Mūsdienās izvairīties no bērnu un pusaudžu konkurences nav ne iespējams, nedz arī vēlams. To nosaka gan mūsdienu sabiedrība un kultūra, gan arī indivīda psiholoģiskās attīstības vajadzības. Savstarpējā sacensība palīdz bērnam nobriest kā personībai un gatavoties pieaugušo dzīvei. Taču pārmērīga koncentrēšanās uz panākumiem gan bērnam, gan pieaugušajam var radīt ciešanas. Tāpēc aktuāls ir jautājums: kur ir veselīgas konkurences robežas? Vaicājam psihoterapijas speciālistam Markam Jermakam un izglītības psiholoģei Zandai Šneiderei.

Panākumu kultūras laikmets

Mūsdienu sabiedrība bez konkurences nav iedomājama. Lielā mērā to nosaka kultūra, kurā dzīvojam, – tā ir panākumu kultūra, kurā spēks, veiksme, orientācija uz efektivitāti tiek ļoti augstu novērtēta, stāsta psihoterapeits M. Jermaks. Savstarpējo sacensību izslēgt, pirmkārt, nav iespējams, un, otrkārt – to nevajag darīt, citādi zaudēs tie bērni, kuriem konkurence ir nepieciešama. Tam piekrīt izglītības psiholoģe Z. Šneidere: “Ideālā dzīves modelī konkurence ir virzītājspēks. Mēs nebūtu tur, kur esam, ja nebūtu konkurences. Ja kāds izlasījis grāmatu, tad es gribēšu izlasīt divas. Un, lai arī ir toleranti nesalīdzināties, jāatzīst, ka salīdzināšanās notiek. Kaut vai, piemēram, stājoties augstskolā: ja uzņem 15 studentus, pārējie šo konkurenci nav izturējuši. Tāpēc vienmēr aktuāls ir jautājums par to, cik noteicoša ir šī konkurence un vai tā veselīga vai slimīga.”

Konkurence vai sadarbība?

Svarīgi, lai uz konkurenci nebalstītos viss izglītošanās vai attīstības process, saka M. Jermaks, jo tad tas var kļūt graujoši. “Ne visiem bērniem konkurence palīdz. Daļai bērnu tā var radīt sajūtu par sevi kā par neveiksminieku.”

Jāatceras, ka konkurence ir tikai viens no veidiem, kā attīstīties. “Darba situācijās daudz svarīgāk par konkurenci ir prasme sadarboties un mijiedarboties, spēja strādāt komandā. Tur vajadzīgas citas iemaņas, arī kontakts ar savu iekšējo pasauli un intuīciju. Izteikti radošiem cilvēkiem vispār mēdz būt grūtības iekļauties konkurences parametros,” skaidro M. Jermaks.

Būtiski, ka uz konkurences pamata neveidojas tuvas attiecības. Konkurences pārspīlējums attālina cilvēkus citu no cita. Pastiprina distanci un nošķirtību. Tāpēc jautājumiem, kas saistīti ar bērnu konkurenci, psihoterapijas speciālists iesaka pievērst nopietnu uzmanību.

Kā likt bērnam saprast, ka svarīgāka ir nevis atzīme un vieta klases reitingā, bet gan skolā iegūtās zināšanas?

M. Jermaks: “Manuprāt, zināšanas šobrīd nav pats svarīgākais. Daudz lielāka nozīme ir elastīgumam. Ja tev nav zināšanu kādā jomā, tā nav problēma! Ja esi pietiekami elastīgs, zināšanas iegūsi. Šodien pasaule prasa, lai cilvēki daudz mācītos. Bet izglītības sistēmā ir orientācija uz zināšanām, kas neiet kopā ar laiku un to, ko pasaule šobrīd pieprasa. Būt elastīgam, mainīt stratēģiju, ja kaut kas nestrādā, mobilitāte ir svarīgāka par zināšanām.”

Sneidere.konkurence.jpg

Konkurē ar sevi!

Tas, ka mēs katrs gribam būt labs un labākais, ir normāli. Bet ko darīt, ja nesanāk būt labākajiem? Tas it kā ir tikai normāli, jo mēs nevaram būt labākie visās jomās. Taču kā šādā gadījumā bērnam vai pusaudzim tikt galā ar zaudējuma sajūtu un frustrāciju?

“Ir saprotami: konkurence parāda, ka kāds cits var būt labāks par mani – un arī sliktāks. Svarīgs kļūst jautājums, ko es ar šo informāciju daru,” skaidro Z. Šneidere. Vai bērns no šīs situācijas kaut ko iemācās un turpina iet uz mērķi? Vai varbūt atsakās no tālākas cīņas, jo kāds cits kaut ko var izdarīt labāk par viņu? Ja bērns ieņem otro pozīciju, vecākiem jāpievērš uzmanība, vai bērns neatsakās no nodarbībām, kas viņam patīk un/vai ir vērtīgas, tikai tāpēc, ka negrib konkurēt, jo zaudējuma sāpes šķiet pārāk traumējošas un neizturamas. Vecāki var palīdzēt, ja pieskata un atbalsta bērnu: redzi, pirms mēneša tev bija sliktāk, bet tagad jau ir labāks rezultāts. Bērnam jāiemāca konkurēt vairāk ar sevi: katra jauna prasme ir ieguvums.

Vai mīlam bērnus par panākumiem?

