HOKEJA PIEREDZE. Krišjānis Rēdlihs ar hokeju nodarbojas visu savu mūžu, spēlējis Latvijas izlasēs un šobrīd pārstāv Latvijas čempionāta vienību Mogo, un paralēli dibinājis arī pats savu bērnu hokeja klubu Grīziņkalns. Viņš stāsta, ka bērnu sportā apdrošināšanas izmaksas pārsvarā gadījumu gulstas uz vecāku pleciem, tomēr iespēju robežās klubi cenšas palīdzēt. “Ja bērnam ir apdrošināšana, tas viennozīmīgi ir bonuss, kas vecākiem sniedz sirdsmieru, jo ātrākajā komandu sporta spēlē traumas ir neiztrūkstoša sastāvdaļa. Ledus, asas slidas, kontakts, arī borti nav mīksti, tāpēc gadās visādi. Man pašam bijuši vairāki gadījumi, kad apdrošināšana segusi lielus izvedumus, un tagad, kad mans dēls spēlē hokeju, es vienmēr padomāju par apdrošināšanu, jo zinu, cik nopietns sports šis ir. To iesaku arī saviem sportistiem”, stāsta Rēdlihs.

Pēc statistikas aptuveni katrs desmitais, kurš nopērk apdrošināšanas polisi, gūst traumu. Tas nav zems rādītājs. Pēc Balcia datiem divas biežākās traumas junioriem ir apakšdelma lūzumi un potītes lūzumi vai arī smagi mežģījumi, neatkarīgi no sporta veida. “Hokejs jau tā nav lētākais sporta veids – jāpērk licences, ir vēl citi izdevumi un beigās arī apdrošināšana. Pirmajā brīdī rodas sajūta, nu cik var, bet pēc tam saproti, ka, pateicoties apdrošināšanai, tevī valda iekšējs miers un par to gribas sev pašam uz pleca uzsist, ka esi ko labu izdarījis. Katru gadu spēle jaunajiem hokejistiem kļūst ātrāka un bīstamāka, bet vecāku galvās parādās arvien vairāk domu, ka nepieciešama drošība un miers. Apdrošināšana to sniedz – ja nu gadījumā kas notiek, nepaliksi viens un saņemsi atbalstu,” saka divu jauno hokejistu tētis Māris Leperis.

BEZ VIENAS KAFIJAS MĒNESĪ. “Mēs esam izstrādājuši īpašu apdrošināšanu, kas domāta bērniem līdz 17 (ieskaitot) gadu vecumam." Balcia risku parakstīšanas un produktu attīstības vadītājs Renārs Duntavs stāsta, ka Junior programmas vidējās izmaksas ir 50 eiro gadā jeb aptuveni četri eiro mēnesī. “Pāris eiro mēnesī – tas ir kā vienreiz nenopirkt kafiju, bet bērns būs apdrošināts.” Mēs nešķirojam sporta veidus, un pat tad, ja bērns nodarbojas ar kādu potenciāli bīstamāku ārpusskolas aktivitāti, polise tāpēc nekļūst dārgāka. “Būtu diezgan banāli, ja mēs tagad nodalītu laikus, kad atrodies treniņā un kad ne, bet diemžēl tāda prakse tirgū pastāv un gadās, ka liek kaut ko piepirkt klāt vai pēc traumas gūšanas saka, ka šis sporta veids jums nav iekļauts segumā. Citreiz bērns aiziet uz kādiem treniņiem, vecākiem pat nepasakot, un viņi par to uzzina tikai tad, kad notiek pirmās sacensības. Mēs dodam bērnam rīcības brīvību – galvenais nosacījums, ka viņš ievērojis drošības noteikumus, piemēram, skeitparkā lieto ķiveri.” Pēc Balcia datiem traumatiskākais sporta veids, neskatoties uz daudzajiem aizsargiem, ir motokross. Tālāk gana līdzīgi traumas tiek gūtas hokejā, basketbolā un gluži vienkārši brīvā dabā – kāpjot kokos, skrienot un veicot citas aktīvas darbības.

ĀTRUMS SVARĪGS NE TIKAI SPORTĀ, BET ARĪ APDROŠINĀŠANĀ. “Mūsu iekšējais uzstādījums ir, ka atlīdzības regulējam trīs dienu laikā, bet, ja vecāki jau bijuši pie ārsta un spēj dokumentus iesniegt uzreiz, izmaksa var notikt arī pāris stundās. Sev esam izvirzījuši mērķi atlīdzības izmaksāt zibenīgi un arī interpretācijā cenšamies maksimāli stāvēt klienta pusē – ja hokejā nolauž zobu, varbūt pēc noteikumiem nav bojāti mīkstie audi un atlīdzība nepienākas, bet faktiski trauma ir gūta un veicam atlīdzības izmaksu. Tāpat ir iespējams, ka vecākiem rocība nav tik liela, tad mēs naudu izmaksājam, pirms viņi dodas uz medicīniskajiem izmeklējumiem”, stāsta Duntavs.