus. Tu izdari izvēli – labāko, ko varēji tajā brīdī. Un tu vari uzzināt par to, vai tas bija labs vai slikts, tikai laika gaitā. Kādreiz paiet nedēļa, citreiz mēnesis, citreiz gads. Risinājums slēpjas tajā, vai tev ir spēja rīkoties tad, kad uzzini, ka kaut kas nav kārtībā. Es esmu uzbūvējis šādi savu karjeru, komandu, lēmumu pieņemšanas procesus. Mēs katru dienu pieņemam daudz lēmumu, kas laika gaitā izrādās gan labi, gan slikti. Visbiežāk cilvēkiem ir grūti atzīt, ka ir izdarīta kļūda, un tad rīkoties, lai to labotu. Jo tajā ir iesaistīts ego. Tiek jautāts, kurš ir atbildīgs, un cilvēki automātiski sāk aizstāvēties. Manuprāt, veiksmīgu organizāciju un uzņēmumu veidošanas esence ir ieraudzīt to, kas nav izdevies, un vienkārši virzīties prom no tā.”

Arī slavens ASV psihiatrs un psihologs Miltons H. Eriksons darbā ar pacientiem ievēroja vairākus pamatprincipus, kur viens no tiem bija – kļūdu nav. Ir mūsu pieredze, un izmaiņas ir neizbēgamas. Pārējie viņa principi bija: ar visiem cilvēkiem viss ir kārtībā (tostarp ar tevi!); katra cilvēka rīcība ir labu nodomu vadīta (arī tava!); katrs cilvēks katrā situācijā veic labāko izvēli, ko tajā brīdī var veikt (arī tu!); katram cilvēkam ir pieejami pietiekami daudz resursu, lai sasniegtu iecerēto (arī tev!).

Par kļūdu, piedodiet, gūtās pieredzes analīzes veidu: nevis fokusējiet savu uzmanību uz „Ārprāts, kā es varēju tā kļūdīties?! Kāds muļķis es esmu!”, bet izvēlieties veikt situācijas analīzi un izveidot rīcības plānu, kā no šīs situācijas izkļūt.

 

Rīcības plāns


1. solis. Pieņemiet šo situāciju, kāda tā ir, – tikai zināmos faktus. Netērējiet savu enerģiju pārdzīvojumiem: „Ārprāts, ja es toreiz tā nebūtu darījis, tad tagad tā nebūtu noticis.” Pieņemiet šo situāciju: „Jā, mana rīcība ir izraisījusi šīs sekas. Šobrīd situācija ir:...” Uzskaitiet jums zināmus faktus. Necentieties dramatizēt situāciju. Ja kāds fakts nav skaidrs, piemēram, jums šķiet, ka tagad par jums draugi vai kolēģi slikti domā, tad tas nav fakts.

2. solis. Definējiet skaidri – kāda ir vēlamā situācija, kurā jūs vēlaties nonākt? Kāpēc jums tas ir svarīgi? Piemēram, vēlos zināt, kur teikumos jāliek komati, un rakstīšanas laikā spēt koncentrēties uz konkrēto darbu. Man tas ir svarīgi, jo vēlos rakstīt tā, lai citiem cilvēkiem ir viegli uztvert manu tekstu. Kā arī vēlos saņemt gala atzīmi 9, jo tas man dos iespēju iekļūt budžeta grupā augstskolā. Studijas man ir svarīgas, jo vēlos kļūt par lielisku speciālistu žurnālistikas jomā. Man ir svarīgi veidot patiesas ziņas un informēt sabiedrību.

3. solis. Kas nākamreiz līdzīgā situācijā jādara citādāk vai kas vispār man ir jādara citādāk? Kādi ir iespējamie risinājumi? Jo skaidrāk zināsiet, kur vēlaties nonākt, un apzināsieties, kāpēc tas jums ir svarīgi un cik ļoti svarīgi, jo radošāki risinājumi jums būs. Piemēram, ja atzīmes un zināšanas ir svarīgas, lai kļūtu par augstas klases speciālistu kādā jomā, tas ir pietiekams iemesls, lai vērstos pie skolotājas ar lūgumu ļaut labot atzīmi vai nolīgtu privātskolotāju, vai patstāvīgi turpinātu mācīties. Iespēju ir daudz. Jo agrāk apzināsieties, kas jums ir patiešām svarīgi, jo mazāk veltīsiet enerģiju pārdzīvojumiem par kļūdām un vairāk – kā sasniegt vēlamo.

 

Profilaktiska pašiedvesma


Profilaktiskai pašiedvesmai noder regulāra iedvesmojoša sava darba izvērtēšana. It īpaši gadījumos, kad darāmā daudz, sāk rasties apjukums un rodas domas: „Es visu daru slikti. Es nepaspēšu. Man nesanāks.”

Izvērtējiet pozitīvi, atbildot secīgi uz šādiem jautājumiem:

  • Kas ir jau izdarīts?
  • Kā jūs to sasniedzāt?
  • Kā jums tas izdevās?
  • Ko tas no jums ir prasījis?
  • Kas tajā visā jums ir pats vērtīgākais?
  • Kas vēl jādara?
  • Par ko jūs šajā procesā kļūstat?
  • Kas tagad jums kļūst svarīgi?
  • Kam vēl tas ir vērtīgi?
  • Kas vēl no tā iegūst?

 

Piebilde – atzīmējiet tikai to, kas tiešām ir izdevies. Nešaustiet sevi ar domām „Bet man nesanāca tas un tas...”. Apzinieties, kas jums jau IR sanācis. Kaut vai mazumiņš, bet IR. Šāds pozitīvs izvērtējums un iedvesma jums ļaus koncentrēties uz lietām, kas patiešām ir svarīgas, un nekreņķēties, netērēt enerģiju sīkumos, kas patiesībā jums nav būtiski.

Jo problēmas būs vienmēr, kā arī gadīsies kļūdaini pieņemti lēmumi – jautājums, kuras problēmas mēs izvēlamies risināt un kā protam izkļūt no nevēlamas situācijas. Protams, veidā, kas ir ekoloģisks gan mums, gan apkārtējiem. Un, ja atkal sanāks kļūdīties, tad atkal tā ir iespēja mācīties un atrast radošus risinājumus.

 

Lai izdodas! 

Sadarbībā ar žurnālu Skolas Vārds, Kristīne Zaksa, Radošuma pils izaugsmes trenere



Kā internetu mācību procesā izmantot jēgpilni? Komentēt (24)

Kā internetu mācību procesā izmantot jēgpilni?

Mūsdienu bērniem ļoti raksturīga mediju fascinācija – dators ir draugs, dators pievelk, saista; viss, kas notiek datorā, šķiet interesants un rada vēlmi darboties. Šī fascinācija ir jāizmanto pedagoģiskos nolūkos, nevis strikti jānorobežo – dators paredzēts izklaidei, skola un pārbaudīti zināšanu kanāli – mācībām. Lai mediju fascināciju izmantotu jēgpilni, vecākiem un pedagogiem ir svarīgi rīkoties pārdomāti, iemācot bērniem izvērtēt, analizēt, salīdzināt mediju vēstījumus: domāt kritiski.

 

Doktora grāda pretendente, Eiropas Kustības Latvijā projektu vadītāja/padomniece Liene Valdmane, analizējot bērnu intervijās iegūtos datus, secina, ka bērniem dators ir nevis tehniska ierīce, bet draugs, kas nomierina, ar kuru kopā var jautri izklaidēties – tas kļuvis par uzticības personu. Bērns datoru uztver emocionāli, tas ir aizstājis sarunbiedru. Pie datora jaunā paaudze pavada ļoti daudz laika, tā patiešām ir, bet… svarīgi ir tas, ko bērns dara un ko no šīs nodarbes iegūst. 

Izpētot statistikas datus, redzams, ka aizvien jaunāki bērni un nu jau pat zīdaiņi kļūst par regulāriem interneta lietotājiem: Zviedrijā 70% 3–4 gadus vecu bērnu, Norvēģijā 58% 0–6 gadus vecu bērnu, Austrijā gandrīz puse 3–6 gadus vecu bērnu internetu izmanto regulāri. Aizvien vairāk aplikāciju ražo pirmsskolas vecuma bērniem, un bērni kāri tver šo tehnikas brīnumu. Nav nepieciešama attīstīta pirkstu muskulatūra vai lasītprasme – aplikāciju izstrādātāji ir maksimāli atvieglojuši to lietošanu jau zīdaiņiem. Kā iemācīt zīdainim droši un jēgpilni lietot internetu, un vai tas ir iespējams? Kāda ir vecāku un pedagogu atbildība? Vai izeja ir pasargāt bērnu no interneta? Uz šiem jautājumiem ir neskaitāmas atbildes, pamatotas ar prakses vērojumiem, pētījumiem, zinātnieku viedokļiem, bet vienojošais fokuss tajās – lai bērni droši izdzīvotu mediju vidē, viņiem ir jāmāca kritiski domāt, attīstot mediju pratību, kas izpaužas spējā analizēt mediju tekstus, izvērtēt tos, salīdzināt un mācēt radīt pašam savus. Mūsdienu bērni ir digitālie pilsoņi, kuri informācijas un komunikācijas tehnoloģijas uztver kā neatņemamu cilvēka eksistences komponenti un tās lieto un lietos, lai uzlabotu savas spējas. Vecāku un pedagogu uzdevums – attīstīt bērniem mediju pratību, kas mūsdienās ir tikpat svarīga kā prasme lasīt un rakstīt.

 

Datorika vai mediju pratība

Pedagogu paaudze, kas profesiju apguvusi padomju un postpadomju gados, nav apguvusi mediju tehnisko lietošanu un mediju pratības metodiku studijās, tādējādi viņi, kā noskaidrots pētījumos, bieži izjūt bailes un izvairās no mediju lietošanas mācību procesā. Jaunā skolotāju paaudze, kas datoru labprāt lieto personiskiem un administratīviem nolūkiem, netiek pilnvērtīgi nodrošināta ar metodikas kursiem, kuros tiktu stāstīts, kā pareizi mācīt skolēniem meklēt informāciju, kāda informācija ir ticama, kādi informācijas veidi ir medijos, kā kurš medijs izmantojams, lai panāktu savus mērķus, kādi ir iespējamie riski, kādi uzdevumi ir efektīvāki, lai īstenotu mācību mērķus. Šādas zināšanas ir nepieciešamas jebkura priekšmeta skolotājam, jo darbs ar informāciju ir visu mācību priekšmetu pamatā. Šobrīd pedagogi nereti saka tā: „Jā, skolēnam jāprot strādāt ar informāciju, bet manā mācību priekšmetā nav laika to mācīt.” Arī inovatīvā mācību priekšmeta Datorika programma, kas patlaban tiek aprobēta 157 Latvijas skolās, vairāk paredzēta datora un programmatūras izpratnei un lietošanai, nav pievērsta pietiekama uzmanība spējai internetā sniegto informāciju kritiski izvērtēt jeb mediju pratībai. Jāsecina, ka Latvijas izglītības politikas akcents ir prasme tehniski lietot medijus, programmēt. Kas tiek apgūts datorikas kursā? Datorikas pamati un programmvadāmas ierīces, lietojumprogrammas, algoritmi un programmēšana, datorlietošanas tehniskie, ētiskie un tiesiskie aspekti savai un citu drošībai. Bet tas nav pietiekami, lai mērķtiecīgi strādātu ar mediju vēstījumiem un iegūto informāciju izmantotu jēgpilni. Ne vārda par informācijas izvērtēšanu, salīdzināšanu, drošu resursu atlasīšanu u.c. Par to nebūtu vērts uztraukties, ja vien pētījumu dati neliecinātu, ka 70% skolēnu nepievērš uzmanību interneta teksta autoram. Tam diemžēl bieži ir negatīvas sekas: iespējama manipulācija, krāpniecība, sagrozītu datu izplatīšanās.

 

Mūsdienīgs cilvēks – mediju telpā rīcībspējīgs cilvēks


Mūsdienu izglītības mērķis ir labs, pasauli mainošs cilvēks, kurš ir spējīgs to izdarīt, nevis tikai mācīties. Mācīšanās nav izglītības mērķis – tā ir ceļš, kā kļūt labākam, spējīgākam. Rīcībspēja ir viens no nozīmīgākajiem 21. gs. dzīves kvalitātes indikatoriem. Cilvēks, kurš ir spējīgs izvirzīt mērķus, izvēlēties un praktiski darboties, lai mērķus īstenotu, uzņemoties iniciatīvu, risku, pielāgojoties, radot ko jaunu, pats vadot savu darbību ceļā uz mērķi. Mediju pratība ir mūsdienu cilvēka rīcībspējas stūrakmens, uzskata L. Valdmane.

 

Kā lietot medijus mācībās


Tehnoloģiju lietošanai jābūt pakārtotai mācību mērķim, un skolēnam skaidri jāapzinās, kādas priekšrocības sniedz internetā atrodamā informācija. Mediji fascinē skolēnus, tāpēc skolēnus ir vieglāk iesaistīt mācību uzdevumu veikšanā. Būtu jāizvērtē:

    - vai tehnoloģijas palīdz iesaistīt skolēnus satura apguvē,

    - vai tehnoloģijas palīdz fokusēt skolēnu uzmanību saturam,

    - vai tehnoloģijas palīdz skolēnus padarīt no pasīviem zināšanu uztvērējiem par aktīviem apguvējiem.

Skolēniem būtu jāizskaidro un jādod atbilstīgi uzdevumi, dalot dažādus informācijas avotus:

    - pirmās pakāpes informācijas avoti – oriģinālie avoti, kas nav interpretēti, – foto, pētījumi, dokumenti, izrāde, filma u.c.;

    - otrās pakāpes avoti – žurnālu raksti, veiktas datu analīzes, zinātniskas grāmatas u.c.;

    - trešās pakāpes avoti – referāti, enciklopēdijas, mācību grāmatas u.c.

     

    Lai skolēns varētu veiksmīgi strādāt internetā, viņam jāapzinās, kādu informāciju viņš grib atrast vai kādu problēmu atrisināt. Tādējādi jāizvēlas piemērots informācijas avots, ko izmantot: TV, internets vai grāmatas. Kura līmeņa avotus izmantot? Kur meklēt informāciju, un kas var palīdzēt? Jāmāk izvērtēt, cik droša ir informācija, kas ir tās autors, kad tā radīta un kur publicēta. Iegūto informāciju jāmāk saglabāt, strukturēt, kā arī jāzina, ka katrai informācijai ir autors, kas noteiktos gadījumos jānorāda, lai nepārkāptu autortiesības. Turklāt nebūt ne mazsvarīga ir prasme laikus apstāties, jo interneta plašumi mēdz būt bezgalīgi: ne visu informāciju var apkopot – ir jāzina brīdis, kad jābeidz meklēt!

