Pēdējā desmitgadē Latvija zaudējusi vairāk nekā 20% iedzīvotāju. Taču eksperti aicināja neskatīties uz šo attīstību fatālistiski. “Nav tik traki, lai arī kā izklausītos – 1.8 miljoni ir kaut kur vidēji pa vidu tam, kas mums Latvijā ir bijis,” norādīja Baiba Brusbārde, Latvijas Bankas ekonomiste. Latvijā dzimstības koeficients normālos apstākļos ir aptuveni 1,6 bērni uz sievieti – augstāks nekā vairākās citās ES valstīs –, tomēr tas nav pietiekami sabiedrības atjaunošanai. Un, kā secināts, galvenā problēma nav tikai dzimstībā, bet faktā, ka “mums vienkārši pietrūkst sieviešu fertilajā vecumā”.

Vienlaikus diskusijā bieži izskanēja atziņa, ka dzimstības kavēkļi mūsdienās nav tikai ekonomiski, bet arī psiholoģiski un sociāli. Slido aptaujā, kurā piedalījās 72 jaunieši vecumā no 16 līdz 25 gadiem, 66% apgalvoja, ka sevi redz Latvijā arī 2050. gadā, 24% – nē, 10% vēl nav izlēmuši. Tas liecina par zināmu cerību, bet arī neviennozīmīgu nākotnes redzējumā. Kā min viens no jauniešiem: “Apstākļi ir krietni labāki, nekā tad, kad dzimstība bija daudz lielāka. Problēma, manuprāt, ir indivīda domāšanā un sabiedrības uzskatos. Varbūt vienkārši par daudz uztraucamies, baidāmies un par maz uzdrīkstamies.”

TOP5 būtiskākie priekšnoteikumi, lai Latvijā būtu vairāk iedzīvotāju 2050. gadā, pēc jauniešu domām ir: valsts drošība, ekonomiskā izaugsme, atbalsts ģimenēm, veselības aprūpe un drosmīgi lēmumi. Jauniešu izteikumi atklāj dziļi personiskas bažas: “Lai gan bērnus labprāt vēlētos agrāk, to nedarīšu vēl ilgi, jo mums nav nekāda skaidrība vai drošības sajūta par ieiešanu darba tirgū. Jauniešiem ir bail, vai būs spējīgi uzturēt sevi – kur nu vēl ģimeni.”

Diskusijā tika atzīmēta arī strukturāla nobīde – pirmie bērni dzimst arvien vēlāk. Ja kādreiz tas bija 20 - 25 gadu vecumā, tad tagad – 30. Šis desmitgades posms ir kritiski svarīgs demogrāfijas ilgtspējai. Kā viens no iemesliem tika minēta valsts bērna kopšanas pabalstu sistēma, kas balstīta uz iepriekšējo ienākumu līmeni, un tādēļ neiedrošina jauniešus radīt bērnus uzreiz pēc studijām. Tāpat arī izglītības sistēmas nestabilitāte rada nedrošību: “Izglītības sistēmas konstantas izmaiņas nerada vēlmi radīt bērnu. Bailes par viņa emocionālo attīstību.”

Diskusijā izkristalizējās vairāki konkrēti soļi, kurus nepieciešams īstenot valsts līmenī. Pirmkārt, beidzot ir jāsāk reāli ieviest demogrāfijas politikas stratēģijas, kas jau gadiem tiek izstrādātas, taču paliek uz papīra. “Mums nav problēmas ar stratēģijām. Mums ir problēmas ar to ieviešanu,” skarbi norādīja eksperti. Līdzšinējā prakse pierāda, ka labas ieceres dokumentos nereti paliek bez praktiskas īstenošanas, jo tām netiek nodrošināti nepieciešamie resursi vai politiska griba.

Tāpat tika aicināts pārskatīt bērna kopšanas pabalstu sistēmu, atsakoties no tās sasaistes ar iepriekšējiem ienākumiem. Šāda prakse neveicina agrīnu ģimeņu veidošanu, jo jaunieši, kas vēl nav nostabilizējušies darba tirgū, šobrīd tiek būtiski ierobežoti savās iespējās veidot ģimeni ar drošu ienākumu pamatu.

Vēl viens svarīgs faktors ir mājokļu pieejamība: “Godīgi, jaunietim nav kur dzīvot. Ja būtu kas savs, būtu vēlme palikt.” Šī atziņa uzsver nepieciešamību pēc mērķētas mājokļu politikas jaunajiem pieaugušajiem. Tika uzsvērts, ka nepieciešams veidot mērķētu valsts atbalstu pirmā īpašuma iegādei jaunajiem profesionāļiem. Mājokļa pieejamība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka, vai jaunietis vispār apsver iespēju palikt Latvijā, veidot ģimeni un plānot nākotni šeit.

Savukārt uzņēmējdarbības videi tika adresēti vairāki būtiski virzieni, kuros iespējams sniegt pozitīvu ieguldījumu demogrāfiskajā attīstībā. Viens no tiem ir elastīga darba vides veidošana. Tas nozīmē ne tikai piedāvāt pusslodzes vai attālināta darba iespējas, bet arī domāt par praktiskiem risinājumiem – piemēram, darba vietām bērnu tuvumā vai atbalstu bērna aprūpes loģistikā. Tika arī aktualizēts jautājums par diskrimināciju vecāku vidū. Kā norādīts diskusijā, darba devēji bieži vien uztver jaunu māti kā “slimību risku” uzņēmumam. Šī attieksme jāmaina gan normatīvi, gan kulturāli, atzīstot, ka bērnu audzināšana ir valsts un sabiedrības ilgtermiņa ieguldījums.