Viņa pēta skolēnu agresijas cēloņus un sekas un sniedz konsultācijas skolotājiem.

Kā atzīst pētniece, fiziskā un emocionālā vardarbība bijusi visos laikos – tas nav nekas jauns, ar ko mēs šobrīd sastopamies. Tiesa, sabiedrībai mainoties, mēs daudz augstāk vērtējam savu komfortu un savas brīvības, bet, izmainoties attieksmei pret sevi, rodas augstākas prasības arī pret citiem cilvēkiem. Turklāt šobrīd mēs daudz vairāk runājam par šiem jautājumiem, kuri vēl nesenajā pagātnē skaitījās tabu tēmas, esam daudz atklātāki un necenšamies „gružus” paslaucīt zem paklāja, un tā ir ļoti laba tendence.

Kā mainījusies skolu vadības attieksme pret fizisko un emocionālo vardarbību skolā?

Ja agrāk, dažādās auditorijās runājot par šiem jautājumiem, dzirdējām tikai vienu atbildi, ka skolu vadība, lai saglabātu savas skolas pseidoslavu, absolūti par to klusē, vienlaikus saprotot, ka ilgtermiņā skola no šādas attieksmes neko neiegūst, tagad situācija ir krasi mainījusies – vadība nopietni vērtē šos gadījumus, tiek sperti arī visi nepieciešamie soļi. Lai mans apgalvojums nebūtu pārāk „salds”, teikšu – tomēr tā nav visās skolās, tādēļ cerēt, ka mums priekšdienās nebūs darba, no manas puses būtu ļoti iedomīgi – vēl daudz jāstrādā, bet šobrīd, lai objektīvi varētu to apgalvot, varbūt būtu nepieciešama arī kāda skolu direktoru aptauja. 

Kur atklātība ir lielāka – lielajās pilsētās vai mazajās lauku skolās?

No saskarsmes ar pedagogiem varu teikt, ka attieksme straujāk mainās lielajās pilsētās un Rīgā. Savukārt mazajām skolām ir sava specifika – tur neko nevar noklusēt, jo cilvēks cilvēku pazīst. Mazajos novados un pagastos mēs precīzi redzam šīs atklātības pozitīvo pienesumu. Vardarbībai, kā zināms, vajag slepenību, bailes – lietas, no kā cilvēki distancējas.

Neviens nepiedzimst ļauns un atriebīgs, tādā gadījumā – no kurienes rodas vardarbība?

Gribu teikt vienu lietu – jā, neviens cilvēks nepiedzimst ļauns, un neviens cilvēks netiek par ļaunu audzināts, taču tam, kā cilvēki vērtē apkārtējo pasauli, ir jābalstās uz zināšanām. Nekad nav tā, ka ģimenē, kur nav nekādu problēmu, pēkšņi bērns kādam nodara pāri vai cieš no citu pāridarījumiem. Lielākoties tam ir kādi priekšvēstneši triju četru gadu vecumā un vēl agrāk, kādēļ vēlāk bērns cieš no citu cilvēku prettiesiskas darbības vai pats rīkojas vardarbīgi.

Ar ko sākt, lai savstarpējās ķildas un strīdi nepāraugtu prātam neaptveramā pārestībā?

Pirmkārt, ir ļoti jāstrādā pie tā, lai bērniem būtu normāla, veselīga pašapziņa. Lai bērns cienītu sevi. Vecākiem ir jādomā par to, lai viņiem būtu ciešas, sirsnīgas, emocionālas attiecības ar bērnu, savstarpēja uzticēšanās. Bērns ir ģimenes loceklis, un vecākiem jādzīvo ar bērnu vienā kopīgā, iekļaujošā ģimenē, nevis distancējoties un demonstrējot savu pārākuma apziņu: mēs esam vecāki, tu esi bērns. Tad bērns būs drošāks, vairāk uzticēsies vecākiem, nāks no skolas un stāstīs, kas ar viņu notiek, savukārt vecākiem būs lielākas iespējas klausīties, sadzirdēt, uztvert lietas un savlaicīgi iejaukties, lai novērstu iespējamos konfliktus. Šobrīd (un ne tikai šobrīd, arī agrākos laikos) ir tā, ka daudziem vecākiem nav kontakta ar bērniem, un būsim objektīvi – tas nav atkarīgs no ģimenes bagātības vai nabadzības.

Kāpēc pieaugušie tomēr nepamana konfliktus?

Par šo tēmu varētu runāt bezgalīgi. Šobrīd nav sastopami tie vardarbības veidi un metodes, kādi bija plaši pazīstami vecāku bērnībā. Mūsdienu bērnus iespaido interneta vide, tādēļ vecākiem jāvar saprast un uzzināt, kas ar bērnu notiek tur. Protams, ja bērnam ir ciešas attiecības ar vecākiem un pozitīvas saikne ar ģimeni, lielākoties bērns pats runā par to, ko viņš dara, un tā vecāki uzzina par problēmām. Problēmas rodas tad, ja nav šīs uzticēšanās un vecāki vairāk dzīvo savā pasaulē, koncentrējoties uz sevi un savām vajadzībām, un bērns bieži vien ir kā tāda mēbele.