    Visas minētās prasmes var attīstīt, tikai regulāri dodot uzdevumus un pārrunājot grūtības, iespējamos risinājumus. Pedagogi, kas izmanto šīs metodes, jēgpilni mācot strādāt ar informāciju, vairs nesūdzas par nebeidzamiem no Vikipēdijas kopētiem darbiem, kurus nav iespējams izvērtēt, un to, ka bērniem nav skaidrs, kāpēc šis darbs nekādi neatspoguļo zināšanas.

    Tikpat efektīvi mācību procesā ir izmantojama skolēnu vēlme izteikt savas domas sociālajos tīklos, reaģēt uz citu izteikto, vērtēt to. Metode, kas ietver visas minētās darbības, ir e-diskusija. Tā ir diskusija internetā par noteiktu tēmu, kurā skolēni izsaka savu viedokli, to pamato ar faktiem, spriedumiem, apstrīd, konkretizē – tās ir ikdienas dzīvē nepieciešamās prasmes, lai prastu formulēt, pamatot un aizstāvēt savu viedokli. Skolotāja loma ir uzraudzīt diskusijas gaitu, virzīt to, neļaut izteikt nepamatotus spriedumus, neētiski izturēties pret kādu dalībnieku. Zināšanas, izmantojot šo metodi, tiek nodotas lēnāk, bet te visprecīzāk atspoguļojas kolektīvo zināšanu raksturs – mūsdienu cilvēks savas zināšanas veido sadarbībā ar citiem, balstot savas atziņas uz citu teikto, papildinot tās un daloties tajās ar citiem.

    ASV mediju pedagogs M. Prencky raksturo mūsdienu pedagoga un skolēna lomu maiņu: „Mēs visi esam tie, kas mācās, un visi esam tie, kas māca,” – tas dod iespēju mācīties vienam no otra, papildinot zināšanas un nebaidoties atzīt, ka vēl ir daudz, ko mācīties mums visiem!

 

Sadarbībā ar žurnālu Skolas Vārds, Ilze Pole.



Kas ir slēptā agresivitāte? Komentēt (10)

Kas ir slēptā agresivitāte?

Runā, ka labs skolotājs ir kā diriģents un skolēni simboliski ir viņa orķestris. Katrs skolēns spēlē citu instrumentu, turklāt atšķirīgā līmenī. Skolotāja darbs ir attīstīt skolēnu prasmes un panākt, lai visi instrumenti skanētu tik labi, cik tas ir iespējams šobrīd, un lai tie saliedētos vienotā skanējumā un kopā radītu neatkārtojamu mūziku. Uzdevums patiesi nav vienkāršs, jo skolotājam jāspēj saskatīt un atraisīt sava skolēna potenciālu vai arī jāpalīdz skolēnam realizēt viņa ideju. Sirdsgudrs skolotājs pamana skolēna bailes, uztraukumus un trūkumus, taču tic, ka šajā skolēnā ir kaut kas tāds, kas palīdzēs viņam pašam to visu pārvarēt. Cieņa pret personību ir visam pamatā, taču ko darīt tad, ja skolotājam ir grūtāk paļauties uz notiekošo, ja viņš jūt sevī dusmas, nepārvaramu vēlmi pārmācīt, sodīt vai likt pie vietas savu audzināmo? Arī pedagogs ir tikai cilvēks – ar savu bērnības pieredzi, emocionālajām traumām, iekšējiem konfliktiem un kompleksiem. Ir zināms, ka cilvēki, kuri piedzīvojuši bērnībā emocionālus vai fiziskus pāridarījumus, paši var kļūt vardarbīgi, jo viņi uztver citus cilvēkus un pasauli kā naidīgus un neuzticamus.

 

Skolotājs nedrīkst dusmoties


Visos laikos pedagogs ir bijis cienījams, inteliģents un sabiedrības redzējumā gudrs, atzinīgi novērtēts cilvēks. Profesija ir tā, kas uzliek zināmus morāles un attieksmes standartus, kas nosaka atbilstīgu uzvedību. Pedagogam atklāti paust savas dusmas nereti ir ļoti grūti vai pat neiedomājami, taču ik dienu skolēnu negatīva uzvedība, īpaši tad, ja tā ir ilglaicīga, skolotājos rada spēcīgas emocijas, tostarp arī dusmas. Cilvēkam, kuram nav iespēju tiešā veidā paust savas emocijas, nekas cits neatliek kā mēģināt tās apspiest vai izstumt bezapziņā. Visbiežāk pedagoga agresiju (tiešu vai slēptu) provocē daudzu un dažādu problēmu summa, kur liela nozīme ir ārējiem notikumiem un tam, kā cilvēks uztver konkrēto situāciju. Neapmierinātība rada agresiju. Ja skolotājs ir uzvilcies, ir grūtāk koncentrēties un rodas loģiska nepieciešamība izlādēties. Klases darba laikā pedagoga t.s. slēptā agresija var izpausties dažādās formās, piemēram, varas demonstrēšanā, otra noniecināšanā, atriebībā, vēlmē sodīt, pārmācīt vai ignorēt u.c. Slēptās agresijas pamatā varētu būt arī pedagoga uzkrātā neapmierinātība ar vadības vai citu kolēģu rīcību un procesiem skolā.

 

Kas tad īsti notiek ar cilvēka agresivitāti un naidu?


Agresiju uzskata par destruktīvu uzvedību, kas parasti ir ļaunprātīga. No latīņu valodas aggresio nozīmē ‘uzbrukums’. Daži psihologi uzskata, ka galvenais iemesls ir frustrācija, citi uzskata, ka agresija veidojas kā iemācīta, sociāli akceptēta uzvedības forma. Modernā cilvēka agresivitāte joprojām ir primitīva un ļoti stipra. Ar naida enerģiju var rīkoties arī veselīgā veidā. Cilvēks var pēc vajadzības izmantot naida enerģiju panākumu gūšanā, konstruktīvā problēmu risināšanā. Naids var dot daudz spēka. Ir iespējams naidu savaldīt, var par to pajokot. Naidu var izlādēt sportojot, nūjojot, izkliedzot mežā vai hokeja mačā. Lielākoties cilvēkiem neizdodas pārvaldīt naida enerģiju konstruktīvā veidā. Ļoti bieži cilvēks nobīstas pats no savas agresivitātes. Tā var likties slikta, apkaunojoša, slēpjama. Parasti šo mehānismu cilvēku prāts iemācās ļoti agri. Redzot, ka vecāki satraucas par bērna dusmām, bērni neapzināti pārstāj dusmoties – norij dusmas, kļūst par labiem bērniem. Tālāk agresivitāte uzkrājas zemapziņā kā milzu spēks. Apslēptais agri vai vēlu laužas uz āru. Šis milzu spēks var nodarīt postu pašam, cilvēkam uzbrūkot sev, pazeminot radošo potenciālu un veikumu, izraisot depresiju vai mūsdienās tik moderno veģetodistoniju. Parasti agresijai ir vismaz trīs funkcijas:

 

1) sava mērķa sasniegšana;

2) atslodze;

3) pašrealizācija un pašapliecināšanās.

 

Pēc savas virzības agresiju var iedalīt:

a) instrumentālajā, kurā indivīds it kā izmanto agresiju kā mērķu sasniegšanas līdzekli, instrumentu;

b) naidīgajā, kur agresijas uzbrukuma iemesls ir niknums un naids pret otru kā tādu (parasti tieši naidīgā agresija ir visstiprākā un var turpināties līdz pilnīgai ienaidnieka garīgai vai fiziskai iznīcināšanai. Šai agresijai ir raksturīga uzkrāšanās (akumulācija));

c) pārceltajā (ļoti bieži ģimenē); šī agresija ir uzbrukums, kas vērsts pret gadījuma rakstura un bieži vien nevainīgu objektu (par tādu var kļūt kā cilvēks, tā dzīvnieks vai priekšmets), jo cilvēks ir nikns, bet nevar vērst savu agresiju pret īsto vainīgo sociālu apsvērumu dēļ attiecīgajā vietā un laikā;

d) pastarpinātā agresija, kas nav tieši vērsta pret naida objektu, bet izpaužas, nodarot ļaunumu netiešā veidā.

Ņemot vērā minēto, būtu svarīgi atcerēties, ka attiecībās skolotājs – skolēns pedagogs ir pieaudzis cilvēks un profesionālis savā specialitātē. Tāpēc skolotāja rīcībai būtu jābūt pēc iespējas profesionālākai: tas arī ļaus saglabāt pašcieņu un autoritāti. Tādas dusmu izraisītas emocijas kā kliegšana, ironiskas piezīmes, draudi u.c. liecinās par skolotāja iesaistīšanos cīniņā ar skolēnu un nekad nenesīs augļus.

 

Supervīzijas skolotājam


Lai saglabātu savu profesionālo pozīciju un tiktu galā ar kādu konkrētu emociju, piemēram, nepatiku pret x skolēnu vai kolēģi, būtu ļoti vēlams saņemt profesionālas konsultācijas – supervīzijas, kas ir mērķtiecīgs un organizēts konsultēšanas process, kurā tiek sniegts atbalsts un palīdzība dažādu darba situāciju un profesionālo problēmu risināšanā. Supervīzijas veic supervizori – speciāli sagatavoti profesionāļi ar  izglītību supervīzijā. Procesa gaitā tiek meklētas jaunas pieejas darba situāciju un problēmu risinājumiem, tiek apgūtas jaunas darba prasmes un iemaņas,  paplašināts skatījums uz savu profesionālo darbību,  pilnveidošanos un attīstību. Supervīzija ietver administratīvos, izglītojošos, atbalstošos un novērtējošos aspektus.

Komunicējot ar sirsnīgiem kolēģiem skolā, saņemot supervīzijas un jūtot skolas atbalsta personāla draudzīgo plecu, pedagogam ir iespējams vieglāk risināt savus iekšējos konfliktus, apzināties savus profesionālos klupšanas akmeņus, kā arī savus kompleksus un stiprās puses saskarsmē ar skolēniem. Nevar noliegt, ka katra cilvēka slepenākā vēlēšanās ir tikt pamanītam, atzītam un novērtētam – par spīti visām viņa kļūdām un trūkumiem. Ja pedagogs jūtas komfortabli tajā, ko dara, ir ar dzīvi, darbu un attiecībām apmierināts, tad tas krietni samazina iespējamību, ka viņam gribētos pazemot vai emocionāli iznīcināt kādu citu.

Domāju, ka mums kā pieaugušajiem ir jāsaprot, ka ir dabiski agresīvā situācijā pašam just dažādas spēcīgas negatīvas emocijas, taču, lai tās varētu kontrolēt, tās ir jāapzinās. Ja pieaugušais kontrolē savas emocijas, viņš nepastiprina agresīvu uzvedību, demonstrē pozitīvu piemēru, kā izturēties negatīvā situācijā, saglabā partneriskas attiecības, kas nepieciešamas turpmākajā saskarsmē.

 

Palīgi agresivitātes izlādēšanā


  • Iespēja izkustēties – ir svarīgi, ka ikdienā var aktīvi darboties, ne tikai sēdēt visu dienu, bet atrast sev piemērotāko sportošanas veidu (pastaiga, nūjošana, velotrenažieris u.tml.).
  • Mantru skaitīšana – var izdomāt kādu frāzi, kas palīdz saglabāt iekšēju mieru, un to atkārtot domās ikreiz, kad gribas kādu sodīt, kontrolēt vai pārmācīt.
  • Dienasgrāmatas veidošana – var rakstīt, zīmēt, lai vērotu savas uzvedības dinamiku un ievērotu panākumus, kuri dod iekšēju uzmundrinājumu mainīt savu uzvedību, kā arī labāk saskatītu situācijas, kurās atkārtojas agresīvā uzvedība, un varētu strādāt ar šīm situācijām, lai mainītu savu uzvedību un saskarsmi ar apkārtējiem.
  • Pašnovērošana un apbalvošana (saistīta ar dienasgrāmatu) – var apbalvot sevi katru reizi, kad ir izdevies rīkoties konstruktīvi. 

 

Sadarbībā ar žurnālu Skolas Vārds, psihoterapeite Dace Caica.



Lasītprasme - nevis bubulis, bet iespēja? Komentēt (20)

Lasītprasme - nevis bubulis, bet iespēja?

Liela daļa XXI gs. bērnu nav sevišķi labi lasītāji – viņi uztver tikai īsus teksta fragmentus, vēlams, atšķaidītus ar vizuālu materiālu, nespēj fokusēties uz garāku tekstu lasīšanu.

Ja arī izlasa garākus tekstus, tad bieži vien neizprot izlasītā būtību. Šīs lasītprasmes problēmas sev līdzi velk arī sarežģījumus mācībās un skolēnu sekmju pavājināšanos. Šiem jautājumiem šoruden Rīgā tika veltītas trīs konferences, kas pulcēja pedagogus, bibliotekārus un citus speciālistus. Secinājums: jāmācās, lai lasītu, un jālasa, lai mācītos. Veiksmīgam izglītošanās procesam nepieciešamas labākas prasmes lasīt, uztvert, iztirzāt informāciju, un bērnu lasītprasmes veicināšanā atslēga ir visu iesaistīto pušu sadarbībā.

 

Ekrānu paaudze


Galvenās ar lasītprasmi saistītās problēmas ir trīs, norāda Agrita Miesniece, Valsts izglītības satura centra (VISC) Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vecākā referente. Viena – šodienas bērniem trūkst motivācijas lasīt. «Viens no cēloņiem ir tajā, ka esam patērētājsabiedrība, kas aicina baudīt dzīvi, priecāties un nesaka – tev jāstrādā, jāiedziļinās, jākoncentrējas. Bet lasīšana ir darbs, ir jāpieliek pūles, lai to izbaudītu,» A. Miesniece saka un turpina – bērns arī skaidri neredz, kāpēc viņam vispār būtu jālasa. «Šodienas bērni informāciju uztver vairāk vizuāli, un apkārtējā pasaule to nodrošina – nav jālasa, lai kaut ko uzzinātu.»

