Kādreiz tie bija tikai dažviet, tagad robotikas pulciņi ir visā Latvijā gan skolās, gan interešu izglītības iestādēs.

Robotikas pulciņu vadītāji un skolēni, kas tajos darbojas, uzskata, ka robotu izgatavošana to veicina. No dažu entuziastu veikuma 2006. gadā līdz uzvarām 2015. gadā starptautiskos konkursos robotikas kustība Latvijā ir ievērojami attīstījusies.

No hobija līdz zinātnei

Viens no robotikas kustības aizsācējiem, RTU Robotikas kluba vadītājs Agris Ņikitenko ar robotu izgatavošanu pirms 10 gadiem jau bija aizrāvies, bet tobrīd Latvijā vēl nebija sacensību un nopietnas sadarbības starp pulciņiem. Savas doktora disertācijas laikā viņš uzbūvēja, iespējams, Latvijā pirmo robotu kopš PSRS laikiem. Iedvesmojies no igauņu piemēra, 2007. gadā sāka rīkot Robotikas čempionātu. Robotikas klubā Agris vada pulciņu, māca skolēnus būvēt robotus un audzina jauno inženieru paaudzi. Kopā ar citiem entuziastiem braukā pa skolām un vada Tehniskās jaunrades dienas, iepazīstinot skolēnus ar elektroniku, mehāniku, arī robotiku un iespējām, ko šīs prasmes var sniegt nākotnē. Skolēnu interese esot liela, dalībnieku skaits aug arī Robotikas čempionātā, labi apmeklētas ir RTU rīkotās Inženieru dienas un LU Fizikas institūta organizētais Saules kauss – sacensības, kurās sacenšas roboti un citas ierīces ar saules baterijām. Agris piemin arī iRobot atbalstītās Robotu skolas aktivitātes un uzteic latviešu skolēnu panākumus starptautiskā mērogā – mūsējie piedalās ikgadējā Baltijas valstu robotikas čempionātā Robotex Tallinā. Pat Japānas robotikas čempionāta uzvarētājs pērn bija no Latvijas! «Atšķirībā, piemēram, no Igaunijas, kur robotika ir iekļauta mācību programmā, pie mums tā ir entuziastu iniciatīva, taču robotu būve ir labā līmenī un interesentu kļūst aizvien vairāk. Kādreiz robotikas pulciņi bija tikai dažās pilsētās, tagad gan skolās, gan interešu izglītības iestādēs kāds robotu būves entuziasts rosās visā Latvijā,» teic A. Ņikitenko.

Noder mācību procesā

Arta Pūgule-Ignate, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas direktores vietniece, ir informātikas skolotāja, kas kopā ar kolēģi vada robotikas pulciņu skolēniem no 7. līdz 12. klasei. Viņa novērojusi, ka darbošanās ar robotiem bērniem attīsta loģisko domāšanu, uzlabo spēju pieņemt lēmumus, analizēt, arī sadarboties komandā, jo vienu robotu izstrādā vairāki bērni. Pulciņu mācību gada laikā apmeklē 9–20 bērnu – kāds aiziet, kāds nāk klāt. «Pirms četriem pieciem gadiem ģimnāzija piedalījās pārrobežu projektā, kura ietvaros igauņu kolēģi mācīja arī veidot robotus. Vienu robotu viņi uzdāvināja mūsu skolai, un tā tapa pulciņš,» atceras skolotāja. Skolēni pulciņā būvē Lego Mindstorms robotus, piedalās arī sacensībās. A. Pūgule-Ignate stāsta, ka dalība starptautiskos mačos ne tikai saliedē skolēnu komandas garu, bet veicina sadarbību arī skolotāju starpā, piemēram, angļu valodas skolotāja palīdz uzrakstīt pieteikumu. «Sacensības, no vienas puses, ir konkurence, taču aizbraucot redzam, ka galvenais bērniem nav kādu uzveikt, bet gan labi pavadīt laiku, iedvesmoties, mācīties, iegūt jaunus draugus. Iespējams, tieši tas, ka viņi ar prieku dara to, kas patīk, sniedz arī panākumus,» domā A. Pūgule-Ignate. Bērni mācās no konkurentiem, no savām kļūdām un var novērtēt savu izaugsmi.

Pat pirmklasniekiem

Skolotājasprāt, piesaistīt skolēnu interesi programmēšanai, inženierzinātnēm, elektronikai nav iespējams, abstrakti solot labu algu kaut kad nākotnē vai ieviešot obligātos eksāmenus fizikā un ķīmijā. Lai rastos interese, bērniem vispirms jāredz, kā šīs teorētiskās zināšanas darbojas praksē, un robotu būve ir viena no iespējām. «Tu uzraksti programmu un uzreiz vari pārbaudīt, vai tā darbojas, fiksēt kļūdas, novērst tās. Tiek pielietotas matemātiskās darbības. Vidusskolēni, lodējot robotu detaļas, redz – jā, te ir fizika,» skaidro A. Pūgule-Ignate. Viņa, tāpat kā A. Ņikitenko, uzskata, ka robotiku būtu vērts iekļaut mācību programmā skolās, kā tas ir Igaunijā.

Arī Rīgas Jauno tehniķu centra (RJTC) robotikas pulciņa vadītājs Edgars Zīverts novērojis, ka robotika palīdz skolā. «Bērni, veidojot robotus, apgūst programmas veidošanas loģiskos principus, uzdevumu secību, ko nedrīkst sajaukt. Tāpat kā ģērbjoties – vispirms uzvelkam apakšveļu un tad pārējās drēbes. Apgūtais noder skolā gan informātikā, gan matemātikā. Pirmklasniekiem grūtākais, ka programmās reizēm jāiestata robota pusapgrieziens, bet skolā bērns mācās tikai veselos skaitļus. Tad skaidroju ar piemēriem no dzīves – kā pusi kūkas vai pusi no ābola; izpratne vēlāk noderēs,» ir pārliecināts pulciņa vadītājs, kurš strādā arī Rīgas 64. vidusskolā par informātikas skolotāju. Uz pulciņu RJTC nāk bērni no sešu līdz 12 gadu vecumam, kas tikai sāk apgūt robotikas pamatus, tādēļ pulciņā strādā ar Lego robotiem. Var būvēt, jaukt ārā, pārveidot – visu laiku ir pieejams materiāls. Ar sarežģītākiem, salodētiem robotiem darbošanās process nav atgriezenisks – kad robots uzbūvēts, tālāk to var tikai programmēt. «Programmēšana mums asociējas ar sarežģītiem kodiem. Šajā gadījumā Lego ir sagatavojis platformu, kurā katrs programmas modulis ir kā lego klucītis – var pamainīt motora stiprumu, darbības ilgumu, arī sensori ir kā klucīši. Ja bērnam iemāca loģiskos darbību principus, viņš var programmēšanas pamatlietas paveikt jau sešu gadu vecumā,» uzskata E. Zīverts.