“Ja bērnam ir svarīgi būt tikai pirmajam un viņš netiek galā, ja tāds nav, piemēram, kliedz vai ne ar vienu nerunā, – vecākiem jāatceras, ka bērns ir vecāku audzināšanas rezultāts,” saka Z. Šneidere un atsaucas uz kādu novērojumu ģimenes velobraucienā. “Mani pārsteidza, cik ļoti vecāki dzina uz priekšu savus bērnus: minies, minies. No vienas puses, protams, nav slikti, bet, no otras – bērnam tas sagādā ļoti lielu stresu, tāpēc jautājums: vai tas ir noteicošais? Vai bērna vērtību nosaka tas, ka viņš ir pirmais, vai kas cits? Vai bērnu mīl tikai tad, ja viņš ir pirmais?”

Bet ja bērns pats vienmēr un visur grib būt labākais? Z. Šneidere rosina katram bērnam meklēt atbilstošāko pieeju, tomēr vispirms kopā ar bērnu jāmeklē atbilde uz jautājumu, ko grib viņš pateikt, cenšoties būt labākais. “Tā var būt norāde uz nosacījumu mīlestību – bērns domā, ka vecāki mīlēs tikai tad, ja viņš būs labākais. Rodas jautājums, cik vispār vērtīgs bērns jūtas. Jo visu laiku uzvarēt nozīmē dzīvot pastāvīgā trauksmē, visu laiku saspringumā.”

Lai tā nenotiktu, bērnam jābauda beznosacījuma mīlestība. “Tas nozīmē uzsvērt, ka viss ir kārtībā un bērnu mīl arī tad, ja kaut kas nesanāk,” tā Z. Šneidere. “Galvenais ir radīt bērnam drošības sajūtu un pārliecību, ka arī tad, ja viņam kaut kas nav izdevies vai paveicies, viņš vienalga saviem vecākiem ir mīļākais un labākais.”

Tāpat viņa norāda uz riskiem, ja vecāki mēģina bērnos iemiesot savas slēptās un nerealizētās vēlmes. Piemēram, ja tēvs gribējis kļūt par hokejistu un tagad aizrautīgi vadā uz treniņiem savu bērnu, viņš var neredzēt, ka bērns paklausīgi trenējas nevis tāpēc, ka hokejs būtu arī viņa sirdslieta, bet gan tāpēc, ka cenšas iztapt tēvam. Un, ja kaut kas nesanāk, bērnam tā šķiet traģēdija.

Uz risku, ka tieši vecāki provocē bērnu koncentrēties uz panākumiem, uzmanību vērš arī M. Jermaks. Arī viņš novērojis, ka vecāki vēlas, lai bērni piepildītu vecāku ilgas un sapņus – ja man nav izdevies tos piepildīt, vismaz palīdzēšu savam bērnam. “Bet risks slēpjas tajā, ka vecāki nerēķinās, piemēram, vai bērnam ir talants. Līdz ar to bērni spiesti dzīvot nevis savu dzīvi, bet tādu, ko izvēlas vecāki,” viņš skaidro. M. Jermaks gan piebilst, ka visas situācijas nevar vērtēt vienādi, jo gluži tāpat ir daudz apdāvinātu bērnu, kuri paši pieņem lēmumu koncentrēties uz panākumiem. “Tāpēc nevar likt atbildību tikai uz vecākiem. Ir bērni, kuri paši izdara šādu izvēli,” tā M. Jermaks.

jermaks.konkurence.jpg

Mūžīgās sacensības riski

Diemžēl neveselīga konkurence bieži vien iet rokrokā ar mobingu. “Pret bērnu, kurš par katru cenu klasē vai kādā citā kolektīvā grib izcelties un būt labākais, var veidoties arī mobings. Turklāt šis bērns var būt gan upura lomā, gan arī pretēji – tā saucamā varmākas lomā,” stāsta psiholoģe.

Kādi ir citi riski bērnam, kurš pārāk koncentrējies uz panākumiem? “Ir grūti būt pašam. Jo ir vajadzība pēc aizvien lielākiem panākumiem, kas iedzen cilvēku slazdā,” skaidro M. Jermaks. Tas nozīmē, ka cilvēks pārstāj dzīvot savu dzīvi un perspektīvā var veidoties tukšuma vai izolācijas sajūta, atsvešinātība, nespēja izveidot siltas un tuvas attiecības ar svarīgiem cilvēkiem un bezgalīga frustrācija par sevi. M. Jermaks: “Bieži novērojams, ka cilvēkam izveidojies graujošs sevis novērtēšanas mehānisms – vienalga, ko viņš izdara vai panāk, pats nespēj to atzinīgi novērtēt. Viņam liekas, ka nekas nav labi, un tas rada lielas ciešanas. No malas izskatās, ka šis gan ir veiksmīgs cilvēks, bet īstenībā viņš ļoti cieš, jo nemāk priecāties par saviem panākumiem.”

Var gadīties, ka šāds cilvēks izdzen sevi līdz tādai pakāpei, ka nerēķinās pat ar saviem fiziskajiem ierobežojumiem. “Mēs visi esam kaut kādā mērā ierobežoti. Mums vajag atpūsties, izklaidēties, bet šādi cilvēki ignorē gan savu ķermeni, gan veselības kapitālu, un ap gadiem 40 viņš var būt emocionāli sagrauts,” potenciāli iespējamu nākotnes ainu iezīmē M. Jermaks.

Vai dot norakstīt?

Gan senāk, gan tagad arvien aktuāls ir jautājums par norakstīšanu – tie, kuri nebija izpildījuši mājasdarbu, meklēja kādu, no kura norakstīt. Mūsdienu bērni, cenšoties būt labāki par citiem, bieži vien vairs nav tik “izpalīdzīgi”. Bet vai tas nevar sabojāt attiecības ar vienaudžiem?

Z. Šneidere atbild ar pretjautājumu: vai mamma būtu ar mieru, piemēram, dalīties ar kādu ar savu algu? Mammai pašai sev jāuzdod jautājums: cik labprāt viņa dalītos ar savu somiņu vai kurpēm.