Otrs faktors ir logopēdiskas problēmas bērniem jau agrīnā vecumā. «Pētījumos parādās, ka tādas Latvijā ir 24% sešgadnieku. Tās signalizē, ka vēlāk būs grūtības panākt labu lasītprasmi,» skaidro A. Miesniece. Logopēdisku sarežģījumu iemesli meklējami gan bērnu fiziskajā veselībā, gan vidē, kurā viņi dzīvo, turklāt tā ir ļoti būtiska arī saistībā ar lasītprasmi – šodien daudzi vecāki ar savām atvasēm pārāk maz sarunājas, pārāk maz lasa viņiem priekšā utt.

Savukārt vēl viena problēma ir izlasītā teksta vājā izpratne, kad bērni lasa, bet izlasīto nesaprot. A. Miesniece to skaidro ar milzīgo informācijas apjomu, kas cilvēka smadzenēm mūsdienās ik dienu jāapstrādā. Tas ved pie fragmentāras uztveres, kas traucē nolasīt plašākus kopsakarus.

Tas viss, ja netiek risināts, izraisa arī mācīšanās grūtības skolā. Bērnus, īpaši tos, kam lasīšana nevedas, ir svarīgi slavēt par katru mazo veiksmi, bet fakts, ka skolotājs saka – tu lasi par lēnu – un stāv blakus ar hronometru, viņu nekādi nemotivē censties un darīt tālāk, norāda A. Miesniece. Silvija Tretjakova, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bērnu literatūras centra vadītāja, piebilst, ka «ekrānu vides» veicinātais fragmentārisms iespaido arī to, kā bērni atbild uz jautājumiem, cik ātri nogurst, to darot utt.

Savukārt pedagoģijas eksperte Aija Tūna uzsver, ka tas ir akmens ne vien e-vides, bet arī mācību materiālu lauciņā – arī tajos garāka, saistīta teksta pēdējos gados parādās arvien mazāk, līdz ar to skolēniem trūkst iespēju trenēties tādu lasīt un saprast. A. Tūna uzskata, ka lasītprasmes apguvē pārāk daudz uzmanības tiek pievērsts tehniskām lietām, bet pārāk maz – motivācijai lasīt, lai bērns saprastu, ko no teksta var iegūt. «Jau pašā sākumā skolēnos netiek izķertas lasīšanas grūtības, vēlāk tās jau ir ielaistas un atsaucas uz sekmēm,» saka A. Tūna un piebilst – pat ja bērns lasa labi, nākamā lasītprasmes stadija ir spēja tekstu kritiski izvērtēt, un skolās būtu jāatrod laiks, lai mācītu to darīt.

 

Labi lasa daži procenti


Starptautiski lasītprasmes pētījumi rāda, ka Latvijas bērni un jaunieši uz citu valstu fona nav tie sliktākie lasītāji, bet ir arī patālu no labākajiem. Kā liecina OECD Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas 2012. gada dati, visaugstākie sasniegumi lasītprasmē ir Šanhajas, Honkongas, Singapūras, Japānas, Korejas un Taivānas skolēniem. No Eiropas valstīm augstākie sasniegumi ir Somijas, Īrijas, Polijas un Igaunijas skolēniem. Latvijas skolēnu vidējais sniegums lasīšanā ir nedaudz zem OECD vidējā līmeņa, un par labiem lasītājiem 15 gadu vecumā mūsu valstī var saukt tikai 4,2%. Neprasmīgu lasītāju starp Latvijas skolēniem ir ap 17%, kamēr ES kopumā – ap 20%. Līdz 2020. gadam ES valstis gan vienojušās šo ciparu samazināt vismaz līdz 15%.

Arī Eurydice pētījums Lasītprasmes mācīšana Eiropā: konteksts, rīcībpolitika un prakse (publicēts 2011. g.) atklāj, ka lasītprasmes veicināšanas ziņā Eiropā darāmā pietiek. Lai gan vairumā Eiropas valstu tiek īstenota atbilstoša rakstpratības veicināšanas politika, bieži uzmanība netiek veltīta lielāka lasīšanas grūtību riska grupām, piemēram, zēniem, bērniem no ģimenēm, kas dzīvo nelabvēlīgos apstākļos, imigrantu bērniem. Tikai dažas valstis skolotājiem un skolēniem nodrošina lasīšanas speciālistu palīdzību. «Pētījumā arī parādās – tie, kam patīk lasīt, lasa biežāk un līdz ar to vēl vairāk uzlabo lasīšanas prasmes un gūst no lasīšanas vēl lielāku prieku. Viņus tad arī nebaida, piemēram, teksta uzdevumi matemātikā un sekmes matemātikā ir labākas,» komentē S. Tretjakova.

 

Neaizmirst par lasītprieku


Eksperti ir vienisprātis, ka skolēnu lasītprasmes uzlabošanā vienlīdz liela nozīme ir gan tam, ko lietas labā dara ģimene, skola, bibliotēkas, gan tam, kā visas šīs puses sadarbojas. Skolā lasītprasme un darbs ar tekstu jāmāca integrēti, visos priekšmetos, un tā nav tikai latviešu valodas skolotāju atbildība. «Tāpat skolotājiem būtu jāatrod laiks un iespējas vairāk iepazīties ar bērnu un jauniešu literatūru, lai zinātu, par ko skolēni interesējas. Laba metode ir lasīšanas semināru rīkošana, kuros skolēni stāsta par grāmatām, ko lasa. Svarīgi ir nevis tikai veicināt tehniskas lasīšanas prasmes, bet arī jēgpilnu lasīšanu, kur centrā ir bērna intereses un lasītprieks,» saka S. Tretjakova un, atsaucoties uz Eurydice pētījumu, min trīs pamatvaļus, uz kā balstās lasītprasmes veicināšana: lasītmācīšanas metodika (tajā skaitā veidi, kā novērst lasīšanas problēmas), skolotāju (arī bibliotekāru) izglītība un prasmes un lasīšanas veicināšana ārpus skolas.

Ļoti būtiska ir vide ģimenē – lasīšanas tradīcijas tajā, lasošs pieaugušais kā paraugs, arī priekšā lasīšana bērniem, kopā lasīšana. Kopā lasīšanas pasākumi dod efektu arī ārpus mājām vai skolas, turklāt lasīt var ne tikai papīra formāta grāmatas, bet arī attiecīgi piemeklētu digitālu lasāmvielu, teic A. Miesniece. Viņa uzsver, ka arī vide, kurā dažādas grāmatas bērnam ir viegli pieejamas, rosina tās atvērt.

A. Tūna aicina noņemt lasīšanai grūtuma birku. «Ģimenē jāatmet aizspriedums, ka jālasa tikai grāmatas. Vajag veicināt lasīšanu kā ikdienas daļu – lasīt var arī to, kas uz brokastu pārslu kastes. Lasītprasme nav bubulis, ar ko bērni jābaida, bet iespēja, burvju durtiņas uz brīnišķīgu pasauli, vēl vienu veidu, kā uzzināt un pastāstīt, kā sazināties un darboties,» A. Tūna saka.

Savukārt S. Tretjakova vērš uzmanību uz to, ka lasītprasmes veicināšanā sava artava jāiegulda arī valstij. Patlaban Latvijā šajā ziņā trūkst valstiskas ilgtermiņa stratēģijas, tāpēc LNB jau ilgstoši īstenotās lasīšanas veicināšanas programmas Grāmatu starts un Bērnu un jauniešu žūrija par valsts finansējumu ik gadu cīnās kā uz dzīvību un nāvi. «LNB ambīcija ir beidzot dabūt mandātu, ka esam lasīšanas veicināšanas programmu koordinatori visā valstī un arī citos kontinentos. Tam nepietiek ar ļoti haotisku finansējumu kā līdz šim un kurš ir bijis atkarīgs no mūsu finanšu piesaistīšanas talanta. Bērniem patīk lasīt, ja ir laba literatūra, bet tā līdz katram bērnam ir jānogādā. Mājas bibliotēku tradīcija ir mazinājusies, tāpēc publisko un skolu bibliotēku nozīme šobrīd ir ļoti svarīga,» S. Tretjakova saka.

 

Kā cenšaties novērst skolēnu lasītprasmes grūtības?


Gunta  Lace kopija.jpg

Gunta Lāce

direktore un matemātikas skolotāja Limbažu novada ģimnāzijā

Lasīšanas problēmas skolēniem ir lielākas nekā agrāk, jo bērni nelasa. Viņi bieži pat vispār neuztver lasīšanu kā veidu, kā iegūt informāciju. Šodien 9. klasē bija uzdevums: noteikt funkcijas grafika un koordinātu asu krustpunktu koordinātas. Pat matemātikā spēcīgi bērni izlasīja un nezināja, ko darīt. Tad klasē tekstu «preparējam» pa daļām, pa vārdiem, jēdzieniem. Domāju, tas ir labāk nekā paziņot «jūs nemākat lasīt» un pašai parādīt – lūk, te ir tie krustpunkti! Arī garākos teksta uzdevumos pievēršu īpašu uzmanību teikuma daļu lasīšanai, sevišķi 5.–7. klasē. Izlasām tekstu kā pasaciņu, pārrunājam, es uzdodu jautājumus par to. Iemācīt skolēniem lasīt matemātisko valodu ir viens no maniem uzdevumiem, līdzīgi kā citos priekšmetos citiem skolotājiem.

rp-11 kopija.jpg

Alīna Rjabova

angļu valodas skolotāja Ozolnieku vidusskolā

Angļu valodā ilgākā laika griezumā skolēnu zināšanas ir kļuvušas augstākas, ir uzlabojusies arī lasītprasme. Tiesa, angļu valodas mācību grāmatās teksti nav gari un ir atbilstoši skolēnu zināšanu līmenim vai ir pat vieglāki, līdz ar to es savās stundās nesaskaros ar tādu problēmu kā grūtības uztvert informāciju tekstā. Vairums skolēnu ļoti labi uztver izlasītā būtību. Lasītprasme manā priekšmetā arī ir cieši saistīta ar vārdu krājumu, gramatiku, izrunu. Grūtības ir tiem, kuriem ir zems zināšanu līmenis un angļu valoda nepadodas. Bet tie, kam tā patīk un padodas, ļoti labprāt brīvajā laikā lasa grāmatas, kas domātas pat augstākam zināšanu līmenim. Kā lielāku problēmu redzu to, ka stundās ir salīdzinoši maz laika un iespēju biežāk lasīt garākus tekstus, bet to skolēnu, kuri paši lasa papildus, ir maz. Lai veicinātu skolēnu lasītprasmi angļu valodā, jadod viņiem lasīt tekstus/grāmatas atbilstoši viņu līmenim vai pat līmeni zemāk, jo pārāk sarežģīti teksti neveicina vēlmi lasīt. 

Valdis Zuters kopija.jpg

Valdis Zuters

fizikas skolotājs Tukuma Raiņa ģimnāzijā

Ar garu tekstu lasīšanas problēmām saskaras liela daļa skolēnu – vairāk par 50%. Fizikā nav daudz lietu, kur ir gari teksti, bet problēmas galvenokārt parādās garākos uzdevumos – tiklīdz ir vairāk par pāris teikumiem, skolēniem kļūst grūti tekstu uztvert. Tāpat, ja uzdevums ir sadalīts posmos, skolēni grib ātrāk tikt tam cauri un lec pāri rakstītajam. Mēģinu sadalīt uzdevumu tā, lai tajā uzdotie jautājumi sekotu uzreiz pēc attiecīgās daļas, nevis pašās uzdevuma beigās. Tomēr, lai saprastu kopainu, ir jasaprot viss šis teksts. Mēģinu panākt, lai skolēni mācību procesā redzētu, ka tekstu paši var strukturēt pa daļām, lai beigās no tiem saliktu kopējo bildi.

Sadarbībā ar izdevumu Skolas Diena, Diāna Kārkliņa.



Mūsdienu skola - vieta, kur tiek veicināts pasīvs dzīvesveids? Komentēt (31)

Mūsdienu skola - vieta, kur tiek veicināts pasīvs dzīvesveids?

Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas lektore Inta Bula-Biteniece ir nopietni pētījusi pirmsskolas un sākumskolas bērnu fiziskās sagatavotības trenēšanu un bērnu izpausmes kustībās.

I. Bula-Biseniece, kura par šo tēmu ir rakstījusi doktora darbu, uzskata, ka vislielākā nozīme kustību prieka veicināšanā ir ģimenei. Lai bērns varētu veiksmīgi mācīties un gūt panākumus dzīvē, būt aktīvs un laimīgs, ir jāsāk ar ģimeni. Dzirdot vārdu sports, lielākā daļa no mums droši vien nodomā: sports – cīņa par uzvaru un labāko rezultātu. Pētniece uzskata, ka tas ir pārāk šaurs skatījums. Cīņa ir profesionālā sporta cienītāju ziņā. Visiem pārējiem sports ir sevis pilnveidošana un aktīvs dzīvesveids.

 

Holistiskā pieeja


Viens no terminiem, ko pētniece lieto un aizstāv, ir holistiskā pieeja jeb vienots skatījums. Šādā izpratnē izglītība nozīmē ļaut bērnam brīvi attīstīties saskaņā ar viņa unikālo būtību, atbilstīgi vecumposmam un interesēm. Holistiskās izglītības pedagogi uzskata, ka viss ir savstarpēji saistīts, vienotība daudzveidībā. Lektore atzīst, ka ir netradicionālo pedagoģiju piekritēja. Viņa saka: nevajag pārņemt visas mācības pilnībā, jo tās radās kādā noteiktā vēsturiskā laikā, kad tās līdzēja kā pasaules uzskats, bet dažas idejas no katras pielāgot šodienas prasībām ir pat ļoti lietderīgi. Cilvēks kā vienots veselums tiek skatīts Montesori pedagoģijā, Valdorfpedagoģijā un Reggio Emilia pedagoģijā, kā arī ir viens no humānās pedagoģijas postulātiem, izvirzot centrā cilvēku ar savu gribu, sajūtām un darbību, jo viņa kopuma vienpusīga veidošana tikai prāta, fiziskās vai psiholoģiskās būtības līmenī nenorāda uz cilvēka kopējo potenciālu. Holistiskais skatījums uz cilvēku nozīmē, ka cilvēks ir dažādu sistēmu sastāvdaļa, cilvēks ir iemantojis šo sistēmu īpašības, ietverot materiālās un garīgās pasaules daudzveidību. Holistiskās kategorijās vide ietver fizisko (materiālo un taustāmo) un garīgo (nemateriālo un netaustāmo), kā arī sociālo apkārtni, apstākļus, objektu, indivīdu savstarpējo attieksmju un mijietekmes kopumu.

