Bērnu audzināšana patiesi ir liels izaicinājums, kas liek pārskatīt ne tikai savus pieņēmumus, bet atteikties no daļas savu vēlmju, laika sev, pilnībā pārkārtot savu dzīvi, pārskatot un izvērtējot prioritātes un vērtības. Vecākiem jāapgūst un jāvairo pacietība visā bērna audzināšanas procesā.

Dažādās mīlestības valodas

Pirms atbildēt uz jautājumu, kas tad ir pārmīlestība pret bērniem, svarīgi nodalīt emocionālo pasauli – jūtu mīlestību – no praktiskām mīlestības izpausmēm. Kad mīlam, mēs to jūtam netveramā veidā. Stipru mīlestību aprakstām ar vārdiem “mīlēt no visas sirds”. Lieliski to paskaidro frāze angļu valodā: “To the Moon and back” – līdz pat Mēnesim un atpakaļ, tādējādi ar vārdiem apliecinot savas mīlestības jūtu diapazonu un plašumu. Mīlestības jūtas mēs pazīstam, bet ļoti bieži nespējam vārdos to definēt un raksturot.

Mīlestību mēs pazīstam arī tās izpausmēs. Un tieši šī mīlestības paušana, citkārt dēvēta par mīlestības valodu, ir tā, uz ko likšu akcentu, runājot par to, ka mīlestības var būt arī par daudz. Tā ir mīlestība, kuru vada raizes un pat drudžains nemiers. Varētu teikt – mīlestība tādas neveselīgas un pārmērīgas pieķeršanās veidā vecākam pret savu bērnu. Mīlestības klātbūtne dzīvē ir milzīga vērtība, taču mīlēt protam atšķirīgi un darām to dažādos veidos. Mīlot mēs ne tikai aprūpējam bērnus, gādājot par ikdienas pamatvajadzībām – pabarot, apģērbt, nomazgāt –, bet arī skolojam, kopā pavadām laiku spēlēs, rotaļās un sarunās, pastaigās, dāvinām dāvanas, sagādājam pārsteigumus, veltām uzmanību, izrādot interesi, ieklausoties, atbalstot utt.

Diemžēl ir ļoti viegli, ejot nevainīgas un sirds pilnas mīlestības pavadā, nesajust un pārkāpt robežu, nonākot pilnīgi pretējā laukā. Kā izpaužas pārmērīga lutināšana no vecāku puses? Tā ir pārmērīga bērnu sargāšana, neļaujot viņam spert soli ne pa labi, ne pa kreisi, neļaujot krist un sasisties, neļaujot kļūdīties, savainoties. Bērni tiek sargāti no jebkādas sāpīgas pieredzes – gan no fiziskām sāpēm, gan emocionāliem pārdzīvojumiem. Un, pasargājot no sāpīgās pieredzes, neapzināti bērnam tiek liegta jebkāda pieredze – arī veiksmīga.

Mīlestība kā vardarbība

Izlutinātie bērni savu vecāku mīlestību saņem pār mēru. Vecāki pārpratuši mīlestības veselīgo būtību, darot par daudz. Viss, kas apliecina mīlestību, tiek pausts pārmērīgās devās. Rūpes un gādība ir tik dāsna, ka pārvēršas pāraprūpē. Savukārt pāraprūpe ir viens no vardarbības veidiem. Tā kavē bērnu veselīgu un pilnvērtīgu attīstību.

Lutinātus bērnus vecāki, no vienas puses, tur nemitīgā kontrolē, bet, no otras puses, pieļauj pilnīgu visatļautību. Šiem bērniem tiek ļauts teju viss un aizliegts – gandrīz nekas. Vecāki allaž stāv “uz vakts”: ir gatavi iesaistīties un glābt atvasi katrā mazākajā situācijā, kas bērnam kļūst neērta (nav runa par reāliem draudiem bērna veselībai vai dzīvībai). Pārmērīgā kontrole ierobežo un neļauj iepazīt apkārtējo pasauli izzinošā un attīstību veicinošā veidā. Tā veicina nedrošību un rada bailes, kā arī neļauj izpausties iekšējās brīvības sajūtai.

Tajā pašā laikā pāraprūpētāju vidū dominē uzskats, ka bērniem jāļauj viss, jo, aizliedzot un “ieliekot” bērnu rāmī (tā saprotot disciplīnu), tiekot “lauzta” bērna personība. Šie vecāki neapzinās, kādas negatīvas sekas skar izlutinātos bērnus.

