Kopš 2022. gada februāra beigām Latvijas skolās mācības sākuši bērni un jaunieši no Ukrainas, kas kopā ar ģimenēm bija spiesti pamest valsti. Latvijas iedzīvotāju vidū nav absolūti viennozīmīgas attieksmes pret Ukrainā notiekošo, atšķiras arī attieksme pret Latvijā ieceļojušiem bēgļiem. Klausoties vecāku sarunās un komentāros, arī bērni var pārņemt un pārņem idejas, izteikumus un attieksmi, tāpēc daudzi eksperti norāda uz iespējamo etnisko mobingu – gan pret ukraiņu, gan pret krievu tautības bērniem (daļa sabiedrības Krievijas varas rīcību mēdz vispārināt uz etnosu kopumā), tāpēc ir būtiski meklēt risinājumus – gan īstermiņa, gan ilgtermiņa, lai šo problēmu novērstu.

“No Ukrainas atbraukušo bērnu un jauniešu integrēšana Latvijas izglītības sistēmā ir liels izaicinājums gan skolu vadītājiem, gan pedagogiem, taču mums jāatceras, ka ar vislielākajiem izaicinājumiem saskaras šie bērni un viņu vecāki, tāpēc jādara viss iespējamais, lai sniegtu iespēju iegūt izglītību un arī sekmētu emocionālo labsajūtu,” uzsver izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece.

Cik reāla un izplatīta ir etniskā mobinga problēma Latvijas skolās? Vai tā skar tikai krievu un ukraiņu tautību bērnus? Kāpēc šādas situācijas veidojas? Ko var darīt skolotāji, skolu vadītāji, izglītības politikas veidotāji un vecāki, lai šo problēmu risinātu? Kā pedagogiem reaģēt šādās situācijās? Ko domā paši skolēni? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes tiks rastas diskusijā, kurā piedalīsies izglītības un zinātnes ministre, pedagoģe Anita Muižniece, Neatkarīgās izglītības biedrības valdes locekle, profesore Laima Geikina, Rīgas Valsts klasiskās ģimnāzijas direktors, pedagogs, Neatkarīgās izglītības biedrības pārstāvis Romans Alijevs, Bērnu un pusaudžu resursu centra sadarbības projektu vadītāja, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pieaugušo pedagoģiskās izglītības centra pasniedzēja un topošās sociālās uzvedības korekcijas programmas izstrādātāja, dialektiski biheiviorālās terapijas speciāliste apmācībā Romija Krēziņa, Rīgas Juglas vidusskolas 10. klases skolniece Monta Akmentiņa un Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 8.klases skolnieces mamma Elga Gailīte.

Mobingu mēdz dēvēt arī par vienaudžu savstarpējo vardarbību. Mobings ir agresīva uzvedība, kas citiem nodara tiešu kaitējumu ar fiziskiem uzbrukumiem vai netiešu kaitējumu, traucējot vai apdraudot draudzību vai iekļaušanu grupā. Lai gan mobings skolās ir pastāvējis jau izsenis, ko apliecina arī Jāņa Poruka darbs “Kauja pie Knipskas”, kurā attēlotas Cibiņa un Buņģa attiecības, plašākas sabiedrības dienaskārtībā šis jautājums nonācis salīdzinoši nesen. Mobings var būt fizisks, verbāls, izstumšanas jeb klusuma mobings, kā arī mobings, izmantojot tehnoloģijas.

Mobinga sekas var iespaidot bērna dzīves uztveri, attīstību un personības veidošanos. Tas, galvenokārt, izraisa psiholoģiskas un emocionālas problēmas, bet mobinga sekas var būt arī fiziski miesas bojājumi un traumas. Bērniem, mobinga upuriem, ir vairāk negatīvu domu un sajūtu par sevi nekā bērniem, kas nav to izjutuši. Mobinga upuri vainu meklē sevī, tāpēc šiem bērniem rodas vainas apziņa un ir zems pašvērtējums. Sajūta, ka „ar mani kaut kas nav kārtībā” un „es nevienam neesmu vajadzīgs”, var atstāt sekas nākotnē.