 

Kā sabiedrība vērtē sportu? Sports ģimenē


Visi mēs zinām un daudz tiek runāts par fizisko aktivitāšu nepieciešamību un nozīmi veselības veicināšanā, bet paši aizbildināmies ar aizņemtību un sportošanu atliekam brīvajiem brīžiem, kas tā arī netiek atrasti. Fiziskās aktivitātes lielākoties tiek saistītas ar fizisko attīstību, mazāk pievēršot uzmanību psihiskai un sociālai attīstībai. Vecākiem rādot piemēru un iesaistoties kopīgās fiziskās aktivitātēs, vislabāk un dabiskāk veidojas sekmīga bērna attīstība. Tomēr biežāk sporta mācības vecāki uztic izglītības iestādēm vai profesionāliem pulciņiem. Pareizāk būtu domāt, ka izglītības iestādes ir nevis vienīgās, kas radina bērnu sportot, bet tās, kas turpina un paplašina vecāku iesākto ceļu. Holistiskā pieeja bērna audzināšanā ir sekmīga tad, ja bērns tiek skatīts kā personība sociālā vidē, kurā vecāki sadarbībā ar sporta pedagogu piedāvā fizisko aktivitāšu saturu atbilstīgi bērna vajadzībām, interesēm un spējām. Ģimenes sports patiesi īstenojas, ja sporta pedagogs un ģimene sadarbojas bērna mērķtiecīgas attīstības sekmēšanai. Ideālā variantā vecāki kopā ar bērniem sporto paši, bet sporta pedagogi izglīto vecākus un organizē ģimeņu sporta svētkus un dažādus kopīgus pasākumus. Ja vecāki darbojas kopā ar bērniem, bērniem rodas pozitīva attieksme pret fiziskām aktivitātēm, un tas ir ļoti nozīmīgs pamats izpratnei par veselīgu dzīvesveidu.

 

Kustību nozīme bērna attīstībā

 

Ierobežotas kustības, aizliegumi un miera stāvoklis sekmē negatīvu emociju uzkrāšanos. Vecākiem obligāti jāļauj bērniem skriet, lēkt, dauzīties, jo tādējādi izlādējas bērnos esošā spriedze. Kustības bērnam ir ne tikai ķermeņa prieks, jo kustību attīstības iespējas saistītas arī ar intelektuālajām, dvēseliskajām un garīgajām izpausmēm.

Vecāku attieksme pret fiziskām aktivitātēm ļoti ietekmē bērna attieksmi pret sportošanu. I. Bula-Biteniece ir pārliecināta – lai bērni augtu veselīgi un būtu priecīgi kustēties un darboties, jau no pašas bērnības svarīgi nenoslāpēt bērnā kustēties gribu. Jo kustības ir bērna dabīga attīstības forma. Ir pavisam vienkārši pieturēties pie aktīva dzīvesveida: no skolas un uz skolu jāiet kājām, nevis jāved bērns ar auto, pa ceļam var vēl izkustēties, apejot apkārt kokiem, kāpjot šurpu turpu uz apmalītēm. Pavisam nedaudz vecāku izdomas un rotaļīguma, un ir padarīts liels darbs – bērns ir kustējies ar prieku, turklāt ir ieguldīts nopietns pamats bērna veselīgai attīstībai. Nav nepieciešams ne dārgs inventārs, ne dārgi treniņi. Tas ir pats sākums. Laiks, ko ietaupīsiet, vedot bērnu ar auto vai mazo stumjot ratos, nebūs tā vērts, jo mazkustīgs dzīvesveids ļoti ātri pielīp.

 

Sportošana nav tikai sacensības


Lektore uzskata, ka sports nav tikai sacensība, bet gan pastāvīga sevis pilnveidošana. Pārmērīgi veicināt piespiedu sacensības agrīnā skolas vecumā, kā noskaidrots jaunākajos pētījumos, nebūtu vēlams, jo tas bērniem rada papildu spriedzi. Tā ir izpētījuši baltkrievu zinātnieki, un to apliecina arī citi pētījumi. Tas nebūt nenozīmē, ka būtu aizliedzamas jebkādas sacensības bērniem, tomēr jāizvērtē bērnu gatavība un psiholoģiskais briedums, lai ar sacensību rīkošanu netraumētu viņu psihi. Līdz 10–12 gadiem bērni nav emocionāli un garīgi nobrieduši, turklāt ir bērni, kas atpaliek no citiem. Iespējams, daži vingrinājumi tiem sagādās grūtības, un piespiedu sacensības, zinot, ka viņi nevarēs visu pienācīgi veikt, liks bērniem pārdzīvot un labus rezultātus nedos.

Bērni paši no sava prāta mēdz sacensties: kurš ātrāk aizskries līdz pagalma žogam vai tālāk aizlēks. Tas ir pavisam kas cits nekā skolotāja rīkotas sacensības, jo bērni tās rīko spontāni un brīvprātīgi, turklāt spēlē iesaistās tikai tie, kas vēlas. Vispārzināms fakts, ka viena vecuma bērni mēdz būt dažādi savā attīstībā un vienā klasē var būt tādi, kas citiem ir tālu priekšā. Galvenais ir iespēju radīšana un izvēles piedāvāšana. Kuri bērni vēlas un ir gatavi, lai sacenšas. Bērniem nevajag pieaugušo pamudinājumu vai novērtējumu, lai sāktu sacensības. Dažos pētījumos pierādīts, ka sacensība un, piemēram, stafešu organizēšana rada pastiprinātu nervu sasprindzinājumu un var veicināt veģetatīvo distoniju – īpaši sākumskolas vecuma bērniem. Bērni mēdz ļoti uztraukties, jo piespiedu sacensība rada papildu atbildību – ne tikai pret sevi, bet arī pret skolotāju. Piespiestība traucē brīvi baudīt kustību. Pētniece uzskata, ka galvenais ir nezaudēt darboties prieku, tāpēc ne vienmēr vajag pieprasīt kaut ko darīt uz ātrumu vai sacensībā ar citiem. Skolās ir atzīmju un uzvarētāju kults, bet daudz labāk būtu, ja cīņas vietā rīkotu, piemēram, sporta svētkus, kuros piedalās visi – atkarībā no savām spējām. Sacensība nekur nepazudīs, un dzīvē bērni to tāpat izbaudīs.

 

Skolas ir pārblīvētas: skolēnu par daudz, telpas par šaurām


Pētniece uzskata, ka mūsdienu skolās, īpaši lielpilsētu centru prestižajās mācību iestādēs, ir pārāk daudz skolēnu, telpas ir pārblīvētas ar mēbelēm, koridori ir šauri un bērniem nepietiek vietas, kur izkustēties. Viņa ir pārliecināta, ka pasīvo dzīvesveidu uzspiežam mēs paši: pieaugušie, radinot skolēnus pie vides, kas nesekmē kustības. Jo krēslus grūstīt nedrīkst, starpbrīžos skraidīt pa koridoriem nedrīkst, uz galdiem kāpt nedrīkst. Klasēs nav zviedru sienu, kaut tas būtu lielisks inventārs, ar kura palīdzību iztaisnot līkas, sakumpušas muguras un nodarbināt visus muskuļus pēc ilglaicīgās sēdēšanas. Mēs bērniem sakām: sēdi taisni! Bet daudz interesantāk būtu aicināt skolēnus pakāpelēt pa zviedru sienu. Protams, lai veiktu šādas darbības, nepieciešama papildu uzmanība, tajās jābūt iesaistītam skolotājam, jo jāizvērtē drošības aspekts, cik augstu katrs var kāpt utt. Tomēr efekts būtu neatsverams. Kur lai bērns slāpē savu kustēties gribu? Zināms – ja līdz septiņiem gadiem bērniem ir izteikta vēlme būt kustīgam, bērni ir īstas ūdenszāles

 

Cik soļu skolēns nostaigā mācību dienas laikā skolā


Latvijā ir veikts kāds interesants pētījums. Ar soļu skaitītāju tika mērīts, cik soļu bērns nostaigā, esot skolā laikā no 8.00 līdz 15.00. Optimālais būtu 10–12 tūkstoši soļu. Bet izrādījās, ka sākumskolas skolēni vidēji nostaigā tikai 1500–2000 soļu. Daži pat tikai 800 soļu. Turklāt tas ir laikā, kad bērns ir izteikti aktīvs: no agra rīta līdz pēcpusdienai. Bērnam vajadzētu sprāgt vaļā no kustībām, bet... izrādās, ka mēs paši tās slāpējam. Tādēļ bērni pierod nekustēties, ar laiku kustēšanos uzskatot pat par apgrūtinošu. Atliek secināt, ka mūsdienu skola ir vieta, kur netiek veicināts aktīvs dzīvesveids. Kustību trūkums rodas, jo netiek veiktas pavisam ikdienišķas darbības: skolotāji nesauc bērnus pie tāfeles, jo bērnu ir daudz un solu rindu ejas šauras. Nauda seko skolēnam diemžēl ir veids, kā neveicināt veselīgu vidi, jo katrs skolas vadītājs vēlas savā skolā vairāk audzēkņu. Vairāk audzēkņu – mazāk vietas kustībām un veselīgam dzīvesveidam. Klasēs ir par daudz skolēnu, un skolotāji nevar visiem veltīt pienācīgu uzmanību.

 

Ieteikumi skolotājiem


„Pati esmu strādājusi par skolotāju sešus gadus un zinu, ka šis darbs patiesi ir ļoti grūts un skolotāji ir pelnījuši lielu cieņu. Bet ir jāmet akmens arī skolotāju dārziņā. Pie manis uz lekcijām dažreiz atnāk skolotāji, kuri jau oktobrī ir noguruši no skolas, no sava darba, jo tas prasa pārāk daudz pūļu. Un viņiem negribas ne papildus apgūt ko jaunu, ne izdomāt un būt oriģinālam... Es lieku skolotajiem/kursantiem pateikt, cik vingrinājumus ar bumbu viņi var izdomāt, – un atbilde skan – „kad būs jāvada stunda, tad izdomāšu”,” stāsta I. Bula-Bitniece. „Protams ir standarts, kas pieprasa noteiktas nodarbības un noteiktu apmācību veidu, bet ir ļoti lielas iespējas variēt. Neturēties tik stingri metodikas rāmjos ne vienmēr nozīmē izdarīt kaut ko nepareizu. Es iesaku: galvenais ir ļaut bērniem darboties un tikai palabot kļūdas, nevis otrādi – norādīt vienīgo pareizo veidu un visiem likt tam līdzināties. Pēc metodikas būtu bumba jāmet tālumā ar atvēzētu roku 45 grādu leņķī, visiem pēc svilpes skaņas, bet tā vietā mēs varam bumbu mest pāri nostieptai virvītei, pāri sētai, pāri krūmam, pielāgojoties apstākļiem un nepadarot nodarbību stīvu. Lai bērni mēģina vairākus veidus un vairākas reizes. Mums visiem ir viedokļi, kā būtu pareizi jādara: savs viedoklis ir skolotājam, savs viedoklis ir ierēdnim un ministram, un metodiķim, tikai bērna viedokli mēs neviens neņemam vērā. Tas vienkārši izpaliek.” 

 

Citāti no Ošo grāmatas Māksla audzināt bērnu


Līdz šim izglītība ir bijusi vērsta uz mērķi: tas, ko tu apgūsti, nav svarīgs; svarīgi ir eksāmeni, kas būs pēc gada vai diviem. Tas padara nākotni nozīmīgu: nozīmīgāku par tagadni. Tādējādi tagadne tiek upurēta par labu nākotnei. Un tas kļūst par dzīvesveidu. Tu vienmēr upurē šo brīdi par labu kaut kam, kas nav tagad. Tas rada neaprakstāmu tukšumu dzīvē.

 

Sadarbībā ar žurnālu Skolas Vārds, Ilze Pole



Cik kvalitatīvi ir skolu īstenotie karjeras izglītības pasākumi? Komentēt (4)

Cik kvalitatīvi ir skolu īstenotie karjeras izglītības pasākumi?

Ikgadējā Karjeras nedēļa rosina jauniešus pētīt profesijas, bet pieaugušos – diskutēt par karjeras izglītības plusiem un mīnusiem


Latvijā skolēniem, domājot par karjeras izvēli, ierasti ir divi lieli pasākumi, uz ko notiek «iespringšana», – Ēnu diena un izstāde Skola.

Jau četrus gadus ir vēl arī trešais – pasākumu cikls Karjeras nedēļa, kas notiek tieši šonedēļ, no 12. līdz 16. oktobrim, 20 Latvijas pilsētās. Tomēr šīs trešās norises mērķis ir nevis būt par «kampaņu» ātrai sava karjeras scenārija ieskicēšanai, bet gan kļūt par dzinuli jauniešiem ar sevis un profesiju pasaules izpēti nodarboties savlaicīgāk un sistemātiskāk, nevis tikai pāris dienu pavasara pusē 9. vai 12. klases nogalē.

Sistemātiskākai un viengabalainākai būtu jākļūst arī visai karjeras izglītībai Latvijas skolās kopumā, tāpēc patlaban notiek intensīvas diskusijas, kā to uzlabot, turklāt uzlabojumus nākamgad būs iespēja ieviest ES projekta un finansējuma ietvaros.

 

Meklējumu vecums


Karjeras nedēļa 2015, ko rīko Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) sadarbībā ar Latvijas pilsētu un novadu pašvaldībām un izglītības pārvaldēm, šonedēļ norisināsies Rīgā, Cēsīs, Jelgavā, Jēkabpilī, Gulbenē, Kuldīgā, Liepājā, Ventspilī, Rojā, Rēzeknē, Daugavpilī, Valmierā, Alūksnē u. c. Nedēļas ietvaros jaunieši aicināti uz visdažādākajiem pasākumiem, par kuriem sīkāk var uzzināt internetā  www.viaa.gov.lv/karjeras_nedela – būs tikšanās ar dažādu profesiju pārstāvjiem, uzņēmumu apmeklēšana, karjeras konsultācijas, radošās darbnīcas, konkursi. Tomēr galvenokārt Karjeras nedēļa vēlas jauniešiem parādīt veidus un ceļus, kā arī ikdienā var izzināt gan profesiju spektru, gan pašiem savas intereses, spējas, vēlmes.

