PIESLĒDZIES E-KLASEI

Pirmdiena, 2024. gada 26. februāris

Aurēlija, Evelīna, Mētra

9325.jpeg
Foto: highwaystarz / 123RF
Vecāki ir spiesti domāt variantus, kā apiet sistēmu, lai bērnu neraustītu no viena bērnudārza uz otru.

Trīsgadīgajam Ričardam iejusties jaunā vidē nav viegli. Viņš ir kautrīgs un pieķeras ierastām lietām. Arī braucot garām vecajai dzīvesvietai, puika paliek pārlieku emocionāls un grib uz mājām – vecajām. Viņš atpazīst vidi, atceras ielas. Septembrī zēns sācis savas bērnudārza gaitas. Lai gan rindā uz Rīgas pašvaldības bērnudārzu bijis reģistrēts jau kopš divu nedēļu vecuma, viņa kārta vēl nav pienākusi. Tāpēc, mammas kārtīgi sagatavots, vests uz privāto dārziņu. Tur iejusties bijis grūti, bet nu puika bez problēmām dodas pie grupiņas biedriem. Tomēr sistēmu lauzt nevar – neskaidrību dēļ nu būtu jāmaina vide un jādodas uz pašvaldības bērnudārzu. Citādi vecākiem visi izdevumi jāsedz pašiem, un šādas naudas viņiem nav, šorīt raksta laikraksts Diena.

Vēl vasarā Baiba Rozenberga pārliecinājusies, ka rinda ir gara, un mēģinājusi piereģistrēt dēlu vēl vienā pašvaldības dārziņā, kur it kā bijušas brīvas vietas. Nesaņemot apstiprinājumu un uzaicinājumu, Baibai nekas cits nav atlicis, kā meklēt privāto dārziņu. Tā kā puika bijis aktīvs, viņa sapratusi, ka mājās nevar viņam nodrošināt visu nepieciešamo. Turklāt jau no pavasara Ričardu gatavojusi bērnudārzam – stāstīts par gaidāmo, apskatīta vide. Puika zinājis, ka dosies uz konkrētu pašvaldības dārziņu, kad būs liels. Arī slēdzot līgumu ar privāto bērnudārzu, Ričards bijis līdzi, lai iepazītu vidi. Taču pēkšņi atnācis uzaicinājums uz otru pašvaldības bērnudārzu – ir brīvas vietas. Tajā pašā laikā Rīgas domē norādīts, ka vecāki atteikties var un līdzfinansējums zaudēts netiks. To arī Baiba darījusi, lai bērnam nebūtu jāmaina vide. Novembrī gan viņa uzzinājusi, ka finansējums tomēr pazaudēts, jo pašvaldības dārziņā joprojām ir brīvas vietas. Tas nozīmē, ka Baibai jāsedz pašai gan trīs mēnešu izmaksas privātajā dārziņā, gan jāpieņem lēmums – maksāt visu arī turpmāk, ko viņa atļauties nevar, vai pakļaut bērnu pārmaiņām. Kā viņai paskaidrots, situāciju vairs nevarot labot, jo Ričards esot bijis pēdējais no uzaicinātajiem bērniem, kurš ir atteicies, un bērnudārzā vēl aizvien esot brīvas vietas. Tāda ir sistēma, turklāt viss noticis likuma ietvaros.

Risinājumu Baiba būtībā atradusi shēmojot, jo ne juristu piesaiste, ne daudzie iesniegumi un vēršanās visdažādākajās iestādēs neko nav ietekmējusi. Rīgas Izglītības departamentā tīri cilvēcīgi ieteikts painteresēties par pārdeklarēšanos citā pašvaldībā. To Baiba arī darījusi un noskaidrojusi, ka, Ričardu deklarējot kādā pašvaldībā, kur arī ir rindas uz bērnudārziem, puika varēs turpināt iet savā dārziņā un saņemt arī attiecīgās pašvaldības līdzfinansējumu. Šādu variantu Baiba atradusi Mārupē. Turklāt nav arī melojusi – izstāstījusi situāciju, un tur viņa uzņemta ar atvērtām rokām. Rezultātā Ričards var turpināt apmeklēt savu bērnudārzu, bet pašvaldības finansējuma daļu segs Mārupe. Martā Baiba atkal deklarēsies Rīgā, lai cerētu uz vietu pašvaldības dārziņā Ābecītis, – arī pats Ričards zina, ka ies uz šo dārziņu, kad būs liels.

