Jaunuzņēmums VEDU, strādājot bērnu drošas pārvietošanās jomā, savas informatīvās kampaņas ietvaros analizējis vecāku ikdienas situācijas un secinājis, ka visbiežāk riski koncentrējas divos scenārijos - brīdī, kad vecāks pats pavada ievērojamu dienas daļu pie stūres, un brīdī, kad bērns pārvietojas patstāvīgi.

Kad vecāks kļūst par “pilna laika šoferi”

Daudzās ģimenēs bērna nogādāšana uz nodarbībām notiek darba dienas vidū: bērns jāaizved, jāgaida treniņa laikā un pēc tam jābrauc pakaļ. Šāda shēma atkārtojas vairākas reizes nedēļā un tieši ietekmē vecāku darba ritmu, koncentrēšanos un nogurumu.

Tieši steiga un nogurums ir faktori, kas ikdienas braucienos visbiežāk noved pie drošības kompromisiem. Uzraudzības dati par drošības jostu nelietošanu liecina, ka šādi pārkāpumi pieaug tieši ikdienas satiksmē - brīžos, kad brauciens tiek uztverts kā “īslaicīgs” vai “nenozīmīgs”. Šie rādītāji kalpo kā indikators tam, ka ikdienas paradumi bieži neatbilst drošības pamatprincipiem.

VEDU praktiskais ieteikumu saraksts vecākiem-šoferiem:

• Bērns vienmēr ir pareizi piesprādzēts un izmanto atbilstošu sēdeklīti vai paliktni - arī “uz piecām minūtēm”.
• Braukšanas laikā netiek risināti darba jautājumi (zvani, ziņas, e-pasti).
• Dienas plānā ieplānotas rezerves minūtes, lai nebūtu jāsteidzas.
• Ar bērnu ir skaidri izrunāts, kur viņš gaida un ko dara, ja vecāks kavējas.
• Vecāks apzināti seko savam stāvoklim - ja ir nogurums vai stress, braukšanas stils tiek pielāgots mierīgākai satiksmei.

Kad bērns pārvietojas patstāvīgi

Otrs biežais scenārijs ir tad, kad bērns dodas uz skolu vai pulciņiem pats - kājām vai ar sabiedrisko transportu. Šajā gadījumā vecāku stress visbiežāk saistīts nevis ar pašu maršrutu, bet ar situācijām, kuras vecāks nevar kontrolēt tiešā veidā.

Biežākie jautājumi, ko vecāki sev uzdod:

• kas notiek, ja telefons izlādējas;
• ko darīt, ja bērns apjūk vai nokavē pieturu;
• pie kā vērsties, ja rodas bailes vai neskaidrība;
• kā rīkoties, ja plāns mainās.

Šādos gadījumos galvenais drošības faktors nav kontrole, bet iepriekš izrunāti scenāriji.

VEDU praktiskais ieteikumu saraksts patstāvīgai pārvietošanai:

• Ar bērnu izrunāts konkrēts maršruts un “plāns B” (ko darīt, ja aizbrauc garām, kavējas vai apjūk).
• Bērnam ir vismaz 3 kontaktpersonas (vecāks + vēl 1–2 pieaugušie), kuru tālruņa numuri ir laikus pierakstīti un bērnam pieejami arī bez telefona (piemēram, somā, dienasgrāmatā vai uz kartītes).
• Noteikums par telefona uzlādi pirms iziešanas un vienošanās, ko darīt, ja telefons izslēdzas.
• Skaidrs, kur vērsties palīdzībai (pietura, skolas dežurants, pulciņa administrācija, veikals u. tml.).
• Tumšajā laikā - atstarojoši elementi kā ikdienas ieradums, nevis izņēmums.
• Vienošanās par īsa paziņojuma nosūtīšanu: “izkāpu”, “esmu galā”, “kavējos”.

Par uzticamiem risinājumiem un pieejamību ģimenēm

Situācijās, kad vecāks pats nevar nodrošināt bērna pārvietošanos, viens no iespējamajiem risinājumiem praksē ir privāts vadītājs. Taču šāda alternatīva bieži vien ir finansiāli dārga un ne vienmēr pieejama ikdienā visām ģimenēm.

Plānojot savu pilotprojektu, VEDU ir ņēmis vērā arī šo aspektu un paredzējis, ka līdztekus pakalpojuma attīstībai tiks testēti atbalsta mehānismi ģimenēm, kurām droša bērnu pārvietošanās ir īpaši būtiska, taču finansiāli ierobežota.