PIESLĒDZIES E-KLASEI

Ceturtdiena, 2024. gada 14. novembris

Fricis, Vikentijs

9016.jpeg
Foto: rawpixel / 123RF
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) iecerējusi noteikt minimālo studentu skaitu programmā, no kura tiktu piešķirtas valsts apmaksātās studiju vietas.

Tas liktu augstskolām izvērtēt savu piedāvājumu un šāda veida programmas apvienot vai likvidēt, šodien vēsta laikraksts Diena.

Kā laikrakstam skaidroja IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamentu vadītāja Agrita Kiopa, apmēram 13% studiju programmu ir tādas, kur ir ārkārtīgi maz studentu, un ministrijas ieskatā tās uzturēt nav lietderīgi. Tāpēc piedāvāts kritērijs: kā minimums bakalaura studiju programmās 30 cilvēku, bet maģistra līmeņa studiju programmās - 15.

Tas nozīmē, ka, piemēram, bakalaura programmā, kurā ir četri kursi, katrā jāmācās vismaz septiņiem vai astoņiem studentiem. Savukārt ne tik tālos nākotnes plānos - 2017. vai 2020.gadā - šis slieksnis varētu būt pat divas reizes augstāks. Te ministrija aicina domāt gan par programmu izmaksām, gan to, ka studentiem tomēr ir jāmācās grupā - tas veicina konkurenci un ceļ kvalitāti. Kā piemēru viņa min Liepājas Universitātes fizikas programmu, kurā ir tikai daži studenti, un esot skaidrs, ka tā nav efektīva līdzekļu izmantošana.

Izmaiņas lielākoties neattiektos uz lielākajām Latvijas augstskolām, taču arī tur esot programmas, kurās ir maz studentu. Tādos gadījumos būtu jādomā, kāpēc šāda situācija izveidojusies. Viens stāsts ir tad, ja tās ir jaunas, perspektīvas programmas, kurām vēl vajag "uzņemt apgriezienus", bet cits - ja tās vienkārši nav pieprasītas.

Rēzeknes Augstskolā (RA) ministrijas noteiktajiem kritērijiem patlaban neatbilstu piecas studiju programmas. Piemēram, vēsturi patlaban mācās četri cilvēki, bet filoloģiju - 12, liecina IZM sniegtie dati. Tāpēc RA studiju prorektore Angelika Juško-Štekele par minimālā studentu skaita noteikšanu nav sajūsmā.

Viņa izteica cerību, ka šis vēl ir pirmais "jēlais, zaļais" variants un tikai izejas punkts diskusijām. Pēc viņas domām, šādi sanāktu vairāk atbalstīt tās programmas, kurās jau tāpat ir speciālistu pārprodukcija, piemēram, sociālās zinības, savukārt humanitāro zinātņu studenti no tā ciestu. Tāpēc jādomā par elastīgu modeli, kas izvērtētu programmas pēc būtības. Juško-Štekele arī steidz aizstāvēt tās studiju programmas, kas nepieciešamas reģiona attīstībai.