Tās tematika 30. novembra diskusijā tika saistīta ar izglītības satura pilnveidi kompetenču pieejā un Izglītības likumā paredzēto audzināšanas vadlīniju izstrādi.

„Kas ir forma un formāla pieeja?

Formai izglītībā ir būtiska nozīme, ja vien nerunājam par mājturību, kur saturs jeb forma tiek veidots no cita materiāla, bet mājturības stundās ar formālu pieeju neko nevar panākt," sarunu uzsāk VISC Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja Ineta Upeniece, skaidrojot, ka Nacionālās attīstības plānā ir ar kompetentas sabiedrības veidošanos saistīts virziens, izglītības attīstības pamatnostādnēs ir skaidri definēts izglītības attīstības plāns un uzdevums – kompetenču pieejā pilnveidota satura izstrāde. „Šā gada jūnijā Izglītības likumā skaidri un gaiši vārdā ir nosaukti divi uzdevumi Ministru kabinetam (MK) – tie ir saistīti ar audzināšanas, arī tikumiskās un valstiskās audzināšanas, vadlīniju izstrādi un kritēriju noteikšanu to īstenošanai. Tāds ir sarunas konteksts." Tikumi un vērtības filozofijā Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) profesors Igors Šuvajevs stāsta, ka par tikumību ir domāts kopš cilvēku rašanās.

„Filozofijā runā par četriem pamattikumiem – gudrību, drosmi, nosvērtību un taisnīgumu, bet tos laika gaitā ir mēģināts dažādi interpretēt," skaidro I. Šuvajevs.

Piemēram, 5. gadsimtā tikumus pārinterpretējis Augustīns, 13. gadsimtā – Akvīnas Toms, bet 17. gadsimtā – Avakums.

„Krievijā ir radīti katalogi, kuros uzskaita dažādas tikumiskas vērtības, un minēti paraugi, kurus ir nepieciešams atdarināt, piemēram, svētais Pāvels jeb Pāvels Korčagins, svētais Vladimirs jeb Ļeņins. Publiskās ceremonijas pārvēršas par reliģiskiem rituāliem, kas iezīmējas 1926. gadā izdotajā brošūrā „Kādam ir jābūt komunistam". Tiek kataloģizēti tikumi un vērtības, taču nepastāv principi jeb vienīgais princips ir bezprincipialitāte," atklāj profesors un turpina par kataloģizētajiem tikumiem Latvijā 1930. gados, piemēram: esi labs, esi gudrs, esi darbīgs, esi mīļš, esi devīgs, esi saderīgs, esi taisnīgs, esi dievbijīgs utt.; kopumā 27 tikumi.

„Tikumu ētikā tiek runāts par vērtībām, taču pastāv problēma, ka vērtības tiek aizstātas ar novērtējumu. Tikumības ētikas fāzes ir disciplinēšana, kultivēšana, civilizēšana (teoriju veidošana saistībā ar morāli)," skaidro I. Šuvajevs un uzsver, ka principialitāte ir nepieciešama un principi ir svarīgi.

Filozofs retoriski jautā, par kādu vērtībizglītību ir runa – vērtību pamatojumu vai vērtībās sakņotu izglītību? Ja par vērtībās sakņotu izglītību, tad, viņaprāt, tā saistās ar Nīlsa Hobsa (Niels Hobbs) koncepciju, ka galvenās ir trīs vērtības – cieņa, uzticība, empātija – un šādas izglītības galvenais mērķis ir iedrošināšana.

„Latvijā 1920. un 1930. gados tas jau tika izmantots," atgādina I. Šuvajevs un salīdzinājumam nosauc britu vērtības: cieņa, iecietība, demokrātija, likuma vara, individuālā brīvība.

Profesors aicina vienoties, vai vērtību izglītība ir koncepcija vai tikai skaists vārds, kā arī pievērst uzmanību Latvijā notiekošajam.

„Lai gan juridiskajos dokumentos neparādās vārds „mobings", veiktie grozījumi likumā nav nekas cits kā mobings jeb psiholoģiskais terorisms, kurš ir vērsts pret skolotājiem," uzskata I. Šuvajevs.

„VISC ir nostājies konkrētā pozīcijā: ja reiz likumdevējs ir lēmis, tad tā tam ir jābūt. Ja Izglītības likumā ir noteikts audzināšanas vadlīnijas izstrādāt, tad VISC ar savu kompetenci un MK uzdevumu godprātīgi strādās," piebilst I. Upeniece.

