Tā  tika spriests Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) ekspertu konsīlijā par augstākās izglītības iestāžu apvienošanas ieguvumiem un riskiem.

Ekonomikas zinātņu doktore Raita Karnīte norādīja, ka augstākās izglītības kvalitāti nav iespējams iegūt sadrumstalotā vidē. Viņa uzsvēra, - ja pašlaik tiktu paaugstinātas augstākās izglītības kvalitātes prasības, tad virkne augstskolu kļūtu tukšākas.

R.Karnīte uzskata, ka augstskolu mehāniska apvienošana ir pārāk rupjš mehānisms kvalitātes celšanas mērķa sasniegšanai, piebilstot, ka, iespējams, to varētu darīt, vērtējot akreditācijai pieteiktās studiju programmas.

"Kāpēc tie cilvēki, kas strādā ar studiju programmām, nevar iegūt valstisku domāšanu un nelaist cauri programmas, kas nav pietiekami kvalitatīvas?" vaicāja R.Karnīte, uzsverot, ka jau programmu izvērtēšanas procesā būtu jāatsijā programmas, kas nespēj sniegt pienesumu augstākās izglītības kvalitātei. Augstskolām nebūtu jāmēģina veidot studiju programmas, kuras dublē citās augstskolās īstenotās programmas, atšķiroties, piemēram, vien ar kādu piesaistīto mācībspēku.

Rīgas Stradiņa universitātes prorektore Tatjana Koķe uzsvēra, ka augstskolas patlaban ir slazdā, jo desmitgades laikā no tām pieprasa plaša spektra kompetenču speciālistus, taču tās patlaban sagatavo šaura, viena profila speciālistus.

Raugoties uz studiju programmu licencēšanas noteikumiem, T.Koķe skaidroja, ka ir virkne nepilnību, kas būtu labojamas, lai uzlabotu programmu licencēšanas procesu. Viņasprāt, noteikumos būtu valstiskā līmenī jānosaka, cik un kādas programmas ir nepieciešamas. "Kamēr nesakārtosim ietvaru, tikmēr būsim slazdā," pārliecināta T.Koķe.

Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis pauda viedokli, ka stāsts par pārlieku lielo augstskolu skaitu Latvijā ir krīzes laikā politiķu radīts, un, viņaprāt, vismaz valsts dibināto augstskolu "nav ne daudz, ne maz", taču šajā gadījumā vērtējama arī privāto augstskolu vieta augstākajā izglītībā, informē aģentūra LETA.