Šādā situācijā Latvijā ir aptuveni 1500 bērnu ar celiakiju un vēl vairāki simti skolēnu, kuriem ir citas pārtikas nepanesības. Pusdienas gan viņi saņem, un arī Ministru kabineta noteikumi nosaka pienākumu ēdinātājiem nodrošināt šiem bērniem atbilstošu maltīti, taču izpratne par to skolās ir dažāda. Ja vienā vietā personāls ar vislielāko uzmanību rūpējas par bērna veselību, tad citur vecākiem pašiem atliek uz skolu nest drošus produktus un sekot līdzi ēdienkartei. Problēmas pamatā gan nav tikai nezināšana un nevēlēšanās palīdzēt, bet arī finansējums.

Sūdzas bieži

«Tas, ko tavs slimais bērns ēdīs skolā, ir pilnībā atkarīgs no tā, kādu cilvēcisko kontaktu tu nodibināsi. Ja vecāki ir uzņēmīgāki, tad var sarunāt, ka tiks iepirkti speciālie produkti, ja nē, tad klusu sēdēs, pārcietīs to, ka bērnam dod veselībai bīstamo ēdienu,» saka Latvijas celiakijas pacientu atbalsta biedrības GlutenFree Experts vadītāja Irina Rubinčika. Diemžēl daudzviet šī problēma nopietni uztverta netiek un pastāv uzskats, ka vecāki pārspīlē. Taču celiakija ir neārstējama slimība, kas visu mūžu liek izvairīties no glutēna – kviešu, rudzu, miežu olbaltuma. Speciālie produkti maksā ļoti dārgi, un ar 1,42 eiro, ko patlaban maksā valsts par brīvpusdienām vienam bērnam, nepietiek. Rezultātā ēdināšanas firmas tos nepērk vispār, pērk lētākos un nekvalitatīvākos vai arī visu uzliek uz vecāku pleciem, kas, pēc biedrības domām, nebūtu pieļaujams.

Vecāku sūdzības tiek saņemtas samērā bieži. Piemēram, kāda Rīgas skola uzņēmusies nodrošināt bezglutēna ēdienu, taču tas izpaudies kā pliks vārītas gaļas gabals kotletes vietā vai biezpiens ar krējumu pankūku vietā. Vecāki šajā gadījumā bija priecīgi, ka bērns skolā vispār var kaut ko ēst, tāpēc par to, lai uzturs būtu pilnvērtīgs, neiestājās. Citā internātskolā iepērk pašas lētākās kukurūzas pārslas, kaut gan tas nav bezglutēna produkts un bērniem tiek bojāta veselība. Savukārt vienā no lauku skolām pavāre cepusi parastās un bezglutēna pankūkas uz vienas un tās pašas pannas, lai gan bērni šādā veidā tik un tā uzturā uzņem glutēnu. Netrūkst arī situāciju, kad vecākiem jāpierāda – pēc noteikumiem ēdinātājiem ir jānodrošina šiem skolēniem droša pārtika.

Nereti arī noteikumi gan tiek ievēroti, taču tikai «pēc burta» – ēdināšanas firmas izvairās no speciālo produktu pirkšanas, gatavojot ēdienu bez glutēna ar to, kas ir pieejams. Piemēram, tikko saņemts zvans no kādas mammas, kuras bērnam iedota puse ābola, kamēr citi ēda pankūkas. Šādos gadījumos ēdiens nav sabalansēts un bērns neuzņem visas nepieciešamās uzturvielas.

Problēmas apzinās Latvijas Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācijā. Tās pārtikas tehnoloģe Marika Landmane norāda, ka neliela piemaksa par šādu bērnu ēdināšanu ir tikai Rīgā, līdz ar to speciālos produktus nodrošināt ir grūti. Dažreiz pašas ēdinātāju firmas sedz papildu izdevumus, citreiz produkti jānes vecākiem – tas atkarīgs no ēdinātāju attieksmes.