Abām šīm pusēm karjeras izglītībā jābūt līdzsvarā, uzsver VIAA Informācijas un karjeras atbalsta departamenta vecākā eksperte Nora Kalēja. «Tev jāsaprot, ko tu gribi izvēlēties, un arī – no kā vari izvēlēties,» viņa saka un piebilst, ka sevis iepazīšana turklāt nenotiek vienā dienā vai ar vienu testu, bet darba pasauli nav iespējams iepazīt, tikai lasot profesiju aprakstus. Skolēni visos laikos pusaudža vecumā iet cauri dzīves posmam, kad raksturīgi sevis meklējumi, savukārt tas, kas, salīdzinot ar 10–20 gadu pagātni, šodien ir mainījies, ir ap jaunieti esošā situācija, N. Kalēja skaidro. Šodien darba tirgus transformējas strauji un nemitīgi, parādās jaunas profesijas, citas izzūd, rodas jauni strādāšanas režīmi, nav iespējams kaut ko prognozēt ilgtermiņā, un tas rada apjukumu un stresu gan skolēnos, gan viņu vecākos. «Informācijas par karjeras iespējām ir ļoti daudz, bet jauniešiem trūkst prasmju atrast tajā vajadzīgo un izanalizēt,» saka eksperte.

 

Ekskursija ķeksītim


Lai gan karjeras izglītībā iesaistīti arī skolēnu vecāki, darba devēji un pašvaldības, lielākais svars tās nodrošināšanā gulstas uz skolu pleciem. Vaicāta, cik kvalitatīvi ir skolu īstenotie karjeras izglītības pasākumi (piemēram, ekskursijas uz uzņēmumiem), N. Kalēja komentē, ka diemžēl visai izplatīta ir situācija, kad viss notiek vairāk «ķeksītim» – skolai izdodas atrast uzņēmumu, naudu autobusam, tad visa klase laimīgi aizbrauc, teiksim, uz konfekšu fabriku, apskatās, paēd konfektes, atbrauc atpakaļ… un viss. Taču karjeras izglītības darbs ir tas, kas notiek pirms ekskursijas un pēc tās, pārrunājot ar jauniešiem gan to, ko viņi uzņēmumā redzēs un kas tajā būtu jānoskaidro, gan to, ko viņi pēc tam par attiecīgo jomu vai profesiju sapratuši un kā to attiecina uz sevi. «No viena pasākuma var izspiest ļoti daudz. Šeit skolām vajadzētu vairāk atbalsta – piemēram, vadlīnijas, metodikas, ieteikumus, kā to labāk darīt,» saka N. Kalēja un piebilst – pat ja skolai trūkst resursu, lai brauktu ekskursijā uz uzņēmumu, vienmēr var lūgt vecākiem vai skolas absolventiem, lai tie atnāk un pastāsta par savu karjeru, profesiju, veiksmēm, «aplauzieniem».  

Kopumā viena no karjeras izglītības problēmām Latvijā ir fragmentārisms – dzīvošana «no projekta uz projektu», bet bez vienotas sistēmas. «Skolai ir jābūt savai karjeras izglītības programmai: kad, kāpēc un ar kādu mērķi kaut ko darīsim katrā klašu grupā, pēc tam attiecīgi piemeklējot aktivitāšu iespējas. Patlaban tas bieži notiek no otras puses – ņemam pretī visus, kas vien paši piesakās nākt uz skolu, vai braucam uz visiem uzņēmumiem, kas gatavi mūs uzņemt,» skaidro eksperte. Viņasprāt, skolēniem arī jāmāca piefiksēt savas atziņas pēc katras šādas aktivitātes, lai sevis un darba pasaules analīze ikreiz nav jāsāk no nulles.

 

Trūkstošie konsultanti


Salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, Latvijas stiprā puse ir skaidrais definējums likumdošanā – kas ir karjera, karjeras izglītība un tās atbalsts, ka skolām tas ir jānodrošina utt., stāsta N. Kalēja. Ir arī uzlaboti skolu akreditācijas vērtēšanas kritēriji tieši saistībā ar karjeras izglītību – tagad tajos daudz konkrētāk pateikts, kam šajā jomā skolā ir jābūt. «Tas ir viens no pamudinājumiem no malas, kas skolai liek saņemties,» saka N. Kalēja

Savukārt pie karjeras izglītības sistēmas trūkumiem pieskaitāms tas, ka Latvijas skolās strādā tikai 86 pedagogi karjeras konsultanti (81 skolā), un lielākajai daļai tā nav pat pusslodze. Tas ir gan trūkstošu speciālistu, gan finanšu jautājums. «Ja skolā nav viena cilvēka, kas ir atbildīgs par karjeras izglītības procesu un tiešām ir šajā ziņā kompetents, bet ir tikai kāds, kam ir uzdots kaut ko tādu darīt, viņš ir šausmās un apmierinās tikai ar plakātu un bukletu izlikšanu skolā,» N. Kalēja teic. Viņa norāda, ka pedagogiem trūkst arī vadlīniju, sevišķi pamatskolā, kādā veidā karjeras izglītību integrēt jau esošajos mācību priekšmetos, par ko tiek runāts kā par optimālo pieeju. «Tas ir par to, kā attiecīgajā priekšmetā mācītais var noderēt dažādās profesijās. Tas motivē jaunieti mācīties, jo viņš saredz jēgu. Pārrautība starp skolu un dzīvi, man šķiet, ir tā, kas mūs bremzē. Liekas – beigšu skolu, un tad sāksies. Bet ir sācies jau tagad, tu jau tagad dzīvo!»

Tāpat vairāk jādomā arī par to, kā izvērtēt, vai pedagogu pūliņi karjeras izglītībā jaunietim kaut ko tiešām dod. Kā labu piemēru N. Kalēja min Rojas vidusskolu, kur karjeras konsultante Inta Plāte izlaiduma klasēm gada garumā liek veikt izpētes projektu par noskatīto profesionālo jomu. Rezultātā vairs nav jauniešu, kas, beidzot skolu, nezina, kur likties. «Viņi saprot, ko darīs tālāk, var izstrādāt rīcības plānu un vajadzības gadījumā būs spējīgi to arī mainīt – vārdu sakot, ir apguvuši karjeras vadības prasmes,» N. Kalēja rezumē.

 

Lai nepazūd pats jaunietis


Lai karjeras izglītību Latvijā uzlabotu, top apjomīgs projekts par ES līdzekļiem. Patlaban aktīvi tiek spriests par to, kas tajā un arī karjeras izglītības sistēmā būtu jāiekļauj, un iesaistītās puses viedokļos dalījās arī VIAA nesen rīkotā konferencē Rīgā.

Liela nozīme karjeras izglītībā ir darba devējiem, kas skolēniem var iedot visadekvātāko priekšstatu par nozaru un profesiju ikdienu, tomēr, kā norāda N. Kalēja, uzņēmumu atsaucība varētu būt liekāka – piemēram, piedāvājot skolēniem vairāk vasaras darbu, kurā iepazīt attiecīgo jomu. Tiesa, aktivitāšu īstenošanai darba devējiem ir tiesības pretendēt uz zināmu finansiālu atbalstu. VIAA konferencē uz to norādīja arī Ieva Bečere no Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas. «Mēs arī vēlētos strādāt ne tikai ar karjeras konsultantiem, bet arī ar priekšmetu skolotājiem – kā tas, ko viņi māca, izmantojams poligrāfiķu darbā,» viņa piebilda.  

Ruta Porniece no Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības uzsvēra, ka karjeras izglītības atbalstam jābūt orientētam uz darba tirgu, turklāt jau kopš pamatskolas jauniešos jāieliek pamatizpratne par darba tiesībām un aizsardzību. Savukārt gan N. Kalēja, gan Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāre Līga Lejiņa akcentē – lai arī darba devēji vēlas, lai jaunieši tiktu orientēti tieši uz viņu nozari, kurā nepieciešami speciālisti, karjeras izglītībā nedrīkst aizmirst un ignorēt arī pašu jauniešu individuālās intereses, vēlmes un spējas. «Galvenais ir sagatavot jauniešus, lai viņi spēj realizēt savu maksimālo potenciālu, plus arī mācīties, attīstīties visas dzīves garumā,» saka L. Lejiņa.

Raksts tapis sadarbībā ar izdevumu Skolas Diena, Diāna Kārkliņa.



Veselības mācības skolotāja misija – spēt runāt atklāti Komentēt (13)

Veselības mācības skolotāja misija – spēt runāt atklāti

Vidusskolēni – emocionāli, sevī ierāvušies, atklāti, skaļi, prātīgi, lecīgi – tādi, sēžot klasē, viņi veras skolotājā. Pedagoga galvenais uzdevums ir viņiem iemācīt domāt, domāt patstāvīgi un veselīgi, lai agrā jaunībā pieņemtos lēmumus vēlāk nebūtu rūgti jānožēlo. Šis ir laiks, kad nav laika un daudzi vecāki nespēj, nevar savus bērnus sagatavot dzīvei. Liela daļa jauniešu par savām problēmām nav gatavi un nevēlas runāt ar mammu un tēti. Tad runāt un skaidrot, atbildot uz tūkstošiem jautājumu, jābūt gatavam pedagogam, kurš skolēniem pasniedz veselības mācību.

Mācību priekšmeta Veselības mācība standartus skolā sāka īstenot no 2009./2010. mācību gada. Pamatskolā veselības mācība ir integrēta vairākos mācību priekšmetos, vidusskolā tā ir atsevišķa stunda, taču tas nebūt nenozīmē, ka to pasniedz veselības mācības pedagogs. Šāda ekstra ir ļoti nelielā daļā skolu.

 

Kur mācās skolotājs?


Kursus Skolēnu izziņu, atbildību un patstāvību veicinoša mācību procesa īstenošana veselības izglītībā vidusskolā augusta beigās apmeklēja bioloģijas, vizuālās mākslas, sporta, fizikas un citu priekšmetu skolotāji no visas Latvijas, jo viņi ir tie, kuriem jāspēj jauniešiem iemācīt un paskaidrot, ka veselīgs dzīvesveids nav tikai fiziskās nodarbības un sabalansēts uzturs, personiskā higiēna, bet arī veselīga dzīves uztvere, harmonija savstarpējās attiecībās skolā, ģimenē un vēlāk darba vidē. Pedagogam, kurš uzņēmies mācīt šo priekšmetu, jāprot atbildēt uz pašiem dīvainākajiem jautājumiem, tāpēc kursos mazāk tiek runāts par teoriju, bet notiek pieredzes apmaiņa un tiek modelētas dažādas situācijas.

Kursu pasniedzēja, vairāku veselības mācības grāmatu autore, pedagoģe Gunita Romanovska stāsta, ka ideāli būtu tad, ja šo priekšmetu mācītu cilvēks ar mediķa izglītību un milzu dzīves pieredzi. Realitāte ir citādāka. To amatu apvienošanas kārtībā dara klases audzinātāji, bioloģijas un dabas zinību, sporta un vizuālās mākslas pedagogi. Atbildot uz jautājumu, kur tiek iegūtas zināšanas, ko un kā mācīt, skolotāji saka, ka šādos kursos, ko būtu jāorganizē daudz biežāk, kā arī lasot kolēģes Gunitas izstrādātos metodiskos materiālus, kas atbilst priekšmeta izstrādātajam standartam. Pedagogs mācību programmas tematiskajā plānojumā var konkretizēt un papildināt saturu, var mainīt apguves secību. Skolotājam ir tiesības veidot arī savu mācību priekšmeta programmu. Vēl pedagogiem, kas veselības mācības tematus integrē savos mācību priekšmetos, ir iespēja informāciju meklēt internetā. Kursu apmeklētāji atzīst, ka materiālu klāsts ir bagātīgs, tikai pašam ir jāprot orientēties tajā un izvēlēties vajadzīgo.

 

Skolēns uzklausa personību


Kādam ir jābūt veselības mācības skolotājam? G. Romanovska uzskata, ka galvenais ir pedagoga spēja atklāti runāt ar bērniem par viņiem nozīmīgām lietām. Veselības mācības pasniedzēja lielākā veiksme – skolēns kaut ko paņem savai dzīvei un izmanto kaut vai vienu vienīgu reizi, atceroties, ka to guvis veselības mācības stundā. Viņš noteikti atcerēsies skolotāju, kas to ir mācījis, tāpēc pedagoga personībai ir ļoti liela nozīme. Šim apgalvojumam piekrīt divas studentes, kuras vidusskolu absolvējušas pirms diviem gadiem.

Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes 2. kursa studente Liene uzskata, ka pedagogam, kurš vidusskolā māca veselības mācību, ir jābūt personībai, kuru nevis dievina, bet kurai uzticas. Mārupes vidusskolā tāda bijusi bioloģijas skolotāja Ilze. Viņa nekad nav atraidījusi skolēnu, kurš vēlējies izrunāties personiski. Tajās stundās, kad runāts par dzimumdzīvi, neviens nav iedomājies smīkņāt. Stundas bijušas auglīga diskusija. Tas ļāvis uz klasesbiedriem palūkoties citādi. Šajās stundās atklājies, ka daudzi lecīgie īstenībā ir ļoti forši cilvēki. Studente stāsta, ka šīs sarunas saliedējušas klases kolektīvu un liels nopelns bijis skolotājai.

Lienes kursa biedrene Māra atceras, ka Ventspilī vidusskolā veselības mācība bijusi integrēta klases stundās. „Tas bija laiks, kad varējām no sirds izrunāties par sasāpējušiem jautājumiem. Skolotāja uzklausīja, nekad nenosodīja un vienmēr aicināja pašiem risināt problēmu, meklēt izeju no situācijas. To vienmēr atceros un cenšos izmantot tagad studentu dzīvē, kad esmu tālu no mājām.” Uz vaicājumu, vai nebūtu bijis labāk, ja šāds priekšmets – veselības mācība – būtu atsevišķi izdalīts un to pasniegtu kāds speciāli izglītots cilvēks – mediķis – no malas, abas vidusskolas absolventes atbild noliedzoši, jo uzskata, ka tad sarunas nebūtu tik atklātas. Skolotājs, kurš pazīst klasi, labāk zina, par ko un kā runāt. Ja tas būtu cilvēks no malas, stundas, iespējams, noritētu formāli – pēc noteiktas programmas.