Ir vecāki, kas savas pārmērīgās mīlestības un lutināšanas sekas izjūt, jau bērnam tīņu un pusaudžu vecumu sasniedzot. Pat vēl agrāk – skolas gaitu sākumā, kad bērnam rodas savi pienākumi un atbildība, kad viņš sastopas ar prasībām un noteikumiem sabiedrībā, kad viņš nonāk atšķirīgā vidē, kur visi nav gatavi izdabāt, draudzēties, dalīties utt. Īstā dzīves skola sākas jau ar pirmo klasi. Tad vecāki sāk izjust savas audzināšanas sekas caur protestu un atteikšanos kaut ko darīt. Bērns saka “es negribu” un “es nevaru”. Ļoti bieži tad vecākiem nākas arī mācīties savu bērnu vietā. Jo ilgāk viņi dara visu vai ļoti daudz bērnu vietā, jo grūtāk kļūst. Esmu dzirdējusi mammas sakām: “Es neko nevaru izdarīt, mani vienkārši neklausa!” Tā ir vēl viena izlutināto bērnu vecāku problēma – mīlošais vecāks kļūst nerespektējams sava paša mīlētā bērna acīs. Vecāks vairs nav autoritāte. Tātad – var arī neklausīt.

Bieži luteklīšu vecāki ir neizpratnē, ka bērns ir nepateicīgs un nenovērtē savus vecākus. Tās ir sekas bērna nepiemērotai audzināšanai, kas ir ļoti tālu no bērna aktuālajām vajadzībām. Tā ir ilūzija, ka bērns tiek darīts laimīgs, audzinot bez robežām un noteikumiem. Psiholoģiskai labklājībai katram cilvēkam, gan lielam, gan mazam, ir svarīgi zināt robežas. Ja robežas nejūt pats vecāks, tad arī attiecīgi nespēj tās parādīt un iemācīt savam bērnam. Nereti tie ir vecāki, kuri jūtas neapmierināti ar sevi un savu dzīvi, tāpēc velta visu savu laiku un uzmanību tikai bērnam. Tie ir vecāki ar zemu pašcieņu un nepiepildītām attiecībām. Nereti tie ir vientuļie vecāki vai tādi, kas dzīvo nepilnvērtīgās attiecībās. Ļoti augsts risks kļūt par lutinātāju ir, ja savos bērnos saskatām paši sevi. Vēlme savus nerealizētos panākumus īstenot caur saviem bērniem, pat nepadomājot, ka tas ir stāsts par mūsu pašu laimi, nevis bērnu.

Šie vecāki ir tik noraizējušies par savu bērnu nākotni, ka vēlas nodrošināt visu labāko, tajā skaitā studijas, nerēķinoties ar pašu bērnu vēlmēm.

Patiesībā daudz lielāks ieguldījums bērnu nākotnē ir ļaut viņiem piedzīvot neveiksmes, labot kļūdas un risināt sarežģījumus, nevis pasargāt no tā. Grūtību pārvarēšana dod iespēju apgūt “izdzīvošanas” prasmes, stresa noturību un dzīvesspēku. Tādā veidā dodot saviem bērniem drosmi lūkoties nākotnē un sekot izaicinājumiem. Nodaliet sevi no saviem bērniem! Atcerieties, ka jūs neesat viens vesels un jums ir katram sava dzīve un sapņi. Tu neesi tavs bērns, bet tu pats. Tavs bērns ir atsevišķs cilvēks, ar savām vēlmēm, sapņiem, spējām, uzskatiem. Tas nenozīmē atteikties no rūpēm un gādības, bet ievērot veselīgu nošķirtību. Nemesties risināt katru dzīves situāciju, bet iemācīt bērnu palūgt palīdzību un pajautāt padomu tad, kad tas būs tiešām nepieciešams. Iemāci viņam sajust šo robežu, jo tas ietekmēs sociālo un emocionālo stabilitāti dzīvē. Ar lozungu “es nevaru un nespēju” zūd spēks un pašapziņa, veidojas atkarība no citiem un pašpaļāvības trūkums.