Tikumu un vērtību pratība skolā

LU profesore Skaidrīte Lasmane stāsta, ka esot skatījusies Latvijas televīzijas 25. novembra raidījumu „Lielais jautājums", lai saklausītu kaut vienu vārdu par tikumu un vērtību pratību vai audzināšanu, bet nav sadzirdējusi.

„Skatītājiem aptaujā tika uzdots jautājums par skolēnu disciplīnu, kas vispār neattiecās uz apspriežamo jautājumu, ne brīdi netika pievērsta uzmanība mācību metodēm – kā mācīt kādu no mācību priekšmetiem. Raidījuma vadītāji bija ieinteresēti tikai, lai skolēni zinātu par arābu kalifātu un islāmu, bet viņus nemaz neinteresēja, kāda Latvijā ir attieksme pret bēgļiem," tendenciozo raidījuma uzbūvi analizē profesore un norāda, ka par disciplīnas un mācību metožu jautājumiem ir jārunā profesionāļiem Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vadībā, nevis skolēnu disciplīnas jautājumi ir jāapspriež visiem TV skatītājiem.

„Morālā disciplīna ir sinonīms tikumam. Lūk, par šiem jautājumiem nerunā vai runā jautri, ar smaidu un – pēc pēdējiem grozījumiem Izglītības likumā – arī ar nepatiku," uzsver profesore un atgādina, ka tikums ir brīvs, patstāvīgs un atbildīgs domāšanas un rīcības veids, bet vērtības ir kultūrā iekopti un sabiedrībā par labu atzīti saprātīgas rīcības paradumi. Izglītībā var runāt par tikumpratības un vērtībpratības veidošanu izglītības sistēmā.

„Tikums ir saistīts ar patību, tas ir īpašību kopums, kas raksturo indivīdu un motivē viņa rīcību. Tikums ir brīva motivācija, kas izriet no godīguma un citām labām lietām, ja tās cilvēkā ir, tur neeksistē piespiešanās, jo tikums ir patības un kultūras kapitāls, kas nosaka, kāpēc cilvēks tā rīkojas. Taču arī tikumā ir savs vērtējuma moments, tas nav cilvēkā paša veidots, to nosaka prāts, saprāts," skaidro S. Lasmane, piebilstot, ka, viņasprāt, tikumu un vērtību pratība ir cieši saistīta, jo ir zināšanu, domāšanas, emociju, pārdomu, rīcību kopums un attiecīgu prasmju veidošana. „Audzināšana ir šīs pratības veidošana.

Tikumu pratību uzskatu par procesu, kurā ir iesaistīti darītāji (skolotāji un skolēni), notiek darbība un ir rezultāts." S. Lasmane skaidro savu izpratni par formalizāciju, kas, viņasprāt, ir iekļaušana noteikumos, likumos, vadlīnijās un citos organizācijas dokumentos, lai pārvaldot, uzraugot, kontrolējot organizācija sasniegtu kādu rezultātu.

„Piekrītu profesoram I. Šuvajevam, ka visu var formalizēt, visu var pakļaut noteikumiem.

Latvijā tas ir iestaigāts celiņš, bet vai vajag formalizēt? Kāda ir jēga, ja formalizējam vērtības un tikumus?" retoriski jautā S. Lasmane un uzsver, ka nedrīkst pastāvēt organizācijas jeb izglītības process bez stratēģijas.

Jautājums – kāda ir stratēģija vērtību un tikumpratības jeb morālās vērtības ziņā.

„Ja formalizācija ir pārāk stingra un plaša, tad tā ierobežo brīvību, radošumu un entuziasmu kaut ko darīt ar prieku, tāpēc lēmumam par formalizāciju ir jābūt ļoti smalki pārdomātam, lai, no vienas puses, parādītu stratēģiju, virzienu, kurā ejam, no otras puses, nesasaistītu cilvēka brīvību un neierobežotu viņa prieku strādāt," uzsver profesore, atgādinot, ka jebkurā organizācijā, ja ir jauni standarti, piedāvājumi, ierobežojumi, ļoti svarīga ir komunikācija starp piedāvātājiem no augšas un saņēmējiem.

Ir pierādījies: ja ir savstarpēja uzticība, saprašanās, tad noteikumi tiek pieņemti.