Nevietā arī ir stereotips, ka tikai nelabvēlīgās ģimenēs ir vardarbība. Gluži pretēji - vardarbība šobrīd visvairāk attīstās finansiāli ļoti labi pārtikušās ģimenēs, kur valda emocionāls tukšums, kas tiek aizpildīts ar materiālo līdzekļu pārpilnību. Atšķirībā no pirmajām ģimenēm emocionālās problēmas pārtikušās ģimenēs „uz āru” nonāk ļoti vēlu. Ja bērns ir emocionāli atsvešinājies, ārēji par to nekas neliecinās – uz skolu viņš tiek palaists tīrs un kārtīgs, un mājasdarbi arī vienmēr ir izpildīti... Tādēļ mēs nevaram paļauties uz to, ko dēvējam par savu, pieaugušo, pieredzi – mums katru dienu ir jāmācās. Jāseko līdzi, kā lietas mainās.

Tātad nopietnākais vardarbības cēlonis ir vājās attiecības ģimenē?

Jā, vājas attiecības starp māti un tēvu. Starp abiem vecākiem un bērnu vai bērniem.

Mēs ļoti daudz sekojam līdzi, kā šī doma attīstās pasaulē, piemēram, Lielbritānijā. Kembridžas Universitātes profesors Deivids Faringtons ir daudz pētījis dažādus apkārtējās vides faktorus. Pastāv uzskats, ka bērnus ietekmē kriminogēnā vide, televīzijas raidījumi un filmas, tomēr tas ne vienmēr raisa bērnā vardarbīgu uzvedību.  Reāli vardarbīga uzvedība rodas tad, ja bērns ir atsvešinājies un viņam nav tādu emocionālu attiecību, ko viņš iekšēji dziļi un patiesi augstu vērtētu. Mums bija pasākums ar pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem Cēsīs, Saldū, Kuldīgā, un viena kolēģe izstāstīja ļoti labu piemēru no savas dzīves. Kādreiz, 70. gados, viņa kā jauna meitene bija atbraukusi no laukiem uz Rīgu studēt. Šķita – viss ir pieejams! Nepieredzēti vilinājumi, lietas, ko dzīvē nekad neesi redzējis, ka varētu justies, kā vēlies – kā no striķa norāvies. Bet – kas bija tas, kas atturēja no šī kārdinājuma, kas lika domāt par svarīgo?- lai tie cilvēki, kuri tevi ar tādu lepnumu ir palaiduši uz Rīgu, atbraucot ciemos, varētu ar tevi lepoties un priecāties! Tās ir šīs ciešās emocionālās attiecības, kas kritiskos brīžos notur. Nekad nevarēs katram pusaudzim nolikt blakus policistu, noslēgt visus kanālus un internetu, bet mums bērnam ir jāiedod, kā es saku, šī antivīrusu programma – ciešas, mīlošas un patiesi sirsnīgas attiecības ģimenē. Nevis atpirkšanās ar mantām, bet – kopā pavadītais laiks un kopīgas lietas.

Kurā vecumā bērns tiek visvairāk emocionāli traumēts?

Es teikšu – bērns tiek emocionāli traumēts jau kopš ieņemšanas brīža. Nepārtraukti, kopš rodas dzīvība, tā atrodas cīņā starp labo un ļauno. Brīdī, kad bērns piedzimst, viņš nāk pasaulē ar noteiktu emocionālo pieredzi. Bērns jūt attiecības starp vecākiem, to, kas notiek apkārt. Kāpēc tad ārsti saka jaunajām māmiņām – runājiet ar bērniņu?!

Pirmā emocionālā pieredze nosaka, kāds būs cilvēks. Cik šī dzīvība ir pārliecināta par sevi, paļāvīga, mīloša. Faktors, kas pasargā, ir mīlestība un vērtības. Ja vērtība ir ģimene, labas attiecības ar vecākiem, kopā būšanas atmiņas, tad cilvēks nekad neizvēlēsies ļaunus darbus.

Ja ienākšanu pasaulē pieņemam kā pirmo emocionālo pieredzi, kur rodas otrā pieredze?

Tālāk seko ģimene, auklīte vai pirmsskolas izglītības iestāde, skola – sociālā vide paplašinās.

Kādas kļūdas pieļauj vecāki, uzticot bērnu pirmsskolas izglītības iestādei, vēlāk– skolai?

Bērnam jāiemāca uzvedības algoritmi – konkrētu, patstāvīgu darbību līmenī, nevis moralizējot, bet soli pa solim skaidrojot, ko viņš darīs katru dienu – ko no rīta ēdīs, kā dosies uz bērnudārzu, ko tur darīs... Tā saucas audzināšana un attiecību kopšana. Bērnam jāvar paļauties uz lietām, par kurām pieaugušais stāsta, kā šīs darbības notiks. Ja bērns ir izgājis cauri šim ciklam, viņš vairs nebaidās, nekašķējas.