Izlutinātie bērni biežāk dzird JĀ, nevis NĒ. Bet paši saka NĒ, nevis JĀ, jo ir pieraduši tā. Viņi neprot sadarboties un rast kompromisus. Sastopoties ar NĒ aizliegumu, atteikumu, ierobežojumu formā ārpus ģimenes, tas var ļoti sāpināt, savā ziņā pat traumēt. Bērns var justies šokēts par atšķirīgo attieksmi, ko saņem savā ģimenē un sabiedrībā.

No visiem dievināšanu nesagaidīs

Lutinātie bērni nereti tiek arī pārmērīgi apdāvināti ar materiālām lietām, panākot to, ka viņi vairs neprot novērtēt dāvanas un veidojas apziņa “man pienākas”. Tāpēc šķiešanās ar dārgām dāvanām arī ir pārmīlestība nepareizā veidā. Viss tiek dots. Tāda mīlestība pieaugušos bērnus padara atkarīgus no saviem vecākiem daudz ilgāk nekā līdz pieaugušo vecumam. Dažkārt pat uz visu mūžu... Šie bērni nemitīgi viļas apkārtējos un partnerattiecībās, jo nesagaida no citiem to, ko devuši vecāki pāraprūpētāji. Izlutinātos bērnus vada gaidas, ka visi vienmēr ar viņiem rēķināsies un apčubinās, neko neprasot pretī. Gaidas, ka visi mīlēs un pieņems. Dievināti no saviem vecākiem, viņi gaida, ka arī citi viņus dievinās. Dzīvē tas nav iespējams, tāpēc – sastopoties ar noraidījumu, kritiku un antipātijām, rodas milzīga un sāpīga vilšanās. Pāraprūpe nereti izaudzina narcistiskas personības, jo viņiem ir radīts idealizēts paštēls. Tādiem cilvēkiem nepieciešama nepārtraukta apbrīna un sava nozīmīguma apliecināšana. Tāpēc pārmīlestība, kas izpaužas pāraprūpē, nespēj sagatavot bērnus reālai un patstāvīgai dzīvei, aprūpējot un sargājot par daudz. Bērns neapgūst prasmi rūpēties par sevi un kļūdīties, risināt dažādas dzīves situācijas, problēmas. Jo viņa vietā visu dara vecāki. Šiem bērniem ir liegta pieredze, bet tieši tā ir svarīgs personības attīstības faktors. Veselīga attīstība notiek, iemācoties tikt galā ar stresu un negatīviem pārdzīvojumiem.

Sekas var just visu mūžu

Ja veselīga attīstība pāraprūpes dēļ liegta, arī darbu saviem pieaugušajiem “bērniņiem” meklē mammas, apģērbu pērk mammas, gatavo un pabaro mammas, pat līgavas un līgavaiņus meklē mammas. Jo pāraprūpētais bērns kaut kādā ziņā apstājies attīstībā un pieaudzis tikai fiziski. Nevis savas vainas dēļ, bet vecāku lielās mīlestības un aizgādības dēļ, kas joprojām liek justies vienmēr kā bērnam: sievietes kā meitenītes – meitiņas, vīrieši kā puisīši – dēliņi. Ir izteikts personības brieduma trūkums. Šādiem bērniem dzīve bieži vien paiet nepiepildītās gaidās un pastāvīgā vilšanās sajūtā. Citiem vārdiem – neapmierinātībā un ciešanās. Skarbi!

Kāpēc tā ir? Pāraprūpētajiem bērniem pieaugot, dzīve rādās grūtību pilna. Tas nomāc, jo viņi nav raduši tikt galā paši. Zūd dzīvesprieks un enerģija, ticība sev un savām spējām. Viņiem ir iemācīts ieradums visu gūt bez pūlēm un viegli. Viņiem ir gatavība ņemt, bet ne panākt pašam kaut ko saviem spēkiem. Pāraprūpētie bērni ir zaudējuši iniciatīvu, motivāciju kaut ko darīt un par kaut ko censties. Viņi nespēj novērtēt to, kas dots, jo viss ir pats par sevi saprotams. Viņi ir patērētāji. Taču patstāvīgā dzīvē kaut ko sasniegt un izvirzīties bez jebkādām pūlēm nav iespējams. Rodas trauksme, mazvērtības sajūta, depresija. Vecāki ir devuši par daudz un vienlaikus atņēmuši bērniem spēju just apmierinātību pašiem ar sevi.