 

 Skolotājs, kurš māca pieņemt lēmumus


Mācību materiāli nosaka tematus, par ko runāt vidusskolā. Taču pedagogi atzīst, ka jaunieši paši pasviež tematus, par kuriem vēlas diskutēt un uzzināt vairāk. G. Romanovska norāda, ka 10. klases skolēni kardināli atšķiras no 12. klases jauniešiem. „Desmitklasnieki vēl nav īsti izauguši un aktualizē pamatskolas problēmas. Divpadsmitie vairāk domā par nākotni, tāpēc, mācot vidusskolā, vairs nestāstām par roku tīrību, zobu higiēnu – ir pietiekami daudz citu jautājumu, kuri gaida atbildes,” saka kursu pasniedzēja. Viņa arī uzsver, ka jāņem vērā kardinālās atšķirības, kādās ģimenēs auguši jaunieši, kuri sēž klasē, jo ģimeņu situācijas Latvijā ir ļoti dažādas – ir šķirtās ģimenes, aizbraukušie vecāki, kuru bērnus audzina vecvecāki vai pat radi. Te gan jāņem vērā, ka veselības mācības skolotājs nav psihologs, kas risinās katru problēmu individuāli, bet viņš noteikti var dot padomu, kā nākotnē veidot savu ģimeni, nenoniecinot un neiznīcinot jaunieša priekšstatu par to, kāda ir ģimene, kurā viņš aug. Veselības mācības skolotājam ir jāiemāca jaunietim pieņemt patstāvīgus lēmumus, piemēram, ēst vai neēst gaļu, ja viņa ģimene ir veģetārieši, saņemt vai nesaņemt vakcīnas. „Tas pieaugušam cilvēkam ir jālemj pašam, un iemācīt pieņemt lēmumus ir mūsu uzdevums. Bet pedagogs nevar pateikt priekšā, vai pieaugušam jaunietim smēķēt vai nesmēķēt, nodarboties vai nenodarboties ar dzimumdzīvi, vai dzīvot vecāku un sabiedrības īsā pavadiņā vai būt spējīgam pašam lemt atbildīgi,” saka G. Romanovska. Šobrīd problēma ir tāda, ka jaunieši ļoti daudz kādu citē: „Viņš tā teica...” Skolotāja uzdevums ir jautāt: „Bet ko domā tu pats?” Jaunietim ir svarīgi atrast sevi šodienas milzu informācijas gūzmā.

 

Viņi sevi nesaudzē


Veselības vērtība jauniešu skatījumā ļoti atšķiras no pieaugušo domāšanas. Skolotāji katru dienu redz, kā viņi nesaudzē sevi, un, kad 30, 40 gadu vecumā parādās problēmas, tas liek aizdomāties, ko cilvēks nepareizi darījis jaunībā. Tāpēc ļoti svarīgs veselības mācības pedagoga uzdevums ir iemācīt skolēnam redzēt sakarības – ja es tagad darīšu tā, kas notiks, kad būs jārada bērni, kas gaidāms lielākā vecumā, kad virspusē izlien visas kaites. G. Romanovska neapņemas nosaukt problēmas, par ko veselības mācības stundās būtu jārunā tieši ar vidusskolēniem: „Katrā skolā, katrā kultūrvidē ir savs problēmu loks. Vieniem tie būs kaitīgie ieradumi, citiem – dzimumdzīve, citiem – mode un apģērbs.” Skolotāja uzskata, ka pedagogam ir jāprot par to visu runāt savās mācību stundās. Ir jāatceras, ka veselības mācība nav tikai izglītošana par fiziskām nodarbībām, veselīgu uzturu, dzimumdzīvi un atkarībām, jo pašlaik tā ir saistīta ar visu, kas ietekmē mūsu sabiedrību.  

Sadarbībā ar žurnālu Skolas Vārds, Zanda Bērziņa



Kā vecākiem iesaistīties skolas dzīvē? Komentēt (6)

Kā vecākiem iesaistīties skolas dzīvē?

Par izglītības un skolas vides kvalitāti ir gatavs izteikties teju ikviena skolēna vecāks. Tāpat kā nauda seko skolēnam, tā reputācija – skolai, un vecāki var izvēlēties, taču veiksmīgas sadarbības modelis jebkurā gadījumā paredz vecāku iesaisti. Skola māca ne tikai reizrēķinu un gramatiku, bet arī sadarbību ar kolektīvu, piederības sajūtu, kopā ar klasesbiedriem pilnveidojot sevi ārpus mācību procesa. Sekot līdzi mācību vielas apguvei, apmeklēt vecāku sapulces un nodrošināt skolas gaitām nepieciešamo ir ikviena vecāka pienākums, bet aktīvākie veido savas iniciatīvas, darbojoties skolu padomēs un dibinot organizācijas, kuru Latvijā ir ne mazums. Arī risināmo problēmu nav maz, tādēļ Skolas Diena skaidro, ko vecāku organizācijas sadarbībā ar skolu redz kā savus galvenos uzdevumus.

 

Savā pieredzē dalās divu Rīgas Lietuviešu vidusskolas skolēnu mamma Zane Johansone, pārstāvot Latvijas vecāku kustību, un divu skolēnu tētis Roualds Zeseris, kurš darbojas Mežaparka skolas atbalsta biedrībā.

 

Cik aktīvas patlaban ir vecāku organizācijas Latvijā? Vai vecāki arvien aktīvāk iesaistās skolu dzīvē un skolu uzlabošanā?

 

Zane. Jā, katrā skolā ir vecāku padome, tādai tur jābūt saskaņā ar MK noteikumiem. Taču aktīvie vecāki bieži vien organizējas arī biedrībās, apvienojot gan konkrētas skolas bērnu vecākus, gan pilsētas vai reģiona, konkrētu problēmgrupu vai interešu grupu aktīvistus. Esmu bijusi gan bērnudārza, gan skolas padomē, kā arī darbojusies Latvijas vecāku kustībā kopš tās dibināšanas 2011. gadā. Lai vecāku padomes būtu aktīvākas, tām vajadzētu lielākas pilnvaras, tad vecāki būtu motivētāki iesaistīties. Patlaban padomēm ir rekomendējošs raksturs lēmumu pieņemšanā. Skolas direktors ir kuģa kapteinis – ja vecāku ideja sakritīs ar viņa redzējumu, tad lietas notiks. Kā padomes loceklis vecāks netiek klāt ne pie skolas finanšu iespējām, ne stundu sadalījuma izvērtēšanas.

 

Roualds. Biedrība ir neatkarīgāka, var vairāk ietekmēt notikumus, patstāvīgi rīkojoties. Savukārt mīnuss – skola neko nedrīkst biedrībai lūgt, jo esot risks, ka vecāks korumpējis skolotājus, ziedojot kaut ko skolai. Biedrība ir tāda kā finanšu piešpricētāja skolai ar mērķi uzlabot izglītību, nodrošinot ārpusklases pasākumus, koncertus, sporta spēles, makulatūras vākšanu, ekskursijas, gādājot balvas konkursiem vai palīdzot ar inventāru, ko skola nespēj atļauties. To var noorganizēt biedrība, bet ne padome, jo padome var nākt ar iniciatīvu, bet, ja skolai nav resursu, tad nekas nenotiks. No 120 skolas bērnu vecākiem biedrībā aktīvi ir kādi 50. No katras klases iniciatīvas bagāti ir pāris pārstāvji, citi piepulcējas, kad jāpieņem kāds lēmums vai jāorganizē pasākums. Patlaban aktuāli ir iesaistīt jaunus dalībniekus, pirmklasnieku vecākus, jo daļai no mums bērni pēc 6. klases dosies mācīties citā skolā un mēs gribam nodrošināt pēctecību, lai biedrības labā slava un aktivitātes neizsīkst. Veiksmīgs risinājums ir sadarboties ar bērnudārzu, no kura saskaņā ar deklarēto dzīvesvietu uz skolu atnāks daudz skolēnu. Tā mazie iepazīst skolu, arī vecāki izrunā mācību procesu – kas apgūts bērnudārzā, kas būs skolā. Jāsaka gan, ka mūsu biedrība rosās skolas ietvaros, plašākās vecāku organizāciju aktivitātēs pagaidām nepiedalāmies, jo nav bijis vajadzības.

 

Zane. Mana pieredze gan ir plašāka. Piemēram, izglītības ministra Roberta Ķīļa laikā gājām uz darba grupām ministrijā, piedāvājām savas idejas, taču ne visas mūsu iniciatīvas realizējās. Patlaban tik plašā mērogā darboties esam pierimuši, iespējams, ka ir spēku izsīkums vai varbūt jāgaida jaunas idejas. Iesaistāmies arī pieredzes apmaiņā ar citām vecāku organizācijām un sadarbības projektos gan Latvijas mērogā, gan starptautiski. Divus gadus piedalījāmies projektā kopā ar Igauniju un Lietuvu. Starp citu, tur vecāku organizācijās ļoti aktīvi ir tēti. Interesanti, ka Tallinā vecāku biedrībām pašvaldība uzticas, piešķir naudu no azartspēļu nodokļa, ko biedrība var izmantot savu ideju realizēšanai. Bieži vien Latvijā daudz ideju atduras tieši pie finansējuma trūkuma, tad vecākiem jācīnās pašu spēkiem, cik nu iespējams…

 

Kas, jūsuprāt, ir akūtākie jautājumi skolās, kuru risināšanā vecākiem būtu jāiesaistās – gan izglītības kvalitātes ziņā, gan skolu vides uzlabošanā, gan bērnu labsajūtā skolās? Ko ir izdevies panākt, pie kā vēl jāstrādā?

Zane. Esam Eiropas Vecāku asociācijā, nesen bijām Kopenhāgenā pieredzes apmaiņā. Tas ir aktuāls jautājums visā Eiropā – bērniem trūkst motivācijas mācīties, un gan skolas, gan vecāku uzdevums ir palīdzēt to atrast. Paskatoties mūsu izglītības programmu, redzam, kam būtu jābūt nodrošinātam no mācību līdzekļiem – mācību materiāliem kabinetos, zinātnisko eksperimentu veikšanai, skolai jānodrošina arī mācību ekskursijas, pārgājieni. Taču zinu arī, kāds ir finansējums skolām, un reizēm šķiet, ka skolas direktors ir teju burvis, kam no mazumiņa jāspēj uzburt visu. Bieži vien skola var tikai saimniekot, lai savilktu galus, tāpēc jāiesaistās vecākiem. Piemēram, mēs no vecāku līdzfinansējuma uzlabojām mūzikas, ķīmijas kabinetu inventāru, nodrošinām balviņas olimpiāžu uzvarētājiem utt.

 

Roualds. Mūsu biedrībai pat ar pašvaldības izglītības departamentu ir bijušas sarunas par to, kā veiksmīgāk sadarboties ar skolu, bet svarīgi nepārkāpt robežu un pārāk nejaukties mācību procesā – kur tas beidzas, tikai tur sākas biedrības iniciatīva. Viss atkarīgs no vecākiem, to interesēm, saliedētības, materiālajām iespējām. Pašiem vecākiem jārod iespējas satikties, iepazīties, saprast intereses, vērtības, ko viņi gaida no skolas un saviem bērniem. Savā ziņā arī mācību procesu ietekmē tas, ka ir plašāks sporta laukums un labāks sporta inventārs, ka ir interesanta ekskursija, par ko runāt. Piemēram, esam uz skolu aicinājuši slavenus sportistus, un pēc tikšanās ar viņiem bērniem mirdz acis! Kādam, kuram motivācija mācīties varbūt drusku zudusi, rodas iedvesma saņemties, būt aktīvākam. Sadarbībā ar pašvaldību esam arī rakstījuši projektus Eiropas fondu naudas apguvei, tā ir izdevies noorganizēt sporta spēles, iekārtot soliņus.

 

Zane. Zinu, ka ir vecāki, kas rūpīgi seko līdzi, kādu uzturu bērni saņem skolā, kāda ir ēdiena kvalitāte, vai ir iespējas nodrošināt maltītes alerģiskiem bērniem, veģetāriešiem. Ir vecāki, kam savās skolās izdevies izcīnīt, ka likvidē bezjēdzīgās kafejnīcas.

 

Vai vecākiem ir papildus jāizglītojas, lai veiksmīgāk iesaistītos skolas dzīvē?

Zane. Jā, tam ir liela nozīme. Vecāki ir ļoti aizņemti, un ir tēmas, kuras apgūt nav bijis laika. Latvijas vecāku kustībai ir projekts sadarbībā ar Rīgas domes Labklājības departamentu Pozitīvs skolas sākums. Apmācām vecākus, kā palīdzēt bērnam, kā būt blakus, jo skola ne tikai izglīto, bet ir arī vieta, kur pulcēties, socializēties, darboties kopā un attīstīt savas idejas. Jauki, ka ir vecāki, kas spēj nodrošināt bērniem daudzpusīgas aktivitātes un drošu, harmonisku vidi ārpus skolas, bet lielai daļai bērnu diemžēl skola ir vienīgā iespēja nenonākt uz ielas, tāpēc svarīgi, lai bērniem ir interesanti skolā. Ir vecāki, kas nemācās neko, un tādi ir teju 90%. Taču jūtu, ka daudzus tomēr interesē pat ļoti dažādas tēmas – sākot ar bērna emocionālo audzināšanu līdz pavisam praktiskām iemaņām. Vecāki, kas netiek galā ar bērniem, kuriem neveicas mācībās, vēlas uzzināt, kādas ir progresīvas disciplinēšanas metodes, stresa menedžments. Daudziem par to nav zināšanu, un dažādi kursi palīdz. Savukārt mūsu projektā Open Parents uz lekcijām nāca aktīvi vecāki, mācījāmies par efektīvu vecāku sapulci, lai komunikācija sasniegtu mērķi.

 

Ne visiem vecākiem ir līdzekļi un laiks, lai aktīvi darbotos sabiedriskās organizācijās...

Zane. Kad cīnāmies par izdzīvošanu, kādas vēl sabiedriskās aktivitātes, vai ne? Nav jau vienmēr visur jāiet un jāpiedalās, bet motivāciju kaut nelielai aktivitātei var atrast katrs. Sacept cepumus tirdziņam, kaut ko salabot, pavadīt bērnus ekskursijā – tas neprasa naudu.

 

Roualds. Bērniem patīk justies vienā komandā ar vecākiem, ir svarīga pleca sajūta, piederība, tāpēc vecāku iesaistei ir liela nozīme. Šo sienu nokrāsoja mans tētis vai puķdobi sakopa mamma – bērns ir lepns!

 

Zane. Ja vecāks bērnu neatbalstīs, par kādu sadarbību var runāt? Jābūt visiem trim posmiem – skolai, vecākiem, bērniem.