Neuztver nopietni

Vecāku pieredze ir ļoti dažāda. Kā laikrakstam Diena stāsta pirmklasnieces Paulas mamma Inese Putniņa, sākotnēji bērnudārzā neviens mammas skaidrojumus un iebildumus neuztvēra nopietni – it kā centās nodrošināt atbilstošu ēdienkarti, bet tajā pašā laikā uzskatīja, ka viņa pārspīlē, un neievēroja visus nosacījumus. Rezultātā bērnam visu laiku bija alerģija, bieža vemšana un problēmas ar gremošanas sistēmu. Uzlabojumi panākti, kad bērnudārzā nomainījusies medmāsa. Taču šovasar atkal viss atgriezies sākuma punktā – bērnam doti cīsiņi un citi produkti, ko celiakijas pacienti nedrīkst ēst. Patlaban Paula sākusi mācīties vienā no Rīgas skolām, kur personāls apgalvo, ka visu zina, bet jau pirmajā nedēļā bērniem ar celiakiju pēc maltītes bijusi alerģiska reakcija. Tagad gan panākts, ka šie skolēni ēd pie atsevišķa galda un personāls ir uzmanīgāks, ēdienu servējot, jo nedrīkst izmantot tos pašus, piemēram, zupas kausus, ko citiem bērniem. Kāda sadarbība ar skolu izveidosies turpmāk, mamma vēl nezina, bet jau tagad ir skaidrs, ka vecākiem stingri jāseko līdzi ēdienkartei un notiekošajam ēdnīcā. Inese gan speciālos produktus ir nesusi uz bērnudārzu un ir gatava to darīt arī skolā, ja citādi nevar.

Citviet mamma Svetlana jau divus gadus bērnudārzā no ēdienkartes izsvītro glutēnu saturošos produktus, brīnoties par to, ka tur šīs izpratnes joprojām nav.

Atrast gan var arī pozitīvos piemērus. Innas dēls, kuram ir alerģija no visu veidu miltiem, šogad skolas gaitas sācis Puškina licejā. Lai gan sākumā mamma uztraukusies, skolas pavāre apliecinājusi, ka šāda pieredze izglītības iestādē ir. Pirmdien, 6.oktobrī, bērni ar celiakiju šajā skolā ēda cūkgaļas kotletes, kas gatavotas bez olas, miltiem un maizes, un griķus, savukārt pārējie – kotletes ar kartupeļu biezeni. Šodien ēdienkartē ir vistas fileja ar rīsiem, tikai bērniem ar celiakiju tiks izmantoti speciālie milti, bet zupai klāt nebūs krējuma un makaronu. Galvenā pavāre Valentīna Poļakova skaidro, ka viss tiek gatavots pilnīgi atsevišķi, citos traukos. Arī skolas direktore Gaļina Voiteka ir pārliecināta, ka viss atbilst nosacījumiem, un drošības pēc katru dienu ēdienkarti pārbauda arī medmāsa.

Skolas ēdināšanas firmas SIA Žaks2 vadītāja Žanna Žukele atzīst, ka ne vienmēr tiek pirkti speciālie produkti. Ja ir iespējams sagatavot ēdienu, neizmantojot produktus ar glutēnu, tas arī tiek darīts. Atļauties nopirkt var speciālos makaronus, miltus, bet neko īpaši vairāk.

Vairāk naudas nebūs

Lai gan atbildīgajās ministrijās piekrīt, ka bērnu ar celiakiju ēdināšanai nepieciešami papildu līdzekļi, un arī Sabiedrības veselības pamatnostādnēs minēts, ka, sākot ar 2016. gadu, viena skolēna ar celiakiju ēdināšanai valsts piešķirs 2,13 eiro, šāds finansējums budžetā iekļauts nav, atzina Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Edīte Olupe. Tāpat nav zināms, vai tas kaut kad tiks darīts. Arī Veselības ministrijā norāda, ka patlaban tiek diskutēts par brīvpusdienām atvēlētajiem līdzekļiem, bet tikai esošā finansējuma ietvaros. Pozitīvā ziņa ir tāda, ka Slimību profilakses un kontroles centrs gatavo ieteikumus ēdināšanas pakalpojumu un pārtikas produktu piegādes iepirkumu organizēšanai. Pēc I. Rubinčikas domām, tas varētu uzlabot situāciju, jo tur būs konkrēti ieteikumi un normas, kas jāievēro. Bet atkal – tie būs tikai ieteikumi, un tas, vai bērni skolās saņem drošu pārtiku, paliks uz ēdinātāju godaprāta.