Tas traucē atrast motivāciju nepalaisties sekmēs. Aptaujas un vērojumi rāda – jo vecāks kļūst skolēns, jo mazāk viņam patīk nākt uz stundām un mācīties.

Protams, būtiska loma šajā motivācijā ir paša skolēna interesēm, mērķiem un vēlmei kaut ko sasniegt, tomēr ir arī faktori, kas vairāk ir skolotāju un vecāku ziņā. Turklāt motivācija mācīties XXI gs. realitātē faktiski var izšķirt to, kā jaunajam cilvēkam turpmāk veiksies dzīvē kopumā, jo mūsdienu nemitīgi mainīgie apstākļi gan darba tirgū, gan citās jomās no ikviena prasa gatavību kaut ko apgūt visa mūža garumā, raksta laikraksts Skolas Diena.

Skolēnu patikai mācīties nesenā diskusijā pievērsās arī dažādu jomu pārstāvji, kas iesaistījušies šīgada pedagogu apmācību programmā Samsung skola nākotnei. Piemēram, bijušais LU rektors Mārcis Auziņš, kurš joprojām pasniedz fiziku studentiem, norādīja, ka tieši motivācija un prasmes ir tas, kas skolās jauniešiem šodien jāmāca jau no agra vecuma, jo viņiem nav iespējams iedot aktuālākās zināšanas kādā jomā – liela daļa no šodienas skolēniem strādās profesijās, kādas pagaidām vēl nemaz neeksistē. Tam piekrīt arī personāla atlases kompānijas Talentor Latvia partnere Agate Anča, kura stāsta, ka darba devēji, meklējot darbiniekus, bieži saka – gribu šo cilvēku, jo viņam deg acis, pat ja viņš kaut ko profesionālā ziņā nezina vai neprot. Arī tehnoloģiju prasmes, kas ir daļa no darba ņēmēja konkurētspējas, nav svarīgākas par pašu cilvēku – to, kā viņš domā, kā un cik drosmīgi savā dzīvē virzās uz priekšu, kāda ir viņa attieksme utt. «Motivācija mācīties rodas skolas un ģimenes sinerģijā,» A. Anča saka. «Bieži arī redzu, ka jauniešus motivē piemēri no reālās dzīves, – tad viņiem ir lielāka jēgas izjūta, kāpēc kaut ko darīt.»

Skolā tehnoloģiju izmantošana dažādu mācību priekšmetu apguvē, protams, var kļūt par āķi, kas uztur dzīvu skolēnu interesi, iesaista viņus mācību procesā un dod viņiem vairāk varas pār savu mācīšanos, attiecīgi arī kāpina viņu motivāciju darboties. Tomēr vislielāko lomu spēlē skolotāji. «Motivācija darīt kaut ko jau ir katram skolēnam. Piemēram, spēlēt datorspēles. Bet skolotāja uzdevums ir paplašināt skolēna pasauli, lai viņš savu motivāciju pavērstu nevis uz spēlītēm, bet, piemēram, uz kvantu fizikas apguvi,» saka Mārtiņš Kālis, Iespējamās misijas direktors.

Rīgas Skolēnu domes prezidents, Rīgas 41. vidusskolas skolnieks Toms Reinis uzskata – lai ieinteresētu jauniešus kaut ko darīt, ir jāatsakās no frāzes «vidusskola nav obligāta», ko komunikācijā ar vecāko klašu skolēniem mēdz lietot pedagogi, tā uzsverot jauniešu pašu atbildību par to, vai un kā viņi mācās vai nemācās. «Tas daudzus grauj, viņi sāk domāt, ka var arī necensties,» saka Toms. M. Kālis komentē, ka skolēniem ir būtiski sajust, ka viņi skolotājam rūp, taču minētajā frāzē rūpes nav jūtamas. Savukārt M. Auziņš min, ka skolotājam jāmāk uzķert, kurā brīdī skolēnā kaut kas ir noklikšķējis un viņš par kaut ko ir aizdedzies (pat ja tas tiešā veidā ar mācībām nesaistās), un viņu šajā lietā atbalstīt. Profesors atstāsta dzirdētu epizodi, kad kāda skolniece neaizgāja uz tikšanos ar Vairu VīķiFreibergu, no kuras bija sākusi iedvesmoties, un neaizgāja tikai tāpēc, ka skolotāja viņu nepalaida no stundām…

To, ka tieši skolotāji visbiežāk ir tie, kas skolēnu motivāciju un patiku pret mācībām vai nu stimulē, vai ievaino, saka arī trīs Skolas Dienas uzrunātie skolēni, kurus var pieskaitīt izcilnieku pulkam. Rodijs, Rūta un Ritums dažādās mācību olimpiādēs gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā guvuši lieliskus panākumus, tāpēc šķita, ka viņiem varētu būt samērā skaidra atbilde, kas motivācijā mācīties ir tas svarīgākais.

