Mācēt problēmu pārvērst par izaicinājumu un to pieveikt! Šis ir divdesmitsešgadīgās bijušās alūksnietes, mammas un mīļotās sievietes Antas Baidekalnes pieredzes stāsts par savu sapņu profesiju un ceļu pie tā – lēmumu pieņemšanu, skolas gaitām, ikdienas izaicinājumiem un sasniegumiem.

Sapnis jau kopš bērnības

“Doma kļūt par automehāniķi veidojās pamazām. Pamatskolas laikā bieži ar brāli skatījāmies auto raidījumus. Ar manāmu uztraukumu, bet ar nepārvaramu interesi devos līdzi tētim un brālim uz garāžu ar vēlmi paskrūvēt un ar neskaitāmiem jautājumiem, mēģinot saprast – kā tas auto ir uzbūvēts. Tajā pašā laikā cīnījos ar savām domām par to, ka es taču esmu meitene, vai tiešam spēju sevi ieraudzīt tehniskā nozarē? Tomēr pamatskolas pēdējā klasē Ēnu dienā pārkāpu pāri savai nedrošībai un devos uz autoservisu. Atbraucot mājās, ne tikai es pati, bet arī mana ģimene saprata, ka tā būs mana sirdslieta. Es vienkārši staroju – atminos, ka pat rokas trīcēja no tās sajūsmas, ka vēlos būt daļa no tā visa.

Ģimene pret manu profesijas izvēli bija noskaņota pozitīvi, jo kas gan varbūt patīkamāks kā redzēt sev tuvu cilvēku, īstenojot savu sapni. Draugi jau bija pieraduši pie manas intereses par tehniku, līdz ar to tas viņiem nebija pārsteigums. Tomēr pamatskolas skolotāji savu izbrīnu neslēpa, jo skolā biju teicamniece. Stājoties Rīgas Valsts tehnikumā un iesniedzot dokumentos, bija manāms nepārprotams izbrīns par manu izvēli apgūt automehāniķes profesiju. Patiesībā jāatzīst, ka līdz pēdējam šaubījos un baidījos, mēģinot sevi pārliecināt – ko tad es, meitene, tādā profesijā! Bet savu lēmumu nevienā brīdī nenožēloju.

Pirmā savā skolā

Ņemot vērā, ka biju izvēlējusies Rīgas Valsts tehnikumu, profesiju apguvu četros gados, iegūstot diplomu par vispārējo vidējo izglītību un kā automehāniķe 3. profesionālās kvalifikācijas līmenī. Atminos aizrautību doties uz tehniskajiem mācību priekšmetiem un motivējošo sajūtu, ka pilnveidojies, iegūstot zināšanas, kas tev ir tik tuvas. Praktiskās nodarbības – metināšana, metāla apstrāde, virpošana, auto apkope un citas – man šķita vissaistošākās.

Runājot par pieredzi tehniskajā nozarē, man ir ļoti paveicies, jo tajā strādāju kopš tehnikuma 2.kursa, kopumā jau apmēram astoņus gadus. Pirmā darba vieta bija “KEMI Service” kā auto rezerves daļu pārdevējai, pēc tam turpināju kā autoservisa meistare-pieņēmēja, taču, beidzot tehnikumu, radās iespēja strādāt motoservisā, līdz ar to biju motomehāniķe. Pašlaik strādāju “APE Motors” kā auto rezerves detaļu speciāliste-pārdevēja.

Bez grūtībām neiztikt

Ikdienā, protams, neiztikt arī bez grūtībām, bet, manuprāt, tām ir jābūt neatņemamai sastāvdaļai ceļā uz sasniegumiem. Viss atkarīgs, kā mēs paši uz tām raugāmies un vai spējam atrast risinājumu. Vislielākais šķērslis manā ikdienā, ar ko sastopos, ir cilvēku radītie stereotipi, proti, „sieviete jau no tehniskām lietām neko nesaprot”. Ik pa laikam klienti mēdz pajautāt, vai es tiešām spēšu viņiem palīdzēt un vai es saprotu kaut ko no tehniskām lietām, taču manā gadījumā tas ir tikai pirmais iespaids. Šīs situācijas vērtēju kā iespēju salauzt kāda izdomātos stereotipus. Un, ņemot vērā, ka lielākoties darbā ir patstāvīgie klienti, ar darbu esmu savu kompetenci pierādījusi un bez jebkādām šaubām sadarbojamies. Ziniet, nereti ir arī situācijas, kad vīrietis no automobiļu uzbūves faktiski neko nesaprot un ar grūtībām paskaidro, pēc kādas auto rezerves daļas viņš ir ieradies, tāpēc varu apgalvot, ka stereotipi mēdz būt pārspīlēti un maldīgi. Patiesībā jau pirmā persona, kurai jātiek galā ar sabiedrībā izveidotajiem stereotipiem, esam mēs paši. Kad mēs paši iekšēji spēsim būt pārliecināti par savu izvēli, mēs ar savu ticību un darbiem arī pārējiem liksim to pieņemt.

Nereti saskaros arī ar tehniskām grūtībām – nestandarta situāciju risināšanu. Atzīšos, ka šie gadījumi man patīk visvairāk, jo rodas gandarījuma sajūta, ka esi spējusi palīdzēt, neraugoties uz to, ka situācija šķita bezcerīga. Darbā pozitīvismu devu dod arī pati darba vide un sastaptie cilvēki, komunikācija ar viņiem.

Pieprasījums pēc zināšanām

Neskatoties uz to, ka mans pamatdarbs lielā mērā ir saistīts ar jau apgūto profesiju, ik pa laikam saņemu jaunus darba piedāvājumus. Tas rada sajūtu, ka savu personību profesionālajā ziņā pilnveidoju pareizajā virzienā. Un tā jau ir – speciālisti savā nozarē vienmēr ir pieprasīti un darba devēji ir ieinteresēti, lai viņu komandā ir zinoši profesionāļi.

Savu nākotni noteikti saistu ar mehānikas nozari, tāpēc nākotnes plānos esmu ietvērusi arī domu par mācīšanos. Konkrēta plāna pašlaik nav, tomēr esmu ieinteresēta dažās mācībās pieaugušo izglītības projektā, ko nesen uzsākusi Valsts izglītības un attīstības aģentūra. Ņemot vērā plašo mācību programmu klāstu un Eiropas Savienības fondu un valsts līdzfinansējumu, uzskatu, ka šī ir ļoti pieejama un lieliska iespēja, ko vajadzētu izmantot katram!

Dzīve ir kā nebeidzams kāpiens kalnā, un mums katram ir dota iespēja izvēlēties, kā mēs tur nokļūstam. Izglītojoties, padarot sevi konkurētspējīgāku un pilnvērtīgāku esošajā darba tirgū, speram soli tuvāk virsotnei. Vienmēr esmu gribējusi iemācīties metināt. Mājaslapā jau noskaidroju, ka pieaugušo izglītības projekts dod iespēju to apgūt. Kārtējais pakāpiens tuvāk virsotnei!