Kā rīkoties skolotājam, kā laikus pamanīt konfliktu, kam, visticamāk, būs  negatīvas sekas?

Konflikti ir ļoti dažādi, un līdz ar to rīcība arī ir dažāda. Emocionālā vardarbība vienmēr ir grūtāk atpazīstama, un te vajadzīga komplicēta pieeja. Skolotājam pirmām kārtām ir labi jāpazīst bērni. Sākumskolas skolotājam ir lietderīgi pirms mācību gada sākuma iepazīties ar bērnu, viņa vecākiem, brāļiem, māsām. Parunāties gan kopā, gan – tikai ar vecākiem. Nepiedodami ir tas, ka no pirmsskolas izglītības iestādes uz sākumskolu aiziet maz oficiālas informācijas par bērna personības izpēti. Tālāk – otrajā, trešajā klasē – vislabāk ir visiem kopā klases stundā, piemēram, apsēsties uz spilveniem un izrunāt to, kas ir noticis. Klases audzinātājam nav jāuzdod tieši jautājumi, bet bērni jānoliek situācijā, kurā viņi grib stāstīt, runāt. Ja viņi to neizstāstīs vienā reizē, izstāstīs divās trijās. Labi ir, ja skolotājs zina, kurš bērns ar kuru draudzējas, kuriem bērniem kuri bērni nepatīk, kāpēc nepatīk, un kas ir šī konflikta pamatā. Tāpat klases stundās var runāt par konkrētām tēmām, piemēram, profesijām.

Kā klases audzinātājam runāt ar vecākiem, ja viņu bērns kļuvis ļoti agresīvs?

Šis ir ļoti sarežģīts jautājums – stāsts par to, kad runas ir beigušās un nepieciešama konkrēta rīcība, un tās varētu būt mācības citā telpā, vienošanās par sadarbību starp skolu, bērnu un vecākiem u.c. Jāteic, sadarbība gan iespējama tad, ja sadarbojas divas puses, bet, ja skola paliek viena un vecāki vairāk sniedz „lāča pakalpojumus”, ir jāpiemēro Ministru kabineta 24.11.2009. noteikumi Nr. 1338, bērnam veidojot speciālu apmācību ārpus skolas vides. Bet šāda rīcība ilgtermiņā nedod pozitīvu rezultātu, un, jo bērns ir vecāks, jo grūtāk viņš iekļausies atpakaļ skolas vidē. Lai to neiedarbinātu, starp skolu, vecākiem un bērnu var slēgt vienošanos par vēlamo uzvedības modeli. Tas ir pedagoģisks, ne juridisks rīks, bet var ļoti labi strādāt. Atbildība tiek sadalīta un nav tik smaga, jo negulstas uz vieniem pleciem. Šo vienošanos var pārskatīt, līdz problēma tiek atrisināta.

Vai tā nav birokrātiska atrakstīšanās pēc principa, ka „papīrs pacieš visu”?

Birokrātiski nav jēgas vienoties par kaut ko, tāpat kā slēgt jebkādu līgumu, ja kāda no pusēm negrasās to pildīt. Šis ir viens no instrumentiem, kas patlaban sadarbībā ar Tieslietu ministriju tiek iestrādāts likumprojektā „Bērnu antisociālas uzvedības prevencijas likums”. 

Cik efektīva ir bērnu sodīšana par pārkāpumu?

Neefektīva tā ir kopš Aristoteļa laikiem. Sods un bērns – tas ir neadekvāts salikums vispār. Vislabāk būtu, ja mēs līdz sodu sistēmai darbā ar bērniem nekad neaizietu. Sodīšana ir bezspēcības pierādījums. Bērnu tiesības ir speciālas cilvēktiesības cilvēkam tajā vecumā, kad viņš strauji aug un viņa vērtības vēl nav nostiprinājušās. Tāpēc bērns nav un nevar būt krimināla personība. Ja mums kāds ir jāsoda, tas nozīmē, ka tiesību normas bijušas neefektīvas. Efektīvas var būt metodes, kuru pamatā ir kāds algoritms vai kārtība, kādā mēs varam atrisināt kādu problēmu, kas mums traucē.

Kas nepieciešams, lai bērns izaugtu vesels, laimīgs, vecāku saprasts un izglītības iestādes atbalstīts?

Mīlestība un bezgalīga pacietība. Tā nav ļaušanās kāpt sev uz galvas, bet cieņa pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem. Bērnam nav jāpazemojas nevienam un bez ierunām jāpaklausa – viņam jāvērtē un jāpieņem atbildīgi lēmumi.

Kā bērnam ieaudzināt cieņu pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem?

Pieaugušajiem jātur vārds. Konkrēts piemērs: bērniem pēc Lāčplēša dienas svinībām astoņos no rīta tiek nozīmēta konsultācija, bet skolotāja uz konsultāciju neatnāk. Viņa nav saslimusi, ne arī spēj paskaidrot neierašanās iemeslu vai cilvēcīgi atvainoties bērniem. Atbildes vietā skan: „Jums tas nav jāzina.”