Un tad mammas meklē psihologus un psihoterapeitus saviem bērniem gan bērnībā, gan pusmūžā...

                                                            ***

Kur ir tā robeža, kad mīlestības ir par daudz? Adekvātas rūpes un gādība taču ir svarīga, lai veicinātu bērnu spējīgumu, atbildību, pašpaļāvību. Taču vecākiem jāsaprot, ka bērnu kļūdīšanās un neveiksmes ir normālas un veselīgas dzīves sastāvdaļa, ka nepastāv veselīga dzīve un attiecības, kur nav negatīvu pārdzīvojumu. Bērniem nepieciešams mācīties sajust savas vēlmes, ieklausīties sevī un izdarīt izvēli, pieņemt lēmumus. Paskatīsimies uz sevi – kad mēs, pieaugušie, tiekam galā ar kādām grūtībām, caur to sajūtam savu spēku un sākam apzināties savas spējas un potenciālu. Kāpēc mēs to liedzam saviem bērniem?

Ko darīt, lai neiekristu pārmīlestības lamatās?

Vecāki tik ļoti vēlas iedot bērniem sajūtu, ka dzīvē nekas slikts nevar notikt. Taču, sargājot no visa nevēlamā, atņemam spēju bērniem pašiem apgūt modrību. Vecāki izmisīgi vēlas būt labākie saviem bērniem, pārspīlēti interpretējot savu izpratni par to, ka labs vecāks ir līdzās, atbalstošs un saprotošs. Tā ir, bet vecākam nav jābūt izdabājošam visās nozīmēs un veidos. Svarīgi zināt, ka ikviens vecāks mīl, lolo savu bērnu, vislabāko nodomu vadīts, nevēloties nodarīt jebkādu kaitējumu savai atvasei. Tāpēc atliek zināt un izvērtēt, kā mēs paužam savu mīlestību un kā mēs to varam darīt veselīgā apjomā un veidos, nenodarot savam bērnam kaitējumu mūsu pašu mīlestības dēļ. Novērtējot savu mīlošo attieksmi pret bērniem, atbildiet sev: vai to grasos paveikt bērna vietā, mans bērns pats nevar? Vai izdarīt viņa vietā nebūtu atņemt iespēju viņam ko iemācīties? Kāds šobrīd ir mans mērķis, lai kaut ko aizliegtu savai atvasei vai ierobežotu viņu? Kāds ir mērķis tam, ka izpildu bērna vēlmes un vajadzības? Vai tas ir tas, kas patiešām manam bērnam šobrīd ir nepieciešams? Ko tas dos man vai bērnam? Kā šī brīža mana izvēle ietekmēs manu bērnu nākotnē? Kā es varētu veicināt pašpaļāvību savā bērnā caur savu attieksmi, atļaujām un aizliegumiem? Šāds dialogs sevī var palīdzēt orientēties bērnu audzināšanas līkločos un nonākt pie pareizajām izvēlēm.

Vecāku tipi, kas mīl par daudz

Var būt ļoti dažādi iemesli, kāpēc vecāki nejūt veselīgu robežu mīlestībai.

1. Siltu attiecību trūkums pašu bērnībā,  piemēram, nepiepildītas, vēsas un distancētas attiecības ar vecākiem. Iespējams, vecāki paši bijuši savu vecāku nenovērtēti, tāpēc pārmērīgu uzmanību pievērš tam, lai bērnam neradītu līdzīgu pieredzi. No vienas galējības vecāki nokļūst otrā – no nemīlestības līdz pārmīlestībai.

2. Vainas sajūta, piemēram, par to, ka neesmu spējis saglabāt pilnu ģimeni savam bērnam (ja bērnu audzina viens no vecākiem), kam seko mīlestības kompensēšana dubultā apjomā.

3.  Psiholoģiskas un fiziskas traumas vai saslimšanas bērnam, kas rada bailes par iespējamu bērna zaudēšanu. Arī iepriekš zaudēts bērniņš var būt par iemeslu pārmīlestībai.

4. Vecāki vēlīnajiem un vienīgajiem bērniem kuri ir tik ilgi, ilgi gaidīti! Citreiz gan pāraprūpēti ir jaunākie – pēdējie – bērni, kurus vecāki izmisīgi vēlas “paturēt” sev.