 

Cik atsaucīgas vecāku iniciatīvām ir skolas?

Zane. Skolas gaida vecākus ar racionālām idejām. Ja nāc ar atvērtu sirdi, uz sadarbību vērsts, skolas tādus vecākus nenoraida. Piemēram, kāda Teikas vidusskolas skolēna mamma pēc profesijas ir koučs, pati vada lekcijas, ir ieviesusi projektu Pozitīva uzvedība – nevis fokusējoties uz problēmām, bet gan uz sasniegumiem balstītu komunikāciju. Iniciatīvas ir dažādas. Protams, vajag, lai skolas direktors tām tic. Ja skatāmies uz aktīvajām skolām, bieži redzam, ka dažādās progresīvās kampaņās – no inovatīvu mācību metožu pielietojuma līdz pat atkritumu šķirošanai – iesaistās vienas un tās pašas skolas.

 

Roualds. Jā, tās ir skolas, kurās mācīties ir prestiži, kurās vecāki tiecas sūtīt savus bērnus. Kamēr netiks celta kvalifikācija skolotājiem un direktoriem, kamēr skolotāja profesija nebūs prestiža, kamēr par skolotāju mācīties ies tie, kas nekur citur nevar iestāties, nekas nemainīsies. Bet tas jau ir politisks līmenis, jo algas pedagogiem ir tādas, kādas ir, un kādēļ inteliģentam, talantīgam cilvēkam būtu sevi jāziedo profesijai, kas nespēj viņam nodrošināt pilnvērtīgu iztiku?

 

Zane. Bieži vien direktoram jauns, radošs pedagogs ir neērts, jo liek iespringt arī pašam. Man ļoti simpatizē Iespējamā misija, mūsu skolā ir divi šī projekta pedagogi. Tiešām skolotāji ar lielo burtu, un tādiem, manuprāt, būtu jābūt visiem! Vecākiem nebūtu tik skrupulozi jāseko līdzi un jānoņemas ar iniciatīvām, jo daudz kas no tā, par ko patlaban nākas cīnīties, skolā notiktu pašsaprotami. 

Raksts tapis sadarbībā ar izdevumu Skolas Diena, Inga Melberga.

Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji



Kāds ir veiksmīgs mācību stundas sākums? Komentēt (20)

Kāds ir veiksmīgs mācību stundas sākums?

Ko nozīmē efektīvs stundas sākums, ar ko tas atšķirtos dažādos mācību priekšmetos?

Klasiski tas nozīmētu motivēšanas laiku. Stundas sākums ir kā skolēnu vilināšana, motivēšana mācīties. Stundas sākumā skolēniem ir jāsaņem skaidrs signāls: par ko būs visa stunda, ka tas nebūs grūti, nepatīkami, apnicīgi. Varētu teikt tā – klasiski skolēniem stundas pirmajās minūtēs tiek dota tēmas tablete.

Jaunākie neirobioloģijas pētījumi ir apstiprinājuši noskaņojuma svarīgumu.

Tas nozīmē to, ka šodien katram skolotājam atbilstīgi savam priekšmetam, skolēnu vecumam un klasei ir jāmeklē atbilde uz jautājumu, kā radīt labu mācīšanās noskaņojumu. Tā top efektīvs mācību stundas sākums.

Iesākot stundu, skolotājam nav nekā svarīgāka, kā izveidot kontaktu ar skolēniem un būt kontaktā ar konkrētiem skolēniem. Lai to panāktu, nav nepieciešami iespaidīgi inscenējumi, nekādas dzirkstošas idejas, nekāda sarežģīta sagatavošanās. Kontakta nodibināšana, pirmkārt, nozīmē uzmanīgi novērot skolēnus, ieklausīties viņos un stundas pirmajās minūtēs parādīt: „Es par jums interesējos!” Kurš grib sasniegt savus skolēnus, tam skaidri ir jāsignalizē: „Es labprāt esmu šeit. Es labprāt esmu skolotājs. Man patīk savs priekšmets. Mani interesē šīs stundas tēma.”

 

Uz jautājumiem atbild Dr. paed. Anita Skalberga.

Kā skolotājam, jūsuprāt, būtu jāorganizē 40 minūtes, lai tās izmantotu maksimāli lietderīgi?


Ja skolotājs stundas tēmu padara par skolēnu tēmu (tā nepaliek skolotāja tēma, kas ir tikai iegrāmatota skolotāja programmā un mācību grāmatā), tad stundas tālākā gaita ir skaidra un visas 40 minūtes ir nozīmīgas abām pusēm – skolēniem un skolotājam. Tāpēc arī stundas sākumam ir tik liela nozīme: kontakts ar skolēniem ir nodibināts, labs mācīšanās noskaņojums ir radīts, stundas programma ir izskaidrota.

Metodiskie ceļi var būt dažādi. Piemēram, var meklēt problēmu, kuras dēļ ir jēga strādāt tālākajā stundas gaitā. Plānojot labu mācību stundu, bieži palīdz provocējošs jautājums. Vienkāršs un efektīvs paņēmiens ir stundas tēmas noformulēšana par īstu jautājumu. Vienkāršākais veids, kā sasniegt skolēnus, ir padarīt skolēnu jautājumus par izejas punktu, par stundas tēmu. Ja skolēniem nerodas jautājumi par stundas tēmu, tad skolotājam pašam tēma jācenšas noformulēt kā interesants jautājums, kas skolēnu galvās izraisa pārdomas. Piemēram, ja tēma ir Vulkāni, tad, manuprāt, vislabākais variants būtu: „Kāpēc Latvijā nav vulkānu?”

 

Ja ir paredzēta vienkārša lasīšanas stunda... Kas notiek tālāk?


Lasīt izteiksmīgi nozīmē priekšā lasīšanas laikā teikumus sadalīt sakarīgās, jēgpilnās daļās. Lasot balsī, labi lasītāji neartikulē vārdu pa vārdam, bet izlasīto strukturē ar jēgpilniem uzsvariem, intonāciju, pauzēm un piemērotu ritmu. „Labi lasītāji it kā izcērt jēgas stigu vārdu biezoknī.” (Rosebrock, Nix, 2006) Šis metaforiskais izteiciens atklāj procesu, ko angliski sauc par prosodic parsing, proti, ceļa izciršanu ar propozīcijām (semantiskās predikāta objekta struktūras), ko ar veiksmīgu sintaktisko analīzi var sakārtot hierarhiskā sistēmā. Tādējādi lasīšanas izteiksme, kas ievēro morfoloģiskas, sintaktiskas, ortogrāfiskas un semantiskas norādes tekstā, veicina izlasītā sapratni.

Lasīšana balsī netieši ietekmē augstākās sapratnes spējas, t. i., lasīšana balsī veicina skolēnu lasītprasmi kopumā. Lasīšana balsī netieši trenē arī lasīšanas motivāciju un refleksijas spējas. Būtu ieteicams regulāri klases priekšā lasīt fragmentus no mīļākajām grāmatām; izveidot kopīgu radioraidījumu un lasīt tekstus radio, izveidot klausāmo grāmatu antoloģiju, kur skolēns ierunā vienu tekstu; lasīt literāro tekstu jaunāko skolēnu priekšā vai bērnudārza bērniem; izveidot lasīšanas teātri, kur literāros tekstus lasa lomās. Skolotāja fantāzijai nav ierobežojumu, galvenais ir tas, lai skolēni gatavojas uz priekšā lasīšanas situācijām ar tekstu atkārtotu lasīšanu un šim mērķim to rīcībā ir pietiekoši daudz laika – individuāli vai grupās –, lai vingrinātos.

Kopīgajā lasīšanā uzsvars ir uz kompetenta lasītāja kā piemēra pozitīvo efektu, ar kuru kopīgi tekstu skaļi lasa mazāk kompetentais lasītājs. Kompetentais lasītājs demonstrē piemērotāko lasīšanas ātrumu un to, kuras teikuma daļas ir akcentējamas. Turklāt viņš pievērš uzmanību lasīšanas kļūdām un kopīgi pārrunā izlasīto.

Metodes mērķis ir pakāpeniski attīstīt skolēna spējas bez kļūdām un raiti lasīt pēc iespējas garākus teksta fragmentus. Turklāt tiek pilnveidoti refleksīvie procesi, jo ne tik labam lasītājam ir jāpievērš uzmanība savām lasīšanas kļūdām. Būtiski uzlabojumi lasīšanas raituma ziņā ir sagaidāmi vismaz pēc 8 nedēļām, ja vingrināšanās notiek trīs reizes nedēļā vismaz 15 līdz 20 minūšu garumā. Nevajadzētu pārsniegt 20 minūšu robežu, jo šādi vingrinājumi prasa no skolēna augstas koncentrēšanās spējas un, pārsniedzot 20 minūšu robežu, skolēni tiek pārslogoti. Turklāt vingrinājuma laika palielināšana skolēnos izraisītu garlaicību.

Nozīmīgi, lai skolotājs pēc iespējas biežāk stundās lasītu priekšā un spētu vienmēr radīt mierīgu lasīšanas atmosfēru. Nelieciet skolēniem uzreiz lasīt skaļi, bet ļaujiet viņiem sagatavoties, izlasīt klusām. Ja skolēnam ir lasītprasmes problēmas, dodiet īsus tekstus, nepiedāvājiet arī biezas grāmatas. Nelabojiet katru mazāko kļūdu un neskopojieties ar uzslavām. 


Skolēni iesaka:

  • Patīk, ja skolotāja pirms jaunās mācību tēmas stāsta humorpilnus, pozitīvus un vienlaikus iedvesmojošus stāstus no savas privātās dzīves, kas liek pasmaidīt un padomāt arī pašam par sevi. Bez šaubām, šiem stāstiem vienmēr jāatbilst jaunajai mācību vielai. Tie ir kā mazi ievadi.
  • Skolotājam, sākot stundu, vienmēr mazliet jāpakavējas pie iepriekš apgūtās mācību tēmas, lai skolēni patiešām visu saprastu. Arī izglītojamajiem šķiet iedvesmojoši, ja pedagogam ir svarīgi, ka viņi skolu beidz ar teicamiem rezultātiem.
  • Mūzikai jābūt pirmajai mācību stundai dienā, lai tā vienmēr iesāktos ar skanīgām un jautrām dziesmām. Laiskā dziedāšana ir ne tikai treniņš skolēnu balsīm, bet arī lielisks veids, kā kārtīgi pamosties, turklāt var dziedāt arī ar rokām, rādot un izdziedot notis.
  • Vēsturē pirmās 15 minūtes vajadzētu rādīt vēsturiskas īsfilmiņas par apgūstamo tēmu. Šāds variants spēj jauniešos uzturēt ziņkāri un interesi par šo mācību stundu.
  • Vizuālās mākslas stundas būtu ieteicams sākt ar slavenu mākslas darbu apskati. Tā izglītojamais var gūt iedvesmu arī saviem zīmējumiem.
  • Skolas ikdienā pedagogam, īpaši klases audzinātājam, reizēm būtu lietderīgi sākt stundu ar vienkāršu sarunu par to, kas uztrauc skolēnus vai viņiem ir ļoti svarīgs. 

Sadarbībā ar žurnālu "Skolas Vārds", Sandra Krauze



Kā skolēnam brīvlaikā droši lietot internetu? Komentēt (8)

Kā skolēnam brīvlaikā droši lietot internetu?

Skolēnu vasaras brīvdienās bērniem ir daudz brīvā laika, ko pavadīt pie datora, planšetdatoriem un telefoniem. Eksperti aicina vecākus pievērst uzmanību saviem un bērnu interneta lietošanas paradumiem

 

1. Izvairies ievadīt informāciju svešā ierīcē!

 

Atceries, tavs sociālo tīklu profils vai e-pasts ir privāta informācija, kuru nevajadzētu lietot svešās ierīcēs. Cita cilvēka datorā vai mobilajā ierīcē paliek viss, kas tajā ir ievadīts, tāpēc lietotāji var uzzināt par tevi vairāk, nekā tu pats vēlētos. Ja tas tomēr ir nepieciešams, vienmēr izlogojies no saviem profiliem, nevis vienkārši aizver interneta pārlūku.

 

2. Sociālajos tīklos nepublicē personīgu informāciju!

 

Tavs profils sociālajos tīklos ir publiski pieejams, tāpēc informāciju, kuru tu neatklātu svešiniekiem vai kautrētos paust vecākiem un citiem pieaugušajiem, savā profilā neievieto. Pat tad, ja to mēģināsi dzēst, kāds to var būt saglabājis!

 

3. Nedalies ar savām interneta parolēm!

 

Paroles ir galvenais drošības līdzeklis, kas pasargā mūsu datus no ļaunprātīgas izmantošanas. Parolei jābūt drošai, atjautīgai un pietiekami sarežģītai, un to nekādā gadījumā nedrīkst glabāt pierakstītu.

 

4. Neiepērcies internetā bez vecāku ziņas!

 

Bez vecāku piekrišanas neievadi internetā savas vai pieaugušo kredītkartes datus. Izmantojot sniegto informāciju, krāpnieki var piekļūt tavam kontam un izkrāpt naudu. Ja iepirkšanos internetā esi saskaņojis, vienmēr pārliecinies, vai mājaslapa ir droša.

 

5. Never vaļā vēstules no svešiniekiem!

 

Ja e-pastā vai sociālo tīklu profilā saņem informāciju no svešiniekiem, apdomājies, pirms nolem to atvērt. Dažādi vīrusi var tikt izplatīti ar e-pasta starpniecību vai sociālajos tīklos. Krāpnieki to izmanto, lai piekļūtu privātajai informācijai, ko uz šīs ierīces glabā.

 

6. Nesatiecies ar svešiniekiem, kurus iepazīsti internetā!

 

Ja internetā uzsāc saraksti ar kādu nepazīstamu cilvēku, atceries, viņa identitāte var nebūt īsta. Internetā ir viegli uzdoties par kādu citu, kā arī izmantot tevis sniegto informāciju ļaunprātīgi. Ja tomēr nolem doties uz tikšanos ar svešinieku, informē par to savus draugus vai vecākus, kā arī ziņo par savu atrašanās vietu.

 

7. Apdomā, pirms dalies ar fotogrāfijām vai video sociālajos tīklos!

 

Neapdomīga fotogrāfiju vai video izplatīšana internetā var beigties ar šantāžu, kurā ir iesaistīti tavi draugi vai pat vecāki. Pirms bilžu publicēšanas vai sūtīšanas draugiem pārdomā, vai vēlies, lai tā kļūst pieejama visiem.