Vajag sajust lietderību

Ritums Cepītis: «Es domāju – kaut kādā ziņā motivē arī skolēnu sacensība savā starpā, tāda veselīga konkurence.»

Kā savulaik iepatikās ķīmija? «Interese radās, kad 8. klasē ķīmiju skolā vispār sāka mācīt. Skolotāja ieinteresēja,» laba pedagoga lomu atzīst Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 12. klases skolēns Ritums Cepītis, kurš pagājušā gada vasarā no Starptautiskās ķīmijas olimpiādes Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku pārveda sudraba medaļu. Šis priekšmets pamazām, laikam ejot, viņu saistījis arvien vairāk, un nu jau, kad būs pabeigta vidusskola, Ritums plāno ķīmiju studēt arī tālāk, augstskolā.

Puisis atklāj, ka ķīmiju skolā mācās, matemātiku arī, bet pārējos priekšmetos, var teikt, tik ļoti nepiepūlas, lai gan atzīst, ka skolēnam skolā ir nepieciešams apgūt kaut ko no visa. Viņaprāt, galvenais, kas nosaka skolēna motivāciju mācīties, ir viņa paša mērķi un intereses. «Skolotājs var tikai iedot kādu ievadu attiecīgajā jomā, bet, ja skolēnam par to nebūs lielākas intereses, tālāka attīstība visdrīzāk nesekos,» Ritums uzskata.

Jautāts par to, vai interesi par attiecīgo priekšmetu skolēnos palīdz radīt progresīvu mācību metožu un tehnoloģiju izmantošana stundās, Ritums norāda, ka tas, iespējams, uz brīdi skolēnu uzmanību notver un padara mācību vielu viņiem saistošāku, tomēr interese ātri pazūd, ja tajā, ko mācās, pietrūkst lietderības – piemēru, kā tas viss praktiski izmantojams dzīvē. Ja skolēns saskata, kur un kā attiecīgās zināšanas var noderēt un būt nepieciešamas apkārtējā pasaulē, tad viņam arī saglabājas motivācija mācīties, tāpat turpināt censties un nepalaisties sekmēs, Ritums uzskata. Viņš piekrīt, ka pamatskolā skolēnu motivācija biežāk saistās ar to, ka vecāki saka «vajag», savukārt vidusskolā tā vairāk atkarīga no paša jaunieša skatījuma, kāda jēga no mācītā ir ikdienas dzīvē.

«Es domāju – kaut kādā ziņā motivē arī skolēnu sacensība savā starpā, tāda veselīga konkurence,» Ritums saka. Tiesa, puisim nav pieredzes, vai šādos konkurences apstākļos vājākie skolēni, redzot, ka netiek līdzi spēcīgākajiem, beigās neatmet centībai ar roku.

Svarīgs faktors – atmosfēra skolā

Rūta Ozoliņa: «Fiziku iemīlēju, kad vienā no pirmajām stundām sapratu, kā darbojas mans saksofons. Tagad zinu, ka ar fiziku var paskaidrot arī daudz ko sarežģītāku.»

Kad pērn uz Eiropas Savienības Dabaszinātņu olimpiādi Klāgenfurtē Austrijā devās divas Latvijas jauniešu komandas, tā, kurā startēja Valmieras Valsts ģimnāzijas 10. klases skolniece Rūta Ozoliņa, izcīnīja bronzu (otrai komandai tika sudrabs). «Komandā atbildēju par fiziku. Tas ir mans mīļākais priekšmets – tajā vienmēr ir kas jauns un interesants, tā paskaidro pasauli. Fiziku iemīlēju, kad vienā no pirmajām stundām sapratu, kā darbojas mans saksofons. Tagad zinu, ka ar fiziku var paskaidrot arī daudz ko sarežģītāku, panākt kaut ko iespaidīgu,» saka Rūta, kura arī nākotnes profesiju grib saistīt ar dabaszinībām.