„Vai starp IZM un skolotājiem attiecības ir tik labvēlīgas, lai paļautos, ka noteikumi, formalizācija vērtību ziņā tiks uzņemti ar prieku? Manuprāt, pagaidām ir jāpiedāvā tikai stratēģija atbilstīgi aktuālajai situācijai un ne tik daudz tas, kādas vērtības piedāvāt, bet zināt, ko vēlas no cilvēka izveidot – laimīgu patību, labklājības sabiedrības cilvēku, konkurētspējīgu patību; vai veidot cilvēku, kurš var sekmīgi darboties demokrātiskā nacionālā sabiedrībā; vai vēlas visu.

Un vai tas maz ir iespējams?" jautā profesore. S. Lasmane iepazīstina ar paškorekcijas prasībām demokrātiskā sabiedrībā dzīvojošam cilvēkam.

„Tikumu un vērtības pratības veidošana ir pastāvīgs komunikatīvs un pašveidojams process, kas ir bezgalīgs un nepabeigts.

Tajā ir jāiesaista visa sabiedrība, nevis diskutējot par metodēm, kā mācīt matemātiku, bet par vērtībām, kuras stratēģiski ir vajadzīgas Latvijai. Tas nav jādara moralizējot, tāpēc ka 21. gadsimtā ir jālieto citas metodes," ir pārliecināta S. Lasmane.

Komunikācija, solidaritāte un cilvēcība

LU Teoloģijas fakultātes profesore Laima Geikina ir piesardzīga, jo viņas pieredze liecina, ka lieliski izstrādātas vadlīnijas nereti dzīvē tiek realizētas pavisam citādi, piemērs ir skolotāju kvalitātes pakāpes un izstrādātās koncepcijas izvēršanās skolās.

Viņasprāt, vērtībizglītības satura kontekstā ir jārunā par godīgu komunikāciju, solidaritāti un cilvēcību.

Būt cilvēcīgam nozīmē būt atbildīgam, brīvam, iecietīgam, empātiskam un atvērtam citādajam. Vai, dzīvojot dubultstandartos, puspatiesībās un manipulējot ar projektu rezultātiem kuluāros, varēsim īstenot to, ko vēlamies īstenot?" „21. gadsimta izglītības process nevar būt iestāstīšana, informēšana, iemācīšana. Piekrītu, ka vērtībizglītībā ar iestāstīšanu nonāksim pie dubultmorāles, tādēļ ir jautājums, kā to pieņemt, iedzīvināt un īstenot, tāpēc ka nedrīkstētu tapt dokumenti, kas ir apgrūtinājums darbā," atzīst I. Upeniece.

Liela loma pedagogam un pašizvērtēšanai

LU profesore Lūcija Rutka norāda, ka viņai tikumiskais, vērtībizglītības un valstiskās audzināšanas jautājums ir būtisks gan kā pedagoģei, gan kā psiholoģei, gan kā mammai. Viņasprāt, tas saistās ar UNESCO formulēto 21. gadsimta izglītības mērķi, kura centrā ir skolēna personības kā vienotas veselas sistēmas attīstības veicināšana.

„Arvien vairāk un straujāk ienākot IT lietojumam, veidojoties multikulturālai videi, rodas arvien jaunas pedagoģiskas problēmas, kuras risinot, ir jāpievēršas arī ētiskiem jautājumiem. Notiek skolēnu garīgās un fiziskās nevienmērības pastiprināšanās, citas problēmas ir bērniem, kuru vecāki ir devušies peļņā uz ārzemēm," uzskaita profesore un atgādina, ka katrs attīstās ļoti individuāli un atšķirīgā tempā, dažāds ir materiālais stāvoklis ģimenē, ir nācies dzirdēt, cik mūsdienās meitenes un puiši ir neizglītoti tieši seksuālajos un veselības, higiēnas jautājumos.

„Piekrītu, ka ar morāles lasīšanu nekas neizdosies. Dažādu projektu pētījumu rezultāti liecina, ka liela loma ir pedagogam, viņa iekšējam spēkam, personības šarmam – vai viņš ir iedvesmas avots. Tiek runāts par pedagogu kā transformatīvo līderi, ar kuru kontaktējoties skolēns pāriet uz jauniem motivācijas līmeņiem, sevišķi morālās attīstības līmeni," skaidro L. Rutka. Viņasprāt, tikumiskā un valstiskā audzināšana ir kā sistēma, par kuru nedrīkst būt atbildīgi tikai skolotāji vai tikai vecāki. Kā norāda profesore, pētījumos atklājas arī tas, ka skolotāji ne vienmēr apzinās savas darbības morālo ietekmi un atzīst, ka nav sagatavoti risināt morālās un ētiskās dilemmas, tāpat ir ar vecākiem u. c.