5. Vecāki, kuriem pašiem nav savas dzīves. Viņi dzīvo savu bērnu dzīvi. Viņi ir pārņemti ar saviem bērniem, viņu panākumiem, labsajūtu, pat draugiem... Tā ir savas tukšās un nepiepildītās dzīves sajūtas kompensēšana. Neapzināta bērnu piesaistīšana sev, radot atkarīgas attiecības, jo vēlāk, kad bērni jau pieauguši, viņi vienkārši nav spējīgi atteikties no šīm iluzorajām ērtībām.

Trīs situācijas

* Trešās klases skolnieks, ļoti mīlēts un lolots, bet līdz ar skolas gaitu sākšanos radušās nozīmīgas uzvedības problēmas gan skolā, gan mājās. Ir protests, nepakļaušanās, piemēram, atsakās pildīt skolā dotos uzdevumus. Mamma izmisusi, jo pati nespēj vairs ar savu dēlu tikt galā, saprotot, ka pieradinājusi viņu pie šāda veida attieksmes, visu ļaujot un neko neliekot darīt pašam.

Psiholoģes komentārs:Mammai jābeidz darīt visu bērna vietā, saprotot, ko viņš pats var izdarīt. Ir nojukusi robeža starp to, cik tālu ir atbalsts un kur sākas paša spēja tikt galā ar saviem uzdevumiem. Protestu “es negribu” bērnā izsauc neizpratne par to, ka no viņa tagad tiek prasīts tas, ko agrāk varēja nedarīt. Mājās zēns atļaujas skandalēt un rupji un necienīgi izturas pret mammu. Ar protestu jārēķinās vēl kādu laiku, kamēr bērns sāks apgūt to, ka var arī pats, un caur šo brīnišķīgo sajūtu sapratīs, cik patīkami ir gūt savas darbības rezultātus patstāvīgi. Jārēķinās, ka jebkurām pārmaiņām ir vajadzīgs laiks pierast pie jaunā. Un tam nepieciešama vecāku stingra nostāja – noturība, ieviešot šīs pārmaiņas un veidojot jaunus ieradumus. Daudz jārunā ar bērnu un jāstāsta, jācenšas veidot sapratni, kāpēc tas ir svarīgi. Vērtīgi, ja vecāki ne tikai aprobežojas ar jaunām prasībām un noteikumiem pret savu bērnu, bet dalās savā pieredzē, kā viņiem pašiem ir izdevies tamlīdzīgas grūtības pārvarēt. Tādējādi bērns vairāk sajutīs sapratni, nevis spiedienu.

* Vienpadsmit gadus vecs zēns, kuru mamma un vecmāmiņa visu laiku “glābj” no skolas uzdevumiem, izdarot viņa vietā. Un tagad viņš vairs pat minimāli nepacenšas neko darīt pats, jo zina, ka viņu “izglābs”. Skola zēnam riebjas.

Psiholoģes komentārs: Jāapzinās, ka tāda ērtība neko nedarīt pašam, spēlēt datorspēles, kamēr mamma mācās manu matemātiku, ir tikai šobrīd. Vai mamma apzinās, līdz kurai klasei viņa to matemātiku pildīs? Vai viņa apzinās, ka eksāmenā nevarēs būt klāt un “izglābt” savu jau lielo bērnu? Bērns dzīvo ar sajūtu, ka pats neko nevar. Un šo sajūtu uztur paša vecāki. Ir svarīgi saprast, ka tā nevarēšana pašam kaut ko paveikt izpaudīsies arī nespējā citās ikdienas situācijās, piemēram, aiziet uz veikalu. Tāpēc arī šajā gadījumā vecākiem jābeidz darīt bērnu vietā un jāsamierinās, ka kādu laiku bērns protestēs.

Bērni savu attieksmi un nevēlēšanos darīt neizdomā paši. Tā ir vecāku attieksmes radīta un rādīta. Un, jo vecāki ātrāk mainīs savu attieksmi pret lietām, jo drīzāk panāks pārmaiņas bērnā.

* Meitene (17), kura pati atzīst, ka vecāki viņu izlutinājuši, vienmēr darot viņai pa prātam un viņas vietā. Tagad vairs nespēj pati saņemties tikt galā ar mācībām – ir iekavētas mācības un parādi. No veiksmīgas mazas meitenes, kurai iepriekš bija daudz interešu un hobiju, viņa pārvērtusies nevarīgā un ar sevi dziļi neapmierinātā jaunietē.