Fizikā un matemātikā Rūtu motivē foršā uzvaras sajūta, kad izdevies tikt galā ar sarežģītām problēmām, kas sākumā šķitušas nepieveicamas. Viņa arī norāda, ka lielu iespaidu atstājusi fizikas skolotāja, kas skolā esot izcila, pie viņas nekad nenākot miegs. Tieši pedagogi ietekmē to, vai skolēniem viņu priekšmets patīk vai ne, – to Rūta kopā ar klasesbiedriem secinājusi, piedzīvojot vairākas skolotāju maiņas.

Lai gan citi priekšmeti bez dabaszinībām Rūtu tik ļoti nesaista, viņa cenšas arī tajos atrast lietas, kas dzīvē būs noderīgas. «Es skolā pavadu lielāko daļu nomoda, un kaut kā negribētos šo laiku tikai atsēdēt, tāpēc cenšos to pavadīt lietderīgi,» viņa skaidro un piebilst, ka nav īpaši cītīga mājasdarbu pildītāja un uzskata, ka galvenais ir mācīties, kad esi klasē.

Patiku mācīties, pēc Rūtas domām, iespaido arī klases kolektīvs, tas, vai skolēni nāk uz skolu ar prieku. «Atmosfēra skolā skolēniem ir ļoti svarīga motivācija. Mūsu skolā valda viedoklis, ka zināt ir stilīgāk nekā nezināt. Joprojām ir skolēni, kas nemācās, bet viņi to vairs nedara demonstratīvi, neitrālie skolēni tagad ir pavilkušies līdzi tiem, kas uzskata, ka uz skolu nākt ir jēga.» Rūta novērojusi, ka skolēniem nepatīk mācīties, ja viņiem nesanāk. Ja pat cenšoties sekojusi slikta atzīme, tas ir vēl viens atgādinājums «tev nesanāk», tāpēc Rūtai šķiet, ka atzīmes skolēnu vērtēšanā varētu izmantot retāk. Un kāds talants, ar ko izcelties, ir katram!

Palīdz kaifs par sasniegumiem

Rodijs Ronis: «Ja skolotājs ir sava priekšmeta fanāts, nevis nāk uz skolu tikai, lai saņemtu algu, viņš ar šo patiku un interesi spēj aplipināt arī skolēnus.»

Piedalīties kādā starptautiska līmeņa ģeogrāfijas olimpiādē Rodijs Ronis, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 10. klases skolēns, pagaidām vēl nav paspējis, taču viss uz to iet – viņš vairākkārt bijis līderis ģeogrāfijas olimpiādēs Kurzemes reģionā, patlaban ir topā arī visas Latvijas mērogā. «Viss sākās ar to, ka vecāki mani ļoti mudināja lasīt. Mani sāka interesēt vietas, kurās neesmu bijis. Un man joprojām ir sapnis apceļot pasauli,» puisis stāsta par savu interešu iedīgļiem un piebilst, ka otra viņa kaislība – vēsture – ir tikpat kā ģeogrāfijas māsa un arī iepatikusies, lasot grāmatas. Rodijs piedalās arī matemātikas olimpiādēs un atzīstas, ka esot drīzāk eksaktais, nevis humanitārais tips, tāpēc sekmes mākslā un mūzikā neesot tik spīdošas.

Nīcas vidusskolā, kurā Rodijs mācījās līdz 9. klasei, viņam bijusi ļoti laba ģeogrāfijas skolotāja Laila Reķēna, kura skolnieku ievedusi arī LU Jauno ģeogrāfu skolā. Caur to viņš sāka gan piedalīties ģeogrāfijas olimpiādēs, gan piepalīdzēt to rīkošanā. Panākumi olimpiādēs arī devuši motivāciju sevi attīstīt tālāk. «Palīdz tas kaifs, kad esi kaut ko sasniedzis,» Rodijs saka.

Viņam dzinulis censties ir konkurence ar citiem skolēniem, vēlme būt starp labākajiem. Pēc puiša domām, zemas atzīmes motivē saņemties vairāk nekā labas, tomēr, ja to birums nemazinās arī pūloties, skolēniem bieži vien nolaižas rokas – tāpēc skolotājam jājūt šī robeža. Ja skolotājs ir sava priekšmeta fanāts, nevis nāk uz skolu tikai, lai saņemtu algu, viņš ar šo patiku un interesi spēj aplipināt arī skolēnus. Tāpat labi pedagogi protot sabalansēt skolēnu slodzi. «Nepārtraukta zubrīšana, kad visu laiku ir kaudzēm mājasdarbu, kas jādrillē un jādrillē, skolēniem apnīk un atņem mīlestību uz attiecīgo priekšmetu,» Rodijs ir pārliecināts.