Kāpēc programmēšana? Kādēļ tā bija aktuāla?

 Tuvojoties jaunajam 2020./2921/ m.g., ienākot skolās jaunajam izglītības standartam un izvēļu groziem un viens no JVĢ piedāvātajiem izvēļu groziem 10. klasē ir inženierzinātņu grozs, kurā programmēšana ir obligāts priekšmets. Mēs kā Valsts ģimnāzija noteikti vēlamies iet programmēšanas virzienā. Mums ir savi pedagogi, bet es sapratu, ka ar esošo kapacitāti mēs to nepacelsim un ir vajadzīga palīdzība no ārpuses.

Tas bija 2020. gada janvāris/februāris, kad es jau sāku par to domāt. Redz, mēs jau vēl nezinājām tajā laikā, cik būs tie bērni, kas izvēlēsies šo grozu. Tikai augustā mēs uzzinājām, ka mums būs 11 šādi bērni, bet neskatoties uz to, ka nav, kas māca, mums skolām ir jābūt gatavām un man bija jādomā lielu gabalu uz priekšu.

Kāds bija Jūsu risinājums?

Es sāku vienkārši rakstīt uz privātām programmēšanas skolām, uzrunāt cilvēkus. Gandrīz visi man arī atteica. Tas atdūrās pret samaksu, jo mēz labi zinām, cik mūsdienās maksā programmētājiem. Tad pilnīgi netīšām bija viena skoliņa, jaundibināta - man jāsaka tikpat atraktīvi un dulli cilvēki. Viņi teica: “Jā, labi, mēs varētu padomāt tajā virzienā.” Pāris dienas pēc mana e-pasta izsūtīšanas viņi arī atbrauca pie mums. Tā ir programmēšanas skola “Datorium”. Es viņiem izstāstīju visu šo situāciju un jautāju, kā viņi var palīdzēt.

Sākumā es domāju, ka varbūt viņi var iedot kādu skolotāju štatā, kurš varētu mācīt, bet tādas iespējas nebija. Tad es piedāvāju, kā viņi skatītos uz to, ka to programmēšanu mācītu attālināti – ka viņi sēž savā ofisā un māca bērnus un man klasē savukārt ir dabaszinību laborants un viņš ir tas, kas skolā palīdz bērniem tikt galā ar to, ko viņi nesaprot. Šī bija opcija! Mums patiesībā sakrita domas, jo viņi arī esot domājuši tādā virzienā.

Es vēl ieteicu, ka visticamāk, ka mēs neesam vienīgā skola, kuriem ir nepieciešama šāda veida palīdzība un es ieteicu uzrunāt vēl arī citas skolas. Mēs kopīgiem spēkiem salikām kopā uzsaukuma vēstuli, es arī pati uzrunāju vairāku skolu direktorus, vai viņiem tas interesē. Mēs uzaicinājām viņus uz zoom tikšanos, kurā izklāstījām savu redzējumu. Atsaucās vairākas skolas, bet līgumu reāli noslēdza 5 skolas: Jūrmalas Valsts ģimnāzija, Dobeles Valsts ģimnāzija, Daugavpils Valsts ģimnāzija, Ulbrokas vidusskola un J.G.Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskola. Tagad mēs esam 181 skolēns, kas pirmdienās un ceturtdienās vienlaicīgi mācāmies programmēšanu.

Kas bija lielākais izaicinājums šajā visā?

Saprast, kā mēs varam privātu iestādi pieņemt darbā: kā mums ar viņu jādarbojas, kā jāslēdz līgums vai kas tad tas ir. Visiem skolotājiem, kas strādā “Datorium” skolā, ir pedagoģiskā izglītība. Tas ir tas labums, jo tas nozīmē, ka mēs pieņemam darbā programmēšanas speciālistu ar pedagoģisko izglītību. Katrai skolai ir sava slodze atkarībā no skolēnu skaita, kas mācās šo priekšmetu. Un tad nav nekādu nepareizību. Mums ir skolotājs, kurš strādā attālināti un skolotājs, kurš ir klātienē klasē ar bērniem un process attīstās. Šī juridiskā papīru puse ir tā, kas frustrē skolas vadību.

Kādi ir Jūsu ieguvumi?

Progress rodas tad, kad ir grūti, nevis kad ir viegli. Gads ir pagājis. Es teikšu godīgi, ka vislielākais ieguvums ir tāds: 1. septembrī bija tā: “Oh jā, es māku programmēt, Paitonu (Phyton programma) es zinu!” Tāda pašpārliecība. Un tad pret novembri viņi aplūza. Viņi sāka saprast, ka programmēšana attīstās jau vakar un viņiem nav šo maņu tikt līdzi. Ieguvums ir tāds, ka viņi iegūst ļoti kvalitatīvu, laikmetīgu un konkurēt spējīgu programmēšanas veidu un saturu, un viņi jau runā ne tikai Eiropas, bet pasaules valodā, kas programmēšanā ir ārkārtīgi svarīgi. Šis ir tehnoloģiju laikmets kā mēs redzam.

Mēs esam atrisinājuši pedagogu trūkumu un, protams, mēs sākām strādāt, nezinot, ka mēs oktobrī aiztaisīsimies ciet epidemioloģiskās situācijas dēļ, taču mums viss process turpināja notikt. Mēs spējām pielāgoties attālinātajam mācību procesam un mācību process nevienā mirklī nepārtrūka. Un tas ir tas pats svarīgākais, kas skolai ir jānodrošina.

Pagājušā gada oktobrī mums bija pirmā tiešsaistes konference, kurā katra skola izstāstīja savu pieredzi, ieguvumus un lietas, kuras ir jāuzlabo. Savukārt gadam otrā pusē, 7. aprīlī mēs tikāmies atkal, lai pastāstītu, kā mums ir gājis, kā arī tika ieaicinātas citas skolas. Mums pieslēdzās ne mazāk, ne vairāk – 109 skolas no visas valsts. Interese šobrīd ir vairāk kā 20 skolām. Tas ir ļoti futūrisks redzējums, kam ir nepieciešams pašvaldību atbalsts. Ir jāsaprot, cik daudz mēs būsim no šī ieguvuši. Tāpat ir vajadzīgs arī valsts atbalsts. Es biju aizgājusi uz pārrunām ar Izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku. Mums bija ļoti veiksmīga saruna un viņa ir gatava mūs atbalstīt.