 

Padomus, kas jāņem vērā, ja bērni ikdienā izmanto modernās tehnoloģijas, apkopoja Net-Safe Latvija



Vardarbība skolās kļūst nežēlīgāka. Kā to risināt? Komentēt (148)

Atbild Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics

Lai arī šogad skolās konstatēts skaitliski neliels fizikās vardarbības gadījumu pieaugums, šie vardarbības akti kļuvuši nežēlīgāki.

“Mēs visi ceram, ka mūsu bērni skolas dienu pavadīs drošībā. Taču ne vienmēr tā ir. Katru nedēļu mēs saņemam informāciju, ka kāds bērns mācību iestādē ir cietis no vardarbības,” preses konferencē sacīja Valsts policijas (VP) Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics.

 

Šogad novērota satraucoša tendence - vardarbības gadījumi skolās kļūst īpaši ciniski. Kādam pamatskolas audzēknim klasesbiedri aizdedzinājuši matus, kāds cits ticis iemests mēslu kastē, vēl kādam vienaudži piespieduši laizīt zemi, turklāt šie ir tikai daži no nežēlības piemēriem. Lielākoties informācija par vardarbības gadījumiem netiek ziņota VP.

 

Vardarbības pirmsākumi novērojami jau bērnudārzā


"Lai mazinātu vardarbību skolās, ir jāmaina pieeja, kā mēs to apkarojam,stāsta A. Rinkevics. Pašlaik par drošību skolā atbildīgs ir skolas direktors, taču ne vienmēr direktori ar problēmsituācijām spēj tikt galā.

 

Mēģinot skolās samazināt noziegumu skaitu, svarīgi vardarbības aizmetņus bērnā pamanīt pēc iespējas ātrāk. Vardarbība skolās ir tikai aisberga redzamā daļa, tādēļ par šo problēmu būtu jādomā jau bērnudārzos, kad bērnos varot pamanīt jau pirmās vardarbības pazīmes.  

 

Valsts policija aicina pašvaldības sociālos dienestus aktīvāk sadarboties ar pirmsskolas izglītības iestādēm, skolu sociālajiem pedagogiem un direktoriem, lai savā starpā apmainītos ar informāciju un bērnos savlaicīgi pamanītu agresivitātes pazīmes. Kad skolēns jau ir nonācis VP redzeslokā, palīdzēt jaunietim laboties ir krietni sarežģītāk. Pašvaldībai ir pienākums nevis gaidīt, kad jaunietis būs izdarījis kādu likumpārkāpumu, bet jau agrīnā stadijā izstrādāt sociālās korekcijas programmu, lai mainītu bērna uzvedību, stāsta A. Rinkevics.

 

Kādēļ skolotāji nepamana vardarbību?


A.Rinkevics uzsver arī skolotāju lomu vardarbības savlaicīgā novēršanā. Lai arī policijā parasti vēršas, ziņojot par fiziskās vardarbības gadījumiem, ne mazāk svarīgi ir cīnīties ar emocionālo teroru. Nereti nākas saskarties ar gadījumiem, kad ar fizisku izrēķināšanos nodarbojas skolēns, kurš pats atradies upura lomā. Kādā brīdī viņš nolēmis sevi aizstāvēt, jo ilgstoši cietis klasesbiedru pazemojumus.

 

Kādēļ pedagogi, kuri ikdienu pavada kopā ar šiem jauniešiem, nepamana, ka klasē notiek emocionālā vardarbība? Negatīva attieksme un ņirgāšanās parasti tomēr netiek slēpta, tādēļ, to pamanot, skolotājam būtu jārīkojas un jācenšas palīdzēt, uzskata A. Rinkevics.

 

Aicina skolas neslēpt vardarbības gadījumus


Kā liecina apkopotā informācija, drošībsargājošām iestādēm par vardarbīgu izturēšanos ziņo vien 30% gadījumu. Lielākoties Valsts policija nesaņem nekādu informāciju par skolēnu pārkāpumiem. A. Rinkevics uzsver, ka šādus atgadījumus noteikti nevajag slēpt, uztraucoties par mācību iestādes reputāciju. Tiklīdz skolā pieredzēta vardarbīga izturēšanās, par to ir jāziņo policijai.

 

Lai palīdzētu risināt problēmu, VP izstrādā speciālu programmu, kuru varēs prezentēt jau šā gada augusta vidū. Programmas ietvaros direktoriem tiks piedāvāti jau konkrēti padomi, kā skolās ievest drošības programmu un kā rīkoties noteiktās situācijās:

  • ja skolēns smēķē;
  • ja ir aizdomas, ka skolā ienests ierocis;
  • ja skolēni sākuši kauties u.c.


Pozitīva tendence – aizvien retāk lieto spaisu


A.Rinkevics atzīmē arī kādu pozitīvu tendenci, proti, šogad ir būtiski samazinājusies narkotiku lietošana skolās. Pagājušā gada sākumā VP gandrīz katru dienu saņēma informāciju par mazgadīgajiem, kuri nogādāti medicīnas iestādēs pēc jauno psihoaktīvo vielu lietošanas. Tolaik viena no lielākajām problēmām skolās bija spaisa lietošana, taču tagad tā tiekot veiksmīgi apkarota. Kā liecina VP sniegtā statistika, pagājušā gada pirmajā ceturksnī ar narkotiskajām vielām saistīti pārkāpumi skolā un tās teritorijā tika konstatēti 28 reizes, taču šogad - vien 10 reizes. 



Kā skolēnus izglītot kino jomā? Komentēt (32)

Atbild Dita Rietuma, Nacionālā kino centra vadītāja

Jau vairākus gadus notiek diskusijas par to, vai un kādā veidā skolēnus vajadzētu izglītot kino jomā. Lai arī kino jau sen ir kļuvis par nozīmīgu kultūras sastāvdaļu, vieta mācību saturā tam joprojām nav atrasta.

 

Tehnoloģiju pieejamība attīstījusies straujāk nekā skolu programma


“Kino mūsdienās ir viens no populārākajiem medijiem ar visspēcīgāko iedarbību, kuru skolās gandrīz nemāca. Tā ir milzīga problēma, jo tehnoloģijas un to pieejamība ir attīstījusies straujāk nekā skolu programmas,” uzskata Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, Nacionālā kino centra vadītāja un kino zinātniece Dita Rietuma.

 

Izpratne par dažādu kino valodu un atšķirīgiem vēstījuma veidiem uzlabo jauniešu spriestspēju, kā arī kritisko domāšanu. Viņu attieksme kļūst daudz tolerantāka, savukārt pasaules redzējumus – plašāks, uzskata D. Rietuma. Neskatoties uz to, atrast brīvu vietu skolu stundu plānā, lai mācītu par kino, pašlaik esot nereāli: “Pagājušā gada rudenī bijusī izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete skaidri un gaiši norādīja, ka ieviest skolās mācību priekšmetu Kino vēsture ir neiespējami, jo ir ļoti daudz sabiedrisko organizāciju iniciatīvu un pieteikumu jaunu priekšmetu ieviešanai skolu mācību programmās,” stāsta D. Rietuma.

 

Skolas nespēj adaptēties audiovizuālajā informācijas gūzmā


Darbā ar studentiem D. Rietumai nācies novērot, ka jauniešu izpratne par kino valodu ir vāja, bet zināšanas - nepietiekamas. Viņai kā pasniedzējai viens no spēcīgākajiem šoka momentiem esot bijusi atskārsme, ka Latvijā ir studenti, kuri līdz 20 gadu vecumam nav iepazinušies ar Eiropas filmu klāstu. „Mums nebūtu jāsastopas ar situāciju, ka jauns cilvēks nav redzējis nevienu filmu, kas nav angļu valodā! Skats uz pasauli šiem jauniešiem ir ļoti, ļoti ierobežots,” secinājusi D. Rietuma. Viņasprāt, skolu izglītības programma nav tendēta uz to, lai jaunietim palīdzētu orientēties audiovizuālajā informācijas gūzmā.

 

Lai arī Eiropas tendence ir runāt par mediju lasītprasmi, Latvijai šis ceļš vēl ir priekšā. “Kino līdz skolām praktiski nenonāk. Jaunietim ir jāmāk orientēties neprātīgajā informācijas plūsmā, jāprot pielietot kritisko domāšanu attiecībā pret informācijas plūsmu, kas ir visapkārt. Pašlaik tas ir aktuāli arī Ukrainas un Krievijas kontekstā,” uzskata D. Rietuma.

 

Latvijas kino ienāk skolās


Saprotot, ka ieviest atsevišķu mācību priekšmetu, kas veltīts kino jomai, nav iespējams, Nacionālais kino centrs sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru ir izstrādājis programmu Kino skolās. Latvijā tas ir vēl nebijis projekts, kas piedāvā legālu iespēju skatīties atzinību guvušas un kvalitatīvas filmas, iekļaujot tās arī mācību saturā.

 

Sadarbojoties ar izglītības speciālistiem un kino teorētiķiem, ir izveidots materiāls, kurā apkopoti mācību stundu plāni, darba lapas, ko skolotājs var izmantot mācību stundās, kā arī plašāki apraksti par 21 Latvijā veidotu filmu (Romeo un Džuljeta, Klucis – nepareizais latvietis, Pavasaris Vārnu ielā, Spēlēju, dancoju, Čiža acīm u.c.). Tās ir animācijas, dokumentālās un spēlfilmas, kas tapušas pēdējos gados. Iekļautas ir arī divas Latvijas Kultūras kanona filmas – dokumentālā kino klasika Vecāks par desmit minūtēm un Baltie zvani).

 

Mācību stundu plāni ir paredzēti 1.-3. klasei, 4.-5. klasei, 7.-9.klasei un 10.-12.klasei. Filmas un mācību plānus ieteicams izmantot dažādu mācību priekšmetu satura apguvē, piemēram, sociālo zinību, Latvijas vēstures, Latvijas un pasaules vēstures, politikas un tiesību, kulturoloģijas un vizuālās mākslas mācību stundās.

 

Izveidoto materiālu mērķis ir palīdzēt skolotājiem izvēlēties konkrētu latviešu filmu, tās fragmentu, lai paspilgtinātu vai ilustrētu kādu noteiktu mācību tēmu. Projektā plecu pie pleca ir strādājuši gan pedagogi, kuri sagatavojuši stundu plānus un darba lapas, gan kinoteorētiķi, kuri izveidojuši aprakstus par katru filmu, raksturojot to mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, kā arī iezīmējot dažādus kultūrvēsturiskos kontekstus. Šīs atšķirīgās pieejas – pedagoģiskā un kultūrvēsturiskā – paplašina izveidotā materiāla funkcijas un lietojumu, informē Nacionālais kino centrs.

 

D. Rietuma gan atzīmē, ka projekts Kino skolās pavisam noteikti nav saistāms ar sākotnējo ideju - mācību priekšmetu Kino vēsture, taču tas ir pirmais solis, lai skolās sāktu padziļināti izglītot kino jomā. “Protams, mēs varam sapņot par to, ka būs laiks, kad skolās mācīs mediju vai kino vēsturi kā atsevišķu priekšmetu, taču tas jau ir nākamais solis, krietni apjomīgāks projekts,” nākotnē cerīgi raugās D. Rietuma.

 

8. aprīlī plkst. 16.00 kinoteātrī Splendid Palace notiks projekta Kino skolās prezentācija. Pedagogi ir aicināti pieteikties dalībai pasākumā, kurā būs iespējams saņemt izdevumu Kino skolās, kā arī gūt praktisku informāciju par vietnes Filmas.lv lietošanu. Pasākumam iespējams pieteikties, rakstot e-pastu nfc@nfc.gov.lv. 




Twitter sadaļa

@eklase Portālā "Latvija.lv" sākas elektroniskā pieteikšanās studijām augstskolās https://t.co/5yYSBHzj0w via @eklase
@eklase Ārstes padomi, kā izvairīties no traumām vasarā https://t.co/gWzR3KA4BA via @eklase
@eklase E-klases portāla sadaļā "Konference" pieejami lekciju video ieraksti https://t.co/ZbZO2FFrYa https://t.co/YaCDGWwO9o
@eklase Konferences "E-KLASE 2017" bildes jau pieejamas portālā! Drīzumā tiks publicēti arī lekciju ieraksti.… https://t.co/izHRTCqkCp
@eklase Pēc izglītojošas dienas pedagogi piedalās loterijā un pēcāk baudīs Liepājas Simf. orķestra stīgu kvinteta koncertu. https://t.co/ZbZO2FFrYa
@eklase Sākusies #EKLASE2017 noslēguma daļa. Tiešraide no apbalvošanas ceremonijas E-klasē un LMT Straume.… https://t.co/htwTnAwCCL
@eklase Sākusies antropologa Roberta Ķīļa @cantab3 lekcija "Darbs un profesija: ko, kā un vai vispār mācīties?" #EKLASE2017 https://t.co/ZbZO2FFrYa
@eklase Jau tūliņ sāksies institūta “Vitae" vadītāja Rolanda Ozola lekcija "7 lielās izglītības idejas un kompetenču pieeja izglītībā". #EKLASE2017
@eklase RT @liepajalv: Ar izglītības ministra Kārļa Šadurska un domes priekšsēdētāja Ulda Seska uzrunu "Lielajā dzintarā" sākusies konference "E-Kl…
@eklase E-klases vadītājs Jānis Kaģis noslēdz konferences atklāšanas daļu. #Eklase2017 https://t.co/ZbZO2FnQzA https://t.co/Y6vEQElaCz
@eklase Liepājas mērs @UldisSesks konferences atklāšanā. #Eklase2017 Skaties tiešraidē https://t.co/ZbZO2FnQzA https://t.co/YbEKVK4d35
@eklase Pašlaik izglītības un zinātnes ministrs stāsta par pārmaiņām izglītības sistēmā. #EKLASE2017 #LMTstraume https://t.co/N1etdkpWQ4
@eklase RT @greatamberlv: Lielākais izglītības nozares notikums šodien Lielajā dzintarā! Konference E-KLASE 2017 https://t.co/byoLDFM0tC
@eklase Konference E-Klase2017 ir sākusies! Notiek konferences atklāšana - seko līdzi tiešraidei #EKLASE2017 https://t.co/ZbZO2FnQzA
@eklase Konferenci #EKLASE2017 varēs vērot video tiešraidē E-klase.lv un https://t.co/rQcu9jHAel. Seko līdzi no plkst.11.!… https://t.co/3phOLQtEJ0