PIESLĒDZIES E-KLASEI

Sestdiena, 2025. gada 03. maijs

Gints, Uvis

f64_RSU_Arturs_Miksons.jpg
Foto: RSU
Semestra izskaņā stresa netrūkst. Konsultācijas, pārbaudes darbi, atzīmju labošana – lielai daļai skolēnu vēl daudz jāiespēj līdz brīdim, kad varēs mierīgi ienirt Ziemassvētku brīvlaikā. Lai gan ikviena pārbaudījuma mērķis ir notestēt zināšanas, nereti tas pārvēršas par stāstu, kur galveno lomu spēlē skolēna spēja koncentrēties. Ārsts-psihoterapeits un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docētājs Artūrs Miksons stāsta par uztraukumu un domāšanas veidu, kas to vairo, par rituāliem, kas skolēnam var palīdzēt sagatavoties pārbaudes darbam, kā arī par to, ko iesākt, ja pārbaudījuma rezultāti liek vilties. Citiem vārdiem – kā stresot gudrāk semestra izskaņā.

Uztraukums – tas ir normāli!

Ir dabiski, ka jebkuru notikumu dzīvē, kas vien mums kaut ko nozīmē, pavada satraukums, un zināmā mērā šāda spriedze ir pat nepieciešama, jo tā tonizē – piešķir zināmu mundrumu ķermenim un prātam. Sarežģītāk ir tad, kad šī uztraukuma ir tik daudz, ka tas nevis uzmundrina, bet paralizē.

Lielākās grūtības skolēniem, kārtojot dažāda kalibra pārbaudes darbus, ir uzstādītā latiņa, kuras pamatā visbiežāk ir attiecības ar vecākiem vai skolotājiem. “Manā praksē ir bijuši daudzi gadījumi, kad skolēns ir pārliecināts – ja nedabūs augstas atzīmes, tad viņš ir niecība, nekur dzīvē netiks, nebūs topa augšgalā. Kurš to ir teicis? Vai obligāti ir jābūt topa augšgalā? Bieži tās ir pieaugušo nepiepildītās gaidas, ko tie pārnes tālāk uz savu atvasi. Rezultātā eksāmenā jaunietis nedomā par rakstisko un mutisko daļu, bet maļ pie sevis mantru “ko viņi padomās, ko viņi padomās,” kas paņem tik lielu smadzeņu kapacitāti, ka cilvēks nespēj pievarēt vienādojumu vai ļauties plūdumam un uzrakstīt lielisku eseju,” uzsver A.Miksons.

Saņemies?! Tas nepalīdz

“Saņemies!” ir klasisks un bieži lietots sakāmais stresa pilnās situācijās. Iecerēts uzmundrināšanai, parasti “saņemies!” iedarbojas gluži pretēji – dara cilvēku stīvu, mazliet neveiklu, neuzmanīgu. “Saņemies!” parasti ir tā poga, ar ko izslēdzam savas sajūtas – man ir jāsaņemas, man jābūt stipram, spēcīgam un es nedrīkstu savu satraukumu nekādā veidā izrādīt. Taču varbūt vērtīgāk ir iet otru ceļu, kas cilvēkus parasti ļoti biedē, proti, ļauties satraukumam. “Ik reizi, kad kādai auditorijai lasu lekciju par uztraukumu, vienmēr pats norādu uz savu trīcošo roku vai kāju un parādu, ko pats daru, lai savu uztraukumu mazinātu – virpinu pildspalvu, berzēju rokas. Varbūt pat nesaprotu, kāpēc esmu satraucies, bet piefiksēju to un pasaku sev, ka par to domāšu pēc tam, bet tagad, eksāmenā, prezentācijā vai citā satraukuma pilnā situācijā, nudien ir vienkārši jānokoncentrējas. Jā, iespējams, noraustīsies balss, trīcēs roka, bet tas ir pilnībā ok,” norāda A.Miksons.

Sagatavošanās rituāli

Vienlaikus būdams RSU pasniedzējs, A.Miksons atzīst – nereti zvana studenti un vaicā pēc padoma pirms kāda sev svarīga notikuma, piemēram, nozīmīgas uzstāšanās konferencē. Visbiežāk viņi raizējas, ka var noiet greizi kaut kas, ko viņiem nav iespējams ietekmēt, piemēram, nedarboties slaidu pārslēdzējs. “Ja tā būs, tā jau ir organizatoru problēma, bet runātājam es iesaku koncentrēties uz to, ko pats darīs: kā uzrunās žūriju, kā izstāstīs savu sakāmo, kā atbildēs uz jautājumiem. Pamazām izejam cauri, izrunājam šo norisi, un mans uzdevums ir radīt cilvēkam pārliecību par gaidāmo notikumu un savu spēju tikt ar to galā,” tā ārsts-psihoterapeits.  Pirms pārbaudes darba būtu labi ieplānot laiku rituāliem, kas palīdz. Katram no mums tie var būt atšķirīgi, vienam tās ir īpašas meditācijas tehnikas, citam kādi prāta vingrinājumi. Taču ir arī universāli padomi, kas labi iedarbojas uz visiem: sabalansēts uzturs, pietiekami ilgs un kvalitatīvs miegs, atpūtas brīži starp mācībām. Svarīgi šajā procesā ir būt kontaktā ar realitāti – “satraukums man ir, bet tas nav par manām intelekta spējām – ar tām viss ir kārtībā”. Citādāk mēs sev iestāstām realitāti, kura neatbilst patiesībai, un galu galā paši tai pat noticam, īsti no tā neko labu neiegūstot.

Ja nesanāca…

Ja gadījumā pārbaudījuma rezultāti liek vilties, svarīgi ir atskatīties un saprast, kas notika. “Pārmest sev, ka esi stulbs, nepalīdz nekādā veidā. Ir virkne faktoru, kas var ietekmēt pārbaudes darba rezultātu, un viedi būtu tos pēcāk izvērtēt – varbūt mājās ir saspringta situācija, varbūt attiecībās problēmas, varbūt bija gaidas, ka pārbaudījuma formāts būs citādāks,” saka A.Miksons. Varbūt, ka šis ir tas brīdis, kad var palīdzēt draugi, vecāki vai skolotāji – atskatīties un izanalizēt, kā arī pasniegt palīdzīgu roku, lai dotos tālāk. Galu galā, Nelsons Mandela ir teicis: “Nespriediet par mani pēc manām veiksmēm, bet gan pēc tā, cik daudz reižu esmu paklupis un atkal piecēlies”.