Jāņem vērā, ka gandrīz ikvienam dzīves laikā nākas saskarties ar zinātniskiem tekstiem, piemēram, rakstot zinātniski pētnieciskos darbus, un šajā gadījumā būtu vērts zināt, kādus noteikumus autoram izvirza darba stils. Zinātniskam rakstam svarīga ir gan leksika, gan lingvistiskie paņēmieni, gan struktūra. Svarīga ir loģika un plānojums, precīzi formulējumi un secīgums. Atsevišķi apskatāms jautājums ir virsraksts, kam jābūt lakoniskam, bet precīzi formulētam.

Monogrāfijā ir apskatīta zinātnes valodas saikne ar vispārlietojamo valodu, stratēģija un taktika zinātnes valodas izvēlē. Izdevums var būt noderīgs skolēniem, skolotājiem, studentiem un pētniekiem.

Monogrāfijai ir sešas nodaļas – “Zinātnes valodas izpētes aspekti Eiropas kontekstā”, “Latviešu zinātnes valodas izpētes attīstība”, “Zinātniskais stils un teksts”, “Zinātniskais raksts un tā makrostruktūra”, “Zinātniskā raksta mikrostruktūras aspekti”, “Nevēlamās atkāpes no zinātniskā valodas stila”. Lai arī pirmajā acu uzmetienā tas varēti šķist sarežģīti, viena no monogrāfijas autorēm –  Liepājas Universitātes profesore Diāna Laiveniece, skaidro: “Zinātnes valodas lietojums kļūst arvien aktuālāks un attiecas uz arvien jaunāku sabiedrības daļu. Tāpēc zinātnes valoda ienāk arī skolā. Monogrāfija, protams, nav izdevums, ko lasīs skolēni. Bet skolotāji gan, domājams, atradīs ne vienu vien atbildi uz jautājumiem, kas saistīti ar skolēnu pētniecisko darbību. Zinātnes valoda un akadēmiskā rakstīšana nav vieglas lietas, bet apgūstamas gan.”