Lai gan viņas konkrētā situācija kaut kā atrisinājusies, mamma nesaprot, kāpēc vecāki tiek nostādīti tādā situācija, ka vienīgā iespēja ir meklēt shēmas, kā sistēmu apiet. Pēc Baibas domām, ja bērns ir sācis iet vienā bērnudārzā, tad vajadzētu ļaut viņam šo iestādi pabeigt tajā pašā vietā. Baibai arī nav starpības, vai tas ir privātais vai pašvaldības dārziņš, jo viņa neuzskata, ka privāts uzreiz nozīmē labāks. Taču svarīga ir nemainīga vide. Ja jau vecāki bērnam ir kaut ko solījuši un stāstījuši, tad no tā atkāpties nevar. «Citādi – kam lai bērns tic?» retoriski jautā mamma.

Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta pārstāve Iveta Nagla uzreiz zina, par kuru ģimeni Diena runā, un savā atbildē ir skarba, retoriski jautājot, vai pašvaldības mērķis ir vecākiem dot iespēju saņemt vietu bērnudārzā, vai domāt par to, kā nepiedāvāt vietu tiem vecākiem, kuri negrib. Proti, tās ģimenes, kuras ar nolūku izvēlas privāto pakalpojumu sniedzēju, var un saņem pašvaldības līdzfinansējumu, un tām nav jāreģistrē bērns nekādā rindā. Līdz ar to tiek apmeklēts privātais dārziņš, neuztraucoties par pēkšņu vietas atbrīvošanos pašvaldības iestādē. Savukārt, ja ģimene vēlas saņemt arī valsts līdzfinansējumu, tad atrašanās rindā ir obligāta prasība. Tas arī radījis situāciju, ka vecāki bērnu rindā piesaka fiktīvi, nemaz nevēloties vietu pašvaldības dārziņā. Viņi riskē ar to, ka “sliktā pašvaldība piedāvās bērnam vietu bērnudārzā”, atzīmē I. Nagla.

Runājot konkrētāk par Baibas gadījumu, viņa norāda, ka pašvaldība Ričardam vietu bērnudārzā var nodrošināt, bet vecāki to nevēlas. Departaments arī nācis pretī un savā ziņā novērsis komunikācijas kļūdu, kuras dēļ lielā jezga sākusies. Baibai par rudeni privātajam dārziņam pilnu summu maksāt nevajadzēs – pašvaldība tomēr savu daļu nodrošinās. Taču tālākais ir vecāku rokās. Departamentā arī atgādina, ka vecākiem jārīkojas atbildīgi. Ja bērns līdz septembrim nesaņem uzaicinājumu uz pašvaldības dārziņu un sāk iet privātajā, tad pastāv iespēja veikt labojumus pieteikumu sistēmā, kā vēlamo pirmsskolas apmeklējuma laiku norādot nākamā mācību gada sākumu. Tas nozīmē, ka vienā bērnudārzā bērns pavadīs vismaz gadu.

Baibas gadījumā gan šobrīd ir lieki runāt par to, kā būtu vajadzējis rīkoties. Skaidrs, ka vecākiem ir jābūt krietni izglītotiem juridiskās lietās, lai sarežģīto sistēmu pilnībā izprastu. Jāatgādina arī pozitīvā ziņa – līdz ar valsts budžeta apstiprināšanu pieņemts lēmums vēl pusgadu turpināt sniegt vecākiem arī valsts atbalstu. Tam līdz 2016. gada 31. maijam piešķirti 2,3 miljoni eiro.